Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940. - 1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums –
“LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06. 2005.

15.

Rietumvalstu atšķirīgā attieksme

Tiesnesis Atkinsons pieņēma lēmumu, ka Anglijai Igaunijas inkorporācija de facto ir jāuzskata no 1940.gada 6.augusta, t.i., dienas, kad Igaunija tika iekļauta PSRS. Apelācijas tiesas tiesnesis Takers savukārt uzsvēra, ka tas noticis 21.jūlijā – dienā, kad Igaunijas marionešu parlaments pasludināja padomju varu. Savukārt Anglijas Ārlietu ministrija, vadoties “no administratīviem apsvērumiem”, ierosināja pieņemt 1946.gada 1.janvāri kā Baltijas valstu inkorporācijas datumu.

Dziesmu svētku gājiens okupētajā Latvijā Foto no “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004	Kārtējā oficiālā “miera aizstāvēšanas” kampaņa

Pētniecības departamenta eksperti dokumenta nobeigumā aplūkoja arī citu Rietumeiropas valstu attieksmi pret Baltijas problēmu. Viņi uzsvēra, ka ASV inkorporāciju nekad nav atzinusi ne de facto, ne de iure. Zviedrijas valdība inkorporāciju atzina jau 1940.gadā par pārsteigumu savas valsts sabiedrībai. Šāds lēmums neguva popularitāti. Zviedrijas valdība arī uzskatīja, ka visi agrāko Baltijas valstu pilsoņi, kas pēc 1940.gada 5.augusta ieradušies Zviedrijā, ir PSRS pilsoņi.
Anglijas Ārlietu ministrijas 1951.gada augustā sagatavotais dokuments liecina, ka valdība uzmanīgi sekoja notikumu attīstībai ap Baltijas valstīm. Anglijas valdības pozīcija bija kaut kur vidū starp ļoti stingro ASV un kapitulantisko Zviedrijas nostāju. Lielbritānija, formulējot politiku Baltijas jautājumā, vispirms domāja, kā aizsargāt savu pilsoņu īpašuma tiesības Baltijas valstīs. Pētniecības departaments ieteica nekapitulēt PSRS spiediena priekšā un ieturēt saskaņotu politiku ar ASV.
Starptautiskā situācija, kas veidojās pašā 50.gadu sākumā, liecināja, ka aukstais karš uzņem apgriezienus un attiecības starp rietumvalstīm un PSRS turpina pasliktināties. Tas kopumā sekmēja daudzu demokrātisko valstu labvēlīgu nostāju Baltijas jautājumā. Likumīgi ieceltie Baltijas valstu diplomāti, neraugoties uz atsevišķam problēmām, varēja turpināt veikt savas funkcijas un aizstāvēt latviešu, lietuviešu un igauņu intereses. Attieksme pret Baltijas problēmu šajā laikā balstījās uz starptautisko tiesību normām, morāles principiem un ASV stingro un konsekvento neatzīšanas politiku. Viss liecināja, ka tas ir ne vien juridisku, bet arī politisku principu jautājums. Austrumu un Rietumu pretstāve un konfrontācija nodrošināja Baltijas jautājuma aktualitāti, bet vienlaikus arī bloķēja jebkādas iespējas rast konstruktīvu risinājumu. PSRS kategoriski noraidīja visas iniciatīvas, kvalificējot tās kā pretpadomju politiku.
Demokrātiskās rietumvalstis pēc to attieksmes pret Baltijas jautājumu 50.gadu sākumā var iedalīt trijās grupās: viena grupa ne de facto, ne de iure neatzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju un inkorporāciju. Otrā grupa, vislielākā, atzina to de facto, bet neatzina de iure. Šīs valstis uzskatīja, ka PSRS pilnībā kontrolē situāciju Baltijā. Savukārt trešā grupa atzina PSRS soļus Baltijas valstīs un to iekļaušanu Padomju Savienībā par likumīgiem. Atsevišķas valstis nekad nesniedza oficiālus paziņojumus par PSRS veikto aneksiju, bet vairāk vadījās no politiskās konjunktūras, kas bija mainīga. Jaunās valstis, kas uz pasaules politiskās kartes parādījās pēc Otrā pasaules kara beigām dekolonizācijas rezultātā, neiesaistījās polemikā par Baltijas problēmu. Tās centās it kā distancēties no Austrumu un Rietumu konfliktiem. Tomēr, ja kāda no valstīm izteicās par šo jautājumu, tā parasti Baltijas valstu aneksiju neatzina par atbilstošu starptautisko tiesību normām.

