Mēs paši un mūsu sabiedrība — kāda tā bijusi un ir

Vakar, 26. septembrī, Latvijas Zinātņu akadēmijā notika starptautiska konference "Paula Šīmaņa vēsturiskais devums etniskās saskaņas viedošanā Eiropā un Latvijā"

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš pateicas Paula Šīmaņa brāļa meitai Rūtai Gostičai (attēlā pa kreisi) . Izraēlas pagaidu pilnvarotā lietvede Latvijā Ronika Ben–Dora ebreju tautas vārdā izsaka pateicību Paula Šīmaņa māsas mazmeitai Monikai fon Hiršheidei un Rūtai Gostikai par Paula Šīmaņa un Šarlotes Šīmanes palīdzību cilvēku glābšanā holokausta laikā (attēlā pa labi)           Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Ievadvārdi starptautiskajai zinātniskajai konferencei "Paula Šīmaņa vēsturiskais devums etniskās saskaņas veidošanā Eiropā un Latvijā" Rīgā 2000. gada 26. septembrī

Man ir liels gods un patiess prieks atklāt starptautisko zinātnisko konferenci "Paula Šīmaņa vēsturiskais devums etniskās saskaņas veidošanā Eiropā un Latvijā", ko kopā ar Filozofijas un socioloģijas institūtu rīko Latvijas Zinātņu akadēmija un kuras iniciators ir mūsu ārzemju loceklis, izcilais jurists un politisko zinātņu speciālists profesors Andrejs Dītrihs Lēbers. Man ir patīkami sveikt mūsu ārzemju lektorus no Lielbritānijas un Vācijas — profesoru Džonu Haidenu ( John Hiden ) no Bredfordas universitātes un Austrumeiropas kultūras un vēstures federālā institūta direktoru Dr. Mihaelu Gārlefu, visus konferences lektorus un dalībniekus, bet īpašs prieks ir sveikt Dr. Paula Šīmaņa piederīgos — Moniku fon Hiršteita kundzi un Rūtu Gostičas kundzi, kas aizgājēja vārdā saņem Izraēlas goda zīmi "Taisnīgajam starp tautām" par ebreju glābšanu holokausta laikā, konkrēti — par ievērojamās teātra un kinozinātnieces Valentīnas Freimanes glābšanu, kura arī bija paredzējusi ierasties no savas tagadējās mītnes zemes Vācijas un kuru savulaik savā Atgāzenes mājā ir glābis Dr. Pauls Šīmanis un viņa kundze Šarlote. Diemžēl Freimanes kundze ir slimnīcā un viņas vēstījumu nolasīs Dr. Krupņikovs.

Vienā ziņā šī konference — tās ievadījums ir pavisam izcils notikums, kādu Zinātņu akadēmija pieredz pirmoreiz, — humānisma ideju triumfa apliecinājums aizvadītajā (vai aizvadāmajā) XX gadsimtā, cilvēka, sabiedriska darbinieka, žurnālista, politiķa Paula Šīmaņa iestāšanās pret totalitārismu, nacismu, holokaustu nu gūst valstisku atzinību un pateicību — pēc 56 gadiem. Tas rāda, ka, tāpat kā noziegumiem pret cilvēcību nav noilguma, noilguma nav arī pateicības izteikšanas termiņiem. Tādēļ šodienas konference un diskusija un arī tās ievaddaļa gūst filozofisku, vēsturisku nokrāsu, jo mudina ieskatīties mūsos pašos, mūsu sabiedrībā, kāda tā bijusi un kāda tā ir.

Šī konference ir zināmā mērā arī baltvācu vai vācbaltiešu devuma, pozitīvā kultūras un sabiedriskā devuma izvērtējums Latvijā, skarot it īpaši Latvijas Republikas neatkarības gadus un arī 1939.gada dramatiskos notikumus, Umsiedlung , kad tika sacīti rūgti vārdi: "Uz neatgriešanos!" Mūsu pasākums zināmā mērā ir arī pirmskara Latvijas mazākumtautības politikas raksturojums, pat izvērtējums, kas mudina mūs palūkoties arī uz Latvijas Republikas pastāvēšanas parlamentāro un autoritatīvo posmu, diferencēt tos, kritiski atsegt pretrunas, paplašināt mūsu tā laika vēstures redzējumu.

