Deju rakstu burvības

Klāt Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Devītie pēdējo 45 gadu laikā. Lielo Dziesmu svētku jaunākais brālis. Ar savu stāju, savu gaitu, savu pirmreizību. Kā avots, kas baro strautu un tālāk upi.

Visvairāk “pirmoreiz” mūs gaida skolēnu deju svētkos.
Jauns dejotāju rekordskaits – 15 tūkstoši. Rekords pat salīdzinājumā ar lielajiem deju svētkiem. Pirmoreiz trīs deju programmas: “Skonto” stadionā četrreiz notiek lielkoncerts “Ritums”, Ķīpsalas izstāžu hallē piecreiz nodejo un nospēlē lieluzvedumu “Spēlēju dancoju”, bet Kongresu namā norit divi mūsdienu deju koncerti.
Pirmoreiz pieci jauni deju virsvadītāji, kuri pievienojas septiņiem pieredzējušiem kolēģiem un četriem goda virsvadītājiem, kas bija pirmo deju svētku veidotāji.
Viena no debitantēm ir Dace Adviljone.
Lepni skan – virsvadītāja. Tikpat lepni kā virsdiriģents, kura žests valda pār izpildītāju un klausītāju desmittūkstošiem, sakausējot tos vienā veselumā. Taču virsdiriģents kā krīvu krīvs, uz iedvesmas plaukstas pacelts, rada tieši šajā mirklī, kamēr deju virsvadītājs savus rakstus jau sen saaudis, un dejotājam gluži vienalga, stāv viņš tur, stadiona tribīnē, vai ne.
Un tomēr tautas deju mākslā virsvadītājs ir visiekārojamākā, zelta pozīcija, uz kuru katrs gājis un iet citādi.
Par klaniem un dinastijām
Dace ir slavenās bērnu deju skolotājas, “Zelta sietiņa” radītājas, ilggadīgās Deju svētku virsvadītājas Baibas Šteinas meita. Tas vien jau daudz ko izsaka un daudz ko uzliek par pienākumu.
Taču paradoksālā kārtā viņa pie mammas nav dejojusi nemaz. Līdz 15 gadu vecumam pie Audionas Līventāles “Uguntiņā”, pēc tam pie Aijas Baumanes ”Rotaļā”. Līventāle kā reti kāds prata iemācīt dejas tehniku, savukārt Baumane simtprocentīgi atvēra katra dejotāja slēptos “dvēseles pagrabus”, izlaida laukā pārdzīvojumu, prata piešķirt dejai īsto “smeķi”. Harija Sūnas solodeja “Slota pa trim” bijusi Daces izteiksmīgākā un mīļākā deja “Rotaļā”. Ar savu raksturu. Taču turpat blakus – “redzēju, kāda nogurusi, nomocījusies mamma nāk mājās no mēģinājumiem un domāju, ka nekad negribēšu būt deju skolotāja. Taču lēnām un diplomātiski viņa mani iegrozīja šajā virzienā. Mamma rosināja mani saskatīt mūzikā deju.
Kļuvu par palīdzi mammas asistentei Mairitai Ramzai. Tagad jau man pašai ir savas grupas.”
Ļoti iespējams, ka meitas vešana uz “Uguntiņu” un “Rotaļu” arī bija smalks diplomātisks rosinājums uzsūkt tos dažādos un neatkārtojamos impulsus, ko dod spilgtas dejas personības.
Latviešu bērnu dejas pasaulē nav īpaši daudz dejas dinastiju. Māte un meita Dzenes (Uldze un Ilze) Latvijas Universitātes “Dancītī”, Feodosija Utināne un Lita Freimane Kurzemes pusē. Protams, klasisks un neaizmirstams kopdarbības paraugs ir un paliek Zinaida Zeltmate ar meitu Olgu Freibergu “Dzintariņā”. Arī Ozolu dzimta Jelgavā. Mantinieci vai mantinieku grib jebkurš deju skolotājs un parasti veido to savām rokām. Ne īpaši paļaujoties uz citiem. Šoreiz ir īpašs gadījums.
