Liela dzīvesgājuma liecības
Kara muzeja ekspozīcija “Latvija
padomju okupācijas laikā. Trešā atmoda. 1945.-1991.” 15.jūnijā
kļuva bagātāka
ar vairākām aizvadītā laika liecībām.
Kara muzeja galvenā krājumu glabātāja Ilzīte Zeltiņa (pa labi) saņem Melitas Ledžus parakstītos dāvinājuma dokumentus Foto: Anita Vidzidska |
Pulvertorņa ceturtā stāva zālē,
kas pārtapusi par milzīgu padomju laika komunālo dzīvokli, kur
sarkani aizstieņi nošķir atsevišķās istabas, tagad vienā no
istabiņām līdzās balti krāsotam virtuves galdiņam, kas, pārklāts
ar pabalējušu vaskadrānu, muzeja apmeklētājiem piedāvā rupjmaizes
“ķieģelīti”, ķiploka galviņu un eļļā peldošas šprotes, novietots
padomju laikam neraksturīgi lepns, pēc individuālā pasūtījuma
darināts rakstāmgalds. Vāzē baltas rozes un turpat, pie
“istabiņas” sienas – Ulda Zemzara zīmēts Eduarda Berklava
portrets.
Uz galda zem stikla – divi dokumenti, ko šķir ne tikai gadu
desmiti, bet arī divu dažādu sabiedrisko sistēmu maiņas radītās
pārmaiņas tautas dzīvē: laika krietni pabružāts izraksts no
pavēles par to, ka 1944.gada 24.novembrī gvardes majors Eduards
Berklavs ir apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni, un tam līdzās
– ar Latvijas Republikas lielo ģerboni rotāta un Jāņa Straumes
parakstīta apliecība: LPSR Augstākās padomes deputāts Eduards
Berklavs 1990.gada 4.maijā balsoja par Latvijas neatkarību.
Tieši pirms gada mūsu valsts ievērojamais politiķis un
sabiedriskais darbinieks tieši te, Kara muzejā, svinēja savu
90.dzimumdienu. Viņš aicināja visas nacionāli orientētās partijas
sadoties rokās un darboties viena mērķa vārdā. Bet tagad, kad
Eduards Berklavs atdusas Raiņa kapos, viņa radiniece Melita
Ledžus paraksta dāsnu dāvinājumu muzejam – apmēram 200 priekšmetu
un laikmeta dokumentu, kas no Eduarda Berklava personiskajām
lietām ir pārtapuši par laikmeta liecībām.
Fotokolāža
PSKP CK Augstākās partijas skolas
1951. gada izlaidums. Padzisušās fotogrāfijas pēdējā rindā var
sazīmēt 37 gadus vecā Eduarda Berklava vaibstus. Jau vairāk nekā
sešus gadus viņa pleci vairs nejūt Latviešu strēlnieku divīzijas
virsnieka šineļa raupjumu: kā pārliecināts komunists Eduards
Berklavs ir ķēries pie darba komjaunatnes un partijas darbā.
Pagaidām viņā vēl stingra ir ticība partijas lozungiem, bet kaut
kur apziņas attālākā nostūrī jau rodas jautājumi, uz kuriem
nespēj atbildēt ne Augstākā partijas skola, ne pati partija.
Reālā padomju īstenība iesēj sēklu, kas uzdīgs pēc pieciem
gadiem, kad, viņa rosināts, Latvijas komunistiskās partijas Rīgas
pilsētas komitejas birojs 1956.gada 30.novembrī pieņem lēmumu par
latviešu un krievu valodas apguves nepieciešamību apkalpojošās
nozarēs strādājošiem.
Lēmumā, protams, viss ir formulēts saskaņā ar vispārpieņemtām
atsaucēm uz partijas gudro politiku, taču zemteksti un mērķi ved
tieši pretējā virzienā. “Vadīdamies pēc PSKP XX kongresa lēmumiem
par nepieciešamību arī turpmāk visuzmanīgākā veidā savā
praktiskajā darbā ievērot visu PSRS nāciju un tautu nacionālās
īpatnības, partijas rajonu komitejas, partijas pirmorganizācijas
un daudzi plašus iedzīvotāju slāņus apkalpojošo uzņēmumu un
iestāžu vadītāji veikuši zināmu pozitīvi vērtējamu darbu šajā
virzienā, sākuši vairāk pievērst uzmanību kadru atlasei un
izvietošanai, ņemot vērā viņu latviešu un krievu valodas
zināšanas, kas ievērojami uzlabo iedzīvotāju apkalpošanu viņiem
pieejamā valodā.
Līdztekus tam partijas pilsētas komitejas birojs atzīmē, ka
vispārējais stāvoklis plašu iedzīvotāju slāņu apkalpojošo kadru
atlasē un izvietošanā vēl aizvien ir neapmierinošs. Daudzās
tirdzniecības organizācijās, komunālo pakalpojumu uzņēmumos,
medicīnas iestādēs, milicijas orgānos u.c. ievērojama darbinieku
daļa, kas ikdienā saistīta ar plašām darbaļaužu masām, pārvalda
tikai vienu valodu (latviešu vai krievu), kas rada neērtības
iedzīvotājiem un izraisa pamatotas pretenzijas. Tomēr partijas
rajonu komitejas, partijas pirmorganizācijas, minēto uzņēmumu un
iestāžu vadītāji nav veikuši nepieciešamos pasākumus, lai
organizētu latviešu un krievu valodas apgūšanu kadriem, kas
apkalpo plašus iedzīvotāju slāņus. Latvijas Kompartijas pilsētas
komitejas birojs nolēmis: “(..) Partijas organizāciju
sekretāriem, arodbiedrību organizāciju komiteju priekšsēdētājiem,
plašu iedzīvotāju slāņu apkalpojošo uzņēmumu un iestāžu un pirmām
kārtām tirdzniecības organizāciju, komunālo uzņēmumu, tramvaju un
trolejbusu tresta, autobusu parka, namu pārvalžu, medicīnas
iestāžu, milicijas orgānu u.c. vadītājiem uzdot no 1957.gada
1.janvāra organizēt kadriem latviešu un krievu valodas mācības,
lai viņi divu gadu laikā spētu apgūt šīs valodas.”
Pēckara gados “plašās darbaļaužu masas” lieliski zināja, ka Rīgas
“tirdzniecības organizācijās, komunālo pakalpojumu uzņēmumos,
medicīnas iestādēs, milicijas orgānos” skan tikai viena – krievu
– valoda. Un tālab runas par krievu valodas mācīšanu šai lēmumā
ir visīstākais apzinātas demagoģijas plāksteris, kas
nepieciešams, lai padomju Latvijas galvaspilsētā ieskanētos arī
latviešu valoda. Un Latvijas kompartijas Rīgas pilsētas komitejas
biroja lēmums panāk savu: cittautieši sāk mācīties. Tā ir liela
partijas pilsētas komitejas pirmā sekretāra Eduarda Berklava
uzvara.
Taču pārmaiņu vējš skar ne tikai valodu: kopā ar ekonomistu Paulu
Dzērvi tiek pamatota imigrācijas ierobežošanas nepieciešamība, un
dažu gadu laikā Rīgā jaunpierakstīto iedzīvotāju skaits samazinās
desmitkārt – ekonomiski attīstītākās padomju republikas
galvaspilsēta vairs nav sūklis, kas neierobežoti uzņem visu
gribētāju, galvenokārt padomju armijas aktīvā dienesta un
atvaļināto militārpersonu plūdus. Bet katra darbība, it sevišķi
tik kardināla, izraisa pretdarbību: uz Maskavu ceļo sūdzība pēc
sūdzības. Vēl vairāk to kļūst, kad 1958.gadā Latvijā izvēršas
diskusija par to, cik lietderīga ir Maskavā izprojektētās Pļaviņu
hidroelektrostacijas celtniecība. Protestus sūta gan ievērojami
zinātnieki, gan darba kolektīvi. Kaut arī cīņa tiek zaudēta, jau
tas vien, ka pirmoreiz pēckara gados uzvirmo tik plaša
sabiedrības aktivitāte, ir ievērojams sasniegums. Tomēr kļūst
skaidrs, ka ar tik šauru vadošos posteņos esošu domubiedru pulku
pret Maskavas politiku cīnīties būs grūti. Tāpēc 1959.gada sākumā
Ļeņina ielas dzīvoklī top raksts “Cīņai” –
“Saruna no sirds”.
Latvieši tiek aicināti stāties
partijā. Pēcāk kompartijas staļiniskie dogmatiķi šo rosinājumu
nodēvēs par nacionālkomunisma sērgu. Un jau 1959.gada 8.jūlijā
aiz slēgtām durvīm top oficiāla partijas atbilde Eduarda Berklava
“Sarunai no sirds”: Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās
komitejas VII slēgtais plēnums pieņem savu pilnīgi slepeno lēmumu
“Par nopietniem trūkumiem un kļūdām darbā ar kadriem un
nacionālās politikas praksē republikā”.
Pārsvītrojot visu, ko vairāku gadu garumā centušies īstenot
nacionālkomunisti, Latvijas KP CK pirmā sekretāra J.Kalnbērziņa
parakstītais dokuments pauž: “Visnopietnākie ļeņinisko principu
pārkāpumi kadru izraudzīšanā izpaužas tai apstāklī, ka pēdējā
laikā daži partijas, padomju un saimniecisko orgānu vadītāji,
izvirzot un izvietojot darbiniekus, neņem vērā viņu lietišķās un
politiskās īpašības, bet vispirms tautību. Atsevišķas partijas
pilsētu un rajonu komitejas, ministrijas un resori, motivējot ar
tādu kadru izvirzīšanu, kas prot gan latviešu, gan krievu valodu,
ieturēja noteiktu līniju, lai nomainītu tos kadrus, kas pēc
tautības nav latvieši. Turklāt nereti tika ignorēts Latvijas PSR
iedzīvotāju daudznacionālais sastāvs. Republikā tika rupji
pārkāpti Ļeņina norādījumi par to, ka darbiniekiem nedrīkst
uzspiest valodas mācīšanos, ka šeit jāievēro stingra brīvprātība.
Tā 1956.gada novembrī partijas Rīgas pilsētas komiteja pēc
toreizējā partijas pilsētas komitejas pirmā sekretāra b. Berklava
neatlaidīgās prasības pieņēma lēmumu, ka divos gados obligāti
jāiemācās latviešu un krievu valoda.
Saskaņā ar šo lēmumu uzņēmumu, organizāciju un iestāžu vadītājiem
pēc diviem gadiem bija jāizskata jautājums par turpmāko iespēju
izmantot darbā personas, kas neprot latviešu valodu. Tas radīja
nevienādu stāvokli dažādu tautību darbiniekiem, jo vairums Rīgā
dzīvojošo latviešu jau sen prot krievu valodu, bet darbiniekiem,
kas atbraukuši uz Latviju no citām republikām, vajadzēja no jauna
mācīties otru valodu. Partijas Rīgas pilsētas komitejas lēmuma
nolūks īsti bija – izspiest citu tautību kadrus, aizbildinoties
ar to, ka viņi neprot latviešu valodu. Tas viss radīja
nervozitāti un nedrošību ievērojamā daļā darbinieku. (..) Tiesību
ierobežošana personām, kas pēc tautības nav latvieši, izpaudās
arī tā, ka slēdza vai samazināja plūsmas ar krievu mācības valodu
vairākās republikas augstskolās. Tāpēc Latvijas un citu republiku
krievu vidusskolas beigušajiem būtībā bija ņemta iespēja turpināt
izglītību Latvijas augstskolās. (..) Partijas ļeņiniskās
nacionālās politikas izkropļojumi izpaudās arī tā, ka Latvijas
PSR Ministru Padome un Rīgas pilsētas izpildkomiteja ar Latvijas
KP CK ziņu, motivējot ar stingru pases režīma ievērošanu Rīgas
pilsētā, lika dažādus šķēršļus iedzīvotāju – sevišķi cittautiešu
pierakstīšanai. (..) Republikā bija gadījumi, kad atsevišķi
vadošie darbinieki mēģināja novērst partijas organizāciju no
pareizā ļeņiniskā ceļa, novirzīt to nacionālā ierobežotībā un
noslēgtībā. Tā, piemēram, Latvijas KP CK biroja loceklis Latvijas
PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks b. Berklavs,
apspriežot septiņgades plāna projektu, atklāti uzstājās pret
partijas ģenerāllīniju par smagās rūpniecības attīstību (..). Šie
labēji oportūnistiskie priekšlikumi būtībā nav nekas cits kā
tiekšanās pēc autarhijas, nacionālās norobežotības un
noslēgtības, un to pieņemšana kaitētu kopējām valsts interesēm,
kā arī latviešu tautas interesēm, jo tas traucētu Latvijas
ekonomiskos sakarus ar citām mūsu zemes republikām un kavētu
Latvijas PSR ražošanas spēku attīstību. (..) Latvijas Kompartijas
CK plēnums nolemj: (..) 4. Atcelt Latvijas KP CK biroja 1956.gada
6.decembra lēmumu “Par latviešu un krievu valodas mācīšanos
vadošajiem kadriem” kā nepareizu. Izskaidrot partijas rajonu un
pilsētu komitejām, kā arī partijas pirmorganizācijām, ka latviešu
un krievu valodas mācīšana jāorganizē saskaņā ar Ļeņina
norādījumiem uz stingras brīvprātības pamatiem, nekādā gadījumā
nepieļaujot administrēšanu un piespiešanu. (..) 11. Tā kā b.