Baltijas jautājuma saasināšana

1952.gads ASV bija prezidenta vēlēšanu gads, un Baltijas jautājums bija iekļauts republikāņu un demokrātu partiju priekšvēlēšanu aktivitātēs. Parādījās politiskas rezolūcijas, kas aicināja pievērst vēl lielāku uzmanību PSRS paverdzinātajām Austrumeiropas tautām, aktīvāk atbalstīt to centienus pēc brīvības. ASV nosodīja Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, kritizēja šeit realizēto PSRS ekonomisko un nacionālo politiku. Ļoti negatīvi tika vērtēta Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sovetizācija, PSRS politiskās sistēmas un ideoloģijas uzspiešana, kā arī masu deportācijas un cilvēku vajāšanas uzskatu un pārliecības dēļ. Rietumu demokrātiskajām valstīm nepieņemami bija arī “sociālistiskie” pārkārtojumi izglītībā un kultūrā. Publiski tika uzsvērts, ka Maskava Baltijas valstīs cenšas izveidot tādu pašu režīmu kā Padomju Savienībā.
Sakarā ar prezidenta vēlēšanu kampaņas aktivitātēm ASV republikāņu partija 1952.gadā asi kritizēja pie varas esošos demokrātus par neefektīvo ārpolitiku attiecībā pret PSRS, ko valdība realizēja pēckara perioda sākumā. Prezidentam H.Trumenam un demokrātu partijai īpaši tika pārmests par komunisma savaldīšanas politiku (containment policy). Tika uzsvērts, ka tā ir pasīva politika, kas pieļauj komunisma sistēmas tālāku izplatīšanos pasaulē. No varas partijas pieprasīja realizēt stingrāku, noteiktāku, vēl asāku politiku. Kā reakcija 1952.gada 14.jūnijā parādījās prezidenta H.Trumena paziņojums Baltijas valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem ASV. Paziņojuma diena nebija izvēlēta nejauši, jo tieši 1940.gada 14.–15.jūnijā, pirms divpadsmit gadiem, Padomju Savienība izvirzīja ultimatīvas prasības Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdībām un uzsāka šo valstu okupāciju.

ASV solidaritātes apliecinājums

Prezidents H.Trumens uzsvēra, ka ASV valdība un tauta jūt dziļas simpātijas pret paverdzinātajām Baltijas tautām. Viņš norādīja, ka ASV ir nepieņemama PSRS īstenotā vardarbīgā un prettiesiskā politika. “Mēs nekad neaizmirsīsim mūsu Baltijas draugus. Mēs attiecībā uz viņiem izplatīsim mūsu atbalsta politiku un ceram, ka šīs tautas atkal atgūs brīvību un neatkarību brīvu nāciju saimē.” Demonstrējot savas realizētās politikas konsekvenci, prezidents H.Trumens 1952.gada septembrī Baltajā namā pieņēma Lietuvas trimdas pārstāvju delegāciju.
H.Trumena paziņojumā ļoti skaidri, precīzi un diezgan asi bija definēta ASV nostāja Baltijas jautājumā. No viņa neatpalika arī republikāņu partijas prezidenta kandidāts ģenerālis Dvaits Eizenhauers. Viņš vēlēšanu kampaņas laikā, uzrunājot Amerikas Leģionu, norādīja uz nepieciešamību palīdzēt Baltijas republikām atgūt brīvību.
D.Eizenhauera runa ļoti saasināti tika uztverta Padomju Savienībā. Lietuvas kompartijas pirmais sekretārs A.Sniečkus 1952.gada 7.oktobrī, uzstādamies VKP(b) 19.kongresā, paziņoja, ka Lietuva nekad nebūs Amerikas imperiālisma pakļautībā. Nevienam neizdosies novirzīt lietuviešu tautu sāņus no sociālisma celtniecības ceļa. A.Sniečkus arī uzsvēra, ka lietuvieši nekad nekļūs par amerikāņu vergiem un mūžīgi paliks PSRS sastāvā.
Arī citas Rietumeiropas valstis, redzot ASV strikto politiku, ieņēma Baltijas valstīm labvēlīgu nostāju. Piemēram, diktatora, pārliecināta komunisma pretinieka Franko vadītā Spānija, ar kuru Baltijas valstīm neatkarības periodā nebija diplomātisko attiecību, pēkšņi izteica Latvijai, Lietuvai un Igaunijai piedāvājumu izveidot diplomātiskās pārstāvniecības Madridē. Spānija atteicās atzīt par likumīgām PSRS ar spēku veiktās pārmaiņas Baltijas valstīs. Spānijas vēstnieks Lielbritānijā Primo de Riviera 1952.gada 15.augustā vēstulē K.Zariņam atzīmēja, ka viņa valdība ir gatava pieņemt Madridē Latvijas pārstāvi. Šis pārstāvis gan netiks iekļauts diplomātiskā korpusa sarakstā, bet viņam būs diplomātiskās privilēģijas un imunitāte. K.Zariņš atsaucās uz šādu ierosinājumu, un 1952.gada 13.novembrī par Latvijas diplomātisko pārstāvi Spānijā apstiprināja Robertu Kampusu. Spānijas valdība arī akceptēja Latvijas neoficiālas diplomātiskās pārstāvniecības darbību.

Turpinājums sekos