Eiropu attīstīs tikai izglītoti cilvēki

Ieva Jaunzeme, Latvijas Republikas pārstāvniecības Eiropas Savienībā (ES) nozares padomniece, – intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Ieva Jaunzeme Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Vai Latvija ir pietiekami skaidri definējusi savas interes un prioritātes Eiropas Savienībā (ES)? Kā mums sokas ar to aizstāvēšanu?

– Latvijai pirmais gads ES savstarpējo attiecību un lobisma skolā ir nācis par labu, taču līdz izlaidumam vēl tālu. ES normatīvo aktu sagatavošanas kārtība ir ļoti sarežģīta sistēma. Ja ir vēlēšanās kaut ko panākt un ietekmēt, tam ir jāvelta patiešām lielas pūles. Tautsaimniecībā, manuprāt, vajadzētu tomēr skaidrāk definēt prioritātes, jo tik maza valsts kā Latvija nevar aptvert visu. Lielās valstis lobē visu, mums nav tam nepieciešamās kapacitātes.

– Jums šķiet, ka mēs neesam īsti skaidri noteikuši, kas tad ir mūsu svarīgākās intereses?

– Jā, jo, piemēram, es uz savu e–pastu saņemu vidēji 80 sūtījumus dienā par savu tēmu. Katrai ministrijai lietu apjoms ir milzīgs. Un brīžiem izveidojas savdabīgs vāveres ritenis, kad grūti apstāties un pateikt: pie šā jautājuma mēs strādāsim, bet šo atmetīsim. Lai to izdarītu, ir jāveic milzīgs darbs, izanalizējot dokumentus. To visu vēl sarežģī tas, ka šobrīd aktuālo ES direktīvu un citu normatīvo aktu vēsture sākas no 2000.gada, kad Latvija vēl ne tuvu nebija dalībvalsts. Mēs redzam dokumentus, taču nezinām to daļu, kas skar valstu vienošanos, panāktos kompromisus un piekāpšanās, izstrādātās rekomendācijas un vadlīnijas. Un “vecās” dalībvalstis arī nekautrējas mums to norādīt: sak, šis jautājums jau ir izspriests pirms pāris gadiem. Šobrīd daudzām lietām mēs pieslēdzamies jau post factum.

– Vai tas nozīmē, ka daudzviet vilciens jau ir aizgājis?

– Jautājums ir par prasmi lasīt ES normatīvo aktu. Tā ir īpaša māka – lasīt tā, lai izlasītu arī starp rindām un saprastu, kāds kompromiss stāv aiz katras it kā neskaidri formulētās vārdkopas. Svarīgi izprast, kādas valstis ko ir lobējušas. ES idejas pamatā ir vienošanās. Lai cik ģeniāla arī nebūtu tava ideja, ja tu ar to paliksi viens pats, neko panākt neizdosies. Var jau uzrakstīt visbrīnišķīgāko pozīciju par kādu jautājumu, bet, ja nav izlasīti citu valstu viedokļi un dienesta ziņojumi, tad var uzkāpt uz grābekļa, jo izrādīsies, ka tev nav sabiedroto.

Eiropai jāspēj savest kopā zinātnieku ar ražotāju

– Jūs pārstāvat Ekonomikas ministriju. Kas šobrīd aktuāls jūsu pārstāvētajā nozarē?

– Protams, mēs strādājam pie brīvas preču kustības, un mūsu “sāpju bērns” ir pakalpojumu direktīva. Mēs varam izstiepties vai sarauties, bet ir intereses, kurām mēs pāri netiekam. Diemžēl.

– Kāda būs pakalpojumu direktīvas nākotne?

– Šobrīd tā ir miglā tīta. Dzīvojot šeit, Beļģijā, es sapņos redzu šo nu jau par simbolu kļuvušo “poļu santehniķi”, kas vienreiz varētu atnākt un salabot to, kas man nepieciešams. Domāju, ES tikai iegūtu no pakalpojumu sektora liberalizēšanas. Galvenie iebildumi šobrīd ir Francijai, Zviedrija piekristu, ja obligāts priekšnoteikums būtu pievienošanās bēdīgi slavenajam koplīgumam. Mēs strādājam pie konkurētspējas paaugstināšanas, jūlijā nāks klajā jauna Eiropas Komisijas iniciatīva rūpniecības jomā. Pašlaik veiksmīgi darbojas ES iekšējais tirgus (izņemot pakalpojumu sektoru), bet vienotas politikas attiecībā uz rūpniecību līdz šim nav bijis. Arī turpmāk tā paliks katras dalībvalsts kompetence, vienīgi varētu būt kādas kopējas vadlīnijas. Jo šobrīd rūpniecībā ir krīze, un visi saprot, ka bez tās iztikt nav iespējams. Iniciatīvas galvenokārt būs vērstas uz uzņēmējdarbības veicināšanu un inovāciju attīstīšanu. Tas noteikti būs ļoti svarīgi arī mūsu uzņēmējiem, jo būs pieejama arī “sēklas nauda” biznesa uzsākšanai.

