Kultūras lāpas nesēju priekšpulkā

Kultūras ministrijā, piedaloties pašreizējai ministrei Helēnai Demakovai un četriem bijušajiem ministriem – Raimondam Paulam, Jānim Dripem, Ramonai Umblijai un Karinai Pētersonei, atklāta fotogalerija, godinot ministrijas augstāko amatpersonu līdzšinējo darbu. Tiesa, vairāki portretējamie pauda neapmierinātību ar rāmjos ievietotajām fotogrāfijām. H.Demakova skaidroja, ka “tās nav akmenī iecirstas un būs iespējams vēlāk nomainīt”. No Briseles nebija varējis ierasties Rihards Pīks, par aizņemtību brīdinājis Ojārs Spārītis, un pašai vien zināmu iemeslu dēļ neatnāca Ingūna Rībena.

2005.gada 22.jūnijā Kultūras ministrijā notika bijušo ministru fotogalerijas veidošana: kultūras ministre Helēna Demakova (centrā) kopā ar bij. kultūras ministriem Raimondu Paulu, Ramonu Umbliju, Karinu Pētersoni un Jāni Dripi Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Katram savas prioritātes

Helēna Demakova pateicās “tiem, kuri pašaizliedzīgi veikuši savu darbu, kura augļus, iespējams, baudīsim tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, ar bērnubērniem dzīvojot sakoptā nākotnes kultūrtelpā. Kultūras aizstāvjiem ir klājies grūti, taču neviens ministrs nav vēlējies savai nozarei nodarīt pāri. Īpaši tik jūtīgu un angažētu cilvēku nozarē, kādi ir kultūrā. Visi ministri ir cīnījušies par lielākiem naudas piešķīrumiem kultūrai, katrs ar saviem ieročiem un paceļot cīņas karogu par savām prioritātēm. Mūsu uzdevums ir panākt līdzsvaru starp pienākumu sargāt un saglabāt, no vienas puses, un dot sociāliekonomisko labumu sabiedrībai, no otras. Stāvot uz iepriekšējo ministru liktajiem pamatiem, varu atzīt, ka esmu kultūroptimiste un ka garīgā piepildījuma ziņā kultūra noteikti nav bijusi bārabērns”.
H.Demakova bija aptaujājusi ilggadējos ministrijas ierēdņus, tāpēc spēja īsumā noraksturot katru no viņas priekšgājējiem un norādīt uz viņu personīgo veikumu.

Nacionālās operas atjaunotājs

“Raimondam Paulam, protams, tā ir Nacionālā opera. Tā bija drosmīga vīra vīzija, tāpēc tagad varam sēdēt savā Baltajā namā. Viņa laikā nodibināta Kultūras akadēmija, kas šobrīd ir spoža kultūras augstskola. Tika iniciēta Lielā mūzikas balva. Darbinieki atceras, ka R.Pauls bijis ārkārtīgi punktuāls un strikti ievērojis darbalaiku. Ar saimnieka aci skatījies, lai visur būtu kārtība.”
Jautājām, kas palicis atmiņā Raimondam Paulam:
“Ministra darbs ir tik smags, ka smaidīju tikai pirmo nedēļu. Neapskaužu kultūras ministrus, jo jācieš no mūžīga naudas bada. Grūti bija saprasties ar maniem amatbrāļiem, aktieriem un citiem, kuri ir ļoti emocionāli un pārliecināti tikai par savu taisnību. 80.gadu beigās es paziņoju, ka teātros būtu jāpār-iet uz darba līgumu sistēmu. Mani tobrīd uzskatīja par nenormālu, it īpaši nopelniem bagātie skatuves mākslinieki. Man palaimējās, ka ministrs biju kopš Atmodas laika – 1988.gada – un daļēji varēju redzēt sava darba rezultātus. Pamatā ministrijā nodarbojos ar saimnieciskām lietām, nevis programmām un lentīšu griešanu. Man bija plāns pēc Nacionālās operas pakāpeniski aiztaisīt ciet visus teātrus un veikt kompleksu rekonstrukciju. Manā laikā tika uzbūvēts Leļļu teātris.
Protams, bija žēl atdot Krievijas vēstniecībai trīs gadus restaurēto ēku, kurā nepaguvām ievākties. Manuprāt, izdevās saglābt kultūras sistēmu, pārejot no padomju iekārtas kapitālismā. Man kā ministram bija mazliet vieglāk tāpēc, ka ar manu viedokli daudzi rēķinājās. Vienmēr liela loma ir tieši personiskajiem kontaktiem. Ja esi labās attiecībās ar finanšu ministru un premjerministru, vari izdarīt daudz vairāk. Mūsu kultūru Eiropas Savienībā negaida ziediem klāts paklājs, finansiāli būs smagi savilkt galus kopā. Tikko pieņēmām Dziesmu svētku likumu, lai Eiropas Savienībā varētu pamatot šo tradīciju.”
Aicināts novērtēt Helēnas Demakovas darba stilu, R.Pauls atzina: “Viņa sākusi ar grandioziem projektiem, kas izraisījuši pretēju reakciju. Ar šādiem projektiem var arī iekrist, ko gan viņai nenovēlu. Ministri vērtēs pēc tā, ko viņa reāli izdarīs.”
Uz norisēm R.Paulam ir savs skatījums: “Akustiskā koncertzāle būs nepieciešama ja ne mums, tad vismaz nākamajām paaudzēm. Reti kurš zina, ka bija gatavs arhitekta Modra Ģelža Nacionālās bibliotēkas projekts un sagatavota augsne, lai celtniecībai dabūtu naudu no Maskavas. Igauņi to paguva. Bet mums uz emociju viļņa ar idejām par ārzemju arhitektiem šis projekts iestrēga uz ilgiem gadiem. Ceru, ka jaunajā multifunkcionālajā hallē varēsim rīkot deju lieluzvedumus Dziesmu svētku ietvaros.”
Jāpiebilst, ka Raimonds Pauls tikšanās reizē izcēlās ar kolorītu uzvedību – vispirms pieprasīja pacelt rokas tiem klātesošajiem, kuri strādā kopš viņa pilnvaru laika, pēc tam veica izmeklēšanu, kurš no ministriem slēdzis kafejnīcu ēkas lejasstāvā. Izrādījās, tā nolēmusi Ingūna Rībena.

