Modernisma romantiķe

Latvijas Arhitektūras muzejā Rīgā, Mazajā pils ielā, 20.jūnijā tika atklāta izstāde “Marta Staņa – modernisma romantiķe”. Tās apmeklētāji varēs noskatīties arī Latvijas Televīzijas dokumentālo filmu par ievērojamo latviešu arhitekti. Reizē tas ir stāsts par 60.gadu arhitektūru, kas vēl arvien interesē sabiedrību. Gan modes industrija, gan interjeri atsauc atmiņā tā laika impresijas. Arhitektes Martas Staņas (1913-1972) dzīvesstāsts liecina, ka radoša cilvēka mūžs ir pilns pārsteigumu, cīņas un sapņu.

Apsteidzot savu laiku

Marta Staņa

Marta Staņa bija profesora Ernesta Štālberga izcilākā skolniece, stipra personība. Viņa domāja mūsdienu kategorijās, bet ne vienmēr rada atbalstu. Liekas, viņa apsteidza savu laiku: laime, ka tu to vari, bet nelaime, ka tevi nesaprot un nenovērtē. Viņa vienmēr dzīvoja garīgā un emocionālā spriegumā un kā pērles kaisīja savas domas, jo dvēselē bija altruiste. Teica: nemērojies pēc apkārtējiem, bet gan pēc tiem, kas dzīvē kaut ko ir sasnieguši.
Pēckara gados, kad LU Arhitektūras fakultātē notika ideju konfrontācija starp klasiskās arhitektūras atdarināšanas tendencēm un modernās arhitektūras strāvojumiem, tā sauktā Staļina baroka pārstāvji guva pārsvaru, un E.Štālbergam un M.Staņai no universitātes bija jāaiziet. Sociālisma saulītē neatradās vieta racionālajai arhitektūrai, par kuru tika teikts, ka tā arhitektūrā “ievazā buržuāziskus uzskatus” un “ignorē arhitektūras idejiski māksliniecisko saturu”.
M.Staņa aktīvi nodevās projektēšanai un strādāja gan Jūrniecības departamentā, gan arhitektūras pieminekļu aizsardzības jomā. Dzīves ceļiem paveroties, viņa sāka pievērsties jau sen interesējošai lietai – mēbeļu projektēšanai. Tobrīd tā bija panīkusi un būtībā mīņājās uz vietas, jo tiecās nevis pēc funkcionalitātes, bet gan dekoratīvisma – tautisko kokgriezumu pārbagātības. Tieši Marta Staņa, 1953.gadā sākot strādāt Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā par kompozīcijas pasniedzēju koktēlniecības un dekoratīvās noformēšanas nodaļās, ieviesa jaunradi, mudināja savus audzēkņus apgūt modernās, dizainiskās formas mēbeļu ražošanā un mazgabarīta dzīvokļu interjera veidošanā. Profesora Georga Kruglova pamudināta, viņa pievienojās tiem, kas Latvijas Mākslas akadēmijā 1958.gadā dibināja Interjera nodaļu. Māksla Martai bija tuva jau kopš jaunības dienām, un paralēli studijām Pedagoģiskajā institūtā viņa apmeklēja Romana Sutas mākslas studiju.
Marta Staņa bieži dzīvē jutās kā putns ar aizlauztu spārnu: tā gribējās lidot, bet pieņemtās “Gosstroja” normas un normatīvi liedza īstenot drosmīgas idejas. Uz tā laika arhitektūras pelēcīgā fona viņas jaunrade izcēlās ar modernu formu un funkciju apvienojuma un ļoti precīzu konteksta izjūtu (kuras tā pietrūkst mūsdienu Rīgas arhitektūrai). Lai varētu vairāk eksperimentēt, viņa pameta Rīgu un 50.gadu otrajā pusē strādāja Zvejniekciemā. Tapa kultūras nams, skola un vasarnīca, kura izceļas ar savu trīsstūrveida formu (Postažu māja). Kopā ar Andri Kalniņu projektējot skolas ēku, tika veiksmīgi atrisināta paviljonu sistēma, kurā dominē racionālisma iezīmes un dabas iekļaušana ēkas “siluetā”. Tolaik šis veiksmīgais projekts tika rādīts ikvienai ārzemju delegācijai.

Budapeštas Nacionālā teātra konkursa darbs (nav realizēts)

Gulbja dziesma

Kopā ar L.Pakalni, L.Osi, Dz.Dribu, R.Jaunušāni, I.Bumbieri, I.Jēkabsonu un citiem arhitektiem M.Staņa strādāja pie kompleksās sērijas lielpaneļu dzīvokļu projektiem. Centrā bija paredzēta vieta bērnudārzam, kultūras un sadzīves centram. Veiksmīgs izrādījās kopdarbs ar arhitektiem I.Jēkabsonu un H.Kanderu, projektējot daudzstāvu dzīvojamo māju Brīvības un Krustabaznīcas ielu stūrī. Ēkas apdarei izmantotās zilganpelēcīgās stemolīta apdares plāksnes gan pabojājis laika zobs, taču tai laikā ļoti trūka apdares materiālu un neviens nevarēja paredzēt, kādu ietekmi uz stemolītu atstās klimatiskie apstākļi.
Tomēr Martas Staņas gulbja dziesma, viņas radošā gara augstākais lidojums saistīts ar Dailes teātra projektu. Bija sīva konkurence, arī dažu kolēģu nenovīdība. Jau projekta realizācijas ilgais laiks (no 1960. līdz 1976.gadam) norāda, ka runa nav bijusi tikai par radošu domu apmaiņu. Pēckara gados tā bija viena no lielākajām sabiedriskajām celtnēm, valsts pasūtījums, tātad zināmā mērā arī maizes darbs. Martai Staņai kā pragmatiskai ideālistei, cilvēkam ar savu viedokli svarīgākā bija ideja. Daudzi to nespēja novērtēt.
Veidojot teātra ēkas projektu, arhitekte bieži diskutēja ar Eduardu Smiļģi, meklējot racionālu risinājumu gan skatuves uzbūvei, gan skatītāju zāles interjera veidošanai. Tomēr autores tieksme pēc lakonisma, sakāpinātas dramaturģijas fasādes izveidē un funkcionāla plānojuma aizvien sastapās ar pretestību. Atkal traucēja normatīvi. Pat gaiteņu platumu bija jābrauc saskaņot uz Maskavu, jo, lūk, tik plaši nevarot būt. Tomēr Marta Staņa izkaroja Dailes teātra ēkai vietu zem saules!
Diemžēl pašas mūžs bija aizlauzts. Viņa sadega darbā, atstājot aiz sevis laikmetīgas arhitektūras paraugus.

Vita Banga,
mākslas vēsturniece

Lilitas Postažas vasarnīca Zvejniekciemā Foto no Latvijas Arhitektūras muzeja krājuma