– Savulaik Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte pauda bažas, ka ES vēlas Latvijai uzspiest tādas valsts nišu, kas ražo produktus ar zemu pievienoto vērtību. Vai, jūsuprāt, šādām bažām ir pamats?

– Man grūti saprast, no kurienes tās radušās. Jo ES ir tikai viena interese, kas definēta jau 2000. gadā, – kļūt par spēcīgāko ekonomiku pasaulē. Valstu apvienība par tādu var kļūt tikai tad, ja visas tās dalībvalstis ir spēcīgas. Ierādot kādai valstij zemāku vietu, lejup slīdēs arī kopējais līmenis. Tāda attieksme nekad nav bijusi. Pat vairāk, – es esmu jutusi, ka “vecās” dalībvalstis ir pat nelaimīgas, ka mēs nespējam pietiekami ātri uzņemt visas jaunās idejas. Jo ir jomas, kurās mums tikpat kā nav zinātniski pētnieciskā potenciāla. Ja mēs rūpīgi izanalizētu, tad būtu skaidrs, ka mēs paši šobrīd nespējam absorbēt visu, kas mums tiek piedāvāts. Tādēļ es nepiekrītu, ka kāds mums grib ierādīt kaut kādu sliktāku nišu. 21. gadsimtā nevienai ES valstij nevajadzētu orientēties uz produktu ar zemo pievienoto vērtību ražošanu. Ja mēs kaut kur atpaliekam, tad tā ir mūsu pašu vaina. Interesenti var salīdzināt, kādā līmenī ir britu nodarbinātības plāns un kādā, piemēram, grieķu...

– Mūsu arodbiedrības daudz runā par to, ka Latvija grib kāpināt savu konkurētspēju uz lēta darbaspēka rēķina.

– Pirms gada gan valdība pieņēma lēmumu 20 gados sasniegt ES vidējo līmenī šajā ziņā. Ja mēs sākām ar 36% no vidējā ES iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju, tad šobrīd jau ir 42%. Neviena interesēs nav bremzēt šo attīstību. Jautājums ir ļoti vienkāršs: kā mēs varam paaugstināt savu dzīves līmeni? Mēs esam maza ekonomika, un mūsu iekšējais tirgus nespēj nodrošināt tik lielu pieaugumu, kā mēs to vēlētos. Tas nozīmē, ka mums jāorientējas uz eksportu, jāmeklē jauni tirgi, no kuriem varētu atvest uz Latviju vairāk naudas. Ja mēs runājam atklāti, tad Latvijas galvenā problēma ir fiziskā infrastruktūra, kas reāli bremzē mūsu valsts attīstību. Par tiem produktiem, kas attīstījušies pēc pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, – internetu un mobilajiem sakariem mēs īpaši sūdzēties nevaram. Bet nav normāli mūsdienās 250 kilometrus braukt četras stundas. Inovāciju nepietiekama attīstība ir kopēja problēma visai Eiropai, jo nekādi neizdodas savest kopā ražotāju ar zinātnieku. Aizejot uz jebkuru starptautisku forumu, veltītu šai tēmai, mēs dzirdēsim vienu un to pašu stāstu. Tā ir principiāla atšķirība no Amerikas, kurā zinātnieks atšķirībā no Eiropas neizturas pret savu izgudrojumu kā pret bērnu, bet gan kā pret līdzekli, kā palīdzēt tirgum attīstīties un pelnīt naudu. Tas ir kultūras jautājums.

Eiropas atšķirīgie sociālie modeļi

– Viens no iemesliem franču “nē” ES konstitūcijai bija bailes, ka Eiropa varētu kļūt liberālāka un mazāk sociāla. No kā tad viņi baidās?

– Francija ir paradoksu zeme – tajā visi bagātie cilvēki ir sociālisti. Francijā ir vispolitizētākās arodbiedrības Eiropā, un, lai arī tās pārstāv tikai 10% strādājošo atšķirībā no Skandināvijas 90%, tām ir milzīga vara. Un tas, ar ko pirms referenduma baidīja arodbiedrības, ir bezdarba pieaugums, kurš jau tagad Francijā ir ļoti liels – 10%. Tā ka būtībā jau balsojums bija par iekšpolitiskām nebūšanām. Zīmīgi ir jaunā premjerministra Dominika de Villipēna pirmie vārdi, stājoties amatā, – prioritāte ir nodarbinātības veicināšana.

– Pēdējā laikā aizvien biežāki ir mēģinājumi pretnostatīt Eiropas sociālo modeli un anglosakšu liberālismu. Kā pēdējais izpaužas praksē?

– Pēc Otrā Pasaules kara izveidojās trīs sociālā nodrošinājuma modeļi. Viens no tiem ir tā dēvētais anglosakšu modelis, kas gan ar zināmām atšķirībām darbojas ASV, Lielbritānijā un Īrijā. Tā būtība – valsts garantē saviem iedzīvotājiem tikai pašu minimumu. Par pārējo – darba alga, pensijas, darba laiks utt. – vienojas darba devējs un darba ņēmējs (tāpēc arī Lielbritānija iebilst pret darba laika direktīvu, kas paredz noteikt maksimālo darba stundu skaitu nedēļā – aut.). Otrs modelis – par cilvēku no šūpuļa līdz kapam rūpējas valsts. Trešais modelis ir pa vidu šiem abiem. Latvijā tuvākajā laikā, ņemot vērā lielo pensionāru un nabadzīgo cilvēku īpatsvaru, noteikti nevarēs ieviest anglosakšu modeli. Jo tā priekšnoteikums – stabila, pārtikusi vidusšķira. Latvijā valstij būs jāsniedz atbalsts saviem iedzīvotājiem, citādi būs sociālais sprādziens. Anglijā cilvēki ir pieraduši, ka viņi paļaujas uz sevi un meklē vienošanos ar darba devēju. Turklāt tur ir ļoti vājas arodbiedrības.

– Tajā pat laikā Lielbritānijā bezdarba līmenis ir tikai 4%, Francijā ar milzīgo darbinieku aizsardzību – 10%. Vai tur nav zināma korelācija?

– Noteikti ir. To pierāda arī pētījumi. Taču jārēķinās ar vēsturiskajām un kultūras īpatnībām. Nevar britu modeli, kurā darba devējam ir ļoti viegli atlaist darbinieku, mehāniski pārnest uz Franciju. Atcerēsimies, kad Itālijā mainīja Darba likumu, ielās izgāja 3 miljoni cilvēku. Taču valdība nepiekāpās, un reforma stāsies spēkā pēc diviem gadiem. Vadošie ekonomikas eksperti atzīst, ka darba tirgus un darba likumdošanas reforma ir neizbēgama arī citviet. Bija pētījums, kurā salīdzināja Eiropas un ASV ekonomikas ilgākā laika posmā. Interesanti, ka darba produktivitāte ir aptuveni vienāda, vienīgi Eiropā sarucis nostrādāto stundu skaits. Eiropā bezdarbs pārsvarā skar mazkvalificēto darba spēku, un tas īpaši neietekmē produktivitāti. Līdz ar to rodas dilemma: vai visiem dot darbu vai uzturēt produktivitāti? Un te mēs nonākam pie izglītības sistēmas, par kuru debatē gan Francijā, gan Vācijā. Tas skar 5 miljonus mazizglītotu cilvēku katrā no šīm valstīm, kas nav spējīgi pielāgoties darba tirgus vajadzībām. Šajā ziņā ļoti labs, tiesa gan, krietni apspēlēts piemērs ir Īrija, kura naudu ieguldīja pārsvarā savu cilvēku izglītošanā. Šobrīd tur bezdarbs ir tikai 4,2%. Zīmīgi, ka krīzi šobrīd pārdzīvo tieši ES lielās valstis. Piemēram, Dānija ārkārtīgi veiksmīgi apvieno labklājības valsts modeli ar ekonomisko izaugsmi.

– Kā jūs vērtējat Latvijas valsts modeli?

– Mums ir viena galvenā problēma – mēs visu laiku lepojamies ar 8% iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Taču, ja mēs paanalizējam dziļāk, redzam, ka mums ir divu ātrumu ekonomika – Rīgai un lielajām pilsētām viena, pārējai Latvijai –otra. Un es vēl joprojām neredzu pārdomātu valsts politiku, kā šīs atšķirības mazināt. Rīga ražo 58% no valsts kopprodukta. Vai tas ir normāli? Un, runājot par sociālo modeli, mani satrauc tas, ka vēl aizvien tik daudzi darba ņēmēji Latvijā ir tik beztiesiski.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv