Tauta mīt valodā, un valoda mīt tautā

Tradicionālajos Andreja Pumpura muzeja svētkos — arī Baltu vienības diena un valodas konference

Lielvārdē 22.septembrī — Baltu vienības dienā runā Silvestrs Gaižūns. Zinātniskajā konferencē piedalās Rūta Koluža, Anita Streile, Dace Klipa, Laimdota Jonkuse, Laima Prekele, Līga Pauliņa, Dzidra Bļodone. Muzeja vadītāju Anastasiju Neretnieci sveic Saeimas deputāte Anna Seile un vēsturnieks lielvārdietis Juris Saratovs

Andreja Pumpura muzejs Lielvārdes Kraujās tika atklāts 1970.gadā ar toreizējās kopsaimniecības "Lāčplēsis" leģendārā priekšsēdētāja Edgara Kauliņa svētību. Kopš tā laika ik rudeni dzejnieka dzimšanas dienā 22.septembrī te svin muzeja svētkus. Kā allaž, arī šoreiz tos ievadīja piemiņas brīdis Lielajos kapos, kur Andreja Pumpura atdusas vietā 1929.gadā tika uzstādīts Kārļa Zāles šūnakmenī kaltais piemineklis. Godinot sava novadnieka piemiņu, lielvārdieši te nolika ozollapu vainagu un ziedus no saviem dārziem. Ar ziedu veltēm tika godināta arī Kārļa Mīlenbaha un Krišjāņa Barona piemiņa.

Baltu vienotības dienai veltīts pārdomu brīdis notika plašajā laukumā pie Andreja Pumpura muzeja, kur stāvajā Daugavas krastā mājvietu atraduši teiksmainie dižakmeņi — Lāčplēša gulta un Spīdalas bluķis. Turpat aiz baltās baznīcas un rudens salnu iekrāsotajām kļavu un liepu lapotnēm plešas skulptūru dārzs ar simboliskiem Lāčplēša, Kokneša, Laimdotas, Spīdalas, Vaideloša un citu Pumpura eposa varoņu tēliem, bet pie Rumbiņas ietekas Daugavā senatnes elpu glabā astoņdesmitajos gados restaurētās 13.gadsimta bruņinieku pilsdrupas. Ceriņi aug tai vietā, kur kādreiz atradās Lielvārdes draudzes skola. Andrejs Pumpurs to pabeidza 1856.gadā, bet vēlāk te par palīgskolotāju strādāja Auseklis — viņa draugs un domubiedrs, kam tikko atzīmējām 150.dzimšanas dienu. Tā arī Ausekļa vārds un dzejnieka izteiktās atziņas tika daudzinātas šajos kultūras svētkos.

Lielvārde, kas, tāpat kā Rīga, nākamgad svinēs savu 800.dzimšanas dienu, izauklējusi gan noslēpumainos Lielvārdes jostas rakstus, gan neskaitāmas teikas un nostāstus. Krišjāņa Barona "Latvju dainām" novada ļaudis devuši 6606 dziesmas. Šo lielo gara bagātību klātbūtne arvien jūtama arī visos Andreja Pumpura muzeja svētkos, kas aizvadītajā piektdienā tika svinēti jau 31. reizi. Noturīgās tradīcijas te spējuši iedibināt un attīstīt noturīgi ļaudis — muzeju kopš pirmās dienas vada Anastasija Neretniece, viņas tuvākā palīdze visus šos gadus bijusi Dzidra Bļodone un muzeja draugu pulkā — Gunārs Priede, Saulcerīte Viese, Taira Haļapina un citi kultūras cilvēki. Arī lietuviešu literatūrzinātnieks, Panevēžā izveidotās Baltoskandijas akadēmijas vadītājs Silvestrs Gaižūns. Viņš muzeja svētkos piedalījies pirms deviņiem gadiem, un tieši te gūtās atziņas viņam devušas radošas ierosmes akadēmijas darbā.

