1991.gada 20.februāra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš. 

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet vietas un reģistrēsimies! Lūdzu reģistrācijas režīmu. Vēl var paspēt reģistrēties. Rezultātu! Paldies. Reģistrējies 91 deputāts.

Godājamie kolēģi! Pirms mēs runājam par mūsu tālāko darba secību, atcerēsimies, ka vakar mēs plenārsēdē nolēmām – šodien pirmais tiek izskatīts lēmuma projekts “Par komisijas izveidošanu iespējamās Latvijas Republikas tautas deputātu līdzdalības izpētē valsts apvērsuma mēģinājumā”, jo vakar, beidzot plenārsēdi, mēs nenobalsojām par šo dokumentu, un tagad, kā vakar nolēmām, vajadzētu turpināt šā lēmuma izskatīšanu. Lūdzu, pirmais mikrofons. 

Ģ.Krūmiņš: Man būtu lūgums iekļaut šodienas darba kārtībā dokumentus Nr.490 un Nr.491 jautājumā par valsts uzņēmumu. Tas ir likums un lēmuma projekts otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Par to mēs balsosim. Lūdzu, vai vēl ir kas sakāms par šo jautājumu, jo vēlāk... Mums šis projekts ir jāizskata pirmais, kā mēs bijām nolēmuši. Šis dokuments ir vai nu jāpieņem, vai jānoraida, bet mums tas noteikti ir jāizskata, jo vakar plenārsēdē tā tika nolemts.

Dokuments Nr.496. Lūdzu izteikties par šo dokumentu. Mums ziņotājs par šo dokumentu, liekas, ir Bērza kungs. Cita atbildīgā par šo dokumentu nav. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Bērzs: Es savus priekšlikumus personīgi esmu izteicis šajā likumprojektā, izņemot Krastiņa kungu, kurš savu kandidatūru noņēma. Neviens no pārējiem savu kandidatūru nav noņēmis un ir ar mieru piedalīties šīs komisijas darbā. Es varu izteikt tikai dziļu nožēlu, ka Krastiņa kungs savu kandidatūru noņēma, jo es domāju, ka būtu ārkārtīgi svarīgi, lai šīs komisijas vadība būtu ļoti augstā līmenī. Paldies.

Priekšsēdētājs: Tā kā vakar šajā komisijā tika ieteikts Budovska kungs kā Prezidija loceklis un komisijas priekšsēdētājs, tad domāju, ka tiem, kuri taisa apvērsuma mēģinājumu, tas ir pietiekami augsts līmenis. Pat pārāk augsts. Lūdzu tad izteikties par konkrētajām personām. Mums vēlāk būs jābalso par katru šīs komisijas locekli. Lūdzu, mums ir jābalso, jo vakar tika nolemts, ka šāda komisija tiek veidota. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Dobelis: Es varētu ieteikt papildināt šo izmeklēšanas komisiju ar neitrālu deputātu, kurš varētu paust neitrālus uzskatus, un tas būtu Odisejs Kostanda.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pierakstām klāt. Tātad mums ir šādi kandidāti; tiem, kuri nav vēl atzīmējuši, es atgādināšu šo kandidātu sarakstu: par komisijas priekšsēdētāju tiek izvirzīts Budovska kungs, kurš ir arī Mandātu un deputātu ētikas komisijas priekšsēdētājs. Laikam tieši viņa komisijai šeit jāsaka galvenais vārds. Kā komisijas locekļi ir izvirzīti deputāti Batarevskis, Berklavs, Bojārs, Bērzs, Dobelis, Jundzis, un tagad saraksts tika papildināts ar Odiseju Kostandu. Vai mēs, lūdzu, varam balsot par visu šo sarakstu kopumā vai arī mums ir jābalso par katru no kandidatūrām?  

No zāles: Kopumā!

Priekšsēdētājs: Tādējādi balsosim par sarakstu kopumā. Un pēc tam balsosim par visu lēmumu kā tādu. Tātad sākumā balsosim par kandidatūrām, ņemot vērā, ka Budovska kungs būs komisijas priekšsēdētājs.

Lūdzu balsošanas režīmu. Laikam vēlreiz ir jāreģistrējas? Jā, lūdzu reģistrācijas režīmu. Vēlreiz reģistrēsimies un pēc tam balsosim par visu sarakstu kopumā. Lūdzu reģistrāciju. Rezultātu! Reģistrējies 101 deputāts. Paldies. Un tagad balsosim par šīs komisijas sastāvu kopumā un deputātu Budovski kā komisijas priekšsēdētāju. Paldies. Rezultātu! 81 – par, 1 – pret un 12 – atturas. Tādējādi mēs esam apstiprinājuši komisijas personālsastāvu.

Un tagad, lūdzu, balsosim par visu lēmumu kopumā. Balsošanas režīmu! Lūdzu, izsakiet savu attieksmi. Rezultātu! 78 – par, pret – nav un 11 – atturas. Tātad komisija ir izveidota, un tai ir jāsāk darbs. Paldies.

Un tagad par mūsu tālāko darba kārtību. Tātad šodien ir palicis neizskatīts likumprojekts “Par darba koplīgumiem” pirmajā lasījumā, tad likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Latvijas Kriminālkodeksā un Latvijas Kriminālprocesa kodeksā”, arī likumprojekts “Par cilvēktiesībām” pirmajā lasījumā. Un bez tam vēl ir deputāta Krūmiņa ierosinātais darba kārtības punkts – otrajā lasījumā iekļaut likumprojektu un lēmuma projektu “Par papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par valsts uzņēmumu””. Šis pēdējais ierosinājums mums būtu jānobalso – tā iekļaušana šodienas darba kārtībā. Lūdzu balsošanas režīmu. Izsakiet savu attieksmi pret šo mūsu darba kārtības papildināšanu. Paldies. Rezultātu! 82 – par, šis papildinājums ir iekļauts darba kārtībā.

Kādi būtu komisijas ierosinājumi, tā kā mēs vakar izskatījām daļu no šodienas darba kārtības? Kuru no šiem darba kārtības punktiem būtu nepieciešams izskatīt pirmo. Lūdzu, Budovska kungs!

M.Budovskis: Es domāju, tas varētu būt Augstākās padomes paziņojums, kas mūsu 19.februāra darba kārtībā bija sestais punkts. Tas ir īss, un varbūt varētu ar to arī sākt. Tas sasauksies ar mūsu nupat izveidotās komisijas jēgu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Varētu sākt ar likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Kriminālkodeksā un Kriminālprocesa kodeksā”, jo jau ir ieradušās uzaicinātās personas – Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs Aivars Niedre un Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks Kaksīša kungs. Runājot par darba koplīgumiem, būtu lūgums to izskatīt ap pulksten 12.00, jo uz šo laiku ir uzaicinātas citas personas. Mums tas iepriekš bija plānots pulksten 15.00, taču, ņemot vērā vakardienu, tika pārorientēts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es domāju, ka varbūt nolemsim bez balsošanas un izskatīsim jautājumus tādā secībā, kādā būs ieradušās uzaicinātās personas, bet šo paziņojumu varam izskatīt jebkurā laikā, jo tas nav saistīts ar citu uzaicināto personu ierašanos. Paldies.

Tātad pirmo izskatīsim likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Kriminālkodeksā un Kriminālprocesa kodeksā”. Lūdzu ziņotāju tribīnē. Sāksim darbu.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Tas ir projekts – dokuments Nr.486. Šo projektu pirmajam lasījumam ir iesniegusi Latvijas Republikas Tieslietu ministrija un akceptējusi Likumdošanas jautājumu komisija, pārstrādājot šo projektu, ko iesniedza Tieslietu ministrija. Tas ir projekts par grozījumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Kriminālkodeksā un Kriminālprocesa kodeksā. Šie grozījumi ir saistīti ar Augstākās padomes pieņemtajiem likumdošanas aktiem par uzņēmējdarbību, par valsts uzņēmumu, par Uzņēmumu reģistru, lai sakārtotu mūsu spēkā esošo likumdošanu un papildinātu spēkā esošo likumdošanu ar jaunām normām, ar jaunu saimnieciskās darbības sfēru, kura netika tiesiski aizsargāta.

Vispirms gribu vērst jūsu uzmanību uz tām izmaiņām, kādas ir izdarītas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Taču vispirms gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ka līdz ar šīm izmaiņām tiek ierosināts ieviest jaunu administratīvās atbildības veidu – tiesību atņemšanu ieņemt noteiktus amatus vai tiesību atņemšanu uz zināma veida uzņēmējdarbību. Šāds soda veids vai, pareizāk sakot, bez šā precizējuma uzņēmējdarbībai līdz šim bija tikai kriminālsoda veids, tātad tas ir jauns, pilnībā jauns administratīvā soda veids, kas tiek ierosināts. Lūdzu, pievērsiet tam uzmanību! Par šo soda veidu Likumdošanas jautājumu komisijā noritēja ļoti asas diskusijas. Šeit viedokļi dalījās – vai būtu pareizi kā administratīvu soda veidu to ieviest gan kā pamatsodu, gan kā papildsodu. Taču tajā pašā laikā, vairākkārt atgriežoties pie šīs prob­lēmas, Likumdošanas jautājumu komisija tomēr nolēma plenārsēdē ierosināt šo priekšlikumu, kuru ir izstrādājusi Tieslietu ministrijas izveidotā darba grupa, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka šīs konkrētās lietas izskatīs nevis Administratīvā komisija, bet izskatīs tautas tiesa.

Es šeit nerunāšu par atsevišķām tīri tehniskām izmaiņām, kas skar Administratīvo pārkāpumu kodeksu, es vērsīšu jūsu uzmanību uz to, ka ir izveidota jauna 12.a nodaļa, kura saucas “Administratīvie pārkāpumi uzņēmējdarbībā”, kura tieši atspoguļo šīs izmaiņas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Un, proti, ir izveidoti šādi panti: 158.² pants, kurš saucas “Uzņēmējdarbība bez atļaujas – licences”, kas tieši izriet no likuma, Latvijas Republikas likuma “Par uzņēmējdarbību”. Un šeit ir noteikts, ka par uzņēmējdarbības uzsākšanu bez tās reģistrēšanas vai speciālas atļaujas – licences (ja šādas licences nepieciešamību nosaka likums) vai arī, teiksim, ja uzņēmējdarbība tiek turpināta bez licences, atļaujas saņemšanas vai anulēšanas, vai arī ja ir beidzies licences termiņš, vai arī ja uzņēmējs, uzņēmums vai uzņēmējsabiedrība ir izslēgta no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra, tad sankcija ir no 1000 līdz 7000 rubļiem, atņemot tiesības ieņemt noteiktus amatus vai atņemot tiesības uz zināmu uzņēmējdarbību vai arī bez tā.

158.³ pants. Ziņu nesniegšana Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram vai to slēpšana no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra (ar divām daļām). Uzņēmējdarbības līdztiesības garantiju pārkāpšana. Par šo pantu, šā pārkāpuma sastāvu arī notika diezgan asas diskusijas. Pievērsiet uzmanību! Panta dispozīcija paredz, ka par uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības reģistrācijai nepieciešamo dokumentu neizsniegšanu, kā arī par nepamatotu uzņēmējdarbības ierobežošanu vai kavēšanu, ja to ir izdarījusi amatpersona, uzliek naudas sodu no 200 līdz 1000 rubļiem.

Un otra daļa: par nepamatotu atteikšanos reģistrēt uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību, ja to izdarījusi amatpersona, kuras pienākumos ietilpst to darīt, uzliek naudas sodu no 500 līdz 2000 rubļiem, atņemot tiesības ieņemt noteiktus amatus vai bez tā.

Šeit būtībā šie sastāvi ir vērsti uz to, lai amatpersonas ļaunprātīgi neizmantotu dienesta stāvokli un netraucētu izvērsties vai rasties jauniem konkurētspējīgiem uzņēmumiem vai uzņēmējsabiedrībām.

Ar darba likumdošanu ir cieši saistīts nākamais papildinājums – tie ir pārkāpumi algota darbaspēka nodarbināšanā. Vēl mums tiek gatavotas izmaiņas arī Darba likumu kodeksā, kur šie jautājumi vairāk tiek reglamentēti. Mēs būtībā stipri mainīsim Darba likumu kodeksu, paredzot ciešāku, lūk, šo saiti – darba devējs un darba ņēmējs. Lai nebūtu tā, kā bija līdz šim Darba likumu kodeksā, kur ir administrācija un kur likumdošana vairāk saistījās tikai ar darbinieku nodarbināšanu valsts uzņēmumu, iestāžu un organizāciju sistēmā, bet tagad ir sperts solis uz tirgus ekonomiku, kas ļauj pastāvēt arī privātiem uzņēmumiem. Un tāpēc šeit ir parādījies tāds pants.

Vēl, teiksim, ir tāds pants kā “Uzskaites un informācijas noteikumu ievērošana”. Un vēl specifisks pants – 168.⁷ pants – “Darba koplīgumu noteikumu neizpilde”. Jūs redzat, ka šodien darba kārtībā mums ir iekļauts arī likumprojekts “Par darba koplīgumiem” pirmajam lasījumam. Sākumā šāds pants netika paredzēts, tas tika izslēgts ārā, jo nebija, lūk, šā projekta, bet tagad projekts ir. Projektu mēs arī izskatīsim, un ar izmaiņām Administratīvo pārkāpumu kodeksā notiks izmaiņas arī darba likumdošanas sfērā. Mums būs arī tāds likums – “Par darba koplīgumiem”. Un tāpēc varbūt var diskutēt par šā panta dispozīciju, jo šeit ir tāds formulējums, ka par atteikšanos vest sarunas, slēgt saskaņotu darba koplīgumu vai koplīguma noteikumu rupju neizpildi uzliek naudas sodu no 500 līdz 5000 rubļiem. Iespējams, ka šeit prasās precizēt šo dispozīciju, lai nevarētu to varbūt ļaunprātīgi izmantot, jo koplīguma slēgšana ir ļoti sarežģīts process. Šeit koplīguma slēdzējpuses ir darba devējs un viena vai otra reģistrēta profesionāla arodorganizācija, tāpēc varētu rasties konfliktsituācijas, kad grūti saskaņot viedokli vienā vai otrā jautājumā, taču, lai ļautu to izmantot, šeit vēl vajadzētu precizēt šo dispozīciju. Es ceru, ka deputāti savās diskusijās, savos priekšlikumos pievērsīs uzmanību arī šiem pantiem.

Nākamais pants šajā jaunajā nodaļā ir “Apdrošināšanas noteikumu pārkāpšana”, vēl ir tāds pants kā, piemēram, “Komercnoslēpuma izpaušana”. Acīmredzot, arvien vairāk attīstoties uzņēmējdarbībai un privatizācijai, komercnoslēpums ir ļoti nozīmīgs, jo tas var būtiski ietekmēt konkurētspēju, un tāpēc arī šeit ir tāds formulējums, kas paredz sodu par tādu ziņu izpaušanu, kuras uzņēmējs ir atzinis par komercnoslēpumu. Taču šā panta dispozīcija paredz arī to, ka uzņēmējiem iepriekš ir jānosaka, kādas ziņas ir komercnoslēpums, un tām ir jābūt oficiāli noteiktām, lai pēc tam post factum vairs nevar pateikt, ka tās ziņas, kuras ir izplatītas, bijušas komercnoslēpums. Tam jābūt iepriekš fiksētam, kādas ziņas tiek uzskatītas par komercnoslēpumiem. Tas īsumā būtu viss par šo jautājumu sadaļu Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

Analoģiski ar Administratīvo pārkāpumu kodeksu ir izdarītas izmaiņas arī Kriminālkodeksā. Kriminālkodeksā ir ieviesta jauna – 6. nodaļa, kura saucas “Noziegumi uzņēmējdarbībā”. Šeit būtībā dispozīcijas ir tuvas tām dispozīcijām, kādas ir Administratīvo pārkāpumu kodeksā, un, kā noteikums, kriminālatbildība šeit jau var iestāties pēc tam, kad par līdzīgiem nodarījumiem ir iepriekš piemēroti administratīvie sodi. Tad tālāk jau seko kriminālatbildība. Kādi ir šie panti? Uzņēmējdarbība bez atļaujas, licences, kas aizliedz uzņēmējdarbību; uzņēmējdarbības informācijas noteikumu neievērošana; fiktīva uzņēmējdarbība. Kā jūs manījāt, Administratīvo pārkāpumu kodeksā nav šāda sastāva – “fiktīva uzņēmējdarbība”, kas paredzētu administratīvo atbildību, bet Kriminālkodeksā fiktīva uzņēmējdarbība ir ielikta, un šīs normas dispozīcija skan šādi, ka par fiktīvu uzņēmējdarbību nolūkā saņemt bankas kredītu, lai to izmantotu uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības neparedzētam mērķim, soda... Tālāk jau seko sodi. Un otra daļa – par tām pašām darbībām, ja tās ir saistītas ar lielu zaudējumu nodarīšanu kredītiestādēm. Lieta ir tāda, ka praksē diemžēl daudzi kooperatīvi it sevišķi izvērsa šādu fiktīvu uzņēmējdarbību būtībā, nevis nolūkā uzsākt konkrētu saimniecisko darbību, bet gan lai iegūtu naudas līdzekļus un faktiski izmantotu šos naudas līdzekļus pavisam citiem mērķiem. Acīmredzot šeit ir nepieciešams no likumdevēja puses veikt preventīvus pasākumus, lai maksimāli novērstu šādu fiktīvu uzņēmējdarbības veidu.

Tālāk seko analoģiski panti, kādi bija jau Administratīvo pārkāpumu kodeksā, tas ir, algota darbaspēka nodarbināšanas noteikumu pārkāpšana. Vēl jauns pants, kurš nav Administratīvo pārkāpumu kodeksā, ir pants “Valsts pasūtījumu nepildīšana”, jo, kaut arī mēs ejam uz tirgus ekonomiku, pastāvot valsts sektoram, pastāvot valsts uzņēmumiem, mēs pašreiz, kā jūs paši labi zināt, strādājam arī pie vietējo pašvaldību uzņēmumu likumprojekta, kurš gaida savu trešo lasījumu. Valsts uzņēmumiem, vietējo pašvaldību uzņēmumiem ir jābūt saistītiem arī ar valsts interesēm un tātad arī ar valsts pasūtījumu.

Lai liktu šķēršļus tam, ka šādi uzņēmumi neizpilda vai ignorē valsts pasūtījuma pieņemšanu, ir paredzēta kriminālatbildība. Analoģiski ir arī pants, kāds bija Administratīvo pārkāpumu kodeksa jaunajā nodaļā “Komercnoslēpumu izpaušana”. Vēl ir tāds pants “Negodīga konkurence”, jo, attīstoties tirgus ekonomikai, pastāvot dažādiem īpašuma veidiem, var rasties un rodas situācija, kad tiek izplatītas nepatiesas ziņas, apzināti izplatītas nepatiesas ziņas par citu uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību, lai radītu priekšrocības savai uzņēmējdarbībai, vai notiek uzņēmējsabiedrības darbinieka pamudināšana, uzpirkšana, tiek lietoti draudi vai citāda veida darbība šajā pašā nolūkā. Radīt maksimālas iespējas brīvai, godīgai konkurencei – tāds ir šā panta nolūks.

Un vēl. Jauna satura pants par uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības novešanu līdz bankrotam. Panta dispozīcijas skan šādi: “Par nolaidīgu uzņēmējdarbību, kas izraisījusi sava uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības bankrotu, ja tur nodarīti būtiski kaitējumi citu personu mantiskajām interesēm...”, seko sods. Un panta otrā daļa – “Par ļaunprātīgu bankrotu, kas nodarījis būtisku kaitējumu valstij, kredītiestādēm, uzņēmējsabiedrībām vai to likumiskajām tiesībām un interesēm”. Un vēl trešā daļa – “Par maksāšanas līdzekļu vai mantas slēpšanu no valsts iestādēm, par citām darbībām, kas izdarītas nolūkā izvairīties no kreditora prasību apmierināšanas sakarā ar bankrotu”. Jāsaka tā, ka par šo pantu Likumdošanas jautājumu komisijā arī bija ļoti asas diskusijas. Lieta tā, ka pašreiz mēs neesam saņēmuši no valdības, vismaz Likumdošanas jautājumu komisija nav saņēmusi, likumprojektu par bankrotu, un mēs neesam vēl to pieņēmuši, kaut arī mūsu likumdošanas darba plānos ir paredzēts likumprojekts “Par bankrotu”. Tātad būtībā šim pantam jāsasaucas ar šo likumu, bet, attīstoties uzņēmējdarbībai, šāda panta nepieciešamība ir objektīva, un acīmredzot tuvākajā laikā mēs arī saņemsim šo likumprojektu par bankrotu, līdz ar to šinī ziņā šai normai pašreiz ir preventīvs raksturs.

Un vēl ir pants, kurš saucas “Uzņēmuma laišana ekspluatācijā bez attīrīšanas būvēm”. Es ceru, ka šā panta ekspozīcijai uzmanību pievērsīs mūsu Vides aizsardzības komiteja, mūsu “zaļo partijas” pārstāvji, jo mēs šeit centāmies godprātīgi ietvert to, kas līdz šim likumdošanā mums nebija pienācīgi nostiprināts, jo diemžēl ekonomiskās intereses vai acumirklīga iedoma bieži vien noteica prioritāti pār dabas aizsardzības interesēm. Mēs gan ņēmām vērā tos priekšlikumus, kādi tika izteikti apspriešanas un iepriekšējā darba gaitā, konkrēti docentes Briņķes ieskatus, bet varbūt mēs kaut ko neesam izdarījuši pareizi, tāpēc lūdzu apspriešanas gaitā izteikt savu viedokli.

Un vēl dažas tīri tehniska rakstura izmaiņas Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksā, kas skar, lūk, šīs izmaiņas, kādas tiek izdarītas Kriminālkodeksā. Šeit tām ir tehnisks raksturs – kas un kādas lietas izskata, tātad arī lietu piekritība. Tas īsumā man par šo projektu būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāti jau ir pierakstījušies jautājumu uzdošanai. Pirmais jautājumu uzdod deputāts Freimanis, gatavojas deputāts Kide.

J.Freimanis: Endziņa kungs! Man tomēr jāatgriežas atpakaļ pie divām diezgan neskaidrām lietām šajā dokumentā. Pirmais jautājums ir par to, par ko mēs, patiesību sakot, runājām jau vakar, tas ir, par noslēpumiem. Administratīvajā kodeksā tas ir 166.⁹ pants, un attiecīgi arī Kriminālkodeksā. Saglabājot tādu formulējumu, kāds tas ir šeit, sakiet, lūdzu, kā šinī gadījumā attiecīgās kompetentās iestādes varēs izvairīties no dažādu neviennozīmīgu jautājumu traktējuma, tādēļ ka te ir rakstīts tā – “tādu ziņu izpaušana, kuras uzņēmējs ir atzinis par komercnoslēpumu”, taču tas cilvēks to var arī nezināt, viņš var gluži mierīgi kaut ko tādu pateikt, piemēram, kāds kooperatīva darbinieks, bet beigās pasaka: “Ahā, bet kur tas ir fiksēts?” Kas tās būs par ziņām? Ja mēs to ierakstām kodeksā, tad mums jābūt kaut kādai atrunai par šo jautājumu. Kā jūs varētu konkretizēt šos divus pantus?

A.Endziņš: Tos konkretizēt ir diezgan grūti, un tāpēc šeit ne velti ir šis formulējums – “kuras uzņēmējs ir atzinis”. Es jau sākumā teicu, ka šinī gadījumā tas ir tāpat, kā noslēdzot darba līgumu; stājoties kaut kur darbā, jūs jāiepazīstina pret parakstu, teiksim, ar šiem kolektīvā līguma noteikumiem un ar iekšējās kārtības noteikumiem. Tātad, stājoties attiecībās ar darba devēju, jūs pret parakstu vajadzētu iepazīstināt ar to, ko, teiksim, konkrētais uzņēmējs uzskata par noslēpumu, un to, ko jums nav tiesību izpaust. Tātad tikai tad, ja tas ir oficiāli fiksēts. Saprotiet – jau oficiāli fiksēts, lūk, ar šo parakstu. Tad nevar būt tāda situācija, ka pēc tam, kad būs notikusi kaut kāda ziņu noplūde, jūs sauc pie atbildības, jo, lūk, uzņēmējam ienāk prātā ideja, ka tas, ko jūs esat pateicis, ir bijis noslēpums.

J.Freimanis: Pilnīgi pareizi, Endziņa kungs, bet vai jūs nedomājat, ka šinī gadījumā tieši tā, kā jūs to pateicāt, vajadzētu iestrādāt arī šajā pantā, jo tādā gadījumā viss ir skaidrs – tiešām, ja tu stājies darbā, tu attiecīgi paraksties, ka to un to tu nedrīksti izpaust, un viss ir skaidrs. Tādā gadījumā tas šeit ir jāiestrādā, jo līdz šim mums tādas prakses nav bijis.

A.Endziņš: Mēs centīsimies to iestrādāt, bet, ja jums ir savi priekšlikumi, lūdzu, dodiet tos, katrā ziņā projekts no tā vienīgi iegūs.

J.Freimanis: Un otrais jautājums: tā ir otrā sadaļa par krimināl­atbildību – 161.⁹ pants par uzņēmuma novešanu līdz bankrotam. Formulējums: “Par nolaidīgu uzņēmējdarbību, kas izraisījusi savas uzņēmējsabiedrības bankrotu, un ir nodarīts būtisks kaitējums...” un tā tālāk. Tas ir ļoti bargs pants, sakiet, lūdzu, kā jūs šajā gadījumā norobežosit nolaidīgu uzņēmējdarbību no vienkārši nekompetentas darbības? Jo šis cilvēks, kurš ir nolaidis dibenā uzņēmumu, var pateikt, ka darījis, kā pratis, bet jūs teiksit: “Jūs esat bijis nolaidīgs...” Šinī gadījumā tas nav juridisks formulējums par nolaidīgu uzņēmējdarbību.

A.Endziņš: Es jūs saprotu, mums bija arī ļoti lielas diskusijas komisijā, un, atklāti sakot, labāku formulējumu mēs tobrīd neatradām. Vienu brīdi bija doma, ka vajadzētu izslēgt ārā šādu saturu, bet, no otras puses, atkal ir tā – ja mēs neko tamlīdzīgu neparedzēsim, tad mēs vēl arvien turpināsim attaisnot un pārcelt no viena krēsla otrā, kā tas mums praksē līdz šim ir bijis, gan nolaidīgus, gan nekompetentus saimnieciskos vadītājus. Varbūt mēģināsim kopīgiem spēkiem precizēt šo dispozīciju. Es, bez šaubām, ņemu jūsu piezīmi vērā, taču domāsim kopīgi.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Kide.

E.Kide: Man šādā aspektā ir viens komplekss jautājums – par šā likuma piemērošanu šajā pārejas periodā. Pirmais – par 166.pantu, par valsts pasūtījuma neizpildi. Šeit nav atrunāts, ja tas notiek no uzņēmuma neatkarīgu iemeslu dēļ. Tā kā pašlaik notiek pasūtījumu neizpilde masveidā, tad var neizpildīt arī šo komplekso pasūtījumu, un cilvēks tad cietīs. Tas pats un tādā pašā aspektā sakāms par Freimaņa kunga jautāto bankrota likumu, jo pašlaik bankrota likuma nav, un, ja cilvēks cietīs bankrotu, tad, kā es saprotu, viņš cietīs arī materiāli, pie tam viņu tūdaļ arī iesēdinās cietumā. Vai tas neatbaidīs cilvēkus no uzņēmējdarbības šajā pārejas periodā? Jo tas ir ļoti bargs sods.

Un pats pēdējais – par 155.pantu, par attīrīšanas iekārtām. Vai tas pants attiecas arī uz tiem uzņēmumiem, kuri pašreiz jau strādā ar sliktām attīrīšanas iekārtām?

A.Endziņš: Diemžēl te ir runa par jauniem objektiem, tiem objektiem, kurus nodod ekspluatācijā, taču tas neattiecas uz jau esošajiem.

E.Kide: Par pasūtījuma...

A.Endziņš: Tā ir pirmā daļa, bet otrā daļa ir par tām pašām darbībām, kas nodarīs būtisku kaitējumu, un tās būtu saistāmas ar jaunu objektu laišanu ekspluatācijā.

Runājot par valsts pasūtījumu nepildīšanu, jāteic, ka, cik es saprotu, valsts pasūtījumam vajadzētu būt nodrošinātam ar visām nepieciešamajām izejvielām, resursiem, ja tas nāk kā valsts pasūtījums. Saprotiet – šinī gadījumā, ja valsts nav izpildījusi savas saistības, nav devusi konkrētajam uzņēmumam vai uzņēmējam šos nepieciešamos līdzekļus, nav nodrošinājusi tā normālu darbību, tad laikam viņam šo pantu nevar inkriminēt, jo šeit jau nav vainas. Katrā ziņā, ja runa ir par kriminālnoziegumu vai par tiesību pārkāpumu, tad jākonstatē tiesību pārkāpums, vaina, bet vaina var izpausties dažādi. Taču, ja šī vaina netiek konstatēta, līdz ar to šeit nav nozieguma sastāva un nevar saukt pie atbildības. Varbūt mēs varam izdarīt papildinājumu, precizējumu tādā kontekstā, kā jūs teicāt – ka tas attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kad ir bijis pilnīgs nodrošinājums, taču šis pasūtījums netiek pieņemts un netiek izpildīts.

E.Kide: Tās ir pirmreizējās izejvielas, bet dažas rezerves daļas, sastāvdaļas jānodrošina pašam uzņēmumam.

A.Endziņš: Bet te atkal ir tā pati situācija – ja nebūs pierādāma uzņēmēja vaina, tad nevarēs saukt pie atbildības.

E.Kide: Vai valsts no savas puses nes kādu atbildību, ja valsts pasūtījumu nenodrošina ar šiem materiāliem?

A.Endziņš: Diemžēl pašreiz mūsu likumdošanas praksē nav tādu gadījumu, kad varētu vērst prasību pret valsti, kā tas ir citās valstīs. Acīmredzot, pilnveidojot mūsu tiesību sistēmu un pārstrādājot Kriminālkodeksu, Civilkodeksu un Administratīvo pārkāpumu kodeksu, ir jādomā arī par to, ka atbildētājs var būt ne tikai konkrēta amatpersona, kura vainīga, bet arī valsts, jo, teiksim, ja mēs pieņemsim un izdosim tādu likumu, kas skar kādu cilvēku intereses, tad varbūt var vērst šo prasību pret Latvijas Republiku kā tādu, kā tas ir Amerikas Savienoto Valstu un arī citu valstu praksē, bet pašreiz, šajā momentā, tā nav.

Runājot par uzņēmējdarbību, par šīm sankcijām, varu teikt, ka arī kriminālsodam tāpat kā administratīvo pārkāpumu sodam būtībā vienmēr ir divpusējs raksturs. Vispirms tam ir brīdinošais raksturs, jo soda mērķis, ja šis sods pastāv, pirmām kārtām ir brīdināt, likt rīkoties atbilstoši likuma prasībām, ievērot šīs prasības un tās nepārkāpt. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, svarīgi ir tas, kādā veidā izpaudīsies šis noziegums. Kad ir slikti saimniekots, bijusi nolaidīga uzņēmējdarbība, tad šeit ir šī sankcija – brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka obligāti būs šie trīs gadi, šeit ir paredzēti arī labošanas darbi, naudas sods. Ja tiesā notiek izmeklēšana, tad katrs konkrētais gadījums tiek individualizēts. Tam ir vairāk preventīvs raksturs. Es saprotu to, kā šeit jau profesors Freimanis izteicās, ka acīmredzot ir nepieciešams precizēt, it sevišķi šīs pirmās daļas dispozīciju, lai tātad tomēr mēģinātu...

E.Kide: Sakiet, lūdzu, vai ārzemju prakse...

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Kides kungs, vēl ir pieteikušies ļoti daudzi deputāti. Jūs varat uzstāties debatēs.