Berklavs ilgu laiku savā praktiskajā darbā pieļāvis nopietnas
politiskas kļūdas, uz kurām viņam vairākkārt aizrādīts, un tā kā
no šiem norādījumiem viņš tomēr nav izdarījis vajadzīgos
secinājumus un Latvijas KP CK plēnumā izturējās nepartejiski un
nebija atklāts, svītrot b. Berklavu no Latvijas KP CK biroja un
CK locekļu sastāva un uzskatīt, ka nav iespējams viņu atstāt
Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka amatā.
Brīdināt b. Berklavu, ka gadījumā, ja viņš nemainīs savus
antipartejiskos uzskatus, tiks izvirzīts jautājums par viņa
piederību partijai.”
Fotogrāfija
Viens no Latvijas Komunistiskās partijas slēgtā plēnuma rezultātiem ir tāds, ka Eduardam Berklavam, pagaidām vēl kompartijas biedram, aizliedz dzīvot Latvijā: viņam jādodas uz Vladimiru. Tur aizrit vairāk nekā astoņi gadi, līdz pienāk 1968.gada 10.janvāris: fotogrāfija iemūžina Eduardu Berklavu, pie kura ieradusies dzīvesbiedre Margarita, lai abi kopā atgrieztos Rīgā.
Atmodas laiks
Dokumenti: Latvijas Tautas frontes
dibināšanas kongresa delegāta mandāts, Latvijas Nacionālās
neatkarības kustības 1.kongresa delegāta mandāts, Vislatvijas
tautas deputātu sapulces mandāts, Barikāžu piemiņas zīme…
Šis laiks mums ir tik tuvs un notikumu pārbagāts, ka visu, kas
saistīts ar Eduarda Berklava vārdu un darbību, ir grūti
uzskaitīt. Bet bagātīgu dokumentālo liecību klāstu par to tagad
glabā Kara muzejs. Tikai žēl, ka uz lielā rakstāmgalda muzeja
“komunālajā dzīvoklī” nestāv rakstāmmašīna, uz kuras 1971.gadā
tapa slavenā “Septiņpadsmit latviešu komunistu vēstule”, kas, no
Latvijas nelegāli izsūtīta, apceļoja apmēram 100 pasaules preses
izdevumu un tagad glabājas Apvienoto Nāciju Organizācijas
bibliotēkā. Tā kā rakstāmmašīna arī pirms tam bija izpalīdzīga,
rakstot un pārrakstot dažādas “ķecerīgas” vēstules un
iesniegumus, par kuriem pastiprināti interesējās Valsts drošības
komiteja, turēt to vienā dzīvoklī būtu bijis vairāk nekā
neapdomīgi. Pēdējā pārbaudītā informācija liecina, ka laikā, kad
vairākās mājās jau bija atskanējuši uzstājīgi zvani pie durvīm,
Eduards Berklavs sarunājis ar Ievu Niedri, pie kuras tobrīd
rakstāmmašīna atradās, ka viņa aiznesīs to uz Meža kapiem, kur,
nevienam neredzot, ieliks Berklava kunga atstātā maisā. Tā arī
izdarīts. Eduards Berklavs smago nešļavu gan paņēmis, taču līdz
ar to stāstījums apraujas: slaveno rakstāmmašīnu pēc tam neviens
vairs nav redzējis. Tomēr Kara muzejs būtu ļoti gandarīts, ja
liktenim labpatiktos vēsturisko rakstāmmašīnu novietot
ekspozīcijas goda vietā – uz Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka
Eduarda Berklava galda.
Baiba Lazda