Tā kā Andreja Pumpura dzimšanas diena iekrīt tieši tai dienā, kad lietuviešu un zemgaļu kopīgā cīņa pret Zobenbrāļu ordeni vainagojās ar uzvaru Saules kaujā, te, muzejā, šis abu tautu vēsturē nozīmīgais notikums tika pieminēts jau astoņdesmitajos gados, kad ne Latvijā, ne Lietuvā oficiāli par to nebija pieņemts runāt. Tagad par godu šim notikumam 22.septembris abās kaimiņvalstīs izsludināts par Baltu vienības dienu. Par Saules kauju kā lietuviešu un latviešu vēsturisko likteņu kopības zīmi un jauniedibināto Baltu vienības dienu runāja Saeimas deputāte Anna Seile un pilsētas galva Aivars Troska. Dodot vārdu savam lietuviešu kolēģim kā abu mūsu tautu kultūras pētniekam, literatūrzinātniece Saulcerīte Viese citēja Ausekļa rakstos atrastās rindas par abu tautu izseno tuvību: "Latvieši un leiši bieži savās dziesmās un daiņās aizvien parādās lieliski un vareni. Zelts, sudrabs un zītars visās malās spīd un mirdz. Šad un tad arī nolīst bāra bērnu asaru lietutiņš, bet arī tiem sava žēlotāja un iepriecētāja, kas tos saviem mīlīgiem stariem silda "aiz viņiemi kalniņiemi". Vislielākās bēdās un kara briesmās gan arī visa tauta tērpjas dziļās dvēseļu skumjās. Gandrīz visās dziesmās dzīve salīdzināta ar dabu." Pilnīgi pievienodamies Ausekļa atzinumiem, Silvestrs Gaižūns sveica sarīkojuma dalībniekus gan Baltu vienības dienā, gan divu ievērojamu kultūras milžu dzimšanas dienā: tāpat kā latviešu varoņeposa "Lāčplēsis" autors Andrejs Pumpurs, 22.septembrī dzimis arī izcilais lietuviešu mākslinieks un komponists Mikolajs Konstantins Čurļonis. Viesis pastāstīja, kas pašlaik Lietuvā notiek latvistikas jomā:

— Paveikts ļoti nozīmīgs tulkojums, par kuru bijām sapņojuši gadu desmitiem. Tā ir Raiņa drāma "Jāzeps un viņa brāļi". Liels notikums ir Zentas Mauriņas eseju krājuma "Grāmata par cilvēkiem un lietām" izdošana lietuviešu valodā. Grāmata iznākusi Kauņā un, kaut arī nopietnā literatūra pašlaik nav lielā cieņā, ir jau izpirkta. Tapis arī pirmais nopietnais Jāņa Poruka darba tulkojums. Šauļos iznācis viņa romāns "Pērļu zvejnieks". Par latviešu literatūru interesējas un izstrādā kursa darbus vairāki mani studenti Klaipēdas Universitātē. Pēdējā laikā pētnieku redzeslokā it īpaši ir lietuviešu un latviešu romantisma literatūra. Baltoskandijas akadēmijai, kas darbojas Panevēžā, ir cieši kontakti ar visām Lietuvas augstskolām. Letonikas centrs izveidots Kauņā. Arī Šauļu Universitātē var runāt par savu latvistu skolu. Pats esmu pētījis latviešu un lietuviešu kultūras sakarus plašākā skatījumā, ne tikai literatūrā vien. Piemēram, pēc pagājušajiem lielajiem Latviešu dziesmu svētkiem es mūsu presē publicēju tik jūsmīgu rakstu, ka pēc tam saņēmu vairākas vēstules. Kāds lasītājs izteica izbrīnu, ka kaimiņos arī ir tik vareni dziesmu svētki, viņš esot domājis, ka tādi ir tikai mums. Par to būtu vajadzējis rakstīt muzikologiem. Un vispār mūsu kontaktiem vajadzētu būt ciešākiem. Es pašlaik gatavoju publicēšanai savu lielāko darbu — "Fausta tēma baltu literatūrās", ko uz Ziemassvētkiem ceru ieraudzīt nodrukātu.