E.Kide: Vai ārzemju praksē pastāv šāda saukšana pie atbildības ar cietumsodu pēc ekonomiska bankrota? Vai tur pastāv tāda prakse?

A.Endziņš: Jā, šāda prakse pastāv. Pastāv ļoti bieži. Praksē ir parādcietumi, kur cilvēkus soda ar cietumsodu tieši par savu finansiālo uzdevumu neizpildi atbilstoši šā parāda apjomam un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Karlsons.

J.Karlsons: Man diemžēl jāatgriežas pie Freimaņa kunga iepriekšminētā jautājuma par 166.⁹ panta formulējumu. Pilnīgi piekrītot viņam, es uzskatu, ka šeit formulējums ir galīgi neprecīzs, jo nav redzams, kam uzliek naudas sodu un par ko uzliek naudas sodu. Praktiski sakot, tas ir jāformulē.

Taču te ir vēl otrs jautājums. Mūsu pieņemtajā likumā “Par uzņēmējdarbību” ir šāds izteikums: “Valsts institūcijas nedrīkst izpaust ziņas, kuras saskaņā ar likumu atzītas par komerciālu noslēpumu.” Šinī gadījumā, ja 166.⁹ pants šādā veidā nav formulēts, tad kaut kur kaut kas ir jāmaina: vai nu jāmaina šeit, vai likumā par uzņēmējdarbību, lai šie formulējumi atbilstu viens otram.

A.Endziņš: Likums ir viena lieta, ko valsts atzīst. Tātad tas ir pats par sevi. Bet šeit ir arī uzņēmējs. Jūs, teiksim, kā uzņēmējs strādājat, jums ir sava firma, savs uzņēmums. Lai uzturētu to konkurētspējīgu, jums ir jauna tehnoloģija vai kaut kas ieviests, ir kaut kādas ziņas, kuras jums ir komercnoslēpums...

J.Karlsons: Es pilnīgi piekrītu.

A.Endziņš: Šinī gadījumā tam ir obligāti jābūt jau fiksētam. Es saprotu, tā kā tik tiešām mums arī komisijā bija ļoti liela diskusija, kā precīzāk to parādīt, kad mēs strādājām pie šīs normas. Es saprotu, ka te prasās vēl precizējums, un mēs ņemsim to vērā.

J.Karlsons: Pareizi, jo citādi te nav zināms nekas, nav noteikts absolūti nekas, tas ir precizējams.

A.Endziņš: Vismaz es katrā ziņā to tā saprotu. Mēs komisijā nonācām pie slēdziena, ka šeit var būt runa tikai par to cilvēku, kurš atrodas tiesiskās darba attiecībās ar darba devēju. Citādi žurnālists vai kāda cita persona no malas, ja viņam šī informācija var nākt un viņš jau nav saistīts... Tāda mums bija tā doma, bet acīmredzot tā ir neprecīza, tāpēc attiecīgi jāformulē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdod deputāts Cilinskis, gatavojas deputāts Buls.

E.Cilinskis: Man ir divi jautājumi. Pirmkārt, kas šajā likumā būtu uzskatāms par būtisku kaitējumu, kur tas būs noteikts un kā apmēram tas varētu būt?

Un otrais – attiecībā uz 155.¹ pantu. Kas konkrēti šajā pantā būs tas atbildīgais subjekts – vai tas, kas ir pieņēmis šo rūpnīcu tādā veidā, vai kāds galvenais inženieris, kas to ir palaidis, vai kāds direktors?

A.Endziņš: Jūs domājat – par uzņēmējdarbību bez atļaujas, licences, ja?

E.Cilinskis: 155.¹ pantu – par attīrīšanas iekārtām un objekta laišanu ekspluatācijā bez attīrīšanas būvēm vai arī ja tās atrodas tādā stāvoklī, ka nav derīgas ekspluatācijai, kurš konkrēti būtu atbildīgais?

A.Endziņš: Šeit acīmredzot konkrēti atbildēs tas, kura tiešajos darba pienākumos tas ietilpst. Konkrētā amatpersona atbildēs. Vai šeit ierakstīt iekšā, ka tas būs direktors vai galvenais inženieris? Bet tas ir atkarīgs vai nu no darba kontrakta, vai darblīguma: kuru funkcijās tas ietilpst, tā arī būs vainīgā persona, ja mēs pierādīsim tās vainu.

E.Cilinskis: Un otrais – par būtisku kaitējumu, kas un kā to noteiks, un ko vispār nozīmē šis termins?

 

 

A.Endziņš: Par būtisku kaitējumu. To, vai tas ir būtisks kaitējums vai ne, to lems tiesa. Jo daudzos gadījumos mums krimināllikumdošanā ir ierakstīts šis būtiskais kaitējums. Redziet, vienam cilvēkam tas varbūt nebūs būtisks kaitējums, ja es, teiksim, viņam piederošo automašīnu sasitīšu lupatās. Viņam stāv vēl desmit automašīnas, viņam tas būtisks kaitējums nebūs. Taču tajā pašā laikā varbūt pilnīgi citam cilvēkam, ja jūs viņam saplēsīsit pēdējās bikses, tas viņam būs būtisks kaitējums. Tātad šeit vienmēr ir jāņem vērā konkrētā situācija. Un to tad arī tiesa lems, vai tas ir būtisks kaitējums vai nav. Jo ir, kā saka, arī kritēriji atkarībā no tā, kāds tur ir sastāvs, piemēram, par smagu noziegumu izdarīšanu un tamlīdzīgi. Turklāt likums to nenosaka. Apkopojot tiesu praksi, redzam, ka parasti šīs lietas, šos kritērijus nosaka Augstākās tiesas plēnums. Tā ka to parasti lemj tiesa.

E.Cilinskis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Buls.

A.Buls: Mana jautājuma pirmā daļa bija deputāta Kides jautājums. Paldies. Atbilde saprotama. Mana jautājuma otro daļu uzstādīja deputāts Cilinskis, bet atbilde man nav saprotama. Kriminālkodeksa 155.¹ pants. Nodod ekspluatācijā vismaz trīs personas. Pirmais, kas aktu paraksta, ir celtnieks, otrais, kas aktu paraksta, ir pieņēmējs ekspluatācijā, un trešais vēl ir galvenais inženieris, kurš ir atbildīgs saskaņā ar instrukciju. Līdz ar to, es domāju, ka šajā pantā ir jānorāda noteikta norma, kurš ir tas cilvēks, kuram būs jāiet cietumā. Iesaku ierakstīt: “persona, kura parakstījusi aktu par pieņemšanu ekspluatācijā”.

A.Endziņš: Paldies. Atklāti sakot, mēs jau diskutējām par šo normu, jo mums būtībā izvirzījās tāda problēma. Ko darīt? Bieži vien mums praksē tā ir komisija – vai nu valsts pieņemšanas komisija, vai resora pieņemšanas komisija, kura ir diezgan daudzskaitlīga. Un dažādiem paņēmieniem cilvēku vienkārši piespiež vai pierunā, vai būtībā nopērk, lai šo aktu paraksta. Saprotiet, parasti iznāk tā, ka mums līdz šim vienmēr cilvēks, vainīgā persona, ir pazudusi it kā aiz šīs kolektīvās atbildības formas. Un būtībā neatbild neviens. Tāpēc mums bija apmēram tāda doma. Faktiski šeit kā subjekts varētu būt jebkura persona, kura ir piedalījusies pieņemšanā un ar savu parakstu ir apliecinājusi, teiksim, šā objekta vai būves pieņemšanu, lai būtībā paaugstinātu atbildības izjūtu, kad cilvēks paraksta vienu vai otru dokumentu. Taču es saprotu, ka šeit acīmredzot vajag pie šīs dispozīcijas padomāt, jo būtu ļoti vēlams, ja saimnieciskie vadītāji šeit arī izteiktu savu viedokli un dotu rakstiskus priekšlikumus otrajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kramiņ, uzdodiet jautājumu!

A.Kramiņš: Paldies. Uz manu jautājumu jau atbildēja.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Par Kriminālkodeksa 166.¹ pantu. Tātad projekta autori ir paredzējuši, ka pašvaldības uzņēmuma vadītājs, ja viņa vainas dēļ vairākkārt nav pildītas valsts vai pašvaldības iepirkuma saistības vai pasūtījums, tiek saukts pie kriminālatbildības. Man ir jautājums – vai ir nepieciešams mums ar kriminālnormu paredzēt kriminālatbildību par pašvaldības uzņēmumu vadītāju atbildību par pašvaldību pasūtījuma neizpildi? Ja mēs zinām, ka mums ir bijis apspriešanā un ir nodots uz pieņemšanu likumprojekts par pašvaldību uzņēmumu, kurā ir noteikts, ka savstarpējās attiecības pašvaldības uzņēmumi un paš­valdība regulē ar statūtiem. Kāpēc mēs šo saistību neizpildi uzskatām par tik svarīgu, ka to neizpildes gadījumā būtu jāsoda pašvaldību uzņēmumu vadītāji?

A.Endziņš: Acīmredzot tādā pašā mērā, kā tas attiecas gan uz valsts uzņēmumu, gan arī uz pašvaldību uzņēmumu. Jo citādi mēs varam nonākt tādā situācijā, ka, lūk, gan valsts uzņēmums, gan pašvaldības uzņēmums kļūst it kā autonoms un pilnībā ignorē katra valstiski vai reģionāli svarīga jautājuma risināšanu. Ja ir runa par statūtiem, par uzņēmējdarbību, tad var būt, ka direktoram būs izdevīgāk slēgt darījumu par kādu citu pasūtījumu, kur viņš var iegūt lielāku peļņu. Viņam varbūt šis valsts vai pašvaldības pasūtījums ekonomiski nav izdevīgs. Manuprāt, tieši tāpēc laikam jau arī ir ierakstīts šis formulējums, kaut gan es principā tam nepiekrītu, ka pašvaldība atbild par pašvaldības uzņēmumu saistību izpildi. Attiecībā uz valsts uzņēmumu tas nav ierakstīts. Tā ka šeit zināma pretruna ir. Taču es domāju, ka šāds preventīvs pasākums ir nepieciešams.

J.Lagzdiņš: Atļaujiet uzdot vēl otru jautājumu. Sakiet, lūdzu, varbūt jūs vai kāds cits no Likumdošanas jautājumu komisijas deputātiem vai kāds no līdzziņotājiem varētu informēt deputātus par to, kā tiek sodīti par uzņēmējdarbības noteikumu pārkāpšanu uzņēmēji vai amatpersonas mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā? Kā šis jautājums tiek regulēts Rietumeiropā, un kā šis jautājums tika noregulēts neatkarīgajā Latvijā? Jo tādējādi mēs labāk izprastu šodien apspriežamo likumprojektu.

A.Endziņš: Tā kā autori – Tieslietu ministrijas darba grupas pārstāvji – sēž šeit, zālē, konkrēti Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs Aivars Niedre, tad es pāradresēšu šo jautājumu, jo mēs viņu iesniegtajam projektam daudzos aspektos nepiekritām, mums bija diezgan asas diskusijas, un viņi – gan Niedres kungs, gan Kaksīša kungs – tagad varbūt izteiks arī savu viedokli par labojumiem Kriminālkodeksā un Administratīvo pārkāpumu kodeksā, jo mums viedokļi nebūt ne visos aspektos sakrita. Tātad viņi varbūt šur un tur mani atbalstīs, bet šur un tur man kā komisijas priekšsēdētājam arī oponēs.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Bērzs.

A.Bērzs: Turpināšu iepriekšējo tēmu. Likumprojektā “Par paš­valdību uzņēmumu”, kas jau otrajā lasījumā ir pieņemts, ir noteikta pašvaldību atbildība par pašvaldību uzņēmumu bankrotu, un šajā gadījumā kreditoriem zaudējumus atlīdzina no pašvaldības budžeta. Šajā sakarā mums jāpadomā par dotā likumprojekta otro rindkopu 10.lappusē: vai nav nepieciešams tekstā par ļaunprātīgu bankrotu, kas nodarījis būtisku kaitējumu valstij, šajā vietā likt arī vārdu “pašvaldībām”. Kāpēc šeit nav minētas pašvaldības?

A.Endziņš: Ņemsim to vērā, es to atzīmēju. Es vēlreiz atgriežos pie tā, ko jau iepriekš teicu. Es katrā ziņā personiski nesaprotu, man nav skaidra šī atšķirība, kāpēc valsts par savu uzņēmumu neatbild, bet pašvaldībai no sava nodokļa maksātāja kabatas ir jāatbild? Man liekas, ka mēs tieši tādējādi stimulējam, lūk, šādu “saimniecisko darbinieku” darbību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Cuprun!

 

 

I.Cupruns: Likumprojektā tiek ieteikts papildināt 134.panta dispozīciju, kur vecajā redakcijā bija runa par amatpersonu, kas uzņēmumā atbildīga par drošības tehnikas noteikumu ievērošanu. Tagad šis jēdziens ir papildināts vēl ar uzņēmēju vai citu personu, kas uzņēmumā atbildīga par šo noteikumu ievērošanu. Man ir jautājums: sakiet, lūdzu, vai persona, kas uzņēmumā ir atbildīga par drošības tehnikas noteikumu ievērošanu, ir amatpersona vai nav? Un kādos gadījumos tā varētu arī nebūt amatpersona?

A.Endziņš: Ja tas ir ietverts viņas dienesta funkcijās, tad viņa arī pilda šīs amatpersonas funkcijas un tiek pielīdzināta amatpersonai.

I.Cupruns: Jebkurā gadījumā, es domāju, ka persona, kura ir atbildīga par drošības tehnikas stāvokli uzņēmumā, ir amatpersona. Tātad ar šādu papildinājumu nevajadzēja...

A.Endziņš: Šādā gadījumā šis papildinājums tā neskan: “par drošības tehnikas, rūpniecības sanitārijas vai citu darba aizsardzības noteikumu pārkāpumu, kuru izdarījusi amatpersona...”, jo viņa ir atbildīga par visu, arī uzņēmējs, kuram par to ir jāatbild, vai kāda cita persona. Un tālāk ir paskaidrojums, kurš uzņēmumā ir atbildīgs par šo noteikumu ievērošanu.

I.Cupruns: Tālāk. Sakiet, lūdzu, kādā veidā jūs uzņēmēju atbrīvosit no amata? Jo arī tāds sods ir paredzēts par šo nodarījumu. 134.pantā pie sodiem ir minēta arī atbrīvošana. Kā uzņēmēju var atbrīvot no amata?

A.Endziņš: Es saprotu. Šinī gadījumā acīmredzot ir tā. Mums jau radās jautājums, kurš vēl nav nodots izskatīšanai plenārsēdē. Darba likumdošanā, Darba likumu kodeksā, kur arī radās šī problēma, mēs mēģināsim risināt šo jautājumu. Acīmredzot jums ir taisnība, ka te ir vajadzīga atruna, jo šis projekts jau bija gatavs un, varētu teikt, nogūlies gaidīja savu kārtu. Tagad mēs strādājam pie Darba likumu kodeksa izmaiņām. Ja uzņēmējs vienā personā ir arī direktors vai administrators, tad šī problēma rodas. Ja šī pozīcija nesakrīt un uzņēmējs nav administrators vai, teiksim, direktors vienā personā, tad jūsu jautājums ir vietā. Tā ka šinī ziņā..

I.Cupruns: Bez šaubām, tas ir viens no gadījumiem, kas bija jāparedz, ja mēs izdarām labojumus 134.pantā.

A.Endziņš: Likumu kodeksā to jau pamanījām, bet šeit tas nav pamanīts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Par 161.⁹ pantu – bankrota pantu, 9.lappusē. Protams, tāda panta vajadzība ne vismazākajā mērā nav apšaubāma, taču man ir būtiski iebildumi pret sankcijām, kas minētas šajā pantā.

A.Endziņš: Par kuru pantu? Es atvainojos.