Runājot par Latvijas valsts dibināšanu, mēs ierasti minam Kārļa Ulmaņa, Jāņa Čakstes, Zigfrīda Meierovica, Miķeļa Valtera, Gustava Zemgala, arī Paula Kalniņa, Marģera Skujenieka vārdus. Bet nevajadzētu piemirst, ka ja ne pie Republikas dibinātājiem, tad vismaz pie tās demokrātijas izveidotājiem būtu pieskaitāms arī vācietis Pauls Šīmanis, kurš bija Tautas padomes un Satversmes sapulces loceklis, visu četru Saeimu deputāts, cilvēks, kurš Saeimas darbā ieviesa "politisko kultūru". Viņš bija viens no pirmajiem Baltijas vācu politiķiem, kurš jau 1919.gada vasarā, tūdaļ pēc Cēsu kaujām, atbalstīja neatkarīgas Latvijas valsts (nevis Baltijas valsts!) ideju un iestājās par to, iemantojot "letofila" reputāciju savu tautiešu vidū.

Kā ļoti ietekmīgs Baltijas vācu politiķis un demokrātiskas ievirzes žurnālists, laikraksta "Rigasche Rundschau" galvenais redaktors (1919–1933) Šīmanis izvirzīja un aizstāvēja koncepciju par mazākumtautību tiesībām uz kultūras autonomiju. Viņš panāca, ka līdzās Igaunijai pirmskara Latvija šajā jomā, īpaši skolu autonomijas veidošanā, tika atzinīgi vērtēta visā Eiropā. Var strīdēties par Šīmaņa koncepciju un pašu terminu "anacionāla valsts", bet politiskas tolerances, politiskas kultūras, politiskas nācijas veidošanā tā bija nozīmīga. Šīmaņa koncepcija ļāva iesaistīt jaunās Latvijas valsts veidošanā arī minoritātes, pat tādu minoritāti kā Baltijas vācieši, kas Latvijas Republikas izveidošanas gaitā zaudēja līdz 90% savu īpašumu, nemaz nerunājot par savu kulturālo hegemoniju Latvijā. Ja Vācijā nebūtu nācis pie varas Hitlers, nevar zināt, kā būtu tālāk veidojusies Latvijas valsts. Varbūt zīmīgi, ka 1927.gadā Šīmanis bezmaz vai kļuvis par Latvijas Ministru prezidentu.

Un te jāpiebilst, ka Šīmanis kā liberāls demokrāts ļoti asi uzstājās pret jebkura veida totalitāriem režīmiem — nacismu un boļševismu, zināmā mērā bija kritisks pret autoritāro K.Ulmaņa režīmu Latvijā. Pēc 1933.gada, līdz Austrijas aneksijai Šīmanis dzīvoja un aktīvi darbojās Vīnē. Viņš bija Starptautiskā minoritāšu kongresa viceprezidents Ženēvā, Eiropas nacionālā izlīguma apvienības dibināšanas ierosinātājs. Pēc Austrijas "anšlusa" Šīmanis atgriezās Latvijā un 1939.gadā atteicās izceļot uz Vāciju, jo nacionālsociālistiskā ideoloģija bija pretrunā ar viņa reliģisko pārliecību, tiesisko apziņu, pasaules uzskatu. Šīmanis norādīja, ka ar "izceļošanas līgumu" Vācija atņēma vietējiem vāciešiem minoritātes tiesības. Interesantas liecības par Šīmaņa nostāju mūža pēdējos gados (1939–1941) atstājis latviešu politiķis Arveds Bergs savās dienasgrāmatās — abi šie opozicionārie politiķi nereti tikās gan Rīgas centrā, gan Atgāzenē un pārrunāja Eiropas un Latvijas izredzes kritiskajā situācijā, viņu redzējums bija pesimistisks.

Varētu sacīt, ka Baltijas vācu vidū Šīmanis varbūt bija viskonsekventākais eiropietis, — tas izpaužas pērn izdotajā viņa rakstu izlasē "Eiropas problēma" (1999) un nupat iespiestajā 1933.–1940.gada rakstu kopojumā, ko sastādījusi Helēna Šimkuva un izdevis prof. D.A.Lēbers sakarā ar mūsu konferenci.