Zinātniskā konference, ar kuru parasti vainagojas Andreja Pumpura muzeja svētki, šoreiz bija ar plašāku amplitūdu nekā citkārt. Tā tika iecerēta pirms vairāk nekā gada, kad lielvārdieši nāca klajā ar aicinājumu izsludināt visā valstī latviešu valodas gadu un tā noslēgumā sarīkot konferenci "Kā runājam latviski 2000.gadā". Valsts mērogā šī ierosme atbalsi neguva, bet Ogres rajona skolas un bērnudārzi uz aicinājumu atsaucās. Un tā projekta vadītāja Dzidra Bļodone un galvenā metodiķe Rūta Koluža kopā ar muzeja ļaudīm un skolotājiem ķērās pie darba. Projektā iesaistījās Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskola un Taurupes vidusskola, Ogres ģimnāzija un Ogres arodģimnāzija, Lielvārdes pamatskola un Kaibalas pamatskola, Ogres bērnudārzs "Dzīpariņš" un Madlienas "Taurenītis", un vēl un vēl. Tika iesniegti 88 konkursa darbi par visdažādākajām valodas lietojuma tēmām. Pati jaunākā no 196 konkursa dalībniekiem ir vienpadsmitgadīgā Līga Zarāne, kas pierakstījusi savas vecmāmiņas teiktos un pagalmā bērnu rotaļās dzirdētos skaitāmpantiņus. Jau pāri astoņdesmit ir Verai Paeglei, kas ierunājusi valodas paraugus — kā runājuši viņas vecvecāki. Ieraksti atspoguļo 19.gadsimta lielvārdiešu runas īpatnības, kur sadzirdamas arī lībiskas intonācijas. Atkarībā no tā, cik iesūtītie darbi nozīmīgi no valodas viedokļa, cik nopietns tajos pētnieciskais elements un cik laika tajos ieguldīts, darbi novērtēti kā atzīstami, nozīmīgi vai izcili, taču visi tie atzīti par ļoti labiem un noderīgiem.

Konferencē runāja latviešu valodas skolotājas Dace Klipa, Aija Vitkus, Laimdota Jonkuse un Laima Prekele, skolēni izspēlēja ainas no skolas dzīves, kur dzirdama gan skolēnu, gan skolotāju sarunvaloda un žargons, bet valodnieki Aina Blinkena, Ina Druviete un Ilmārs Freidenfelds īpaši izcēla lielvārdiešu veikuma lielo nozīmi tieši pašlaik, kad spēkā stājies Valsts valodas likums un ikviens ir aicināts apzināties savu lomu un atbildību latviešu valodas kā mūsu valsts valodas sargāšanā un kopšanā. Kaut vai tāda lieta kā vārda izvēle bērnam. Vārds taču ir dāvana (vai sarūgtinājums) visam mūžam. Dzidra Bļodone pētījusi vārda došanas tradīcijas savā dzimtā pusotra gadsimta laikā un pārliecinājusies, ka visbiežāk bērnam likts kāda cienījama, mīlēta dzimtas locekļa vārds. Pavisam citādi tagad rīkojas jaunās ģimenes, vārdu bērnam izvēloties kāda nejauša impulsa iespaidā, visbiežāk domājot par to, lai būtu pēc iespējas oriģinālāk, tā kā nevienam. Savā pagastā, pilsētā un novadā skolēnu un pedagogu apzinātie un pētītie personu vārdi un mājvārdi, vietvārdi un mīļvārdiņi — tas viss ved tuvāk valodas saknēm un palīdz bagātināt ikdienas paviršībā un seriālu bezgaumībā noplicināto valodu.