J.Bojārs: 161.⁹ pantu. Un par sankcijām ir 10.lappusē. Redziet, tā – mums līdz šim mūsu netiesiskajā valstī ir arī negodīgi tiesneši, un mums, juristiem, ir zināms, kā tas notiek. Ja mums soda normai, sankcijai nav norādīts zemākais limits, tādā gadījumā negodīgs tiesnesis var pārvērst visu šo lietu par pilnīgu izsmieklu. Jebkurā no šīm sankcijām, kas noteiktas šajā pantā, tiesnesis var noteikt formālu sodu – vienu dienu vai nedēļu ilgu sodu, kas, manuprāt, ir nepareizi. Ja šeit ir nolikts augšējais limits, tad vajadzētu norādīt arī zemāko limitu, tā kā mums tas ir citur, piemēram, Kriminālkodeksā. Zemāko limitu tomēr vajadzēja noteikt, jo pretējā gadījumā būs tā, ka tiesnesis, vienojoties ar šādu uzņēmēju vai viņa advokātu, vienkārši pārvērtīs to visu par izsmieklu. Un tā tas būs. Tāpēc es tomēr ierosinu šo normu noteikt, jo nekur zemāka norma nav noteikta – “no un līdz”, te visur ir tikai “līdz”. Tātad formāli tiesnesis var notiesāt arī uz vienu dienu cietumsoda vai uz nedēļu, vai ne? Tas, manuprāt, ir diezgan apšaubāmi.

A.Endziņš: Bojāra kungs. Jūs, būdams jurists, arī ļoti labi zināt to, ka mēs varam noteikt šeit, teiksim no diviem līdz pieciem gadiem vai arī no pieciem līdz astoņiem gadiem, un tomēr tas pats negodīgais tienesis, kā jūs sakāt, var ar attiecīgu Kriminālkodeksa pantu palīdzību piespriest sodu, kurš ir zemāks, vai pat vispār vainīgo atbrīvot, ja tiesnesis būs tik negodīgs...

J.Bojārs: Redziet, pavisam atbrīvot ir grūtāk. Ja atrod kvalifikāciju pantam, prokurors atrod kvalifikāciju, tas ir neapšaubāmi, ja? Bet tiesnesis, kaut arī šī kvalifikācija ir, paņem zemāko galu, tāpēc ka viņam ir samaksāts, bet šeit mums nav pat zemākā gala.

A.Endziņš: Bet tajā pašā laikā mums ir vainu mīkstinoši apstākļi, teiksim, tas pats mistiskais stāvoklis – veselības stāvoklis un tā tālāk, te vēl varētu būt daudz kas cits, ko tiesa var ņemt vērā. Tāpēc jau ir nevis tiesnesis, bet koleģiālā tiesa. Acīmredzot arī turpmāk, strādājot pie mūsu tiesu sistēmas pilnveidošanas, jādomā par piesēdētājiem, jāpalielina tiesas locekļu skaits. Es jau teicu, ka tas ir tāds sarežģīts jautājums – ko var darīt, kā var darīt citādi, kaut gan es saku...

J.Bojārs: Mēs visi zinām, kā tas notiek... Ko nu mēs te apspriedīsim. Man ir priekšlikums norādīt arī zemāko limitu. Tāds īsumā ir mans priekšlikums. Minēt zemāko un augstāko limitu, kāds tas ir. Pret to man nav nekādu iebildumu.

 

 

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā kā mums jautājumu uzdošana izvēršas nelielās debatēs, tad es ceru, ka debatēs nebūs pierakstījušies pārāk daudz deputātu. Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Man ir jautājums par to pašu – 161.⁹ pantu. Būtībā ir divi jautājumi. Vai šis pants attiecas arī uz lauksaimniecības uzņēmumiem, uz kopsaimniecībām pašreizējā izpratnē, un kurš būs tas, kas konstatēs, vai tā ir nolaidīga uzņēmējdarbība, kas izraisījusi bankrotu, vai arī tie ir citi apstākļi?

A.Endziņš: Ir jābūt tiesas izmeklēšanai. Tātad ir iepriekšējā izmeklēšana, ja tas ir kriminālsodāms nodarījums. Ja tiesa konstatēs šo vainu, tad būs šī kriminālatbildība. Ja šī vaina netiks konstatēta...

A.Felss: Šis pants attiecas arī uz kopsaimniecībām?

A.Endziņš: Kāpēc gan ne? Tas taču arī ir viens no darbības veidiem. Šinī gadījumā varētu būt cita lieta – kāpēc šis bankrots varbūt ir radies. Ja tā būs bijusi kāda dabas katastrofa, teiksim, pēc pavasara pēkšņi uznākusi ziema, tad acīmredzot tas tiks ņemts vērā, ja kaut kas tamlīdzīgs ir bijis.

A.Felss: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kehri! Gatavojas deputāts Vaivads, kurš noslēgs jautājumu uzdošanu.

O.Kehris: Man ir divi jautājumi. Viens ir konceptuāls, otrs – ļoti īss, praktiski “jā” vai “nē”. Konceptuāla rakstura jautājums ir tāds: vai, izskatot jautājumu par kriminālatbildību, tur, kur tiek runāts par vadītāja kriminālatbildību, ir ņemts vērā tas, ka mums lielākā daļa būs statūtu sabiedrības, kurās ir direktors rīkotājs vai prezidents, ir izpildvara, ir lemjošā vara, teiksim, padomes vadītājs, un kur ir arī īpašnieki – tātad šie trīs līmeņi. Vai šeit tiek izskatīta, teiksim, šo dažādo amatpersonu kriminālatbildība, kur tiek runāts par vadītāju, izpildvaru, lemjošo varu un varbūt arī īpašnieku, jo iespējams, ka uzņēmuma vadītāja rīcību, kas ir novedusi pie bankrota vai valsts pasūtījuma neizpildīšanas, ir sekmējuši tie lēmumi, ko ir pieņēmusi izpildvara?

A.Endziņš: Es sapratu jūsu jautājumu. Jā, šeit ir runa par to, ka ir jānoskaidro vaina. Ja, teiksim, šā konkrētā direktora vainas nav, ka, lūk, uzņēmums ir novests līdz bankrotam, taču ir šie lēmēji, kuri ir spieduši direktoru konkrēti rīkoties vai arī slēgt kādu darījumu, kas nav bijis ekonomiski izdevīgs, un tā rezultātā iestājies bankrots, tad ir skaidrs, ka šādu direktoru nevar saukt pie atbildības, bet te ir runa jau par šīm konkrētajām personām, kuras būs vainīgas, un viņas arī var saukt pie atbildības.

O.Kehris: Paldies. Un otrais – par 166.¹ pantu par valsts pasūtījuma nepildīšanu. Vai, izstrādājot šo pantu, ir ņemti par pamatu Ministru padomes normatīvie dokumenti, kas pašlaik regulē valsts pasūtījumu, kamēr mums nav likumdošanas šajos jautājumos?

A.Endziņš: Šo pantu izstrādāja tieši valdības pārstāvji, tās izveidotā komisija, tā ka, es domāju, viņi to ir ņēmuši vērā.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošanu noslēdz deputāts Vaivads, lūdzu.

J.Vaivads: Es arī gribu runāt par šo 166.pantu. Man ir jautājums – kādā veidā juridiski tiek noformēts valsts pasūtījums? Jo var izrādīties, ka valsts pasūtījuma neizpildē ir vainīgs ne tikai pats, lūk, šis te uzņēmējs vai, kā saka, ražotājs, bet gluži otrādi – valsts. Cik es saprotu, valsts pasūtījums tomēr tiek noformēts savstarpējā līguma veidā, kur valsts arī uzņemas zināmas saistības, un, ja iznāk, ka tas netiek regulēts, kurš tad īsti nes atbildību par valsts pasūtījuma saistību neizpildi?

A.Endziņš: Šāds jautājums jau bija... Šeit, kā jūs redzat, būtībā ir runa par valsts pasūtījumu, te ir runa ne jau tikai par jebkuru uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību, šeit ir runa tikai par valsts uzņēmumu vai par pašvaldību uzņēmumu, kuriem ir noteiktas saistības ar valsti vai pašvaldību.

J.Vaivads: Jā, bet kādā veidā juridiski tiek noformēts valsts pasūtījums?

A.Endziņš: Dodot valsts pasūtījumu... Tas vairāk ir jau administratīvs akts.

J.Vaivads: Tātad tas ir Ministru padomes vai kādas ministrijas lēmums?

A.Endziņš: Jā. Lēmuma vai rīkojuma veidā... No tā tālāk izriet jau konkrētais līgums.

Priekšsēdētājs: Paldies, vairāk deputātu, kuri vēlētos uzdot jautājumus, nav. Paldies Endziņa kungam. Kā mums ir ar debatēm? Tā kā jautājumi tika uzdoti ļoti plaši un tika sniegtas ļoti plašas atbildes, debates nenotiks; vienīgi varbūt kāds no darba grupas vai no šīm komisijām vēlas izteikties. Niedres kungs vēlas, lūdzu!

A.Niedre, Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs: Es gluži vienkārši gribētu nedaudz papildināt deputāta Endziņa sniegtās atbildes, cerot ar to varbūt izgaisināt kādu neskaidrību. Es piedalījos šā projekta sagatavošanā – nodaļā par labojumiem Kriminālkodeksā, un to es darīju nevis kā advokāts, kā šeit mani nosauca, bet kā cilvēks, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem, kā jurists.

Es gribētu paskaidrot cienījamiem deputātiem, ka mēs bijām vairāki šajā grupā un iesniedzām savus priekšlikumus. Pēc tam vēlāk tie izgāja visas stadijas, mēs tos izveidojām tā, lai sniegtu atbildes uz likumā “Par uzņēmējdarbību” izvirzītajiem jautājumiem. Mēs uzskatījām par savu pienākumu radīt no krimināltiesību viedokļa tādu mehānismu, kas nodrošinātu šā likuma darbību. Mēs uzskatījām, ka šāda mehānisma trūkums ir trūkums visā mūsu darbībā, un tādā sakarā es varu teikt, ka negribētu nosaukt visus šos pantus, te jau daži cienījami deputāti, izvirzot šos jautājumus, bija atraduši, kur tādi ir atrodami likumā. Es gribētu tikai sacīt, ka visi panti, ja mēs runājam par papildinājumiem Kriminālkodeksā, izņemot par šo negodīgo konkurenci, kas tieši neizriet no šā panta, bet kuru formulējot mēs projektos mazliet skatījāmies uz priekšu. Mēs uzskatījām, ka šodien tas jau ir aktuāls jautājums, un visi mūsu priekšlikumi mūsu izpratnē bija izrietoši no šā likuma.

Ja mēs runājam konkrēti, tad te bija diezgan daudz jautājumu sakarā ar kriminālatbildību par valsts pasūtījuma neizpildīšanu. Likuma “Par uzņēmējdarbību” 26.pantā šis jautājums tiek noteikts, tiek regulēts, un mēs uzskatījām, ka mums ir jādod garantijas, turklāt, kā jūs redzat, kriminālatbildība iestājas pēc vairākkārtējas saistību neizpildīšanas, tātad – ja šeit tiek konstatēta zināma ļaunprātība. Pie tam tas ir attiecībā uz valsts vai pašvaldības uzņēmumiem, un līdz ar to mums likās, ka mums ir tiesības izvirzīt šādu jautājumu, kuru, protams, nāksies izlemt jums.

Runājot par jautājumu, kas šeit tika uzdots, par to, kā citur risina šīs problēmas, man jums ir jāsaka, ka mūsu iespēju robežās centāmies iepazīties ar šo praksi. Kas attiecas uz to likumdošanu, ko piemēro tāpat kā pie mums, – es domāju Padomju Savienības republikas, arī Lietuvu, Igauniju, kuras piemēro vēl to pašu likumdošanu, – tad jāsaka, ka šajā ziņā mēs visiem citiem esam priekšā un mums no viņiem nebija ko ņemt. Tur gluži vienkārši nekā tāda nav. Jūs jau paši to zināt, ka ar likumu “Par uzņēmējdarbību” mūsu Augstākā padome bija citiem priekšā.

Kas attiecas uz ārvalstīm, tad šeit piemēru ir daudz, bet diemžēl mūsu iespēju robežās nav izmantota visa to likumdošana. Šajā sakarā es gribētu lūgt cienījamos deputātus – tad, kad jūs esat ārzemēs, un tad, kad jums ir iespējas piekļūt pie likumdošanas aktiem kodeksu veidā, – es zinu, ka tur tie iznāk regulāri, – es domāju, ka būtu nepieciešams pārvest kaut ko šajā ziņā arī mūsu zemei. Mēs, mūsu darba grupas un mūsu komisijas, no deputātiem neko tādu nesaņemam.

Tomēr iespēju robežās mēs centāmies ar to iepazīties, konkrēti šajā jautājumā mēs iepazināmies ar Šveices kriminālkodeksu, ar Federatīvās Vācijas, tā viņa vēl saucas, kriminālo likumdošanu, ar Somijas kriminālās likumdošanas projektu, mums bija zināma arī Amerikas kontinenta likumdošana, bet tur šis jautājums ir risināts citādi. Ļoti lielā mērā mēs pētījām, kā šie jautājumi ir risināti 1933.gada Soda likumā. Protams, tas bijis gandrīz vai pirms 60 gadiem, bet šie jautājumi, kā jūs saprotat, te tika risināti, varētu teikt, visai detalizēti. Ja mēs runājam, piemēram, par komerciālo noslēpumu izpaušanu, tad Soda likumā ir 519.pants, par negodīgu konkurenci – 569.pants. Protams, mūsu redakcijas ieteiktais definējums ir nedaudz citāds, taču šie jautājumi te ir ņemti vērā.

Runājot par citiem jautājumiem, es gribētu sacīt, ka pants par nolaidīgu uzņēmējdarbību, kuras rezultātā noticis bankrots un ir nodarīts kaitējums citu personu interesēm, zināmā mērā attiecībā uz sankciju un arī attiecībā uz uzbūvi ir veidots analoģiski mūsu pašreiz spēkā esošā Kriminālkodeksa 163.pantam par nolaidību kā amatnoziegumu, ja ar to ir nodarīts būtisks kaitējums. Mēs uzskatījām, ka tad, ja cilvēks ar sava uzņēmuma bankrotu nodara būtisku kaitējumu citiem, viņam par to ir jāatbild, kaut arī tā ir bijusi nolaidība, neuzmanības radīta vaina. Neuzmanība tātad mums ir noziedzīga pašpaļāvība vai noziedzīga nevarība... Es atvainojos, ka sāku klāstīt krimināltiesību pamatjautājumus, bet diemžēl es gribētu sacīt, ka tas nenozīmē, ka tā... par neko, ka viņš nav zinājis un nav varējis zināt, un tāpēc viņu sauks pie atbildības par to – tā tas gluži nav.

Tagad var izlemt un atstāt šo pantu, bet var arī izlemt un izsvītrot. Tā, kā saka, ir jūsu darīšana, es tikai gribētu sacīt, ka mūsu atbildība šeit ir veidota tā, kā tas mūsu pašreizējā kriminālajā likumdošanā ir noteikts.

Par laišanu ekspluatācijā. Es vēršu jūsu uzmanību uz to, ka šie jautājumi ir skarti likuma “Par uzņēmējdarbību” 33.pantā. Protams, mūsu priekšlikumā tie sniedzas mazliet tālāk – dabas aizsardzības nolūkā. Bez šaubām, tas ir attiecināms tikai uz jaunām būvēm. Katrā ziņā šeit būs ierobežots to personu loks, kuras varētu būt šā nozieguma subjekti, bet tajā pašā laikā mums, darba grupai, likās, ka pašā likumā nevajadzētu uzskaitīt šīs personas, lai mēs nenonāktu tādā stāvoklī, kāds mums tagad ir Kriminālkodeksa 147.pantā, ka par tehniski nepilnvērtīgas produkcijas izlaišanu ir jāatbild tikai trijām noteiktām personām un līdz ar to brāķa ražotājus mēs nekad nevaram saukt pie atbildības. Jūs varat paskatīties, kā tas ir risināts Kriminālkodeksā, un varat pavērot praksē, ka mums tādu krimināllietu vispār nemaz nav. Tādējādi es lūdzu jūs nopietni pieiet arī šim jautājumam.