Par dejas izglītību
“Es neesmu piedzimusi kā dejas skolotāja. Esmu to iemācījusies,” saka Dace.
Uz to vedušas garas un augstas kāpnes, sākot ar dejas mākslas sudraba maliņu “pašai būt dejotājai”. Pēc Kultūras darbinieku tehnikuma sekoja studijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļā. Bērnu dejas uzvedums “Trīs rūķi” atnesa bakalaura grādu, pētījums “Bērns un deja” – mākslas maģistra grādu.
Dejas praktiķis, dejas teorētiķis, dejas organizators, horeogrāfs, laukuma horeogrāfs... Cik daudz dažādās apakšdisciplīnās sazarojies tas darbiņš, ko vēl pirmajos pēckara gados kā papildslodzi (un kā mīlestības darbu) uzņēmās ciema bibliotekāre vai fizkultūras skolotājs. Kopš 1978.gada, kad toreizējā Valsts konservatorijā nodibināja Horeogrāfijas nodaļu, izaudzināti pāris simti dejas mākslas bakalauru un pāris desmiti dejas mākslas un dejas pedagoģijas maģistru. Viscaur Latvijā. Tas ir milzu spēks un milzu radošie impulsi, kas izpaužas deju ansambļos un pēc tam koncentrējas kopā lielajos svētkos Rīgā.
Par virsvadītājiem kļūst paši talantīgākie un gudrākie. Dacei svētkos uzticētas trīs dejas, divām no tām viņa pati zīmējusi laukuma rakstus. “Man gribējās zīmējumos gan tādu mazliet kičīgumu – lai deju raksti spēlē. Un reizē tomēr lai visi maksimāli izdejojas, nevis tikai piespēlē citiem. Maldās, kas domā, ka virsvadītājs tā nu var fantazēt, kas ienāk prātā. Visam jābūt pakļautam vienai domai, vienā stilā. Tālab jau ir virsvadītāju virsvadītāji – lielkoncerta mākslinieciskie vadītāji. Tie ir mūsu “lielie Jāņi”  – Purviņš un Ērglis.”
Par drošu skatu nākotnē
Kāda Dacei šķiet latviešu bērnu dejas nākotne Latvijā? Gan no viņas ansambļa skatupunkta (“Zelta sietiņā” dejo ap 300 bērnu un jauniešu), gan virsvadītājas redzesleņķī? Vai tas, ka teju trešdaļa no skolēnu kolektīviem neizturēja atlasi, nerada traumu, kas turpmāk var vispār novērst no aizraušanās ar deju?
“Tas ir grūts jautājums. “Zelta sietiņā” mamma izsenis iekopusi demokrātisku kārtību, ka tāda atlase nepastāv. Jādejo visiem. Tas ir mūsu, pedagogu, profesionālais pienākums – izaudzināt katru. Katram atrast vietu dejas rakstā. Katram uzburt to dejas pasauli, kurā viņam ir interesanti un no kuras viņš nekad negribēs šķirties. Iemācīt katram bērnam, ka deja prasa nemitīgu pilnveidošanos.
Lielajos svētkos droši vien jāpastāv vēl lielākai un vēl gudrākai dažādībai, lai tajos katram atrodas vieta.
Mēs visi kopā (es te domāju visas deju skolotāju paaudzes) esam pacēluši dejas standartus Latvijā tik augstu, ka par mums pasaulē pamatoti brīnās un sajūsminās. Kopā tie ir jānotur, lai kā reizēm trūktu naudas, atbalsta, saticības un laba garastāvokļa. Ticu, ka tas izdosies.”
Vēl tikai dažas dienas, un lielkoncerts “Ritums” “Skonto” stadionā plaucēs Saules gada deju rakstus. 19 horeogrāfi ar pāri par 30 dejām, 721 deju kolektīvs ar 15 tūkstošiem jauno dejotāju. IX svētki kā devītais deju vilnis.

Eriks Tivums