Visaugstākā saule, visdziļākās saknes

Jāņa diena latviešiem esot svētāka nekā Ziemassvētki. Tā pirms 181 gada apgalvoja kāds autors nedēļrakstā “Latviešu Avīzes”. Par šā sprieduma patiesumu varbūt  netieši liecina arī tas, ka 2005.gadā Latvijā savu vārdadienu atzīmēs 66 169 Jāņi.

Vienas stundas Jānis Mečislavs Gudzevičus. Aizmugurē Latvijas Lietuviešu kultūras biedrības karogs, kur līdzās ir abu valstu svētās krāsas, arī Ģedimina stabi un Auseklītis Foto: Jozs Kružiks

Gaisma no gadsimtu dzīlēm

Svētumu grūti izmērīt, arī senumu. Tomēr nav šaubu – jāņugunis iestiepjas vēstures bezgalībā. Un sakņojas pagānismā pirms kristietības sākumiem. Kā raksta personvārdu pētnieks Klāvs Siliņš: “Katoļu baznīca 354. gadā noteica Jēzus dzimšanas dienu 25.decembri (..) līdz ar to tā noteica arī Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu vasaras saulgriežos, jo pēc Bībeles tradīcijas Jānis bija pusgadu vecāks par Jēzu.”
Tiesa, latvieši jēdzienu Jānis Kristītājs pirmoreiz tuvāk iepazina tikai līdz ar Ernsta Glika Bībeles izdevumu, tātad pirms 320 gadiem, tulkotājs konsekventi ebreju Jochānānu latviskoja kā Jāni.
Pirms tam? Gan jau Jāņu netrūka arī iepriekšējās paaudzēs. Konstantīns Karulis skaidro, ka latviešu mitoloģiskais Jānis ir vienas cilmes ar vārdu jāt un nozīmē “nācējs, gājējs”. Jā tā, uzreiz tuvākas un saprotamākas kļūst rindas, kuras zina katrs latvietis:

Jānīts nāca pa gadskārtu
Savus bērnus apraudzīt.

Seno romiešu divseju dievs Jānuss, kas varētu būt viens no visas pasaules Jāņu kuplās saimes daudzajiem ciltstēviem, ar vienu skatu esot lūkojies atpakaļ, ar otru – uz priekšu. Tad jau viņam nieka lieta paraudzīties pagātnē, kad Jāņu ugunskuri esot liesmojuši visā Eiropā no saltās Lapzemes līdz saules kveldētajai Andalūzijai.
Bet ko nu triekties uz tik tālām zemēm un gremdēties sirmā senatnē. Pietiks tepat ar tuvāko kaimiņsētu. Lietuviešu kultūras dienu ietvaros Zāļu dienas priekšvakarā ir iespēja pašā Rīgas centrā izsekot kaimiņtautas ieražām, svinot Jonines, kas tie paši Jāņi vien ir.

Jānis uz vienu stundu

Mūzika ceļ vai jumtu nost, dejotāju solis dimd kā zaļumballē. Ansambļa “Bijūnas” dancotāji raujas vaiga sviedros no sirds. Tad rimst spēlēt un sāk stāstīt par svētku svinēšanu Lietuvā, kur tikai otro gadu 24.jūnijs valstī esot brīvdiena. Tāpat kurinot ugunskurus, rotājoties ar vainagiem, zīlējot metot tos ūdenī, lai sekotu kurus straume sanesīs kopā un būs cerības uz kāzām. Meklējot arī teiksmaino papardes ziedu. Tikai vienatnē. Dīvaini šķiet, ka jāņabērnu vidū piepeši iemaisās budēļi: raganas un vēl kādas ķēmenes maskās. Šķiet, Latvijā par šādām izdarībām Jāņos nav dzirdēts. Vēlāk gan meklējumi P.Šmita grāmatās liecina – budēļi vasaras saulgriežos klīduši arī šaipus Vadakstes.
Un atkal skan polka vai valsis. Bet kur leišu jāņudziesmas? Kaut kas radniecīgs līgotnēm?
Nav. Vai tas var būt? Var gan. Mūziķis Vilis Bendorfs, kas racies dziļāk, 1989. gadā rakstīja: “Citu indoeiropiešu tautu Jāņu dziesmās īpašas līdzības ar mūsējām atrast neizdevās, pat tepat Lietuvas ziemeļaustrumos ne, kur senākās Jāņu dziesmas ne ar ko neatšķiras no parastām sutartinēm.” Vēl cits kaimiņu literatūras labs zinātājs dzejnieks un tulkotājs Knuts Skujenieks izsakās atturīgāk: “Leišu folklorā Jāņu cikls nav sevišķi spilgti izteikts.” Nav gan. Jo paša Knuta tulkotajā kaimiņu tautasdziesmu izlasē ir tikai viena Jāņu dziesma dialogā 20 divrindēs:

Kūpolīte, kas tevi rāva,
Kūpolīte svētajam Jānim?

Kūpole leišiem ir nārbulis, jāņzāle. Un vienlaikus tas ir pastāvīgs refrēms, radniecīgs slāvu Kupalai, kurai, starp citu, nevienā slāvu valodā nav pietiekami ticama skaidrojuma, piebilst atdzejotājs.
Bet atgriezīsimies pie Joninēm. “Bijūnas” dancotāju vidū staltāko vīru citi sauc par Jāni jeb Jonu. Kad priekšnesums galā, varam aprunāties.
Pārsteigums – Jons patiesībā ir Mečislavs Gudzevičus. Latvijā dzīvo kopš 1979.gada, kad atsūtīts uz Rīgu kā televīzijas torņu antenu meistars. Pirms tam Viļņā nācies strādāt 210 metru augstumā, bet te ticis līdz pat 336 metriem. Žēl, ka ģimenes apstākļu dēļ bijis spiests antenu labošanu pārtraukt, nu pelnot maizi nama pārvaldnieka arodā.
Par Jāņiem Mečislavam ir savs spriedums:
– Man šie svētki patīk. Te Jāņiem pavisam cits vēriens. Ir gadījies šajā naktī būt tuvu robežai: Latvija visa gaiša jāņugunīs, bet Lietuva tumša, tikai vietām spīd dažs ugunskurs, svin galvenokārt tur, kur ģimenē kāds Jons. Nevaru arī atcerēties kādu jāņošanas reizi, ko īpaši izcelt, visas ir bijušas jautras. Arī tepat pilsētā, Bauskas ielas galā.

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv