...Un nāks meitene baltās zeķēs

Rīgas Mūzikas internātskolas meiteņu koris Foto: Andris Kļaviņš

To, ka Rīgā kļuvis par vairākiem tūkstošiem iedzīvotāju vairāk, vakar varēja pamanīt visur, jo sevišķi Vecrīgas un Rīgas Latviešu biedrības nama apkārtnē — tur risinājās Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku nozīmīgi notikumi.
“Māmuļā” sanēja kā bišu stropā, jo tur 86 jaunatnes labākie kori dziesmu karā cīnījās, lai tiktu atzīti par labskanīgāko no labākajiem divpadsmit nominācijās, bet 11. novembra krastmalā izskanēja lielais svētku atklāšanas koncerts. Laiks gavilēt kopā ar bērniem un jauniešiem ir klāt! Un nav ko gausties, ka vienu nedēļu Rīgā būs vēl grūtāk braukt ar auto, toties tā būs raibāka, dzīvāka un priecīgāka.
Aicinājums uz gavilēšanu nav pagājis secen arī tūristiem. Rīgas Biržas namā, kur izvietots Dziesmu svētku informācijas centrs, sastaptie austrālieši Gita un Nimo pēta pilsētas karti, lai atrastu vietas, kur notiek koncerti. Rīgas Latviešu biedrības namā starp rudzupuķu vainadziņiem vīd daudz sirmu galvu, jo svētkos klāt vēlas būt arī jauno dziedātāju vecāki un vecvecāki. Dažs sūdzas, ka informācija gan varēja būt uzskatāmāka, tas palīdzētu gan pašiem dalībniekiem, gan līdzjutējiem. Nama vestibilā laiku pa laikam kāds no koriem skaļi uzgavilē, puiši demonstrē kaut ko līdzīgu vārtu guvēju rituāldejām sportā. Tas nozīmē, ka Lielās Žūrijas maņu orgāni labvēlīgi uztvēruši viņu pūliņus. Bet skolotāji nekautrējas pat asaru noraust. Mēs esam dziedātāju tauta!
Pajautājām par izjūtām svētku pirmajās dienās pašiem dalībniekiem un līdzjutējiem.

Es atkal dziedāšu korī

Kristīne, studente:
— Esmu viena no svētku brīvprātīgo izpalīgu korpusa, kas atpazīstami pēc oranžajiem glābēju krāsas krekliņiem. Studēju Rīgas Tehniskās universitātes otrajā kursā vides zinības. Esmu piedalījusies vairākos iepriekšējos skolēnu dziesmu svētkos kā Cēsu ģimnāzijas audzēkne, dziedājusi un dejojusi. Dziedāšanas skolotāja bija Anna Kauliņa. Vislielākās emocijas sagādāja uzstāšanās Lielajā estrādē. Ataust daudz jauku atmiņu par skatēm, konkursiem, ceļojumiem ar kori. Mazliet žēl, ka, sākot studijas, pametu dziedāšanu korī. Pieteikties brīvprātīgajos izpalīgos mudināja jaukās atmiņas, gribējās būt tuvāk šiem brīnišķīgajiem svētkiem. Uzskatu, ka pietiek atelpas. Vakar pie mums Informācijas centrā dziedāja koris, mēs dziedājām līdzi, un es nolēmu, ka atgriezīšos pie kora dziedāšanas. Droši vien mūsu augstskolas korī.

Inga Ozoliņa Foto: Andris Kļaviņš

Svētki – liels skaistums

Madara Veigure, Rīgas Mūzikas internātvidusskolas audzēkne:
— Mācos 5.klasē un dziedu skolas 5.—9.klašu meiteņu korī. Man kā dziedātājai šie ir pirmie dziesmu svētki, bet iepriekšējos es dejoju. Atceros, kā mēs dejojām lietū plēves apmetņos, slīdot un klūpot. Esmu bijusi visos mēģinājumos, kas mums notika četras reizes nedēļā. Dziesmas diezgan grūti izdziedamas. Mūsu skolā mācās meitenes arī no laukiem. Viņas nakšņo internātā. Rīdzinieces brauc mājās, svētku laikā ceļamies agri — sešos. Mācos spēlēt klavieres. Labi jau ir tādi svētki, kad visi apvienojas un iznāk liels skaistums.