Konferences ievadvārdos varbūt esmu aizsteidzies priekšā lektoriem, par ko lūdzu augstsirdīgu piedošanu, taču gribējās kaut īsumā ieskicēt Paula Šīmaņa vēsturisko nozīmīgumu, lai uzsvērtu vienu momentu — Pauls Šīmanis bija visai ievērojams Latvijas Republikas, "Pirmās Republikas" valstsvīrs, īpaši tās demokrātiskā posma politiķis, bet viņa devums un pat viņa vārds Latvijā ir tikpat kā nezināms — tas ir aizmirsts vai noklusēts. Abiem totalitārajiem režīmiem Pauls Šīmanis, demokrāts, patriots, eiropietis, nebija pieņemams; arī tagad Šīmaņa aizstāvētās idejas mūsu sabiedrībā, atzīsim atklāti, nav pārāk populāras vai vismaz liekas kontraversālas. Taču šo ideju aktualitāte nav noliedzama, kaut vai lai rosinātu diskusijas par cilvēktiesībām un mazākumtautību tiesībām, uz ko mūs mudina Eiropas Savienība.

Runājot par Paulu Šīmani, gribēju minēt divus aspektus, divas plāksnes — vēsturisko un nākotnes aspektu. Vēsturiskajā aspektā — par Latviju kā multinacionālu un multikulturālu reģionu, par Baltijas vācu lomu Latvijas politiskajā, saimnieciskajā un kultūras vēsturē, kas vēl ne tuvu nav izvērtēta. Te es īpaši gribētu runāt par inteliģences, intelektuāļu veidošanos Latvijā, par Latvijas "intelektuālo vēsturi", kuru es pašreiz savu iespēju robežās mēģinu pētīt (saistībā ar Latvijas zinātnes un augstākās izglītības vēsturi). Šajā sakarībā nevar apiet t.s. literātu kārtas veidošanos Baltijas provincēs un arī kādreizējā Kurzemes–Zemgales hercogistē. Atgādināsim, ka Paula Šīmaņa vecvectēvs bija pazīstamais Kurzemes mediķis Kārlis Kristjāns Šīmanis, Academia Petrina audzēknis, Baldones kūrorta pirmais pētnieks, baku potēšanas, vakcinācijas pionieris Kurzemē, Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības (LZA priekšteces) biedrs. Paula Šīmaņa tēvs Jūlijs Šīmanis savukārt bija pazīstams Kurzemes jurists, bet tēva jaunākais brālis vēsturnieks profesors Teodors Šīmanis — Vilhelma II personisks draugs un padomnieks, viens no "Ostforschung" pamatlicējiem un anonīmi izdotās grāmatas "Lettische Revolution" priekšvārda autors. Katrā ziņā šis "literātu" kārtas vēstures un veikuma izvērtējums, manuprāt, ir absolūti nepieciešams, lai uzrakstītu pilnīgu Latvijas vēsturi, jo nevar aprobežoties ar latviešu inteliģences, jaunlatviešu vēsturi vien, lai cik nozīmīga tā būtu. Tie nav pretstatījumi, bet papildinājumi, paplašinājumi, daudzveidības meklējumi, kas rezultātā dos kopainu.

