Lielo darbs mazo svētkiem

Atziņai, ka svētku gaidīšana dažreiz nes vairāk prieka nekā paši svētki, gribētos piebilst, ka tiem pagastu kultūras darbiniekiem un skolotājiem, kas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus gaidīja, cītīgi strādājot, paši svētki arī nesīs prieku un gandarījumu. Arī “mazajos” dziesmu svētkos līdz lielajai estrādei ejams garš un grūts ceļš, uz kura paliek tikai paši labākie. Atliek pabūt kopā ar Mārupes pagasta ļaudīm kādā sarīkojumā kultūras namā vai Mārupes vidusskolā, lai paliktu vēlme tur būt vēl un vēl, jo tu jūti, ka cilvēki paļaujas ne tikai uz savu profesionalitāti, bet pievieno tai arī mīlestību un prieku.

To pašu var sacīt par gatavošanos skolēnu dziesmu svētkiem, jo Mārupes kultūras nama direktore Ira Dūduma ir arī svētku koordinatore. No nelielā Pierīgas pagasta Mārupes IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos piedalīsies Mārupes vidusskolas zēnu koris, 5.–9.klašu jauktais koris un vizuālās mākslas studijas audzēkņi, kopā 76 skolēni un viņu pedagogi.

Ar sirdi pie darba mezgla

Jauka ir organizatoru paustā svētku filozofija, kuras pamatā ir mezglā iesietā gudrība, lai vēlāk izbaudītu tās atraisīšanas prieku. Ira Dūduma šo mezglu sāka siet Mārupē pirms gadiem septiņiem. Pirms tam viņa bija pazīstamā dziedātāja Ira Krauja, kuras skaistā balss skanēja kopā ar “Modo”, “Inversiju”, Uģi Rozi un Viktoru Lapčenoku. Vēlāk bija solo programma. Bijusī Mārupes kultūras nama direktore Eva Ringa astoņdesmito gadu beigās uzaicināja Iru nodziedāt dažas dziesmas Mārupē Ziemassvētkos, pēc tam vadīt pagasta bērnu popgrupu. Liktenīgi sagadījās, ka aizsaulē aizgāja Eva, un Ira kļuva par pagasta kultūras dzīves organizatoru. Vienu pēc otra viņa realizēja savus projektus, kas veiksmīgi turpina darboties. Ar tālaika pagasta vadītāja Mārtiņa Bojāra atbalstu Ira drīz nodibināja Mārupes Mūzikas un mākslas skolu, bērnu popgrupu “Mazā sirds”, daudzus interešu klubus. Ievērojami pieauga dalībnieku skaits dāmu klubiņā, jauktajā korī “Mārupe”, vidējās paaudzes deju kolektīvā “Mārupieši”, senioru korī “Mārupes vecmāmiņas”, kas visi šogad ieguvuši pirmās pakāpes diplomus, un var pretendēt uz Valsts Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem. Turklāt ar Iras iedvesmu 2000. gadā tika izdota pirmā grāmata par pagastu “Līdumnieku zeme – Mārupe”. 1936.gadā celtajā Aizsargu namā, kur tagad mājo kultūras nams un pagasta vadība, pie griestiem tika uzvilkta skaista lustra, kopā ar Arni Medni uzrakstīta Mārupes himna. Tagad Ira šķetina to kamoliņu, kurā pati ieritinājusi labestību un draudzību pret kolēģiem un audzēkņiem, mīlestību, ar kādu viņa pati dara savu darbu. Un Ira Dūduma nenogurusi organizē, vada, meklē sponsorus, nenogurusi kāpj uz skatuves un dzied kopā ar bērnu grupu “Mazā sirds”, dzied kopā ar Larisu Mondrusu, ar Arni Medni, jo tas ir viņas sirdsdarbs, to ikviens var just.

Svētku gājiens – kā maratons olimpiādē

Sākot sarunu par gatavošanos Skolu jaunatnes dziesmu svētkiem, Ira uzsver, ka jauniešiem emocionāli ļoti nozīmīgs ir svētku gājiens. Rīgas rajonam ir kopējs gājiena motīvs – kamoliņš, bet katram pagastam jāatrod sava atpazīstamība, savs neliels uzvedums. Tādēļ tika austi karogi. Gājienam ziedoja nozīmīgu daļu no finansēm, tam laikus gatavojās. Ja kori un dejotāji neskaitāmajos mēģinājumos un skatēs cīnījās atsevišķi dažādās vietās, tad gājiens būs dalībnieku vienotājs, jo tajā kopā ar skolēniem soļos gan pagastvecis Normunds Orleāns, gan vidusskolas direktors Jānis Lagzdkalns, gan skolas un ārpusklases darba pedagogi. Ira Dūduma neatklāj, kas būs tas skaistais akcents, kas rīdziniekiem un viesiem liks iesaukties – “Mārupe nāk!”. Jo noslēpums ir pārsteiguma brālis.

Skolotāji…stingrie, nepielūdzamie, labie

Mārupes vidusskolā visus korus māca dziedāt skolotāja Sarmīte Šulce. Viņa ir ļoti priecīga, ka jau trešos dziesmu svētkus pēc kārtas Mārupes vidusskolas kori iztur skarbo atlasi un var piedalīties lielajos svētkos. Ira Dūduma: “Sarmīte ir viena no skolotājām, uz kuras pleciem gulstas lielumliels darba smagums pirmssvētku laikā. Bērni paliek bērni, un tajā vecumā ne vienmēr visi uztver īstās vērtības. Nākas arī piespiest, jo skolas koris, atšķirībā no kultūras nama ansambļiem, dažiem ar labām balsīm apveltītiem bērniem šķiet ne obligāti apmeklējams. Dažiem vēlme apmeklēt kori pieaug apgriezti proporcionāli dienu skaitam līdz dziesmu svētkiem. Tad jau gribas būt uz lielās estrādes un piedalīties lielajā “tusiņā”.” Indra Puķe un Baiba Zvaune ir zīmēšanas skolotājas Mārupes vidusskolā. Abas svētkiem gatavo gājiena vizuālo noformējumu. Liels pārsteigums par uzaicinājumu piedalīties svētkos bija aušanas un vizuālās mākslas pulciņu sešām dalībniecēm. Skolotāju Puķes un Zvaunes audzēknes ar savu uznācienu Doma laukumā aizvedīs skatītājus saulainajā Hellādā.

Jānis Lagzdkalns un Ruta Straume

Mārupes vidusskolas direktors un ārpusklases darba organizatore ir tās personas, kuriem svētki drīzāk paies rūpēs un smagā darbā, jo uz viņu pleciem gulstas garajās stundās pārgurušo dalībnieku relaksācijas, ēdināšanas, transportēšanas, drošības un citu neparedzamu uzdevumu atrisināšana. Tur ietilpst līgumi ar ēdināšanas organizācijām, Sanitāri epidemioloģiskās stacijas, Pārtikas veterinārā dienesta pārbaudes utt.
Ārpusklases darba organizatore Ruta Straume, atceroties “dziesmu karus”, saka, ka skolotāja Sarmīte Šulce paredzējusi, ka zēnu koris uz svētkiem tikšot, bet, ja tas izdošoties meitenēm, tad būšot liels brīnums. Tam, ka 5.–9.klašu jauktais koris arī dziedās svētkos, par to laikam jāpateicas Mārupes plašajiem laukiem un pļavām, kur mārupietes var balsi izvingrināt. Ar kora apmeklējumu tieši meitenes skolotājai sagādājušas galvassāpes. Kad svētku organizatori likuši samazināt dalībnieku skaitu, tad kā TV spēlē “Zini vai mini”, daži audzēkņi bija jāsvītro no līdzdalības svētkos. Kā motivācija noderēja kora mēģinājumu apmeklējums. Ruta Straume saka, ka svētku izdošanās atslēga slēpjas aiz mākoņiem – ja līs, tad būs divtik grūti, ja pārāk karsts, – arī. Svētkos ir kā dzīvē – prieki mijas ar grūtībām.

Kam tas ir izdevīgi?

Šajos dziesmu svētkos kā jaunums tiek pasniegts, ka dalībnieka karte var pārtapt par “Latvijas krājbankas” norēķinu karti. Reklāma vēsta, ka, “lai tava dalībnieka karte pārtaptu norēķinu kartē, tā ir jāaktivizē. Norēķinu karte ir drošāka par jebkuru maciņu vai kabatu. Izmanto to visur …utt.”. Aktivizēt nozīmē atvērt Krājbankā norēķinu kontu, bet nepilngadīgajiem to var izdarīt tikai vecāki. Mārupē šajā jautājumā bija spiesti sasaukt vecāku sapulci, kura gan nebija kupli apmeklēta. Kontus atvērt piekrita tikai astoņi vecāki. Ja tas tika paziņots tikai jūnijā, jājautā, vai Krājbanka atvērs bankas automātus Mežaparka lielās estrādes tuvumā, lai tūkstošiem bērnu varētu izņemt kabatas naudiņu, vai varbūt tirgotājiem būs kases, kurās varēs norēķināties ar “Maestro” karti, lai nopirktu saldējumu vai ko citu? Tomēr mārupieši nav sajūsmā par it kā labo ideju, ka uz dziesmu svētkiem ieradīsies 21.gadsimta mazais skolēns ar maciņu, kurā ir mobilais telefons, kaklā “uzkārta” naudiņa, kura tikai jāaktivizē pie neskaitāmiem bankas automātiem, no kuriem izbirst saujām santīmu. Daži, kuriem šī ideja ir izdevīga (kā nekā svētkos piedalīsies vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši dalībnieku) ir piemirsuši, kādā sociāli ekonomiskā situācijā dzīvo daudzi bērni un viņu vecāki attālākajos valsts pagastos. Mārupe ir tuvu Rīgai un modernizēts pagasts. Ja tur šis sāpīgais karšu jautājums bija tik sarežģīts, kā ar to tika galā Latgales novadā? Vai mēs – lielie – neesam zaudējuši atmiņu par mazās sirds pārdzīvojumiem, lūkojoties uz iekārojamu, bet nesasniedzamu mantu?

Par svētku repertuāru

Ira Dūduma: “Rīgas 800 gadu svinībās jauniešu koru koncerts pierādīja veco patiesību, ka viss ģeniālais ir vienkāršs. Jaunieši ar jūsmīgu atdevi dziedāja tautā pazīstamās dziesmas kopā ar populārajiem māksliniekiem. Viņi visi dziedāja no sirds un iemīlēja šīs dziesmas. Mana meita arī dzied korī, tāpēc iedziļinājos šo dziesmu svētku repertuārā, un man pat kā vienkārši klausītājai neviena dziesma īsti negāja pie sirds. Mēs prasām jau septiņbalsīgu dziedājumu, tonalitātes kalngalus, sarežģītas dejas. Par to runā četrus gadus, par to diskutēja pēc lielajiem Dziesmu svētkiem, bet nekas nav mainījies. Bet tas tiek izlemts tur – augšā, mākslinieciskajā padomē, bet vienkāršie mirstīgie – skolotāji spiesti izpildīt. Rezultātā mēs skatēs redzam reti kādu kori, kura dziedātāji kā mazi aktieri spētu notēlot, ka viņiem šī dziesma patīk. Bet jebkuros svētkos gadās arī nevēlamas piegaršas, intrigas, pelēkās puses, un mēs kopā ar skolotājiem cenšamies palīdzēt bērniem tikt tām pāri, lai nebojātu svētku gaidīšanu un pavadīšanu. Vai ar pārāk sarežģītu repertuāru mēs neatbaidām bērnus no kora dziedāšanas? Vēl pirms diviem gadiem Skolu jaunatnes dziesmu svētki nebija iekļauti valsts budžeta plānā, svētku norises vietas nav pilnībā tiem sagatavotas, un tad mēs metamies otrā galējībā, steigā izvirzām ļoti augstas prasības. Dziesmu svētki kā tautas tradīcija ir fenomens, bet vēl mēnesi pirms svētkiem mēs runājām par Mežaparka estrādes bīstamību bērnu svētkiem. Tāpat mani uztrauc bērnu drošība, kad Rīgā sabrauks tūkstošiem jauniešu un bērnu. Tā ir mūsu, pieaugušo, atbildība. Par visu šo kultūras politiku mēs daudz runājām ar skolotājiem. Centos optimistiski viņus noskaņot, nejaucoties skolas atbildības sfērā, palīdzēt ar pagasta kultūrai atvēlētajiem līdzekļiem. Mans uzdevums ir katrā dalībniekā uzšķilt prieku par līdzdalību lielajos svētkos, jo savulaik arī pati esmu dziedājusi gan mazajos, gan lielajos dziesmu svētkos un, kā jau sacīju, šodien korī dzied mana meita. Kaut arī runāju par daudzām lietām, par ko sāp sirds, vienmēr cenšos ar saviem audzēkņiem strādāt ar mīlestību, draudzību un labestību. Labestību lieku pirmajā vietā.”

Andris Kļaviņš