Un pēdējais, nē, priekšpēdējais jautājums, par kuru gribu runāt. 134.pantā bija runa par to, ka sankcijā var paredzēt atbrīvošanu no amata, ja tā būs amatpersona. Protams, šo sodu varēs piemērot tikai amatpersonai. Vai mums tiesneši ir godīgi vai negodīgi, tas ir cits jautājums, bet tik daudz viņi tomēr saprot šajā lietā.

Un pēdējais – par to, ko sacīja godājamais deputāts Bojārs. Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka Kriminālkodeksa 23.pantā, tas ir pantā, kas risina vispārīgos jautājumus, ir noteikts, ka zemākā brīvības atņemšanas soda robeža ir trīs mēneši. Tādā kārtā tiesnesis patvaļīgi nevar izlemt. Tas principā ir noteikts. Un līdz ar to mums likās, ka nav vajadzības šo zemāko robežu norādīt, jo tā tur jau ir. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēs vēl ir pierakstījies deputāts Bresis, kurš gan laikam vēlas saīsināt debašu laiku, un deputāts Kehris. Lūdzu, Breša kungs!

V.Bresis: Cienījamie kolēģi! Es gribētu vērst uzmanību uz diviem jautājumiem. Pirmais ir par 166.⁸ pantu – par valsts pasūtījuma nepildīšanu. Es principā piekrītu tādam principiālā plaknē nostādītam momentam, jo, bez šaubām, ja ir kaut kāda vienošanās ar valsti, tad šī vienošanās ir jāpilda. Taču, atklāti sakot, es ne visai piekrītu tam, ka mēs šo punktu traktējam kā valsts pasūtījuma izpildi. Es jau diezgan ilgi studēju šā termina – “valsts pasūtījums” – jēgu un līdz pat šai dienai faktiski arī nesaprotu, ko nozīmē šis termins. Normālā valstī, pastāvot normālām ekonomiskajām attiecībām, tam ir sava jēga, teiksim, valsts patiešām pasūta kādu produkcijas veidu, te darbojas brīvais tirgus, šā ražošanas apjoma kāpināšanā ir ieinteresēti visi uzņēmēji, un līdz ar to nav nekādu problēmu, kas traucētu šo valsts pasūtījumu izpildīt. Vēl jo vairāk tad, ja valsts tiešām ar cenu mehānismu, ar dotācijām rada iespējas par valsts pasūtījuma izpildi izdevīgi nopelnīt, teiksim, sava uzņēmuma budžetam. Taču pie mums, mūsu situācijā, mūsu ekonomiskajā haosā, valsts pasūtījums kā termins dažreiz ir ņirgāšanās par uzņēmēju, tas ir valsts monopols vai valsts diktāts attiecībā uz kādu uzņēmēju, kuram gluži vienkārši nav citas izejas. Kā piemēru es jums varētu minēt kaut vai mūsu pašreizējo lauksaimniecību, kad valsts Lauksaimniecības ministrijas personā nespēj nodrošināt resursus, bet viņiem vajag no kolhoza vai sovhoza izspiest produktus, tad tā, lūk, izdala kolhozam 0,08 gramus kombikorma uz vienu litru piena un ar diktāta palīdzību uzspiež šo valsts pasūtījumu. Es domāju, ka tas absolūti nav pieņemams, un tādā gadījumā mēs te dzirdēsim tālāk absolūti nepieņemamu sistēmu. Man šķiet, ka šo terminu “valsts pasūtījums” vajadzētu aizvietot ar terminu “valsts līgumdarbi”. Es domāju, ka valsts kā jebkurš pasūtītājs varētu slēgt līgumu, un, ja uzņēmējam šis līgums ir pieņemams, tad tas šo līgumu slēdz un ir arī atbildīgs par šā līguma izpildi.

Otrs pants, kurš mani satrauc, ir 161.⁹ pants – par bankrotu. Es piekrītu arī mūsu cienījamajiem juristiem, kuri teica, ka tas ir līdzīgs pants tam, kāds tas bijis līdz šim. Taču atļaujiet, cienījamie juristi, jums prasīt – vai tad līdzīgi kā “līdz šim” ir bankrotējis kāds sociālistiskais uzņēmums? Visus sociālistiskos uzņēmumus mēs taču dotējam no budžeta, un, tiklīdz tos kāds noveda līdz bankrotam, tā bija jaunas dotācijas, jaunas, tā sakot, finansiālas injekcijas, un mēs neko līdz bankrotam nenovedām. Bankrots kā tāds sociālismam vispār nebija pazīstams. Bet tagad mēs gribam radīt normālu ekonomisku situāciju, kurā bankrots ir normāla ekonomiska parādība. Bankrots kā tāds jau pats par sevi ir ekonomiskais sods. Tātad ar bankrota palīdzību tiek sodīts šis uzņēmējs, tiek sodīts šis kolektīvs par nolaidīgu darbību, tiek izpārdota viņu manta, viņiem tiek atņemta alga un tā tālāk. Tad principā iznāk tā, ka mēs paralēli šim, tā sakot, ekonomiskajam sodam uzliksim vēl arī kriminālsodu. Manā uztverē tas ir absolūti nepieņemami, un līdz ar to mēs gluži vienkārši ārkārtīgi bremzēsim mūsu ekonomisko darbību, jo sākotnēji mums nav pieredzējušu ekonomistu, un viņi strādā ārkārtīga riska apstākļos, un daudz kur tiešām šie bankroti būs. Turklāt diez vai mums būs tik spējīgi juristi, ka viņi varēs pierādīt, vai šis bankrots ir radies tīšām vai tas radies netīšām, it īpaši, teiksim, tādās nozarēs kā, piemēram, lauksaimniecība. Tur, goda vārds, nekad neviens nevarēs pierādīt, kā tas bija līdz šim.

Man šķiet, ka te ir arī vēl viena cita būtiska nepareizība. Redziet, jebkurā statūtsabiedrībā uzņēmējdarbība zināmā mērā ir kolektīva rīcības forma, tātad par šo uzņēmējdarbību lemj kolektīvs, valde vai, teiksim, kāda cita personu grupa. Tomēr tādā gadījumā iznāks, ka atbildība ir personīga. Mēs par šo bankrotu sodīsim tikai vienu personu un liksim viņu cietumā. Līdz ar to, man šķiet, ka mēs te savos likumos gluži vienkārši gribam tālāk tiražēt sociālismu. Tiražēt sociālismu un it kā baidīt uzņēmējus: sak, ja tu būsi nekārtīgs, tad mēs tevi sodīsim – liksim cietumā. Bet man šķiet, ka tomēr jābaida ir reālai un efektīvai ekonomikai. Ārzemēs tas nav nekas īpašs, ja, teiksim, uzņēmējs pat divas trīs reizes gadā bankrotē un tikmēr trenējas, kamēr uzķer vajadzīgo veidu un strādā efektīvi, strādā normāli tautsaimniecības vajadzībām. Tāpēc, manuprāt, mums tas viss ir nopietni jāpārdomā. Es pat drīzāk būtu par to, lai šo instrumentu izslēgtu no mūsu piedāvātā likumprojekta, jo tas ārkārtīgi nobaidīs jaunos uzņēmējus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāt Kehri, lūdzu! Atgādinu, ka līdz pārtraukumam palikušas septiņas minūtes.

O.Kehris: Cienījamie kolēģi! Manuprāt, mēs šodien izskatām ļoti vajadzīgu un ļoti svarīgu likumprojektu, kurš ir sagatavots praktiski pēc mūsu lūguma – pēc Augstākās padomes lēmuma tiek izdarīti šie grozījumi un papildinājumi esošajos normatīvajos dokumentos, kas izriet no likuma “Par uzņēmējdarbību”. Tad, kad mēs vēl pirms diviem gadiem sākām strādāt pie likumprojekta “Par uzņēmējdarbību”, un arī tad, kad tas pirms nedaudziem mēnešiem tika pieņemts, mēs labi sapratām to, ka praktiski šis likums par uzņēmējdarbību ir svešķermenis visā esošajā likumu un darbības sistēmā, jo visa esošā darbība, lielā mērā arī mūsu normatīvie akti saimniekošanā balstīja un stiprināja šo administratīvo sistēmu. Turklāt šis likums par uzņēmējdarbību bija viens no pirmajiem, kas radīja priekšnoteikumus kaut kādiem tirgus ekonomikas iedīgļiem. Un, protams, jau pats fakts, ka šis likums ir iesniegts un mēs pašlaik sākam nostiprināt jau citos likumos tieši šajā likumā “Par uzņēmējdarbību” fiksēto garu un idejas, ir ļoti, ļoti atzīstami.

Mūsu komisijā ekonomisti un citi speciālisti ļoti rūpīgi ir iepazinušies ar šo tekstu. Tiesa gan, pilnasinīgā komisijas sēdē mēs to neesam izskatījuši, un tagad, pēdējās dienās, skatoties tieši šo tekstu, kas ir izsniegts, es varu izteikt dažus savus vērtējumus. Diemžēl mēs saskaramies ar to, ka būtu jāveic stipri vien lielāks darbs nekā mēs esam veikuši, proti, ir jāpārlasa arī Administratīvo pārkāpumu kodekss, Kriminālkodekss, kā arī Latvijas PSR Kriminālprocesa kodekss, vai no tiem ir izslēgti visi tie panti, kuri līdz tam bija šajos dokumentos un bija pretrunā ar likumu “Par uzņēmējdarbību”. Šādu analīzi mēs neesam veikuši, bet es tiešām ļoti pieļauju, ka tāds darbs ir veikts, jo tur bija panti, kuri skāra spekulāciju, un acīmredzot tādi tur bija, kur novilkta šķirtne starp komercdarbību un šo spekulāciju, ko mēs savā laikā izpratām citādi. Tādēļ šāda analīze ir nepieciešama, bet tas vairāk ir mūsu pašu turpmākais uzdevums, ka mēs vismaz komisijās skatīsim šādus jautājumus, ka mums tie ir jāskatās. Ja mēs nevaram to izdarīt šeit plenārsēdē, tad tomēr komisijās – tas attiecas pirmām kārtām gan uz mums, gan uz sadarbību ar Likumdošanas jautājumu komisiju – ir jāatrod tādas darba formas, lai mums nebūtu bažu, bet būtu pilna pārliecība, ka tas, kas ir palicis, tas, kas ir izslēgts, tas arī atbilst šīm normām.

Vēl zināmā mērā ir jādomā par valsts lomu un valsts atbildību. Mūsuprāt, to pašreizējā brīdī, protams, var atstāt arī uz nākamajiem posmiem, kad tiks pārskatīti šie likumu krājumi. Tomēr valsts atbildība par savu saistību nepildīšanu, valsts ierēdņu atbildība par ziņu izpaušanu – būtībā par darbību, kas var būt tuva korupcijai, kas var izvirzīt privileģētā stāvoklī vienu vai otru uzņēmēju grupu, – arī šie jautājumi lielā mērā izskan no šā likuma par uzņēmējdarbības garu, lai gan nereti ir grūti pateikt, ko un kā to praktiski izdarīt esošajos likumdošanas aktos. Lai gan, protams, ir arī ļoti svarīgi, kurā brīdī un kuras no šīm likuma normām sāk strādāt.

Zināmā mērā par to šeit runāja jau Breša kungs, tiesa gan, manā izpratnē mums tomēr ir jāiet uz to, ka šajās statūtsabiedrībās vai līgumsabiedrībās konkrētiem cilvēkiem ir jābūt konkrētai atbildībai, varbūt tieši tiem, kuri tiešām ir parakstījuši šos dokumentus, ja viņi to ir darījuši savas kompetences ietvaros. Mēs turpmāk droši vien atteiksimies no tās formas, ka par visu atbildēja kolektīvs vai kolektīvi. Un tomēr šī dialektika starp atļaušanu un sodīšanu, proti, tas, cik strauji sākam atļaut un cik strauji jau baidām, ka mēs varam sodīt gan materiāli, gan krimināli, – tas lielā mērā ir tieši mūsu ekonomiskās reformas tempu attīstības jautājums. Tāpēc līdz nākamajam lasījumam ar šo projektu ir jāiepazīstas valdības ekonomisko reformu komisijai, jā, valdībā ir šāda ļoti autoritatīva komisija, lai arī tā dotu savu vērtējumu, jo tiešām šie tempi ir svarīgi. Jo ir jāpaiet zināmam laikam, kad uzņēmējs varbūt ir jāiedrošina, taču visiem šiem aizliedzošajiem aktiem tomēr ir jābūt. Manuprāt, tiem jābūt daudz precīzākiem tieši attīstītas tirgus ekonomikas apstākļos; tur ir jābūt ļoti konkrētai un precīzai gan valdības, gan uzņēmējdarbībā iesaistīto personu atbildībai, tām tiešām ir jādomā par katru savu soli, par katru savu rīcību un jāatbild likumā paredzētajā kārtībā. Bet pašlaik mums zināmā mērā ir arī šis cilvēku iedrošināšanas laiks, un arī laiks, kad valsts ierēdņiem jāsāk aizmirst šī visatļautība. Tādēļ pašreizējā brīdī mūsu kolēģu iesniegtie priekšlikumi jau lielā mērā ir ņemti vērā iepriekšējā likumprojekta izskatīšanas gaitā, tie daudzējādā ziņā ir tie panti, kuri šeit ir atspoguļoti. Kopumā uzskatu šo likumprojektu par ļoti svarīgu un atbalstāmu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mums tagad būs 30 minūšu ilgs pārtraukums, bet pēc pārtraukuma debatēs ir pieteicies deputāts Muciņš.

(Pārtraukums) 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas! Vārds debatēs deputātam Muciņam.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Noklausoties referenta un koreferenta ziņojumus, kā arī abus debatētājus, es sapratu, ka man kā juristam būtu jāuzstājas un mazliet jāpacenšas izklīdināt tās šaubas, kas varbūt jūsos radās, it sevišķi pēc tam, kad noklausījāmies deputāta Breša runu. Es negribētu, protams, šeit nevienam pārmest, bet diemžēl mēs, juristi, esam spiesti vairākkārt šeit debatēs un arī ziņojumos norādīt uz to, ka mēs nevaram šeit, likumā, ierakstīt iekšā visus krimināltiesības izskaidrojošus jautājumus. Un tādēļ varbūt mazlietiņ trijos vārdos es tomēr atgādināšu jums krimināltiesību pamatprincipus, to, ka neviens nevainīgs cilvēks nevar tikt sodīts, ka vienmēr katrā kriminālpārkāpumā ir jākonstatē personas vaina, un līdz ar to šeit Breša kunga argumenti šajā jomā daudz kur neiztur kritiku. Neviens netaisās un arī praksē nesauc pie atbildības cilvēkus, kuri nav vainīgi.

Runājot tieši par valsts pasūtījumu vai par šo bankrotu, divi panti faktiski tika kritizēti, vairāk – valsts pasūtījuma jautājums. Ja ir tādi apstākļi, kas izslēdz šīs personas vainu, kurai varbūt draud krimināl­atbildība, tad it kā nevar tikt stādīts jautājums par kriminālatbildību un debatētāju bažas ir galīgi nepamatotas. Tas ir viens, ko es gribēju aprādīt. Protams, ir vēl arī daudzi citi momenti, piemēram, cēloniskais faktors, kas ir krimināltiesībās. Es domāju, ka mums kaut kā vajadzētu respektēt un uzticēties gan komisijai, gan juristiem šajā jautājumā, jo mēs nevaram debates pārvērst par tautas juridisko universitāti.

Taču es gribētu vērst jūsu uzmanību uz 166.pantu – par valsts pasūtījuma nepildīšanu un uz 161.⁹ pantu – par bankrotu. Uz tādiem momentiem, kas izskanēja deputāta Breša runā, ka nav skaidrs, kas tad ir bankrots, kas tad ir valsts pasūtījums, un varbūt “valsts pasūtījuma” vietā jāraksta “valsts pasūtījuma līgums” un tā tālāk. Šie ir divi tādi panti, kuru kriminālajam piespiešanas mehānismam ir jābūt aprakstītam arī citā likumā. Un konkrēti – ir jābūt diviem likumiem: likumam “Par bankrotu” un likumam “Par valsts pasūtījumu” vai “Par valsts pasūtījumu līgumiem”. Un tikai tad, ja netiek izpildīti šajos abos likumos noteiktie momenti, iestājas kriminālatbildība.