Pirmais pievērsies kultūrpolitikai

Helēna Demakova par Jāni Dripi:
“Viņš Kultūras ministrijai atguva patstāvīgas ministrijas statusu. Pabeidza Nacionālās operas rekonstrukciju un izstrādāja Latvijas kultūrpolitikas pamatnostādnes, 1995.gadā nodibinot Kultūrpolitikas departamentu. Tāda kaimiņvalstīs nav vēl tagad. Pēc darbinieku stāstītā, Jānis Dripe bijis ļoti orientēts uz kolektīvu, draudzīgs, vienmēr ar smaidu sejā, teicis emocionālas runas. Gribējis ministrijas ēku nokrāsot sarkanu, bet viņam atļāvuši to krāsot zaļu.”
“LV” vaicāja Jānim Dripem, kas būtisks palicis atmiņā no ministra pienākumu laika:
“No emocionālā piesātinājuma viedokļa tā bija Nacionālās operas atklāšanas ceremonija, šai atjaunošanai startu bija iedevis Raimonds Pauls. Otrā reize bija pirmie Ziemeļvalstu un Baltijas valstu dziesmu svētki, kas izvērtās par jauku tradīciju. Manā laikā izdevās likumdošanā iestrādāt vairākas lietas, kas attiecas uz arhitektu konkursiem. Mēs uzaicinājām Viktoru Avotiņu, Imantu Ziedoni u.c., lai radītu kultūrpolitikas pamatnostādnes. Man kā arhitektam bija iespēja sakārtot ministrijas māju, uzlikt jumtu, izveidot pagalmu.
Mani profesionāli aizkustina Helēnas Demakovas atvēziens, ka trīs lieli valstiski objekti tiks celti gandrīz vienlaikus. Tie ir skaisti un ambiciozi projekti, ko es gribētu redzēt īstenojamies.”

Ministrs ar fenomenālu atmiņu

Helēnas Demakovas paustais par Ojāru Spārīti:
“Atbilstoši savam uzvārdam Ojārs Spārītis ministrijā ielidoja uz īsu brīdi. Tieši viņa laikā tika sarīkots mazākumtautību kultūras festivāls “Latvijas vainags”. Kultūras mantojuma sastāvdaļa – pilis un muižas – tika izceltas kultūrpolitikas priekšplānā. Kolēģi par viņu saka: fenomenāla atmiņa, kā vienīgais ministrs vedis ekskursijās, ko pats vadījis un izstāstījis par katru durvju kliņķīti Vidzemes muižās.”

Izglābis Latvijas kino

H.Demakova uzskata, ka Rihards Pīks nostādīja uz kājām ļoti apdalīto kino nozari, jo panāca kino budžeta dubultošanu: “Tas ļāva uzņemt vienu spēlfilmu gadā. Kopā ar Vitāliju Gavrilovu Latvijas Nacionālajā operā nodibināja “Aldara” balvu. Kolēģi visi kā viens saka – ļoti prātīgs.”