Un nākotnes aspektā (vai precīzāk — šīsdienas aspektā) iekļaujas Paula Šīmaņa domas par minoritāšu politiku Latvijā. Sabiedrības integrācija, minoritāšu tiesību Eiropas konvencijas ratifikācija, dialogs sabiedrībā, arī politiskas nācijas izveidošana — tās neapšaubāmi ir Latvijas aktualitātes ceļā uz Eiropas Savienību. Es personiski ticu, ka sabiedrība Latvijā konsolidēsies ap latviešu nāciju, latviešu valodu, varbūt tas notiks pēc vienas vai divām paaudzēm, taču pilnīga sabiedrības uniformitāte diez vai sasniedzama. Latvijas sabiedrība paliks daudznacionāla, taču pamazām veidosies "īstas" minoritātes ar savām kultūrām un nebūs arī Sudetijas varianta, nebūs divkopienu sabiedrības. Svarīgi ir saglabāt mieru un pakāpenību šajās tik jūtīgajās un delikātajās nacionālā dialoga norisēs. Aizvakar Sidnejā pirmoreiz visā olimpisko spēļu vēsturē tika atskaņota mūsu nacionālā himna "Dievs, svētī Latviju!" par godu Latvijai un par godu tās pārstāvim, kurš savas intervijas, arī Latvijas radio, sniedza krievu valodā. Tas, saprotams, ir paradokss, bet, manā uztverē, šis paradokss nav laikmeta slikta zīme, bet zināmas šīsdienas realitātes atspoguļojums, kas nākotnē mainīsies. Domāju, ka arī mūsu diskusijas ritēs pozitīvā gaisotnē, par šīm delikātām problēmām var runāt lietišķi, konstruktīvi, saskaņas garā. Gribu izteikt pateicību prof. Lēberam un Latvijas Zinātnes padomei par konferences materiālo atbalstu, Latvijas Akadēmiskajai bibliotēkai un Nacionālajai bibliotēkai — par izstādi.

Pauls Šīmanis ir pelnījis mūsu cieņu ne tikai ar savu pozitīvo darbību Latvijas un Eiropas labā, ar savām idejām, kuras varam pieņemt un varam arī nepieņemt, bet vēl jo vairāk — ar savu uzticību ideālam, Eiropai un Latvijai kritiskās dienās, "būt vai nebūt" dienās. Tādēļ arī šodien mēs viņu godinām ne tikai kā politiķi, deputātu, žurnālistu, bet arī kā "pasaules taisnīgo", kas iestājies par nāvei nolemtajiem. "Kas dzīvību baidās ķīlā likt, pie īstas dzīvības nevar tikt" — ar šiem vācu dzejnieka vārdiem Raiņa atdzejojumā atļaujiet atklāt šo konferenci. Atļaujiet man nolasīt Valsts prezidentes apsveikuma vēstuli konferencei. (Skat. blakus)

Redakcijas rīcībā ir arī citi konferences referāti, kuri tiek gatavoti publicēšanai kādā no tuvākajiem "Latvijas Vēstneša" numuriem

Cieņas vārdi cienījamam cilvēkam

Cienījamie konferences rīkotāji, dalībnieki un viesi!

Aizrit gadsimti, bet nacionālo valstu un minoritāšu attiecību aktualitāte nemazinās. Tādēļ laikā, kad mūsu valsts intensīvi meklē harmoniskāko ceļu, kā iekļauties Eiropas daudznacionālajā sabiedrībā, ir patiess gandarījums, ka mūsu valsts zinātnieku un speciālistu uzmanības lokā ir nonākusi unikāla cilvēka mūža un darba pieredze.

Latvijas Vācbaltu kopienas līdera un Trīszvaigžņu ordeņa kavaliera Paula Šīmaņa dzīve ir izcils personiskās varonības un nopietna zinātniskā darba piemērs. Un tas ir liels gods mūsu zemei, ka tā bijusi par mājvietu cilvēkam, kurš, spītējot sava laika nežēlībai un aizspriedumiem, pacēla balsi vispārcilvēcisko vērtību aizstāvībai.

Tādēļ jo nozīmīgāk mums visiem šodien ir ieklausīties šī cienījamā pirmās brīvvalsts politiķa skarbā dzīves pieredzē gūtās domās un atziņās, lai jaunajā gadsimtā kopīgi virzītu visus spēkus uz aktīvam dialogam atvērtas, demokrātiskas un no aizspriedumiem brīvas sabiedrības veidošanu Latvijā.

Vēlu ražīgu domu un pieredzes apmaiņu konferencē!

2000.gada 22.septembrī Vaira Vīķe–Freiberga

LZA prezidents Jānis Stradiņš ar Rūtas Gostičas dāvāto Paula Šīmaņa portretu

Paula Šīmaņa māsas mazmeita Monika fon Hiršheide

Paula Šīmaņa brāļameita Rūta Gostiča ar Izraēlas valsts pasniegto Atzinības rakstu

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"