Es domāju, ka šis ir pirmais lasījums, un noteikti gribētu aicināt jūs balsot par likumu kopumā un arī par šiem abiem pantiem, neslēgt tos ārā un balsot par to pieņemšanu. Protams, abi panti var sākt reāli darboties tikai tad, kad ir pieņemti šie likumi – tātad likums “Par bankrotu” un likums “Par valsts pasūtījumu”. Un skaidrs ir tas, ka bez šiem momentiem tie darboties nevar.

Taču es vēlos vēl jūsu uzmanību vērst arī uz dažiem citiem momentiem. Jūs palūkojieties, lūdzu, uz šiem dažādajiem īpašības vārdiem, kas ir šajā likumā, piemēram, pantā par valsts pasūtījumu. Šeit ir vārdi: “par vairākkārtēju valsts pasūtījumu”, tā otrajā daļā – “nodarīts būtisks kaitējums”. Jautājumā par bankrotu – “par nolaidīgu uzņēmējdarbību”, “ar to nodarīts būtisks kaitējums”. Un otrajā daļā – “par ļaunprātīgu bankrotu”. Tātad – ar ko tiek nodarīts būtisks kaitējums? Ņemsim vērā, ka nevienā likumā nav noteikts, kas ir, teiksim, “būtisks kaitējums”, kas ir “nolaidīga uzņēmējdarbība”. Tātad tas būs tiesu prakses jautājums, kā mums noritēs šā likuma piemērošana. Te Augstākā tiesa sniegs savus skaidrojumus atkarībā no tā, kāda būs ekonomiskā situācija, kāda būs naudas vērtība, cik cilvēku varbūt būs cietuši šīs darbības rezultātā, kā intereses būs cietušas un tā tālāk. Tātad neiedomājieties, ka mēs, teiksim, pieņemsim šo likumu, un, kā te daži deputāti jau satraukušies man teica: nu tik šie vadītāji visi sēdēs! Tad man jāsaka pēc Hammurapi principiem, šis likumprojekts savu pirmo mērķi jau ir sasniedzis – tas jau zināmā mērā ir iebaidījis, tomēr, jāsaka, cienījamie deputāti, ka likumam tas nav galvenais mērķis – iebaidīt. Tam tomēr ir jāregulē, jācenšas piespiest, lai visa šī saimnieciskā darbība notiktu kvalificēti, civilizēti un tomēr labprātīgi, nevis tikai baidoties no tā, ka saimnieciskās darbības dalībniekus var piemeklēt kriminālais vai kāda cita veida sods.

Tātad es aicinātu pirmajā lasījumā pieņemt šo likumu pilnībā. Ja mums vajadzētu strīdēties, tad mēs varbūt piekristu, ka mums vajadzētu strīdēties, teiksim, par tādiem jautājumiem kā, piemēram, šiem īpašības vārdiem. Varbūt kaut ko ir nepieciešams pastiprināt, bet visādā ziņā, manuprāt, šie vārdi “nolaidīgs”, “būtisks” un “vairākkārtējs” dos iespēju tiesas praksi piemērot tādā veidā, lai tiešām tiktu novilkta saprātīga robeža starp veselīgu saimniecisko risku un tomēr cilvēku nelietīgu rīcību šajā jomā. Tā būtu stingri jāsoda kriminālā kārtā. Es lūdzu balsot par likumu visā pilnībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai, lūdzu, debatēs ir vēl kāds pieteicies? Nav. Es gribēju pēc vecas tradīcijas lūgt Endziņa kungu teikt noslēguma vārdus, un tad mēs varētu balsot.

A.Endziņš: Cienījamie deputāti! Pirmām kārtām man jāsaka paldies par jūsu ieinteresētību šajā likumprojektā. Daudzie jautājumi, arī runas debatēs liecina, ka jūs esat iedziļinājušies, ka šie jautājumi tik tiešām ir ļoti aktuāli un ir nepieciešams to tiesisks risinājums. Mēs jau esam saņēmuši divus rakstveida priekšlikumus, kurus Likumdošanas jautājumu komisija noteikti izskatīs. Es izsaku cerību, ka tie kolēģi, kuri uzdeva jautājumus un arī diskutēja par atsevišķu normu formulējumiem, iesniegs savus rakstveida priekšlikumus. Runas un jautājumi mums parādīja, kur ir jāprecizē vienas vai otras normas dispozīcija vai arī sankcija. Tajā pašā laikā es domāju, ka mēs vēl ļoti nopietni izpētīsim jautājumus, kas skar normas “par valsts pasūtījumu” un “par bankrotu”. Manuprāt, šīs normas ir jāsaglabā, šeit var būt nepieciešamība izdarīt dažus precizējumus. Tomēr es katrā ziņā negribētu piekrist deputāta Breša viedoklim, kurš faktiski iebilda pret valsts pasūtījumu. Normālā saimnieciskajā sistēmā valsts pasūtījums ir tieši tas pasūtījums, kura dēļ notiek vislielākā cīņa, lai varētu iegūt šo valsts pasūtījumu, jo tas ir arī izdevīgs. Tam nav vajadzīgi lieki izdevumi reklāmai, nav jādomā par noieta tirgu, jo valsts pasūta un valsts arī šo preci paņem.

Par bankrotu. Es domāju, ka uz otro lasījumu mēs vēl saņemsim arī likumprojektu “Par bankrotu”, varēsim to precizēt. Es pilnībā piekrītu – vēlreiz gribu to atkārtot – it sevišķi panta pirmās daļas formulējumam, ka acīmredzot šeit ir vajadzīgs precizējums. Tīri praksē tikai ar nolaidīgu darbību laikam ir par maz, lai izslēgtu ļaunprātības iespējas, lai varbūt izmantotu šo pantu praksē. Katrā ziņā es gribu piekrist cienījamajam Muciņa kungam, kurš teica, ka prakse un prakses apkopojums parādīs gan šo izmaiņu pozitīvās, gan arī negatīvās puses. Un tas ļaus likumdevējam, tas ir, mums, kopīgi izdarīt arī nepieciešamās izmaiņas, jo šajā ziņā daudz kas ir jauns, un ir arī skaidrs, ka bez pietiekamas prakses radīt likumprojektu, kas būtībā jau ir vērsts uz nākotni, ir ļoti sarežģīti, jo mēs nekad nevaram paredzēt, kā vienā vai otrā gadījumā veidosies konkrētās saimnieciski ekonomiskās attiecības. Un tāpēc, es domāju, mums nevajadzētu arī sevišķi traģiski uztvert to, ka mums pēc zināma laika būs jāatgriežas pie viena vai otra mūsu pašu izdarītā labojuma vai arī jaunpieņemtā likuma. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies Endziņa kungam. Tagad laikam vajadzētu lūgt mūsu sekretariātu zvanīt, lai tie deputāti, kuri ir šajā ēkā, varētu piedalīties balsošanā. Lūdzu ieslēgt reģistrācijas režīmu, lai varētu reģistrēties arī tie deputāti, kuri atnāks. Lūdzu deputātus reģistrēties. Deputāts Tomašūns arī var paspēt reģistrēties, ja viņš laikus ienāks vai arī viņam palīdzēs kolēģi. Paldies. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 92 deputāti. Tagad es lūgšu balsošanas režīmu, un balsosim par Latvijas Republikas likumprojekta “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Kriminālkodeksā un Kriminālprocesa kodeksā” akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. 72 deputāti – par, 6 – pret, 9 – atturas. Līdz ar to šis likumprojekts tiek akceptēts pirmajā lasījumā. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums – kā mēs dienas sākumā norunājām, ir likumprojekts “Par darba koplīgumiem” pirmajā lasījumā. Lūdzu atbildīgo ziņotāju tribīnē. Ziņo deputāts Bojārs, bet deputātus lūdzu sagatavoties jautājumu uzdošanai un debatēm. Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, ziņot vajadzēja profesoram Plotniekam, taču viņu ir aicinājuši pie sevis vēlētāji, un viņš tagad cīnās ar vēlētājiem.

Es gribētu jums īsumā ziņot par tiem apsvērumiem, kuri ir ņemti vērā, sastādot šo likumprojektu, un par tiem principiem, kādi pasaulē eksistē šajā sakarā. Vārdu sakot tā. Algas un jebkuri apstākļi attīstītajās kapitālistiskajās valstīs, mēs tās varētu saukt arī par pilsoniskajām valstīm, tiek noteikti darba koplīgumā vai darba līgumā. Ja tas ir individuāls līgums, tad tas ir līgums starp darba devēju un darba ņēmēju, bet, ja runa par koplīgumu, tad tā jebkurā gadījumā ir vienošanās starp darbinieku profesionālo organizāciju un darba devēju. Un vispārējā darba politika tiek noteikta sarunu laikā starp darba devēju un darba ņēmēju organizācijām.

Kāpēc mums ir ieviests tāds termins – darbinieku profesionālā organizācija? Tāpēc, ka ņēmām vērā to, ka mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut nekādu monopolu. Nekādu arodbiedrību monopolu. Starp citu, mūsu arodbiedrības diezgan spieda mūs tādā virzienā, lai šis darba koplīgums būtu tikai starp arodbiedrībām un starp darba devēju, tā būtu šāda monopola atzīšana. Mēs uzskatām, ka darba koplīgumu var slēgt arī kaut kādas cunftes, ģildes un, Dievs vien zina, kādas citas darbinieku organizācijas, tātad strādājošo organizācijas, un ne jau obligāti arodbiedrības, bet gan profesionāla rakstura organizācijas. Tādējādi es jau esmu jums ziņojis par likumprojekta nosaukuma būtību un par tā subjektiem.

Varbūt interesantākās novācijas būtu 6. un 7.pants. 6. un 7.pantā ir noteiktas šādas būtiskas normas: darba koplīgums nedibina tiešas darba līguma attiecības starp darbiniekiem un darba devējiem, bet nosaka būtiskākās darba līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumus. Tātad šeit vēlreiz tiek pierādīts, ka katrs darba ņēmējs, katra fiziska persona, kas stājas darba attiecībās, ir tiesīga noslēgt atsevišķu darba līgumu.

Tālāk ir noteikts, ka darba koplīgumā ir jāietver noteikumi par darba samaksu, paredzot ne retāk kā reizi gadā darbinieku algas līdzsvarošanu sakarā ar cenu indeksu paaugstināšanu (tas ir tieši tas, kas vairākkārt tika prasīts dažādu citu likumprojektu un budžeta izskatīšanas laikā šajā parlamentā), darbinieku sociālo nodrošināšanu un izbrīvējamo darbinieku pārkvalificēšanu. Es gribētu teikt, ka tādās demokrātiskās valstīs kā, piemēram, Zviedrijā darbinieku pārkvalificēšanu vienmēr uzņemas vai nu valsts, vai darba devējs, turklāt tad, kad Gēteborgā tika likvidētas milzīgās kuģu būves rūpnīcas, jo tās nevarēja konkurēt ar japāņiem un korejiešiem, uz valsts un firmu rēķina tika pārkvalificēti visi darbinieki. Tā kā Gēteborgas kuģu būves rūpnīcas piederēja valstij, tad visu darbinieku pārkvalificēšanu sedza valsts, un tagad visi šie strādnieki, kas agrāk būvēja kuģus, strādā “Volvo” rūpnīcās turpat Gēteborgā. Acīmredzot mums būtu jāņem vērā tāds pats modelis. Tātad pārkvalificēšanas noteikumi jāmin arī šajā koplīgumā. Un arī noteikumi par darba un atpūtas laiku, par papildatvaļinājumu sakarā ar darbu kaitīgos un smagos darba apstākļos, kvalifikācijas paaugstināšanu, darba apstākļu uzlabošanu, darba drošību un apkārtējās vides aizsardzību. Arī domstarpību izšķiršanas mehānisms mums zināmā mērā ir novācija, tāpat jautājums par atbildību. Atbildības jautājumos mēs, protams, orientējamies uz to, ka katrs darba ņēmējs ir atbildīgs par darbu, ko viņš padara.

Es domāju, ka nav nekādas jēgas te pārāk plaši teoretizēt un lasīt zinātnisku referātu. Jūs varbūt labāk uzdodiet jautājumus par likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu deputātus pierakstīties jautājumu uzdošanai, bet deputāts Ziediņš jau ir gatavs uzdot savu jautājumu. Lūdzu.

 

 

Z.Ziediņš: Cienījamais Bojāra kungs, lūdzu sīkākus paskaidrojumus par šā likuma 5.pantu, jo manā skatījumā projektu par darba koplīgumu tomēr vajadzētu izskatīt pēc likuma par darba līgumu izskatīšanas. Pakomentējiet, kā jūs izprotat 5.pantā ietvertās tēzes!

J.Bojārs: Es uzskatu, ka 5.pantā ietvertās tēzes ir visnotaļ demokrātiskas, it sevišķi tā otrā daļa. Šī daļa paredz, ka darba līgums var būt pozitīvāks nekā darba koplīgums. Tātad – ja es slēdzu ar uzņēmēju savu individuālu līgumu, tad šajā individuālajā līgumā var būt vēl progresīvākas normas nekā tās, kas ietvertas darba koplīgumā, jo darba koplīgumā ir, lūk, šis minimālais standarts.

Z.Ziediņš: Es atvainojos, man ir paskaidrojums. Tā kā darba koplīgumu var noslēgt divas vai vairākas personas, tad, personīgi noslēdzot līgumu starp 100 cilvēkiem, divi avantūristi var visu izjaukt un novest pie visu līgumu pārskatīšanas. Tāpēc es vēlreiz domāju, ka šis likums ir obligāti jāskata kopsakarā ar likumu par darba līgumiem.

J.Bojārs: Atvainojiet, izlasiet labāk 1.pantu, to, kas ir darba koplīguma subjekti – darbinieku profesionālā organizācija vai, ja šādas organizācijas nav, darbinieku pilnvarotie pārstāvji. Jā, pilnvarotie pārstāvji. Te es neredzu nekādas pretrunas. Arī Endziņš grib kaut ko piebilst.

A.Endziņš: Varbūt atļaujiet izteikties sakarā ar deputāta Ziediņa jautājumu. Nekāda likuma par darba līgumu nebūs. Ir Darba likumu kodekss. Un, kā jau es informēju iepriekšējā reizē, pašreiz Likumdošanas jautājumu komisija risina jautājumu par Darba likumu kodeksa pārstrādāšanu, būtiski tiek pārstrādāts arī Darba likumu kodeksa 14.pants, kas skar tieši darba līguma noslēgšanas kārtību. Un šeit ir ielikts iekšā, ka darba līgums nevar būt pretrunā ar koplīgumu, kas pasludina vispārīgos principus, kas ir noteikti. Tie nevar būt sliktāki. Labāki var būt. Tas ir jāsaista kopā ar Darba likumu kodeksa 14.pantu. Vienā dienā mēs tik un tā to nevaram izdarīt. Acīmredzot tuvāko divu nedēļu laikā būs Darba likumu kodeksa pirmais lasījums. Mēs varēsim to iesniegt.

J.Bojārs: Es gribu teikt, ka komisija jau ir saskaņojusi šos tekstus. Darbs ar šo likumprojektu un Darba likumu kodeksa labojumiem ir saskaņots. Šeit pretrunu nav un nebūs.

A.Endziņš: Šajā pašā sakarībā gribu paskaidrot, ka var rasties jautājums, jo mums jau pašreiz Darba likumu kodeksā ir nodaļa par kolektīvajiem līgumiem. Tātad projekta līmenī nodaļa no turienes tiek izslēgta, ir tikai atsauce, ka, lūk, būs likums par koplīgumiem. Un tas vairs nedublējas Darba likumu kodeksā. Lai gan iepriekšējie jautājumi varētu būt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Man jautājums par 7.pantu. Man personiski liekas, ka mazlietiņ ir nevietā vai kā svešķermenis parādās tāda konkrēta norma – “paredzot ne retāk kā reizi gadā darbinieku darba algas līdzsvarošanu sakarā ar cenu indeksu paaugstināšanu”. Cik zināms, valdība jau ir akceptējusi un drīzumā mums tiks iesniegts likumprojekts “Par ienākumu indeksāciju”. Vai jums neliekas, ka šī tik konkrētā norma tomēr šajā likumā ir nevietā? Vai tai nevajadzētu būt šajā likumā par ienākuma indeksēšanu?

