Prioritātes sākas ar pārtiku

Tāpat kā Eiropas Savienības līderi mēģina vienoties par budžetu posmā no 2007. līdz 2013.gadam, Latvijas zinātnieki cenšas tikt skaidrībā par zinātnisko pētījumu prioritātēm šim pašam laika periodam, un jāatzīst, ka viņiem tas izdodas sekmīgāk. Šoreiz par to, kam dodama priekšroka tā sauktajā lauku blokā.

Profesors Pēteris Rivža pirms Latvijas agrārās pētniecības analīzes pievērš uzmanību LLU un RTU kopprojektā tapušai monogrāfijai “Riski lauksaimniecībā un privātajā mežsaimniecībā”

Danuta Jasjko no Valsts Agrārās ekonomikas institūta

Laba teorija ir ļoti praktiska

Vispirms jau Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) rīkotajā starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Agrārās zinātnes attīstības problēmas ES vienotā telpā” centrālais uzdevums bija nonākt līdz kopīgai, vienotai zinātnisko pētījumu prioritātei LLMZA un nesen Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) izveidotajā Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļā pārstāvētajās zinātņu jomās. Pēc tam konstruktīvas sarunas turpinājās Zemkopības ministrijā, un drīzākajā laikā iecerētas vēl dažas diskusijas. Bet īsi pirms Jāņiem ir nonākts pie visai vienprātīga lēmuma, ka zemkopības ministrs Mārtiņš Roze izglītības un zinātnes ministrei Inai Druvietei iesniegs valsts programmā iekļaujamu zinātnisko pētījumu prioritāro virzienu – pārtika, lauksaimniecība, lauku vide, biotehnoloģijas, kas atbilst arī Eiropas kopējai attīstības virzībai.
Līdz 2006.gadam mūsu valstī noteiktās zinātnisko pētījumu prioritātes ir informācijas tehnoloģijas, organiskā sintēze un biomedicīna, letonika, meža un kokmateriālu tehnoloģijas kā vienīgās no tā sauktā lauku bloka. Laikam lieki skaidrot, ka prioritārais statuss ir saistīts ar lielāku finansiālā nodrošinājuma garantu, ES strukturālo fondu līdzekļu piesaistes iespējām, un tāpēc ir tik svarīgi panākt, kā konferencē teica LLU zinātņu prorektors profesors Pēteris Rivža, vienošanos kaut vai tikai par vienu rindiņu, ko iesniegt iekļaušanai valsts programmā. Savukārt ar lauku tematiku saistītie zinātniskie pētījumi pēc tam dos ieguldījumu gan lauksaimniecības, gan lauku vides reālai attīstībai (konkrēti par pārtiku runājot, nonāks pat uz patērētāju galda), jo laba teorija, kā zināms, ir ļoti praktiska. Arī konferences gaitā tam bija rodami vairāki pierādījumi.

