Abstrakcijas meistara atskats

Mākslinieku savienības “Rīgas galerijā” līdz 9.jūlijam skatāma Anglijā, Jorkšīras grāfistes Šiplejā, dzīvojošā latviešu gleznotāja Laimoņa Mieriņa ceturtā personālizstāde dzimtenē.

Laimonis Mieriņš

Jau otru reizi viņš izveidojis retrospektīvu ekspozīciju, kas dod iespēju ielūkoties visā daiļrades ceļā. Izstādes katalogā mākslas zinātnieks Māris Brancis raksta: “Ikviena glezna, ikviens zīmējums apliecina to, ka nav būtiski, kādā mākslas formā, kādā mākslas valodā tā uzrunā skatītāju. Daudz svarīgāks ir gars, ko gleznā vai zīmējumā ieliek autors. Laimoņa Mieriņa darbu uzbūve, krāsu salikumi, ritmi ir emocionāli uzlādēti. Viņa gleznas un zīmējumi iedarbojas uz cilvēka jūtu pasauli, zemapziņu, intuīciju. Laimoņa Mieriņa interpretācijā abstraktā māksla ir vienkārša, garā tīra un emocionāli dziļa.” Par sasniegumiem abstraktajā mākslā gleznotājs pagājušajā gadā saņēma Kalifornijas pavalstī iedibināto Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda balvu.
Izstādes atklāšanas dienā sarunājos ar autoru.

– Daudzi latviešu mākslinieki pēc Otrā pasaules kara izklīda pa dažādām pasaules valstīm, vairāki tagad darbojas Austrālijā, bet kā ir Anglijā? Voldemārs Tone ir aizgājis mūžībā, citi pametuši mākslu. Kur jūs tagad rodat mākslinieku sabiedrību?

– Es pēc dabas esmu vientuļnieks. Ģimenē biju vienīgais bērns. Viens augu, viens aizbraucu uz Angliju, kļuvu par laukstrādnieku.

– Tur tad arī ieguvāt mākslas izglītību?

– Jā, sāku trīsdesmit gadu vecumā. Pabeidzu Līdsas Mākslas un dizaina koledžu, kur vēlāk divdesmit gadus nostrādāju par lektoru. Turpināju studijas Londonas Universitātē.

– Ļoti aktīva ir jūsu izstāžu darbība.

– Jā, esmu piedalījies daudzās, bet tagad rīkoju personālās. Tieši pašlaik man retrospektīva izstāde ir ne tikai Rīgā, bet arī divās vietās Anglijā.

– Jūs strādājat daudz un veiksmīgi. Kas rosina?

– Es nezinu, kas mani dzen, bet kaut kas manī iekšā plosās, un to plosīšanos es realizēju uz audekla vai papīra. Es dzīvoju divās pasaulēs – fantāzijas un reālajā. Mana māksla ir tīra abstrakcija. Es lietoju krāsu kā izteiksmes līdzekli. Krāsa ir enerģija. Es taisu veidolu. Tas ir ļoti personisks, pat intīms. Idejas nāk no iespaidiem jebkurā nozarē, tās veidojas ilgi, bet realizācijai nevajag daudz laika.

– Vai jums ir kādas mīļākās krāsa?

– Krāsas – kādas gadās, bet sevišķi patīk spēcīgas krāsas. Tās mani uzjautrina. Pelēcīgo nevaru ciest, dzīve jau tāpat dažreiz ir diezgan pelēka, lai Dievs žēlīgs!

– Retrospekcija. Tātad no sākumiem līdz šodienai?

– Nu, zīmēt sāku jau kā mazs bērns. Māte bija šuvēja. Dizainere, var teikt. Es apzīmēju viņas bloka lapas un dabūju brāzienu. Mēs dzīvojām Kurzemē, Laidu muižā. Uz nokvēpušajām mūra sienām ar tādu asu naglu es zīmēju visu, ko redzēju. Skolas pārzinis to kvalificēja kā huligānismu, pažēlojās vecākiem, un tad bija pēriens. Bet tā īsti par mākslinieku sevi uzskatu kopš sešdesmitajiem gadiem.

No Laimoņa Mieriņa izstādes kataloga

– Ar ko sākāt, kuri ir senākie darbi šajā izstādē?

– Tie ir ševroni. Paskaidrot var vienkārši: ņemiet divus vienādus kubus un augšējo pagrieziet – veidosies ševrons. Vēlāk pārgāju uz dubultševroniem, lielākiem formātiem, komplicētākām gleznām, kurās izmantoju krāsu notecējumus un citus paņēmienus. Es summēju katrā darbā visu savu iepriekšējo pieredzi.

– Latvijā jums bijušas trīs izstādes “Rīgas galerijā” un viena Valsts Mākslas muzejā, kura pēc tam ceļoja pa Latviju un Angliju. Kā notika jūsu atgriešanās?

– Pirmo reizi iedrošinājos 1973.gadā. Es atceros, kā lidmašīna no toreizējās Ļeņingradas lēni, lēni nolaidās Spilvē. Bija vasara, saulaina diena, zaļa zāle, dzeltenas cūkpienītes, un es raudāju kā bērns. Es biju atgriezies dzimtenē. Pēc tam es braucu uz mājām. Dzimtene te, mājas – tur. Es nevaru īsti pateikt, kāda ir latviska māksla, to jau pat lietpratēji diez vai varēs pateikt. Bet manējai ir jābūt latviskai, jo, lai gan man ir sveša skola, dvēselē es esmu latvietis.

– Kādi ir jūsu vērojumi Latvijā, kas attiecas ne tikai uz mākslu?

– Septiņdesmitajos gados Rīga bija pelēka, bet nu jau atkal sāk izskatīties pēc Mazās Parīzes. Latvija lēnām iet uz priekšu. Speciālisti atzīst, ka tā ir nabadzīgākā Eiropas Savienības valsts. Var jau, var būt, bet tas ir relatīvi. Jūs esat garīgi bagāti. Un valstij ir pieredzējusi un ļoti gudra prezidente. Viņa ir palīdzējusi Latvijai rast labus, neatsveramus draugus. Cepuri nost! Dieva svētīta persona.

– Kad jūs atkal varēs sastapt Latvijā?

– Satiksimies tepat pēc desmit gadiem, kad atkal rīkošu retrospektīvu izstādi. Varbūt tas notiks pat agrāk.

Jānis Rozenieks