Kā latu nomainīs eira

Jautājumi un atbildes

III.

Turpinājums. Sākums – “LV”, 07.06.2005., 17.06.2005.

Jautājums. Kādi ir argumenti pret lata nomaiņu ar eiru?
Atbilde. Pirmkārt, Latvija zaudēs savu suverenitāti naudas emisijā un naudas apgrozības regulēšanā.
Otrkārt, pāreja uz eiru sekmēšot inflāciju.
Treškārt, tiks veicināta Latvijas ārējo sakaru vienpusīga orientācija uz EMU dalībvalstīm, mazināsies interese attīstīt izdevīgus sakarus ar citām plašās pasaules valstīm.
Ceturtkārt, ECB nespēs pietiekami precīzi emitēt eiras zīmju daudzumu Latvijas konkrētajām vajadzībām, kas var izraisīt bīstamu naudas badu vai pārpalikumu.
Piektkārt, ECB, nosakot vienotu Kredītu procentu likmi saviem aizdevumiem visai eiras zonai, nespēj ievērot katras dalībvalsts nepieciešamību šajās jomās procentu likmes, kas vienai valstij ir par augstu, citai valstij var būt par zemu.
Sestkārt, eiras zonu veido un it sevišķi nākotnē veidos valstis ar visai atšķirīgu ekonomiskās attīstības pakāpi un jo daudzām īpatnībām; šā iemelsa dēļ Eiropa nav optimāla zona vienotai valūtai.
Septītkārt, minētās eiras funkcionēšanas negatīvās iezīmes galarezultātā bremzēs iekšzemes kopprodukta pieaugumu.

Jautājums. Cik pamatoti ir argumenti pret lata nomaiņu ar eiru?

Atbilde. Pirmkārt, nav saules bez ēnas. Pārejas uz eiru plusi kopumā ir krietni pārāki par iespējamiem mīnusiem.
Otrkārt, suverenitāte naudas apgrozībā nav pašmērķis. Lata nomaiņa ar eiru ne mazākā mērā neskars Latvijas kā valsts neatkarības principiālos pamatus. Pāreju no lata uz eiru var nosacīti salīdzināt ar Latvijas iestāšanos Ziemeļatlantijas paktā. Dažas suverēnas tiesības aizsardzības jomā ir jānodod starptautiskās apvienības vadībai. Bet tas atbilst Latvijas tiešajām aizsardzības interesēm, ir suverenitātes militārais balsts.
Eiras gadījumā Latvijas Banka praktiski turpinās regulēt naudas apgrozību dzimtajā valstī. Vienota naudas apgrozība ar citām eiras zemes dalībvalstīm stiprinās Latvijas ekonomiku, kas ir svarīgs priekšnoteikums nevis deklaratīvai, bet reālai suverenitātei. Treškārt, inflācijas kāpināšana ir nevis eiras ieviešanas strikto nosacījumu auglis, bet šo nosacījumu neievēršanas, izkropļošanas likumīgais bērns.
Ceturtkārt, citu valstu pieredze rāda, ka pāreja uz eiru nekavē sakaru izvēršanu ar valstīm, kas neietilpst eiras zonā. Latvijas pozīcijas pasaules tirgū vienatnē ir visai pieticīgas. Bet, ja Latvija pasaules tirgū uzstājas kā lielas varenas eiras zonas locekle, tās spēks, iespaids vairojas un citu valstu tirgos Latvija tiek uzņemta nevis kā maznozīmīga Baltijas valstiņa, bet kā varenās integrētās apvienības pārstāve, turklāt vēl ar vienotu spēcīgu valūtu. Tas būs Latvijai nepārprotams pluss, kas sekmēs racionālāku darba dalīšanu.
Piektkārt, kā liecina pieredze, ES valstu būtiskas atšķirības nav šķērslis eiras ieviešanā valstīs, kas ievēro eiras funkcionēšanas kritērijus. Portugālē un Grieķijā eira darbojas tikpat sekmīgi kā Vācijā un Francijā. Runas, ka EMU valstīs neveido optimālo valūtas zonu, ir tukšu salmu kulšana.
Sestkārt, pieredze tāpat liecina, ka ECB sadarbībā ar eiras zonas valstu centrālajām bankām spēj nodrošināt eiras zīmju emisiju nepieciešamajā daudzumā; vairāk nekā trijos gados nevienā no eiras zonas valstīm nav vērojams ne naudas bads, ne naudas pārpalikums.
Septītkārt, vienota kredīta procenta likme, ko ECB nosaka saviem aizdevumiem, ir patiess trūkums eiras valūtas kursu regulēšanas sistēmā. Eiropas Centrālajai bankai šai jomā jāizmanto citas eiras apmaiņas kursa regulēšanas sviras.
Galasecinājums: Latvijā ir cilvēki, kas nevēlas, lai pēc trijiem gadiem latu nomainītu eira; lats, neņemot vērā pirktspējas nemitīgo pazemināšanos, ir kļuvis sirdij mīļa, īsta nacionālā valūta; atteikties no lata par labu starptautiskajai valūtai ir subjektīvi sāpīgi. Nepieciešams pacelties pāri šādai nostājai. Nav būtībā argumentu, kas liecinātu, ka prāta darbs būtu palikt pie lata. Principiāla ir nostāja, ka ekonomiskās integrācijas padziļināšana kāpinās Latvijas IKP kā pamatu dzīves līmeņa pieaugumam, liek saprast, ka lata nomaiņa ar eiru ir objektīva nepieciešamība.