Tiek skaidrota riskoloģija

Katrs konferences dalībnieks varēja iepazīties ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) un Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) četru gadu sadarbības projekta rezultātu – vairāk nekā 600 lappušu biezu un ar vairāk nekā 50 autoru līdzdalību tapušu monogrāfiju par Latvijā pirmoreiz tik plaši skartu tēmu kā “Riski lauksaimniecībā un privātajā mežsaimniecībā”. Tajā ir nodaļas, sākot no riskoloģijas skaidrojuma un riska vadības metodoloģijas līdz pat konkrētu situāciju analīzei ne tikai dažādās lauksaimniecības un mežsaimniecības jomās, bet arī ar tām saistītās nozarēs, piemēram, lauku tūrismā. Turklāt var uzzināt, ka līdzās apdrošināmiem riskiem, kurus ir iespējams vadīt un pārvaldīt, diemžēl pastāv arī neapdrošināmie riski. Šis ir ne vien zinātnieku vidē izmantojams un saprotams, bet arī daudz plašāk lietojams izdevums.
Un vēl – lauksaimniecības un lauku vides attīstībai noteikti kalpos LLU doktorantu Agitas Šļaras un Jāņa Hofmaņa zinātniskie darbi, kurus LLMZA, LLU un Hipotēku banka kopīgi izvirzīja atbalstīšanai ar 500 latu naudas balvu, ko katram autoram konferencē pasniedza Hipotēku bankas prezidents Inesis Feiferis. Attiecībā uz balvām noteikumi bija tādi, ka pretendēt uz tām varēja tikai finiša taisnē izgājušie doktoranti, kuru promocijas darbi jau bija izskatīti katedras sēdē vai paplašinātajā katedras sēdē. Agitas Šļaras pētījums ir par Latvijas pašvaldību teritoriju attīstības programmu kvalitātes izvērtēšanu – kādus ilgtermiņa labumus tās dod pašvaldībām, lauku videi un arī par to, kā uzlabot šo programmu kvalitāti, kādi ir vājie punkti. Šādas programmas tiek veidotas jau apmēram desmit gadus un Agritai, rakstot zinātnisko darbu, bija iespēja likt lietā savu bagāto pieredzes, jo viņa arī pati ir bijusi šādu programmu izveidošanas darba grupās dažādos Latvijas reģionos un dažādās pašvaldībās. Doktorante strādājusi arī kādreizējā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, privātā konsultantu firmā, bet patlaban strādā Vidzemes augstskolā. Tieši saistībā ar Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļu piesaisti šādu pašvaldības attīstības programmu nozīme un aktualitāte tikai palielinās. Vēl viens akcents, ka to veidošanā un apspriešanā jāiesaista pašvaldības iedzīvotāji, – viņu viedoklim jābūt izšķirīgam. Jo, lai cik kvalitatīva programmas rakstītāju komanda būtu ieradusies pašvaldībā, programma mērķi var sasniegt tikai tad, ja ņemta vērā vietējo iedzīvotāju pieredze, uzskati, vajadzības, vēlmes.

Iecere – jauno zinātnieku nodaļa

Savukārt Jānis Hofmanis līdzās pētījuma aktualitātei par herbicīdu devas samazināšanas ietekmi uz ražu (daudzās situācijās nav nepieciešama maksimālā deva, un tas saistīts gan ar ekonomisko izdevīgumu, gan arī ar iespējām ražot dabiskāku produkciju) ir uzteicams par mērķtiecību un iekļaušanos doktorantūrai paredzētajā laikā. Nav noslēpums, ka doktora darba izstrādāšana, bet jo īpaši tā novešana līdz aizstāvēšanas kondīcijai, nereti ievelkas uz daudziem gadiem. Jānis pēc maģistrantūras beigšanas sāka strādāt LLU mācību un pētījumu saimniecībā “Vecauce”, gan arī par lektoru augstskolā. Gads pagāja, kā teica pats Jānis, idejas nostiprināšanai par pētījuma tēmu, un tad ar lielu pārliecību tika sākta doktorantūra. Mūsu nacionālā lauksaimniecības zinātne (tāpat arī pārējās nozares) nekad nezaudēs savu nozīmi. Jo – ja mēs spriestu tā: esam maza valsts, varam izmantot lielo valstu zinātnes sasniegumus, mums tam nav jātērē līdzekļi, tad drīz vien kļūtu atkarīgi vienīgi no citiem, kas ir ceļš uz atpalicību, nevis uz augsto tehnoloģiju un zināšanu sabiedrību. Lai atbalstītu tieši jaunos zinātniekus, LLMZA prezidente akadēmiķe Baiba Rivža apsvēra ideju drīzumā izveidot jauno zinātnieku nodaļu, kuras kodols varētu būt tieši prēmijas un balvas ieguvušie, tātad izcilākie jaunie zinātnieki. Šādas idejas realizēšanā tālāk tikusi jau Igaunija, tātad ir no kā pārņemt pieredzi.
Arī mūsu prioritārās rindiņas tapšanā neapšaubāmi noderēja ne tikai pašu domu apmaiņa, kurā piedalījās Zemkopības ministrijas valsts sekretāre Laimdota Straujuma, Zinātnes un izglītības nodaļas vadītāja Ilze Slokenberga, Lauku atbalsta dienesta vadītāja Irina Pilvere u.c., bet tāpat ārvalstu kolēģu pieredze, lai gan konferences otrajā dienā, kas speciāli bija veltīta šādai diskusijai, īpaši igauņi un lietuvieši izteica atzinību latviešiem par savlaicīgu iedvesmošanu prioritāšu izvēlei, ar ko nāksies nodarboties arī kaimiņiem.