Latviešu valodas skolotājs. (Biežāk gan skolotāja.) Cik liela un nenovērtējama ir viņa loma bērna attīstībā, personības veidošanā! Skolotājam nedrīkst nolaisties rokas, mācot pareizrakstības ābeci jaunietim, kas pat sava vārda un uzvārda rakstībā ielaiž četras piecas kļūdas, izglītojot 9.klases audzēkni, kas saka, ka cilvēks vēlas nofotografēties nevis "profilā", bet "profilaktiski" vai "propilāri", un nejūt nekādu atšķirību starp tādiem vārdiem kā "atvars" un "atvere" vai "svētulis" un "svētelis". Un skolotājs var tikai iekšēji raudāt, kad skolnieka sacerējumā lasa par izbraukumu uz ezeru, kurā "bija vēži, zivis un desas", vai visādā ziņā jauka skolniecīte mirdzošām acīm pajautā: "Lūdzu, vai drīkst "Zaļo zemi" nelasīt, ja esmu redzējusi teātra izrādi?" Lasīt prozu, bet it sevišķi dzeju, izmantot tādas valodas kuplināšanas iespējas kā sinonīmus, frazeoloģiskos izteicienus — arī uz to mudināja šis konkurss gada garumā. Vairākas skolotājas, kas tajā izpelnījās atzinību, paldies teica vispirms saviem pedagogiem, savai pirmajai skolai.

Vienu ziedu skolotājiem vēlējās veltīt Margarita Biezaite. Viņa drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atgriezās mājās no gandrīz 50 gadu ilgās trimdas Austrālijā un atveda līdzi kopā ar dzīvesbiedru veidoto latviešu mūzikas krātuvi, kas tagad radusi mājvietu Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzeja zālēs. Viņa ar vislielāko sirsnību pieminēja latviešu skolu pedagogus, kas ļoti daudz laika un zināšanu atdevuši tieši latviešu valodas mācīšanai. Pats sākums, protams, bijusi ģimene: "Mūsu ģimenē auga trīs bērni. Līdz piecu gadu vecumam viņi runāja tikai latviski. Skolā bērni pirmās dienas jutās kā pazuduši, jo angļu valodu neprata. Bet jau pēc pāris nedēļām bija skolā labi iejutušies un drīz vien angļu valoda vairs nekādas problēmas neradīja. Angļu valodu bērni apguva, bet latviešu valoda bija viņos jau iekšā, to neviens nevarēja atņemt. Un zaudētāji izrādījās tie vecāki, kas saviem bērniem domājās paveram labākas izglītības iespējas, cenzdamies ar viņiem mājās sarunāties angliski. Paši runādami kroplīgā angļu valodā, viņi to tikai apmuļļāja. Un bērni galu galā neprata latviešu valodu un lāga neiemācījās arī pareizu angļu valodu.

Trimdā bija svarīgi saglabāt ne tikai valodu, bet visu latviešu kultūru, arī korus un teātri. Un lielākie visuvarētāji izrādījās skolotāji, kas jau Latvijā parasti bija pagasta sabiedriskās dzīves vadītāji. Es Austrālijā strādāju par mākslas pedagoģi un ilgus gadus krāju literatūras recenzijas, laikrakstu izgriezumus un citus materiālus par latviešu mākslas dzīvi. Kopā ar sava dzīvesbiedra veidoto lielo latviešu mūzikas krātuvi, kurā ir apmēram 40 tūkstoši vienību, es muzejam esmu nodevusi arī savu arhīvu. Tā bija pienākuma sajūta, ko mums bija ieaudzinājuši mūsu skolotāji. Mana paaudze jutās atbildīga par visa kultūras mantojuma nodošanu tālākām paaudzēm.

Profesors Ilmārs Freidenfelds pievienojās tiem runātājiem, kas cildināja latviešu valodas skolotājus par viņu svēto, visai valstij un tautai svarīgo darbu, un atzina, ka lielvārdiešu sarīkotā valodas konference nesīs svētīgus augļus. Viņš citēja rindas no Teodora Zeiferta Apskata "Izglītības Ministrijas Mēnešraksta" 1.numurā, kur pazīstamais pedagogs, literatūras kritiķis un vēsturnieks runā par latviešu radošo garu, kas parādās kopējas valodas un kopēju garamantu veidošanā un kopšanā: "Viņu valoda ir vienības zīme. Bet dziļākā vienība meklējama iekš tā, ko viņu valoda sevī ietver, kas ne ikkatram redzama. Tā ir tā gara pasaule, kam valoda dod ārējo veidu, latviešu pašu radīta, kurā viņi mīt un kura viņos mīt." Attīstot šo domu, profesors atgādināja, ka latviešu valoda kā viena no divām dzīvajām baltu valodām, kas izaugušas uz daudzu tūkstošu gadu senā indoeiropiešu valodu celma, ierindojama starp pasaules senākajām valodām. Kad mēs ienākam pasaulē, visa daba un dzīvība mūs uzrunā latviešu valodā. Un aiziedami mēs atstājam savas pēdas valodā, tā saglabā par mums miņu un dziņu. Latviešu valoda ir ļoti ietilpīga, niansēm bagāta valoda. Un ir labi, ka šis konkurss mudinājis skolēnus un arī skolotājus vēl vērīgāk ieklausīties valodā un, vērtējot to, darīt mūsu valodu bagātāku. Cik stiprs un ilgi zaļojošs būs latviešu valodas vainags, tas atkarīgs no mums ikviena.

Arī profesore Ina Druviete teica paldies saturīgās, daudzplākšņainās konferences rīkotājiem un dalībniekiem:

— Mēdz teikt, ka katrā cilvēka dvēselē snauž valodnieks, jāprot tikai to pamodināt. Bērna dvēselē tas nesnauž. Bērns klausās un visu dzird, viņa dvēselē valodnieks ir nomodā. Un nevajadzētu domāt, ka tie tikai tādi skolēnu darbiņi, par kuriem šodien runājam. Šie darbiņi ir ļoti vajadzīgi, ja gribam savu valodu pazīt. Žargons, slenga vārdi —tie varbūt liekas neiederīgi, skaužami. Bet valodas attīstība nenotiek pēc zinātnieku prognozēm un ieteikumiem. Tā ir atkarīga no ikviena valodas lietotāja. Un visaktīvākie valodas lietotāji ir jaunieši. Ir jāciena un jāmīl ikviens valodas lietotājs, arī tas, kurš runā kļūdaini. Viņš jāaudzina ar pozitīvo ideālu, ar daiļu, koptu valodu gan skolā, gan stadionā un uz ielas. Bet visam tam būs jēga tikai tad, ja spēsim nodrošināt savas valodas pastāvēšanu un konkurētspēju. Mums nav jāuztraucas, ka esam maz, kas runājam latviešu valodā. Starp 670 pasaules valodām latviešu valoda ir 150. visvairāk lietotā valoda. Mūsu pašu daudzums ir pilnīgi pietiekams, lai valoda pastāvētu un attīstītos. Kāpēc tad tomēr uztraucamies? — Tāpēc, ka mums cieši līdzās ir ļoti spēcīgas konkurentes —krievu valoda, kas pašlaik ir septītā visplašāk lietotā valoda, un angļu valoda, kam šai ziņā pieder otrā vieta pasaulē.

Stājies spēkā Valsts valodas likums. Citiem vārdiem sakot, tas ir latviešu valodas liktenis. Šis likums nav pātaga, tas ir stingrs pamats latviešu valodas pastāvēšanai. Kopā ar deviņiem noteikumiem, kas to pavada, mūsu valodas likums patiesi ir pats sarežģītākais pasaulē. Francijas valodas likums gan ir divas reizes apjomīgāks, toties ne tik sarežģīts. Eiropas institūcijas mūsu likumu novērtējušas atzinīgi, bet pretestība, kā zināms, pastāv. Mums tagad ir nevis nevardarbīgi jāpretojas, bet gan apzināti jāpaliek pie sava. Un vienmēr, visur, kur vien iespējams, jārunā latviski, lai latviešu valoda mums būtu nevis kāda muzejiska vērtība, bet dzīva un elpojoša 21. gadsimta valoda, kas skanēs arī 22.gadsimtā. Domājot par ikvienas nācijas kultūras savpatības saglabāšanu, Eiropas Padome nolēmusi 2001.gadu izsludināt par Eiropas valodu gadu. Lielvārdieši, kas jau šo gadu sagaidīja kā Valodas gadu, bijuši gaišredzīgi. Tagad vajadzētu izmantot un likt lietā visas šīs iestrādes un rādīt Eiropai, ka mums ir attīstīta, daiļa valoda, kas savā skaistumā un bagātībā var ieņemt cienīgu vietu Eiropas tautu valodu saimē.

Par izglītību kā valodas un visas kultūras pamatu runāja Latvijas zinātņu akadēmijas akadēmiķe Aina Blinkena. Viņa atgādināja Raiņa savulaik izteikto aksiomu — vai nu mēs būsim kultūras tauta, vai mūsu nebūs vispār. Klausoties cienījamās zinātnieces kaismīgajā runā par Ogres rajona skolu raženo veikumu šajā valodas gadā, bija jādomā arī par jauko pēctecību: Atmodas sākumā caur Ainas Blinkenas rokām gāja tie tūkstoši vēstuļu, kuru autori iestājās par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai. Tagad viņas meita Ina Druviete ir viena no aktīvākajām Valsts valodas likuma aizstāvēm un skaidrotājām.

"Tik saturīgas runas, tik darbīga konference ilgi nebija piedzīvota," atzina rakstnieks un publicists Andrejs Dripe. Līdzīgu vērtējumu izteica arī dramaturgs Pauls Putniņš, reizē gan piebilzdams, ka, daudz runājot par valodu, mazliet tiekot piemirsts, ka vispirms jārunā par pašu tautu. Valoda ir garīgais satvars tautas dzīvošanai. Diemžēl tautas sajūta, tautas vienotības doma tiek noniecināta. Radošās tikšanās vadītāja Saulcerīte Viese kolēģa skumīgo domu gājienu centās darīt gaišāku, atgādinot, ka nemaz jau nemēdz būt tāda ļoti vienota tauta, kuras locekļiem ikdienā visiem būtu vieni un tie paši mērķi un centieni. Bet katrā paaudzē ir veselīgi kodoli, kas glabā tautas vērtības un ideālus un likteņstundā spēj mobilizēt labākos spēkus un vest sev līdzi. Ja gribam redzēt savu tautu ejam gaismas ceļu, mums jāpalīdz šiem kodoliem būt vienmēr dzīviem, briest un pieņemties spēkā. Gunārs Priede to pašu domu izteica ar Ārijas Elksnes dzejas rindām:

Nav latviskums rūtainos brunčos

Un dzeltenās pastalās nav,

Bet apziņā, ka caur godu

Un gaismu mums jāpastāv.

Ja tautas dziesma vien koros

Un dainu sējumos būs,

Tā čūska, kas jūrā maļ miltus, —

Tā čūska samals i mūs.

Mums jātop par Valdemāriem,

Mums vajadzīgs Auseklis spožs, —

Par tautas likteni domāt

Nav sentiments atmirstošs.

Nē, cīņa nekad nav galā,

Vien cīnītāji var rimt,

Un Lāčplēsim paaudzē katrā

Vajag no jauna dzimt.

Lai dramaturgs varētu iedot savu lugu personāžiem katram savu cilvēcisko īpatnību, viņam jāieklausās gan jaunu, gan vecu ļaužu valodā un vārdu krājumā, jāsaklausa balss tembrs, runas intonācijas. Gunārs Priede valodu uzskata par dramaturģijas pamatu pamatu, un par latviešu valodas pastāvēšanu viņam nav nekādu šaubu: "Kā tad bez valodas? Valoda taču ir tautas sākums un gals!"

To, ka latviešu valoda ir dzīva, daiļa un skanīga, visā darba un svētku dienas garumā apliecināja lielie un mazie dziedātāji. Latviešu komponistu dziesmas un tautasdziesmas dziedāja jaunāko un vecāko klašu skolēnu kori un vīru koris "Absolventi".

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Janīna Lāce