Darbiniekus pieradinājusi plānot

Ministres viedoklis par Ramonu Umbliju:
“Viņa aizsāka visdinamiskāko laiku kultūrpolitikas stratēģijas ziņā. Nodibināja Kultūrkapitāla fondu. Ķērās pie nacionālās programmas “Kultūra”, Kultūras institūciju likuma. Pārveidoja Liepājas teātra modeli, valstij veiksmīgi sadarbojoties ar vietējo pašvaldību un saglabājot valsts dotāciju. Piedāvāja Rīgu kā pretendenti Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam 2001.gadā, tas pēc tam tika spoži īstenots. Ministrijā no viņas iemācījušies strādāt ar darba plāniem.”
“LV” vaicāja Ramonai Umblijai par piepildījuma brīžiem ministres amatā:
“Emocionāli spēcīgs brīdis bija Strasbūrā, kur aizstāvējām Latvijas kultūrpolitikas stratēģiju, gari un plaši izstāstot par mūsu tradīcijām. Visi Eiropas Komisijas pārstāvji piecēlās kājās un aplaudēja mūsu Dziesmu svētkiem. Vienojoties valstij, pašvaldībai un kolektīvam par pirmo precedentu kultūras institūcijas (Liepājas teātra) pārveidē, man bija labi padarīta darba apziņa, un tagad priecājos par Liepājas teātra radošajiem panākumiem. Prieks, ka manis iedibinātā programma “Kamermūzika” ļauj dažādiem mūzikas kolektīviem apceļot Latviju un sniegt koncertus lauku skolās un ciematos. Eiropas Savienībai mūsu Dziesmu svētki šķiet interesanti, jo viņi jūt vēsturiskā dziļuma eksotiku.
Helēnas Demakovas darbu vērtēju ļoti pozitīvi. Viņai teicu, ka augstais uzstādījums ar trijām kultūras celtnēm būs zināms vainagojums mūsu pamatīgajai kultūras pēctecībai. Lai viņai ir labvēlīga politiskā konjuktūra un arī zvaigžņu stāvoklis šo plānu īstenošanā!”

Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Izvedusi ministriju Eiropā

Helēna Demakova visvairāk slavēja Karinu Pētersoni:
“Viņa ir pārdzīvojusi vairāku valdību maiņas un vadījusi ministriju visilgāk – visu Saeimas pilnvaru laiku. Arhīvi tika iekļauti Kultūras ministrijas sistēmā. Ministre cēla Kultūras ministrijas starptautisko reputāciju un ļoti augstu kotējās Eiropas kultūras ministru vidū. Veica aktieru algu reformu. Virzīja uz priekšu Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecības projektu. Pusi no Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem piešķīra mērķprogrammām, kas aptvēra visu Latvijas teritoriju. Nodibināja “Kremerata Baltica”, arī Mūzikas informācijas centru. Kolēģi atzīst par ļoti sievišķīgu un patīkamu kā princesīti, kas iemācījusi saviem padotajiem protokolu.”
“LV” aprunājās arī ar Karīnu Pētersoni. Viņas domas:
“Kultūras ministra portfelis nav viegls, jo tajā ietilpst 11 jomas. Katrā no tām strādā daudzi talanti, un ir piedzīvoti skaisti mirkļi. Ministres amatā bija pienākums un privilēģija dzīvot līdzi katras nozares spilgtākajiem uzplaiksnījumiem, baudīt un apsveikt. Man nekad nepiemirsās atbildības nasta, tāpēc reizēm smaidīju, apspiežot asaras.
Ar cieņu un apbrīnu sekoju tagadējās ministres centieniem un sadarbojos, vadot biedrību “Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta fonds”. Kopā īstenojam Gaismastīkla projektu, man patīk lietišķi koleģiālā atmosfēra. Gudriem cilvēkiem labāk atrast kopīgu valodu un strādāt viena mērķa labā.”

Ar seju pret kultūrvidi

Lakoniski ministre raksturoja Ingūnu Rībenu, no kuras tieši pārņēmusi iesāktos darbus:
“Viņas darbības laikā ministrijā ienāca Daniels Pavļuts, kas ir ļoti labs valsts sekretārs. Kultūras ministrijā dominēja atmiņas – Brāļu kapi, Litenes memoriāls, Ojāra Vācieša gads. Viņas politiskais uzstādījums bija “ar seju pret Latvijas kultūrvidi”. Uzsāka tik nepieciešamās reformas ministrijas aparātā. Kolēģi atceras viņas izteikumu – “katram lauku zēnam jāspēj piedalīties tādos pasākumos kā Venēcijas biennāle”. Šogad Ingūnas Rībenas sapnis ir piepildījis un Venēcijā piedalās mākslinieki, kuri nākuši no laukiem.”

Arvīds Deģis