J.Bojārs: Es uzskatu, ka koplīgumā indeksācijas jautājumam tieši jābūt atspoguļotam. Vai to var izdarīt biežāk nekā reizi gadā, es par to ļoti šaubos.

E.Krastiņš: Taču vai šie jautājumi nav jāregulē likumā par ienākumu indeksēšanu? Šeit, protams, var norādīt, ka nav iespējams paredzēt visus šos jautājumus, bet vai vajadzētu tik konkrēti norādīt?

A.Endziņš: Atļaujiet vēl papildināt. Jau tagad mums ir problēma ar šo indeksāciju un ar kompensāciju izmaksām, jo valdība pašreiz sedz šīs kompensācijas izmaksas tikai budžeta iestādēm un organizācijām. Taču attiecībā uz uzņēmumiem, it sevišķi uz vissavienības pakļautības uzņēmumiem, tas pašreiz tā nav. Tad kāpēc mēs liedzam, lai koplīgumā tas viss jau būtu ierakstīts iekšā? Jo tik tiešām mēs nevaram garantēt, kā rīkosies valdība.

J.Bojārs: Tā būs papildu garantija.

E.Krastiņš: Es tikai nesaprotu – ja mēs šādu, tik konkrētu normu neliekam, vai tad mēs kaut ko liedzam?

J.Bojārs: Nē, tieši otrādi, mēs garantējam. Šeit, ieliekot šo normu, mēs garantējam…

Priekšsēdētājs: Paldies.

 

 

A.Endziņš: Tā zināmā mērā ir arī orientējoša norma – kas var būt šajā darba līgumā, kāds ir šā darba koplīguma saturs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl ir kādi jautājumi? Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Man ir jautājums par 12.pantu: “Darba devējam jāiesniedz darba koplīgums trīs eksemplāros reģistrācijai pilsētas, rajona pašvaldībām.” Manuprāt, vajadzētu šo jēdzienu paplašināt – “vietējā pašvaldībā”, lai nebūtu reģistrēts “pilsētas, rajona”, bet lauku apvidos – tā ir vietējā pašvaldība, pagasta izpildkomiteja…

J.Bojārs: Tā varētu būt…

A.Endziņš: Par to var padomāt. Kāpēc šeit ir rakstīts “rajona, pilsētas”? Redziet, kas par lietu – vispār šī reģistrācija tomēr ir saistīta ar sabiedrisko transportu, sabiedrisko ēdināšanu, jo šeit ir, kā saka, noteikts darba laiks, tātad ir paredzēts arī tā sākums, beigas, pārtraukums, lai to varētu daudzmaz regulēt rajona vai pilsētas mērogā. Tomēr vietējā pašvaldība pagastā vai ciemā nav gluži tas, tāpēc tas tā nebija.

E.Krastiņš: Tātad mums saimniecībai tik un tā būs jāreģistrējas rajonā? Vai tā to saprast?

A.Endziņš: Jā.

J.Bojārs: Es gribu teikt, ka Zviedrijā, piemēram, transporta izdevumus ieslēdz koplīgumā un pat deputātiem kompensācijā ir ietverti transporta izdevumi atkarībā no tā, cik tālu kurš dzīvo no darbavietas. Es uzskatu, ka šeit šī norma ir attaisnota.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

E.Buķele: Ko jūs īsti saprotat ar “profesionālo organizāciju”?

J.Bojārs: Mēs ilgi apspriedām šo jautājumu. Es atgādinu vēlreiz – profesionālā organizācija varētu būt vai nu arodbiedrība, vai arī jebkura cita profesionālā organizācija, kas nav arodbiedrība. Tā kā, piemēram...

E.Buķele: Piemēram, uzticības ārsts...

J.Bojārs: Teiksim, kaut kāda meistaru biedrība, podnieku organizācija vai jebkāda šāda ārstu vai juristu biedrība, tā varētu būt jebkura profesionālā organizācija, kas nav arodbiedrība, tā ir profesionāla, bet nav arodbiedrība.

E.Buķele: Tad atļaujiet uzdot vēl vienu jautājumu: kāpēc jūs nelietojat šo pierasto terminu “arodbiedrība” vai “arodorganizācija”?

J.Bojārs: Tāpēc, ka var būt divi veidi – tur, kur arodorganizācija ir domāta tikai kā subjekts, tiesisko attiecību subjekts, tur mēs rakstām “arodbiedrība”. Kur varētu būt šā līguma dalībnieki arī nearodbiedrībā, tur mēs rakstām šo visaptverošo terminu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

 

 

M.Stepičevs: Man vakar bija saruna ar kāda liela uzņēmuma kolektīvu. Un viņi tieši uztraucās par 1.pantu. Par šo ierakstu atkal ir tas pats jautājums – “darbinieku profesionālā organizācija vai (ja šādas organizācijas nav) darbinieku pilnvarotie pārstāvji”. Piedodiet, es pateikšu, kas par lietu. Lielie darba kolektīvi ļoti baidās, ka tas, kas šeit ir ielikts, pie tam vēl iekavās, pēc tam var pazust un palikt tikai “darbinieku pilnvarotie pārstāvji”. Līdz šim tādi pārstāvji bijušas partijas organizācijas un citas, un viņi ļoti baidās no šā ieraksta. Es lūdzu šā 1.panta redakciju izveidot tā, lai noteikti šeit parādītos, kā Buķeles kundze jau mums pareizi pateica, ka pirmajā vietā tomēr ir arodorganizācija, jo tā pārstāv darbaļaužu intereses. Līdz šim tā ir bijusi pārstāvēta visās kapitālistiskajās valstīs un pirmām kārtām arodbiedrība aizstāv strādājošo intereses. Ja tā būtu kaut kāda cita organizācija, tad tai vajadzētu būt skaidri izteiktai, lai izslēgtu jebkādu...

J.Bojārs: Mēs ļoti nopietni par šo jautājumu domājām, lai te nebūtu iesaistītas nekādas interfrontes organizācijas, partijas organizācijas un tā tālāk, tāpēc te ir teikts: “likumā noteiktajā kārtībā reģistrēta”, tas ir viens moments, kam jāpievērš uzmanība. Likumā noteiktajā kārtībā! Līdz ar to mēs atgriežamies atpakaļ pie likumiem par arodbiedrībām un pie darba likumdošanas. Vēl es gribu pateikt, ka nedrīkst uzspiest cilvēkam būt arodbiedrības loceklim. Tāda pieeja ir visās demokrātiskajās valstīs. Es varu stāties arodbiedrībā vai ne, bet tas nedrīkst ierobežot manas darba tiesības. Man ir jābūt aizstāvētam.

Tālāk. Rietumos visvairāk ir tā saukto mazo firmu un organizāciju, kuru īpašnieks var būt viena persona. Un tādās firmās, organizācijās bieži vien nav nekādas arodbiedrības. Un tad cilvēks var palikt neaizsargāts. Līdz ar to ir tādi darbinieku pilnvarotie pārstāvji, kas tiek speciāli reģistrēti.

M.Stepičevs: Es saprotu jūsu paskaidrojumu, bet, ja mēs redakcionāli izmainītu šo pantu, atteiktos no iekavām un formulētu to tādā kārtībā, ka vismaz paliek “profesionāla organizācija”, bet, “ja šādas organizācijas nav”, tad nerakstīt to iekavās, kuras var pazust. Šeit tas viss tiek formulēts divdomīgi...

J.Bojārs: Ziniet, ja nebūtu iekavu, tad, par nožēlošanu, visas šīs interfrontiskās organizācijas nāktu iekšā.

A.Endziņš: Streiku komiteja...

J.Bojārs: Mēs tieši domājām par streiku komiteju.

M.Stepičevs: Visādā ziņā, ja mēs šo formulējumu atstāsim, es pie tā atgriezīšos otrajā lasījumā. Es vēlreiz apspriedīšos ar kolektīvu, izteikšu jūsu domas, palūgšu viņu padomu, kā viņi tomēr iecer šo pantu, jo viņi ir ļoti uztraukušies un baidās no šiem formulējumiem.

J.Bojārs: Ko mēs domājam? Mēs domājam, ka profesionālajām organizācijām tādā kārtībā, kādā tās šeit ir pasniegtas, ir jābūt prioritārām, tātad “arodbiedrību vai kāda cita profesionālā organizācija”

M.Stepičevs: Paldies par paskaidrojumu, taču es domāju, ka mēs vēl...

J.Bojārs: Tad tikai “darbinieku pilnvarotie pārstāvji”?

M.Stepičevs: Es vēlreiz pakonsultēšos un tad atgriezīšos pie šā jautājuma.

J.Bojārs: Ja ir konkrēti labāki priekšlikumi, lūdzu, lai gan mēs ļoti ilgi spriedām par šo aspektu.

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Bojārs: Mēs jau domājām par šīm streiku komitejām, lai tās nekādā gadījumā nevarētu šeit figurēt, jo streiku organizācija, kā jūs saprotat, nevar būt profesionāla organizācija. Mēs par to tieši domājām. Lai būtu tāda frāze – “darbinieku profesionālā organizācija”. Nestrādājošo organizācija nevar būt strādājošo organizācija. Runājot par streikotājiem, mūsu doma bija tāda, ka mēs nevaram sākt nekādas sarunas un slēgt līgumus ar streikotāju organizāciju. Ja mums nav izdevies to pietiekami labi formulēt un jums ir labāka forma, varbūt mēģiniet to pateikt, taču mūsu doma bija tāda, ka mēs netaisāmies slēgt nekādus līgumus ar streikotāju organizāciju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Paldies Bojāra kungam un Endziņa kungam par ziņojumu un atbildēm uz jautājumiem.

J.Bojārs: Es piebildīšu vēl vienu lietu, ko es aizmirsu pateikt. Man šis teksts ir saskaņots ar starptautiskās darba organizācijas vadošajiem dokumentiem, mēs par to ļoti daudz domājām un visu to iekomponējām iekšā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēs šajā jautājumā ir pieteicies tikai viens runātājs – mūsu arodbiedrību pārstāvis Zorgevica kungs. Ja kāds deputāts vēl domā debatēt, tad, lūdzu laikus pieteikties sekretariātā. Vārds Zorgevica kungam.

A.Zorgevics, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es gribu sākumā teikt to, ka ļoti būtiski ir vēl divi normatīvie akti, ko gaida darba tirgus, – tas ir nodarbinātības likums un likums par ienākumu indeksāciju. Tiem zināmā mērā ir jādarbojas kopā ar izmaiņām Darba likumu kodeksā. Attiecīgs materiāls ir sagatavots valdības institūcijās, kur mēs kopā ar valdību lūdzam parlamentu risināt šos jautājumus vienkopus, šos likumprojektus skatīt kopsakarībās, un apmēram trešajā lasījumā tiem vajadzētu sanākt kopā.

Par likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniegto projektu. Es gribu teikt, ka likumprojektā par darba koplīgumiem, kas izsniegts deputātu kungiem, vārds “arodbiedrība” ir pazudis, tā vietā komisija ir ielikusi diezgan izplūdušo nosaukumu “noteiktā kārtībā reģistrēta darbinieku profesionālā organizācija”. Tas ir pretrunā ar esošo praksi un vēsturiskajām tradīcijām. Visā pasaulē – Zviedrijā, Somijā, Vācijā, Savienotajās Valstīs un citās – kolektīvos līgumus sava kolektīva vārdā slēdz arodbiedrības. Un šodien, pārejot uz tirgus ekonomiku, nav iemesla šo kārtību mainīt. Turklāt, izsviežot ārā no likumprojekta domu par kolektīvajiem līgumiem un arodbiedrību, komisijas locekļi paspējuši aizmirst manu jautājumu – pirms diviem mēnešiem pieņemto likumu “Par arodbiedrībām”, kura 10.pantā ir skaidri un nepārprotami ierakstīts, ka arodbiedrības savu biedru vārdā slēdz ar darba devēju kolektīvo līgumu par darbu un citiem sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem. Tātad iznāk, ka tad, kad likums sācis jau darboties, mēs zināmā mērā no tā atkāpjamies. Profesionālo organizāciju, piemēram, ārstu biedrības, ekonomikas biedrības, inženieru savienības, ķirurgu biedrības, galvenais uzdevums saskaņā ar statūtiem ir savu biedru profesionālo interešu apmierināšana. Šajās organizācijās biedri apvienojas, pamatojoties uz profesionālo interešu kopību, tādējādi tajās par biedriem var būt arī darba devēji – direktors, ministrs un tā tālāk kā noteiktu profesiju pārstāvji. Šajā sakarā ierosinām 1.pantu izteikt šādā redakcijā: “Darba koplīgums ir raksturīga vienošanās, ko izdara arodbiedrība vai darbinieku pilnvarotie pārstāvji; ja šādas organizācijas nav, slēdz ar darba devēju līgumu par darbu, tā samaksu un sociālās aizsardzības nosacījumiem.” Mēs neizslēdzam arī citus traktējumus šajā jautājumā.

Gribas piebilst par līguma beigu daļu. Tā kā likumprojekta 18.pants pirmajā lasījumā vairs neparedz konkrētu darba devēja administratīvo atbildību par atsacīšanos piedalīties sarunās par koplīguma noslēgšanu, grozīšanu vai papildināšanu, uzskatām par nepieciešamu vienlaikus ar likuma “Par darba koplīgumu” pieņemšanu papildināt Administratīvo pārkāpumu kodeksa 41.pantu ar otro daļu. Un mums ir attiecīgi arī sagatavoti rakstiski priekšlikumi par šā panta redakciju. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai kāds no deputātiem ir pierakstījies debatēs? Nav. Lūdzu, Bojāra kungs, jums tiek dots noslēguma vārds.

J.Bojārs: Ļoti īsa atbilde uz pēdējo uzstāšanos. Es gribētu vēlreiz teikt, ka mēs darba grupā un Likumdošanas jautājumu komisijā orientējāmies uz to, lai nepieļautu arodorganizācijas monopolu, ka tikai arod­organizācija ir tiesīga pārstāvēt strādājošo intereses. Tas nebūtu visai pareizi, tāpēc mēs arī ielikām “darbinieku profesionālā organizācija”. Taču, lūk, šeit pat sēžot, mēs atradām formu, kuru tomēr acīmredzot kopā ar Apsīša kungu mēs varētu atjaunot un ierakstīt to “arodorganizāciju” iekšā, lai tas vārds tur būtu, un pieliktu vēl klāt “darbinieku profesionālā organizācija”, lai mēs neizslēgtu jebkuru citu darbinieku apvienību pēc tās profesijas pazīmēm. Tīri pēc profesijas pazīmēm. Arodbiedrību likumu mēs toreiz darba grupā ļoti plaši apspriedām, un visi kopā nācām pie slēdziena, ka šis arodbiedrību likums lielā mērā ir nepilnīgs un pie tā vēl būs jāstrādā. Taču laika gaitā mēs to izdarīsim, kad visa šī profesionālo darba likumu pakete būs pieņemta, tad mēs izlabosim arī Darba likumu kodeksu. Nekādu iebilžu man vairs nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Noslēgumā teikt vārdu vēlas arī Endziņa kungs. Lūdzu.

A.Endziņš Cienījamie deputāti! Mazliet papildinot deputātu Bojāru un saistībā ar cienījamā Zorgevica kunga uzstāšanos, es gribētu teikt, ka šis formulējums nav pretrunā ar arodbiedrību likuma 10.pantu, jo 10.pants nebūt nedod arodbiedrībām monopoltiesības, ka tās ir vienīgās, kas ir spējīgas un tiesīgas slēgt kolektīvo līgumu, un šis formulējums nebūt tāds nav un neizslēdz to. Tas būtu pirmkārt.

Otrkārt, es domāju, ka tā nav pareiza prakse un mums tā nav pieņemama, ko ieteica Zorgevica kungs, ka mēs esam izmetuši ārā no piedāvātā iniciatīvas kārtības projekta atbildību par koplīguma slēgšanu. Ja jūs būtu bijis mazliet agrāk šajā zālē, tad redzētu, ka mēs tikko pirmajā lasījumā apspriedām labojumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, to, ka 166.⁷ pants ir tieši veltīts šiem kolektīvajiem līgumiem. Tur ir minēta pat sankcija no 500 līdz 5000 rubļiem Tas man būtu viss. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja sekretariāts tagad pazvanītu, mēs varētu pārreģistrēties un balsot par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu reģistrācijas režīmu, lai klātpienākušie deputāti varētu reģistrēties. Rezultātu! Reģistrējušies 82 deputāti. Un tagad es lūdzu ieslēgt balsošanas režīmu, balsosim par Latvijas Republikas likuma “Par darba koplīgumu” akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. 77 – par, pret – nav, atturas – 1. Līdz ar to likums pirmajā lasījumā ir akceptēts. Paldies.

Godājamie kolēģi! Runājot par mūsu tālāko darba kārtību, mums ir izveidojusies šāda situācija: principā šodienas darba kārtībā ir palicis lēmuma projekts un likumprojekts “Par valsts uzņēmumu” otrajā lasījumā. Rūpniecības komisija ir gatava par to ziņot. Tad vēl ir palicis neizskatīts lēmuma projekts “Par grozījumiem un papildinājumiem sakarā ar aptauju”, bet, kā mēs redzam, tad Plotnieka kungs, izvirzījis šo spožo ideju, pats tikpat spoži arī pazuda no sēžu zāles, un praktiski šis jautājums nav izskatāms. Tas pats attiecas arī uz Plotnieka kunga ierosināto likumprojektu “Par cilvēka tiesībām”. Jo, kā man ziņoja atbildīgās komisijas, tās nav gatavas ziņot par šo likumprojektu un tas vēl nav gatavs šajā nedēļā izskatīšanai plenārsēdē. Vakar balsojot, laikam nebija pilnīgas informācijas par tā iekļaušanu darba kārtībā. Tā kā Plotnieka kungs arī neuzstāj par šā likumprojekta izskatīšanu, mēs to nevaram izskatīt, jo komisijas nav gatavas par to ziņot, tas ir viennozīmīgi.

Un tādējādi mums ir šie divi jautājumi, kas ir palikuši. Tas ir šis lēmuma projekts un likumprojekts “Par valsts uzņēmumu” un papildinājumi. Jums vēl ir izdalīts Ārlietu komisijas sastādītais Latvijas Republikas Augstākās padomes paziņojums PSRS Augstākajai padomei. Taču man ir jāsaka, ka mūsu Ārlietu komisija pašlaik nav uz vietas un nav arī kam ziņot par šo paziņojumu. Tas ir pirmkārt. Un otrkārt. Tie, kuriem bija iespēja pārtraukumā noskatīties PSRS Augstākās padomes tiešo pārraidi no šīs sesijas, saprata, ka viņi veidos citu izmeklēšanas komisiju, kas darbosies mazliet citā virzienā, nevis par Baltijas valstīm. Taču to mēs varēsim skatīt tad, kad būs Ārlietu komisija. Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Bojārs: Man ir priekšlikums turēties pie apstiprinātās darba kārtības, kura tika mums izdalīta, un tomēr izskatīt likumprojektu “Par cilvēka tiesībām” kaut vai konceptuāli pirmajā lasījumā. Lai gan mūsu komisija šo likumprojektu oficiāli neizskatīja, tomēr es gribu teikt, ka gandrīz visi komisijas locekļi bija šajā darba grupā. Endziņa kungs vadīja darba grupu, es tur biju, arī Eglājs, Rikards un Apsīša kungs tur bija. Tā ka visi, kas pašlaik aktīvi darbojas Likumdošanas jautājumu komisijā, ir bijuši tur iekšā. Interfronte nebija klāt, taču viņi tagad arī nenāk uz komisijas darbu, atvainojos, opozīcija. Līdz ar to konceptuāli mēs varētu likumprojektu izskatīt, kaut vai tamdēļ, ka tam varētu būt liels propagandistisks efekts šīs tautas aptaujas priekšvakarā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs izstrādājam likumprojektus, un tie nosaukti par konstitucionāliem, nevis propagandistiskiem, ar kuriem uzstājas plenārsēdē. Šinī sakarībā Panteļejeva kungs izteiks Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijas viedokli, jo mums pastāv zināma kārtība, kādā tiek izskatīts likumprojekts Augstākajā padomē.

A.Panteļejevs: Es domāju, ka vajadzētu izteikties arī darba grupai, kas strādāja Cilvēku tiesību komisijā. Mēs jau vienreiz izskatījām priekšlikumus, bet tie vienkārši nav apkopoti, pašlaik jūsu priekšlikumi un labojumi nav pavairoti. Mēs vienkārši sāksim te runāšanu. Es saprotu, ka propaganda ir laba lieta, bet vai tā šajā brīdī vajadzīga? Ja komisijas nav gatavas un Likumdošanas jautājumu komisija nav oficiāli gatava ziņot, tad es nesaprotu, kādā veidā mēs te strādāsim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Es jau vakar iebildu pret šā likumprojekta izskatīšanu šodien. Tas neapšaubāmi ir svarīgs, un tieši tāpēc man bija iebildums, ka Cilvēka tiesību komisija to vēl nav oficiāli izskatījusi. Mums ir jāsanāk kopā, to varētu ielikt darba kārtībā un izskatīt jaunnedēļ – tā būtu pavisam cita lieta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Par to laikam lems Prezidija sēdē, kurā komisija ziņos par gatavību izskatīt šo likumprojektu. Tā kā nekādu jautājumu vairs nav, tad mums nav nepieciešamības balsot.

Godājamie kolēģi! Laikam nodarbosimies ar savu darbu, bet propagandu uzticēsim profesionālākiem cilvēkiem. Tādējādi vienīgais jautājums, ko mēs pašreiz varam izskatīt, ir Rūpniecības komisijas sagatavotais likums un lēmuma projekts “Par valsts uzņēmumu”. Lūdzu.

Ģ.Krūmiņš: Vakar, izskatot pirmajā lasījumā likumu par papildinājumiem un grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par valsts uzņēmumu”, kā arī izskatot lēmuma projektu “Par izmaiņām Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumā par Latvijas Republikas likuma “Par valsts uzņēmumu” spēkā stāšanās kārtību”, ir radušies dokumenti Nr.490 un Nr.491, kuros ir ņemti vērā tie priekšlikumi, kuri vakar tika rakstveidā iesniegti Rūpniecības komisijai. Šajos dokumentos visi iespējamie viedokļi – gan Ministru padomes, gan citu mūsu komisiju – ir ņemti vērā. Un, raksturojot visa šā dokumenta jēgu, varētu teikt, ka likumprojekts paredz deleģēt ministrijām, komitejām vai departamentiem tiesības slēgt darba līgumus ar valsts uzņēmumu direktoriem, apstiprināt šo uzņēmumu statūtus, vārdu sakot, tas paplašina ministriju tiesības šajā jomā. Runājot par izmaiņām lēmuma projektā par likuma spēkā stāšanās kārtību, šeit ir pagarināts termiņš, līdz kuram valsts uzņēmums jāreģistrē Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā. Tas no 1.marta ir pārcelts uz 1.jūliju. Un šajā lēmumā ir arī sīkāk paskaidrots, ka uzņēmuma statūti jāiesniedz ne tikai Latvijas Republikas Ministru padomē, bet arī attiecīgajā ministrijā, komitejā vai departamentā. Tās ir tās būtiskās izmaiņas, kas tiek izdarītas likumā un lēmumā. Ja jums būtu kādi jautājumi, esmu gatavs uz tiem atbildēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi būtu jautājumi ziņotājam? Vakar bija diezgan daudz. Tātad jūs pieņēmāt šos abus dokumentus?

Ģ.Krūmiņš: Jā, abus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai mums ir nepieciešams tos apspriest pa pantiem, jo praktiski šie panti ir kopēji? Paldies Krūmiņa kungam. Jautājums ir tāds – vai kādam no deputātiem ir iebildumi, papildinājumi vai grozījumi par kādu konkrētu pantu? Nav. Paldies. Tādā gadījumā mēs tiešām varētu balsot, bet tad gan es lūgšu sekretariātu vēlreiz zvanīt, jo gadījumā, ja mēs pieņemam šo likumprojektu otrajā lasījumā un mums nav šeit rakstisku labojumu, tad tas var tikt pieņemts arī galīgajā variantā. Varbūt pagaidīsim kādu minūti?

Lūdzu, godājamie deputāti, ieņemiet savas vietas! Un šajā sakarībā arī pārreģistrēsimies. Reģistrācijas režīmu! Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 88 deputāti. Paldies. Tā kā mums te nebija jautājumu un lielu diskusiju, tad es domāju, ka arī balsojot mēs būsim tikpat vienprātīgi, kā atsakoties uzdot jautājumus un piedalīties debatēs. Līdz ar to pirmais balsojums būtu par papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par valsts uzņēmumu” otrajā lasījumā un galīgajā variantā. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! 83 – par, 3 – atturas. Tādējādi likums ir pieņemts otrajā lasījumā un arī galīgajā variantā, tā kā mums nebija labojumu un papildinājumu otrajā lasījumā.

Nākamais balsojums – lēmums par likuma spēkā stāšanās kārtību. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! 81 – par, 1 – pret, 1 – atturas. Lēmums tiek pieņemts. Paldies.

Godājamie kolēģi! Tagad mums būtu jāapspriež jautājums, vai mēs varam pieņemt šo Aicinājumu PSRS Augstākajai padomei, kas jums ir izdalīts. Spriedīsim par šā teksta atbilstību un lietderību, jo arī to mēs varētu pieņemt bez mūsu Ārlietu komisijas pārstāvja piedalīšanās, jo šis dokuments ir ļoti īss un skaidrs. Lūdzu, vai ir kāds, kurš vēlas izteikties par šo jautājumu? Lūdzu, deputāt Repša!

R.Repša: No šā dokumenta projekta neizriet, kāpēc mēs griežamies pie PSRS Augstākās padomes, nevis pie kādas citas valsts augstākā lēmējorgāna, tāpēc es ierosinu preambulu, kas sastāv no viena teikuma, un konkrēti: “Sakarā ar 1991.gada janvāra notikumiem Latvijā un Lietuvā, kur akcijās pret likumīgi ievēlēto varu nepārprotami bija iejauktas PSRS struktūras, PSKP organizācijas, armija un milicijas speciālās vienības, Latvijas Republikas Augstākā padome aicina...” un tālāk kā tekstā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājums vienīgi ir tāds, vai šeit varam minēt Lietuvas Republiku, tāpat kā šā Aicinājuma 1.punktā, jo mēs varam izteikties tikai par Latvijas Republiku. Un šajā sakarībā laikam ir arī jautājums, vai mēs esam tiesīgi minēt armiju attiecībā uz Latvijas Republiku, jo mums tiešu pierādījumu par armijas struktūru darbību, darbības izpausmēm pagaidām nav. Varbūt komisija to noskaidros, jo mums visiem ir zināmas subjektīvas domas šinī sakarībā. Taču ziņu par armijas tiešām akcijām mūsu rīcībā pagaidām nav. Te ir runa par janvāra notikumiem... Lūdzu, kādas būtu domas? Vai mēs šo dokumentu vispār varam pieņemt ar tādu vai šādu tā redakciju? Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Kiršteins: Es domāju, ka to tieši tādā pašā redakcijā var arī pieņemt, jo tas pirmām kārtām nav lēmums vai likums, tas ir aicinājums, un mēs varam aicināt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādas vēl ir domas par šā dokumenta pieņemšanu? Tādējādi mēs varam izlemt šā dokumenta likteni balsojot. Tātad – ar deputāta Repšas izteiktajiem labojumiem, tas ir, ar šo īso preambulu, un svītrojot “Lietuvu” un “armiju”. Vai ir kādi iebildumi, ja mēs pieņemtu šādu aicinājumu? Nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Tātad tas būs aicinājums deputāta Repšas ieteiktajā variantā, svītrojot tekstu par Lietuvas Republiku un armijas piedalīšanos. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! 72 – par, 1 – pret, 6 – atturas. Līdz ar to mēs esam pieņēmuši šo aicinājumu. Tālākais nu ir atkarīgs no PSRS Augstākās padomes, kas pašlaik ir ļoti aizņemta.

Godājamie kolēģi! Man jums ir jāpavēstī, ka mēs esam izskatījuši visus tos darba kārtības punktus, ko bijām tiesīgi izskatīt, ko mums bija iespējams izskatīt tīri tehniski un ko mēs bijām paredzējuši divām šīsnedēļas darbadienām plenārsēdēs. Jautājums par nākamās un tālāko nedēļu plenārsēdēm tiks izskatīts rītdien Prezidija sēdē. Lūdzu komisiju vadītājus tai sagatavoties, jo bija arī apsvērumi par darba režīmu nākamajā darba nedēļā sakarā ar Latvijas tautas aptaujas organizēšanu tieši vēlēšanu apgabalos un tamlīdzīgi. Taču pagaidām mums ir jākonstatē, ka nākamā plenārsēde notiks nākamajā otrdienā pulksten 10.00 un par tās darba kārtību lūdzu pieteikumus un ierosinājumus iesniegt Prezidija sēdē, kas rīt kā vienmēr notiks pulksten 16.00.

Taču, pirms es pasludinu pārtraukumu, vārds deputātam Seikstam sakarā ar paziņojumu, lūdzu. Pēc tam paziņojumu sniegs sekretariāts.

A.Seiksts: Cienījamie kolēģi, man ir jānolasa tāds garāks saraksts tiem kolēģiem, kuri ir labprātīgi pieteikušies braukt uz republikas austrumu rajoniem, un, tā kā Sterniņa kungs kopā ar citiem kolēģiem grib dot tīri praktiskas instrukcijas, vismaz kaut kādas norādes, kā uzņemt kontaktus ar vietējo varu, tad es nolasīšu to kolēģu uzvārdus, kuri ir pieteikušies un kuriem jaunnedēļ būs jābrauc uz turieni. Saraksts vēl nav pilns, acīmredzot vēl būs arī citi deputāti, taču es lūdzu pulksten 14.30 Sarkanajā zālē sapulcēties visus Latgales grupas deputātus neatkarīgi no saraksta, un vēl šādus kolēģus: Laķi, Ziediņu... Es atvainojos, es nesaukšu nevienam ne titulus, ne arī vārdus, ja? Tātad Laķis, Ziediņš, Kramiņš, Birkavs, Albertiņa, Kokorišs, Koroševskis, Skulte, Krūgaļaužs, Krols, Rāzna, Vanags, Kinna, Karlsons, Liepiņš, Kide, Seleckis, Klindžāns, Špoģis, Zeile, Beļskis, Seile, Kārkla, Celmiņš, Biezais, Bērziņš, Cibulis, Šļakota, Līgotnis un Zaščerinskis. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds sekretariātam.

A.Līgotnis: Man ir šāds paziņojums: šodien no pulksten 13.30 līdz pulksten 15.00 šīs ēkas pirmajā stāvā atradīsies Dailes teātra kasiere, pie kuras varēs iegādāties biļetes uz izrādi “Četras dienas jūnijā”. To varēs noskatīties 26. un 27.februārī Rīgas pilī. Kas interesējas par teātri, uz priekšu!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

G.Preinbergs: Es domāju, ka šis jautājums ir jāpārskata, man liekas, ka tā ir kļūda, jo mēs taču varbūt pat nebūsim...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

G.Preinbergs: Nelieciet, nelieciet, tomēr gribētāju būs vairāk. Tā ka es nezinu...

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, taču plenārsēde laikam nepārskatīs šo jautājumu. Tas bija paziņojums, ko deva sekretariāts.

Lūdzu, vai ir vēl kādi paziņojumi? Nav. Paldies. Tādā gadījumā plenārsēde tiek slēgta. Pārtraukums līdz otrdienai pulksten 10.00.

 

(Sēdes beigas)