No lauksaimniecības uz lauku politiku

Jāpiebilst, ka lietuviešiem un igauņiem pārtikas kvalitāte jau ir iekļauta prioritātēs. Tāpat citu valstu zinātnieki šo jomu minēja kā īpaši svarīgu, turklāt tā ir nākamā aiz veselības (arī vienā rindiņā ar lauksaimniecību un biotehnoloģijām) Eiropas pētījumu prioritātēs, kas ir Eiropas Komisijas uzstādījums. Bet, pierakstot prioritātē klāt vēl lauku vidi, esam atbildīgi postulējuši pievienošanos arī tādai Eiropas jaunai tendencei kā pāriešana no vienotas lauksaimniecības politikas uz vienotu lauku politiku (akcents tiek pārlikts no lauksaimniecības kā nozares uz laukiem kā teritoriju, kurā cilvēki nodarbināti ne tikai lauksaimniecībā vien, tāpēc atbalsts jāparedz ne tikai graudu tonnai, bet arī vides saglabāšanai, labiekārtošanai utt.), kuras īstenošanā Danuta Jasjko no Valsts Agrārās ekonomikas institūta gan ieteica tomēr izvēlēties vidusceļu, saliekot kopā tā saukto tīro lauksaimniecību un lauku vides attīstību, nevis krist no viena grāvja otrā. Dobeles Dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacijas direktore Edīte Kaufmane, runājot par prioritārajiem virzieniem, pieskārās arī tādai tēmai, ka patiesībā jau nav daudz cilvēku, kas būtu lietas kursā par to, ar ko nodarbojas lauksaimniecības zinātne, kādi ir tās produkti un kas ir to mērķauditorija, lai gan tos izmanto ļoti liela sabiedrības daļa.
Savukārt zemnieku saimniecības “Graudiņi” īpašniece Ilze Aizsilniece, kas kopš vectēva zemes atgūšanas pirms gadiem piecpadsmit ir izmēģinājusi daudzus darbošanās virzienus un izgājusi cauri lielām grūtībām, līdz tagad ražo ekstraklases pienu, izteica cerību, ka zinātnieki arī turpmāk palīdzēs orientēties lauksaimnieciskajā ražošanā. Starp citu, visi Aizsilnieku ģimenes locekļi ir beiguši LLU, bet dēlu Aivi, lai arī viņš ne visai sen absolvējis augstskolu, pieredzējušie lietpratēji vērtē kā ļoti spēcīgu LLU mācību un pētījumu saimniecības “Vecauce” direktoru.
Nacionālajai zinātnei vienmēr spēku devušie starptautiskie kontakti izpaudās arī tā, ka no Ziemeļvalstu Lauksaimniecības zinātnieku asociācijas uz konferenci bija ieradies gan tās prezidents Svens Adalsteinsons no Islandes, gan ģenerālsekretārs Torns Eriksons no Zviedrijas, un arī viņi palīdzēja ar padomu prioritātes noformulēšanā. Līdz šim mūsu zinātnieku un asociācijas sadarbība vairāk bija balstīta uz individuāliem kontaktiem, bet LLMZA prezidente Baiba Rivža uzsvēra nepieciešamību pāriet uz institucionāliem kontaktiem – lai asociācija būtu partnere LLMZA, turklāt arī pašai asociācijai ir plāni aizvien ciešāk sadarboties ar Baltijas valstīm.
Asociācijas vadītājs dalījās pieredzē, cik liela loma ir nevalstiskai organizācijai zinātnes potenciāla, pētījumu kvalitātes attīstībā. Un, runājot arī par zinātnes finansējumu, Eiropā izvirzītais mērķis nākotnē sasniegt 3 procentus no iekšzemes kopprodukta (IKP) līdzšinējo 2 procentu vietā (Latvijā 0,38 %) realizējams tādējādi, ka divas trešdaļas līdzekļu piesaistāmas no privātā sektora. Bet vispirms ir svarīga šī prioritātes rindiņa valsts programmā, lai attiecīgajai zinātnes jomai tiktu pievērsta pienācīga uzmanība.
Un lauku bloks to būtu pelnījis.

Ausma Mukāne,

speciāli “Latvijas Vēstnesim”

LZA Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļas zinātniskā sekretāre Helma Jirgena un konferences dalībnieks Jānis Lapše

Hipotēku bankas prezidents Inesis Feiferis pasniedz balvu LLU doktorantam Jānim Hofmanim Foto: Valdis Āboliņš