Ķēniņš Oskars II Rīgā

Par Zviedrijas karaļa Gustava V (viņš valdīja no 1907. līdz 1950.gadam) vizīti Latvijā (1929) ir daudz lasīts un rakstīts (to darījis arī šo rindiņu autors). Taču to nevar sacīt par vienu no viņa daudzajiem priekšgājējiem – kaimiņzemes karali Oskaru II (valda 1872–1907), kas apmeklēja Rīgu pirms 130 ziemvasarām – 1875.gada 26.jūnijā. Ja neskaita tā laika vācu, krievu un latviešu avīzes, mūsdienu presē, uzdrošinos teikt, rakstu par šo notikumu pirmo reizi, izmantojot galvenokārt 19.gadsimta populāro laikrakstu “Baltijas Vēstnesis” un “Mājas Viesis” informāciju.
Bet vispirms dažus vārdus par augstā viesa personību. Viņš bija karaļa Oskara I un karalienes Jozefīnes trešais dēls un “tagad (1875.gadā – R.T.) 46½ gadus vecs. Pēc izskata viņš ir smuks cilvēks, ar veiklu izturēšanos”. Oskars II nāca tronī pēc sava brāļa Kārļa XV (valda 1859–1872) aiziešanas mūžībā. Viņš vispirms lika sevi un karalieni kronēt ne tikai Stokholmas Lielajā baznīcā, bet arī Tronheimā. Lai gan jaunais valdnieks bija parlamentārisma pretinieks, tautas viedokli, kas tika pausts Riksdagā, viņš respektēja. Oskars II atstāja amatos sava brāļa ministrus. Iekšpolitikā viņš bieži vien bija neizlēmīgs, ko izmantoja mazāk konservatīvā karaliene Sofija. Ārpolitikā, par kuru karalis vairāk interesējās, viņš no Francijas sāka orientēties uz Vāciju un uzskatīja, ka ir jāpārtrauc Zviedrijas izolācija. 1875.gada pavasarī Oskars II devās oficiālā vizītē pie ķeizara Vilhelma I Berlīnē, kur notika arī vairākas sarunas ar kancleru Bismarku. Sekoja brauciens uz Pēterburgu. Bet sākās tas mūsu zemē.
Abi iepriekš minētie latviešu laikraksti informēja lasītājus, ka ceturtdien, 1875.gada 26.jūnijā, Rīgā ieradies zviedru ķēniņš Oskars II. Viņam agrā rītā pretim izbrauca no Pēterburgas atsūtītais karakuģis “Dņepr”. Uz tā augstā viesa sagaidītāju vidū atradās krievu ķeizara ģenerāladjutants grāfs Sumarokovs-Elstons, Zviedrijas sūtnis Pēterburgā Duē, tās konsuls Rīgā Zengbušs un citi augstmaņi. Raksturīgi, ka latviešu sabiedrības pārstāvju viņu vidū nebija (ja būtu, gan jau rakstītu). Oskars II ar savu svītu pārgāja uz “Dņepr”, kas pulksten 10.20 iebrauca Rīgas ostā.
Upes malā pie Rīgas pils bija nostādīta rota zaldātu ar sava pulka muzikantiem, kas, kuģim piebraucot , spēlēja Zviedrijas valsts himnu, līdz ar kuru “nepārskatāms ļaužu pulks, kas Daugavmali pildīja, apsveicināja karali ar (..) urrāsaukšanām”. Pie steķa augsto ciemiņu sagaidīja Vidzemes gubernators, Lielās un Mazās ģildes vecākie, vairāki ģenerāļi un citi augsti kungi. Rīdzinieku vārdā karali sumināja pilsētas birģermeistars E.Holanders.
No turienes Oskars II devās uz Melngalvju namu, kur “visi pie šīs sabiedrības piederīgie locekļi bija sapulcējušies priekš ķēniņa apsveicināšanas”. To izdarīja biedrības vecākais G.Holanders “pēc veca ieraduma ar goda malku”. Iepazinies ar namu, karalis ierakstīja savu vārdu zelta grāmatā un aizbrauca uz brokastīm gubernatora Rīgas pilī.
Sekoja Doma baznīcas apmeklējums, kur pie durvīm augsto viesi sveica virsmācītājs Jenčs. Karalis, piegājis pie altāra, pielieca galvu un klusām pielūdza Dievu. Spēlēja ērģeles. No turienes viņš tūdaļ “devās uz banūzi, kur pulksten 12 un 45 minūtēs aizbrauca uz Dinaburgu un no turienes pa (caur – R.T.) Drisu, Vitebsku un Smoļensku uz Maskavu”.
Avīzes īsi pastāstīja arī par viņa gaitām Krievijas otrajā galvaspilsētā, kur, tāpat kā Rīgā, ticis “ar lielu godu un prieku saņemts”. Ielas bijušas izgreznotas ar karogiem un pilnas ļaužu, kas augsto viesi visur ar urrāsaucieniem sveicinājuši. Karalis no Kremļa balkona ilgāku laiku raudzījies uz vecās cara pilsētas skaisto panorāmu. Nākamajās dienās viņš apmeklējis Maskavas ievērojamākās vietas – dažas baznīcas, Romanovu dinastijas namu, Rumjanceva muzeju, uz Sibīriju aizsūtīto noziedznieku bērnu patversmi u.c. Teātrī Oskaram II par godu izrādīts balets “Zirdziņš kuprainītis”. Viņam ieejot zālē, orķestris atskaņojis Zviedrijas himnu. Tikko tā beigusies, ciemiņš lūdzis izpildīt Krievijas himnu “Dievs, sargi ķeizaru!”. “Tas publiku no prieka tā pacilāja, ka urrākliegšana negribēja nemaz rimties.”
No Maskavas Oskars II devās uz Pēterburgu, kur uzturējās Pēterhofā un veda sarunas ar Krievijas caru Aleksandru II. Par ko viņi sprieda, prese (vismaz latviešu) nerakstīja. Vienkāršajiem ļautiņiem tas nebija jāzina. Pietika izlasīt, ka Oskars II no Kronštates ar savu kuģi “Banadis” 8.jūlijā devies atceļā uz dzimteni.

Rihards Treijs,

prof. Dr.habil.hist.

P.S.: Kad šis materiāls jau bija nodots redakcijā, izlasījām mūsdienu latviešu presē, ka pirms 100 gadiem – 1905.gada 7.jūnijā – Norvēģijas parlaments nobalsoja par atteikšanos no Zviedrijas karaļa Oskara II varas atzīšanas, jo viņš bija noraidījis norvēģu vēlmi atvērt konsulātus ārzemēs, kur jau rosīgi strādāja viņu jūrnieki. Pie robežām pulcējās Zviedrijas un Norvēģijas karaspēks, bet cīkstiņš izpalika, jo Zviedrija atļāva norvēģiem pasludināt neatkarību.

R.T.

Redakcijas P.S.: Saņemta ziņa, ka augsti novērtēts habilitētā vēstures doktora profesora Riharda Treija darbs – viņam piešķirts valsts emeritētā zinātnieka nosaukums. Apsveicam čaklo “Latvijas Vēstneša” autoru un ceram, ka redakcijas un erudītā vēstures pētnieka sadarbība turpināsies tikpat auglīgi, mūsu lasītājiem par gandarījumu!