Skaistās balsis

Ieva Apīne, 5. klases skolniece:
— Pirmie dziesmu svētki man bija 2000. gadā. Tos ļoti gaidīju, jo gribējās uzzināt, kas tādos svētkos darās, viss bija jauns un interesants. Tad viss bija liels, pat skolotāji. Kad kaut kas notiek pirmo reizi, to ļoti gaidi. Ne vienmēr viss piepildās. Tagad jau pierasts. Nē, nu ir jau arī kaut kas jauns. Man patīk dziesma “Zelta kauss”. Svētkos var dzirdēt skaistas balsis. Mums jādabū pirmā vieta, tad cīnīsimies ar citiem koriem finālā, un beigās dabūsim “Grand prix”. Tad mēs būsim labākais koris valstī un brauksim dziedāt pa citām pilsētām.

Būšu mūziķe

Inga Ozoliņa, Madonas vidusskolas 9. klases skolniece:
— Man šie ir pirmie Dziesmu svētki, kurus ļoti gaidīju. Ja dziedāšanu var saukt par darbu, tas ritēja visu gadu, bet tagad vasarā katru dienu veselu mēnesi. Skolotāja Aina Miezīte ir pietiekami stingra, tā ka nekāda “izslīdēšana” no mēģinājumiem nesanāk nevienam. Es vēl dziedu arī Madonas Mūzikas skolas korī. Madonā muzicēšana ir ļoti populāra, nevienu nepiespiež, paši nāk. Skolā ir zēnu koris, jauktais koris, meiteņu koris. Visiem pirmās pakāpes. Lieli nopelni ir pazīstamajam mūsu puses mūzikas skolotājam Artim Kumsāram.
 

Madara Veigure un Ieva Apīne Foto: Andris Kļaviņš

Šodien koru skatē jūtam patīkamu satraukumu, jo šķiet, ka viss būs labi. Dziesmas nav vieglas, bet, ja katru dienu mēģinām, tad iemācīties var. Man patīk visas dziesmas, bet nevaru sacīt, ka man kāda ļoti, ļoti patiktu. Domāju, ka varētu nākotnē saistīt savu dzīvi ar mūziku, ar dziesmu, jo spēlēju klavieres, mācos arī ģitāras spēli. Skolas mācību priekšmeti man padodas viegli, un domāju, ka palīdz arī mūzika. Man patīk, ka katra diena paiet vienā pienākumu ritumā.
Svētku laikā nakšņojam Juglas 16. vidusskolā, nekāda lielā gulēšana neiznāk — četras piecas stundas. Ceļamies sešos. Ar nepacietību gaidu svētku gājienu un lielo noslēguma koncertu, kad pirmo reizi dziedāšu lielajā kopkorī Mežaparka estrādē.

Vecātēva gēni

Dainis Kalniņš, uzņēmējs:
— Skolu jaunatnes svētki ir arī mani svētki, jo vēlos būt klāt, kad uzstāsies Vidzemes priekšpilsētas jaunatnes koris “Anima”, kurā dzied mana meita Sandra un Franču liceja koris, kurā dzied dēls Kārlis. Vecākais dēls Ingus arī dzied korī, studējot Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes maģistrantūrā. Laikam jau vainīgi vectēva gēni. Arvīda Kalniņa balss vēl šodien labi skan unisonā ar pārējiem Skrundas vīru kora un ansambļa “Arājs” vīriem. Pats esmu dziedājis tikai Rudbāržu pamatskolas korī, jo vairāk metos uz sportošanu. Uzdziedāt gan varu, kas zina, varbūt iestāšos kādā veterānu korī. Tāpēc esmu lepns uz saviem bērniem, kas turpina vectēva aizsāktās tradīcijas, jo latvieši tomēr ir dziedātāju tauta, nu, būsim godīgi, varbūt aiz itāļiem un spāņiem.

Andris Kļaviņš