Jautājums. Kādi ir uzņemšanas nosacījumi Eiropas Monetārajā savienībā?

Atbilde. Valstij obligāti jābūt pilntiesīgai Eiropas Savienības (ES) loceklei. ES ir ne tikai ekonomiskā, bet arī monetārā savienība. Latvija ir ES dalībvalsts ar visām no tā izrietošām tiesībām un pienākumiem. Latvijas uzņemšanas līgumā Eiropas Savienībā speciāli ir norādīts, ka mūsu valsts apņemas nomainīt savu nacionālo valūtu latu pret ES starptautisko naudu eiru. Bet tam pienācīgi jāsagatavojas, jāpanāk, lai būtu izpildīti t.s. Māstrihtas kritēriji.
Pirmkārt, valsts fiskālais deficīts, gada jaunais iekšējais parāds, nedrīkst pārsniegt 3% no iekšzemes kopprodukta.
Otrkārt, valsts kopējais parāds (iekšējais un ārējais) nedrīkst pārsniegt 60% no iekšzemes kopprodukta.
Treškārt, ilgtermiņa kredīta procentu vidējā likme nedrīkst pārsniegt vidējo procenta likmi vairāk nekā par 2% trim ES valstīm ar viszemākām kredīta procenta likmēm.
Ceturtkārt, valstī divus gadus pirms iestāšanās pieteikuma EMU nedrīkst īstenot nacionālās valūtas devalvāciju, un šīs valūtas maiņas kursa svārstībām jābūt 2,25% ietvaros.
Piektkārt, inflācijas līmenis nedrīkst pārsniegt vairāk kā par 1,55% inflācijas vidējo līmeni, kas ir trijām ES dalībvalstīm ar viszemāko patēriņa gada cenu pieaugumu.

Foto no Eiropas Komisijas Audiovizuālās bibliotēkas

Jautājums. Vai Latvija iekļaujas pirmā kritērija rāmjos par fiskālā deficīta attiecību pret IKP?

Atbilde. Iekļaušanās šinī kritērijā Latvijai nav problēma. Pēdējos trijos gados valsts budžetā fiskālais deficīts nemitīgi mazinājās procentos no IKP. 2002.gadā šis deficīts vēl bija 2% no IKP, bet 2004.gadā – vairs tikai 1,1%, 2005.gadā fiskālais deficīts paredzēts 1% apmērā no IKP. Finanšu ministrijas eksperti prognozē, ka tuvākajos trijos gados bezdeficīta budžetu Latvijā vēl nevarēs sasniegt. Ir dažādi viedokļi par valsts budžeta deficīta vēlamo lielumu. Vieni speciālisti uzskata, ka būtu jācenšas iespējami drīzāk pāriet uz bezdeficīta budžetu; tas iegrožotu arī pieprasījuma inflāciju. Citi speciālisti, piemēram, Ekonomikas institūta eksperti, Latvijas valsts budžeta fiskālo deficītu vērtē kā pārāk mazu un ierosina šo deficītu noteikt 2% apmērā no IKP. Šāds solis ļautu papildu līdzekļus novirzīt sasāpējušo sociālo jautājumu risināšanai. Ievērosim, ka šāds fiskālā deficīta apjoms pilnīgi iekļaujas Māstrihtas kritērijos.

Jautājums. Vai Latvijas kopējais valsts parāds tuvākajos gados būs zemāks par 60% no iekšzemes kopprodukta?

Atbilde. Latvija var lepoties, ka tai valsts parāda kopējais līmenis (iekšējais un ārējais) ir viens no zemākajiem starp ES dalībvalstīm, kaut gan tā lielums nemitīgi audzis. 2000.gada beigās tā lielums līdzinājās 571 milj. latu jeb 12,2% no IKP; 2003.gada beigās valsts kopējais parāds bija pieaudzis krietni vien – līdz 846 milj. latu jeb 13,4% no IKP. 2004.gadā valsts parāds turpināja palielināties, sasniedzot 13,5% no IKP, bet vidējā termiņā tiek prognozēts, ka kopējais valsts parāds nepārsniegs 18%, tātad tālu atpaliks no EMU iestāšanās nosacījumiem.

Turpinājums sekos

Georgs Lībermanis,

LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks