Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta lēmums

Lietā “Jurijs Jurjevs pret Latviju”

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr. 70923/01, kuru iesniedza Jurijs Jurjevs pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmais departaments) 2004.gada 21.oktobrī palātā, kas sastāv no: C.L.Rozakis, priekšsēdētāja, F.Tulkens, N.Vajic, A.Kovler, V.Zagrebelsky, E.Steiner, tiesnešiem, J.Briede, ad hoc tiesneses, un S.Nielsen, departamenta sekretāra,

Ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kas iesniegts 2001. gada 20. aprīlī,

Ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos apsvērumus un iesniedzēja iesniegtās atbildes uz tiem,

Ņemot vērā to, ka no Latvijas ievēlētā tiesneša vieta kļuva brīva, valdība atbildētāja nozīmēja J.Briedi par ad hoc tiesnesi (Konvencijas 27.panta 2.punkts un Reglamenta 29.panta 1.punkts),

Pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu.

FAKTI

Iesniedzējs ir Latvijas pilsonis, kas dzimis 1956.gadā. Viņš dzīvo Rīgā (Latvija), bet šo­brīd atrodas ieslodzījumā. Tiesā viņu pārstāv E.Rusanovs, Rīgā praktizējošs advokāts, un J.-C.Pastille, Berlīnē praktizējošs advokāts. Valdību pārstāv tās pārstāve I.Reine.

Lietas fakti, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti sekojoši.

A. Lietas īpašie apstākļi

1999.gada 2.augustā attiecīgā prokuratūras iestāde ierosināja krimināllietu par bērnu pornogrāfijas pārdošanas nelegālu tīklu. 1999.gada 10.augustā policija atzina iesniedzēju par aizdomās turēto “porno­grāfiska rakstura materiālu ievešanas, izgatavošanas un izplatīšanas noteikumu pārkāpšanā”, kas ir ar Krimināllikuma 166.panta 2. un 3.daļu aizliegts noziedzīgs nodarījums, par kura izdarīšanu var saņemt – atkarībā no gadījuma – brīvības atņemšanas sodu no trīs līdz pieciem gadiem vai naudas sodu. Atbilstoši policijas teiktajam iesniedzējs varēja būt atbildīgs ne tikai par nepilngadīgos attēlojošu pornogrāfiska rakstura materiālu izgatavošanas organizēšanu, bet arī par tādu materiālu izplatīšanu internetā, kas ir zoofilijas, pedofilijas un seksuālas vardarbības rakstura. Tajā pašā dienā, 1999.gada 10.augustā, iesniedzēju aizturēja un ievietoja īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Vēlāk iesniedzēja apsūdzību papildināja citi noziedzīgi nodarījumi (seksuālā vardarbība, perversas darbības ar sešpadsmitgadīgiem nepilngadīgajiem, piespiešana nodarboties ar izvirtīgu dzīvesveidu un ar prostitūciju, savešana, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, apreibinošo vielu nelikumīga turēšana utt.).

1999.gada 13.augustā Ģenerālprokuratūra uzrādīja iesniedzējam apsūdzību par iepriekš minēto noziedzīgo nodarījumu. Tajā pašā dienā Rīgas Ziemeļu priekšpilsētas pirmās instances tiesas kompetentais tiesnesis piemēroja drošības līdzekli – apcietinājumu. Šo atrašanos apcietinājumā, ko no sākuma piemēroja uz diviem mēnešiem, vairākas reizes pagarināja ar lēmumiem, ko pieņēma šī tiesa. Iesniedzējs apstrīdēja šos lēmumus, iesniedzot sūdzības Rīgas apgabaltiesā, kas tās visas noraidīja.

Ar 2000.gada 28.novembra lēmumu pirmās instances tiesas tiesnesis pagarināja iesniedzēja atrašanos apcietinājumā pēdējo reizi, proti, līdz 2001.gada 31.janvārim. 2001.gada 5.janvārī prokuratūra paziņoja, ka pirmstiesas izmeklēšana lietā ir pabeigta, un uzdeva nosūtīt izmeklēšanas materiālus iesniedzējam un viņa advokātam. Sākot no šī brīža, iesniedzēja atbrīvošana bija “apturēta” atbilstoši Latvijas Kriminālprocesa kodeksa (KPK) 77.panta piektajai daļai.

2001.gada 8.janvārī Ģenerālprokuratūras atbildīgais prokurors nosūtīja Rīgas Centrālcietumam šādu vēstuli:

“Ņemot vērā KPK [attiecīgās tiesību normas], 2001.gada 5.janvārī ieslodzītajam Jurijam Jurjevam [..] bija paziņots, ka pirmstiesas izmeklēšana [viņa] krimināllietā [..] ir pabeigta un ka viņam ir tiesības iepazīties ar visiem lietas izmeklēšanas materiāliem.

Atbilstoši KPK 77.panta [5.] daļai abu lietā apsūdzēto un viņu aizstāvju izmantotais laiks, lai iepazītos ar lietu, nav iekļauts tā apcietinājuma termiņā, kas piemērots kā drošības līdzeklis.”

Pa to laiku, 2001.gada 8. un 9.janvārī, šajā lietā par cietušo atzītais A.R. lūdza prokuratūrai atļauju iepazīties ar izmeklēšanas materiāliem. 2001.gada 12.janvārī prokuratūra apmierināja šo lūgumu. Tādējādi tajā pašā dienā A.R. tika izsniegta lietas materiālu kopija, ar ko viņš iesāka iepazīties.

Ar 2001.gada 15.janvāra vēstuli iesniedzējs lūdza par lietu atbildīgajam prokuroram atcelt viņa apcietinājuma termiņa “apturēšanu”. Šajā sakarā viņš norādīja, ka tikai tas, ka apsūdzētais un viņa advokāts, un nevis citas personas, iepazīstas ar izmeklēšanas materiāliem, varēja pieļaut šādu “apturēšanu”. Tajā pašā dienā prokurors noraidīja šo lūgumu. Iesniedzējs mēģināja tā rezultātā iesniegt sūdzību amatā augstākam prokuroram – Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokuroram. Ar 2001.gada 18.janvāra vēstuli virsprokurors noraidīja sūdzību, uzskatot piemēroto “apturēšanu” par likumīgu. Turpmākās iesniegtās sūdzības amatā augstākam prokuroram – Krimināltiesiskā departamenta virsprokuroram, pēc tam Ģenerālprokuroram – arī tika noraidītas ar vēstulēm, kas datētas attiecīgi 2001.gada 24.janvārī un 8.februārī.

2001.gada 31.janvārī iesniedzējam piemērotā apcietinājuma termiņš izbeidzās. 2001.gada 10.februārī izbeidzās arī viena gada un sešu mēnešu termiņš, kas atbilstoši KPK 77.panta otrajai daļai nevar tikt pārsniegts pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Tomēr, tā kā iesniedzēja atbrīvošana bija “apturēta” atbilstoši KPK 77.panta piektajai daļai, viņš nevarēja tikt atbrīvots.

Ar 2001.gada 8.maija spriedumu Rīgas Kurzemes priekšpilsētas pirmās instances tiesa, izskatot citu lietu, kura ierosināta pret iesniedzēju, notiesāja viņu uz četriem gadiem un sešiem mēnešiem ar brīvības atņemšanas sodu. Pēc sprieduma pasludināšanas tiesa uzdeva “apcietināt [iesniedzēju] tiesas sēžu zālē” un ieslodzīt.

Neprecizētā datumā lieta tika nosūtīta Rīgas apgabaltiesai, kas šo lietu izskatīja pēc būtības. 2002.gada 25.jūnijā šī tiesa pārsūtīja lietu Vidzemes apgabaltiesai sakarā ar izskatāmo lietu pārslogotību. Ar 2003.gada 22.aprīļa spriedumu Vidzemes apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu viņam inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos un notiesāja viņu ar brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem.

B. Valsts tiesību normas un prakse, kas attiecas uz lietu

1. Drošības līdzekļi

a) Apcietinājums kā viens no drošības līdzekļiem

Saskaņā ar KPK 68.pantu drošības līdzeklis var tikt piemērots, ja ir pietiekams pamats varbūtībai, ka apsūdzētais izvairīsies no izmeklēšanas vai traucēs patiesības noskaidrošanu lietā. Pastāv astoņu veidu drošības līdzekļi: paraksts par dzīves vietas nemainīšanu, personisks galvojums, drošības nauda, nodošana policijas uzraudzībā, mājas arests, apcietinājums, kā arī īpaši drošības līdzekļi, kas tiek piemēroti nepilngadīgajiem un militārpersonām.

Saskaņā ar KPK 72.pantu drošības līdzekļa piemērošanā un izvēlē jāņem vērā šādi kritēriji: inkriminētā nozieguma smagums, apsūdzētā personība, varbūtība, ka apsūdzētais izvairīsies no izmeklēšanas vai traucēs patiesības noskaidrošanu lietā, viņa nodarbošanās, vecums, ģimenes stāvoklis, veselības stāvoklis, kā arī citi kritēriji. Jebkurš drošības līdzeklis var tikt piemērots ar pienācīgi motivētu lēmumu.

Saskaņā ar 76.pantu apcietinājumu var piemērot tikai tiesnesis un tikai attiecībā uz personu, kurai tiek inkriminēts noziegums, kas var tikt sodīts ar brīvības atņemšanu. Lēmums par apcietinājuma piemērošanu jāpieņem pēc prokuratūras vai policijas uzrādīto materiālu izpētes, apcietināmā klātbūtnei esot principā obligātai.

Saskaņā ar jaunā Latvijas Krimināllikuma 52.panta 4. un 5.daļu iepriekšējo apcietinājumu ieskaita brīvības atņemšanas soda laikā.

b) Apcietinājuma termiņi un lēmuma par apcietinājuma piemērošanu pārsūdzēšana

Noteikumi, kas regulē apcietinājuma termiņus un lēmuma par apcietinājuma piemērošanu pārsūdzēšanu, ir pilnīgi atšķirīgi, atkarībā no tā, vai runa ir par pirmstiesas izmeklēšanas vai iztiesāšanas stadiju.

i. Pirmstiesas izmeklēšana

Pirmstiesas izmeklēšanas stadijā (kas ietver izmeklēšanu un lietas sagatavošanu nosūtīšanai tiesai) apcietinājuma sākotnējais termiņš nevar pārsniegt divus mēnešus (KPK 77.pants). Tomēr, ja šajā termiņā nav iespējams pabeigt pirmstiesas izmeklēšanu un nosūtīt lietu tiesai, un “nav pamata grozīt drošības līdzekli”, prokurors var tiesnesim lūgt pagarināt apcietinājumu. Šajā gadījumā apsūdzētā un viņa aizstāvja uzklausīšana notiek, “ja tas ir nepieciešams”. 2001.gada 20.jūnija likums (spēkā no 2001.gada 12.jūlija) grozīja 77.panta otro daļu, precizējot, ka ikviena atrašanās apcietinājumā pagarināšana nevar pārsniegt divus mēnešus. Apsūdzētais var apstrīdēt lēmumu par apcietinājuma pagarināšanu, iesniedzot sūdzību augstākas instances tiesai, kurai jāizskata šī sūdzība septiņu dienu laikā, skaitot no tās saņemšanas dienas. Pēc “sūdzības iesniedzēja” un prokurora uzklausīšanas augstākas instances tiesa pieņem galīgo lēmumu (KPK 222.1.pants).

Šajā procesa stadijā kopīgais apcietinājuma termiņš nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt vienu gadu un sešus mēnešus; ja pēc šī termiņa notecējuma lieta vēl nav tikusi nosūtīta tiesai, apcietinātais ir obligāti jāatbrīvo.

KPK 77.panta piektā daļa nosaka sekojošo:

“Pēc izmeklēšanas pabeigšanas pirms likumā noteiktā maksimālā apcietinājuma termiņa izbeigšanās krimināllietas materiāli nekavējoši uzrādāmi apsūdzētajam un viņa aizstāvim, lai viņi varētu ar tiem iepazīties. Šajā gadījumā laiku, kas izlietots visu apsūdzēto un viņu aizstāvju iepazīstināšanai ar krimināllietas materiāliem, neieskaita tā apcietinājuma termiņā, kas piemērots kā drošības līdzeklis [..].”

Praksē prokuratūra un tiesas interpretē šo tiesību normu kā tādu, kas tām atļauj apsūdzētā turēšanu apcietinājumā visu laika periodu, kad pats apsūdzētais un, iespējams, viņa līdzapsūdzētie iepazīstas ar lietu pat pēc tam, kad ir izbeidzies tiesneša piemērotais turēšanas apcietinājumā termiņš.

KPK 83.pants nosaka sekojošo:

“Drošības līdzekli atceļ, ja tas ir nelikumīgi piemērots vai turpmāk vairs nav nepieciešams, vai groza, aizstājot ar stingrāku vai vieglāku, ja to prasa lietas apstākļi.

Drošības līdzekli atceļ vai groza ar tā izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša (tiesas) lēmumu, kura lietvedībā atrodas krimināllieta, bet izziņas izdarītāja vai prokurora nelikumīgi piemēroto drošības līdzekli var atcelt arī amatā augstāks prokurors.

Pirmstiesas izmeklēšanā tiesneša (tiesas) piemēroto drošības līdzekli (apcietinājums, mājas arests) atceļ vai groza tikai ar prokurora motivētu lēmumu, bet šā kodeksa 222.1.panta noteiktajos gadījumos – atceļ arī tiesa.”

ii. Iztiesāšanas stadija

Pēc galīgā apsūdzības raksta sastādīšanas prokuratūra nosūta lietas materiālus tiesai, kas kompetenta iztiesāt lietu (KPK 209.–211.pants). Četrpadsmit dienu laikā pēc to saņemšanas tiesai, neizlemjot jautājumu par vainu, ir jāpieņem lēmums, vai lietas materiāli ir pietiekami, lai nodotu apsūdzēto tiesai, vai lieta ir nosūtāma atpakaļ prokuratūrai vai tā ir izbeidzama. Pamatā lēmumu par apsūdzētā nodošanu tiesai pieņem viens tiesnesis (223. un 226.pants), kam tāpat ir jālemj jautājums par līdz tam laikam piemērotā drošības līdzekļa atstāšanu spēkā, grozīšanu vai atcelšanu. Ja tiesnesis uzskata, ka drošības līdzeklis ir ticis izvēlēts pareizi, viņš to apstiprina, pieņemot galīgu lēmumu. Taču, ja viņam ir šaubas par šī drošības līdzekļa likumību vai pamatotību, šī jautājuma izlemšanai viņš sasauc tiesas rīcības sēdi. Rīcības sēdes lēmumu var pārsūdzēt augstākas instances tiesā.

Saskaņā ar KPK 241.pantu “[l]ieta jāsāk izskatīt tiesas sēdē ne vēlāk par divdesmit dienām, bet izņēmuma gadījumos – ne vēlāk par vienu mēnesi no dienas, kad lieta saņemta tiesā”. Tomēr šo tiesību normu, kura saglabājusies no padomju laika un kas nekad nav bijusi grozīta, Latvijas tiesas praktiski nekad nav ievērojušas.

Principā, ja lēmums par apsūdzētā atstāšanu apcietinājumā ir pieņemts, šis lēmums paliek spēkā visu lietas iztiesāšanas laiku pirmās instances tiesā. Citiem vārdiem, līdz 2002.gada 1.novembrim apcietinājuma ilgums šajā stadijā nebija ierobežots. 2002.gada 20.jūnija likums, kas stājās spēkā tā paša gada 1.novembrī un kas grozīja KPK 77.pantu, ierobežoja šo ilgumu uz vienu gadu un sešiem mēnešiem; šis termiņš jāsāk skaitīt no brīža, kad lietu pēc būtības izskatošā tiesa ir saņēmusi lietas materiālus, un līdz brīdim, kad pirmajā instancē tiek pieņemts spriedums. Pēc šī termiņa izbeigšanās apcietinātais ir nekavējoties atbrīvojams. Tomēr “tādos sevišķi smagu noziegumu gadījumos, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu,” Augstākās tiesas Senāts varēja pagarināt apcietinājumu virs maksimālā termiņa. Pēc Satversmes tiesas 2003.gada 27.jūnija sprieduma, kas atzina daļu no šīs tiesību normas par neatbilstošu Satversmei, Parlaments to grozīja, pieņemot 2003.gada 25.septembra likumu, kurš garantē apsūdzētajam tiesības iesniegt savus apsvērumus par šādu izņēmuma pagarināšanu un kas precizēja viņa procesuālās tiesības.

Praksē, lai arī likumdošanā nav tieši noteikts lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma iesniegšanas veids šajā stadijā, tiesneši izskata visus apsūdzēto iesniegtos lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma. Atbilde bieži ir vienkāršas vēstules veidā, par kuru nevar iesniegt sūdzību; tomēr sarežģītākās lietās tiesa pieņem lēmumu (skat. lietu Lavents c. Lettonie (Lavents pret Latviju), Nr.58442/00, 45.punkts, 2002.gada 28.novembris).

Turklāt ar likumu grozītie KPK 237., 248. un 465.pants, kas stājās spēkā 1999.gada 1.aprīlī, noteica tiesības iesniegt sūdzības par lēmumiem, kas pieņemti par drošības līdzekļiem iztiesāšanas stadijā, taču šis likums attiecas tikai uz laiku pēc tam, kad ir uzsākta lietas iztiesāšana tiesā. Šīs tiesības realizācija pakļauta nosacījumam, ka lietas iztiesāšanai ir jābūt atliktai vismaz uz vienu mēnesi. Sūdzība var tikt iesniegta septiņu dienu laikā pēc attiecīgā lēmuma paziņošanas, un tiesai sūdzība jāizskata septiņu dienu laikā no tās saņemšanas dienas.

226.panta trešā daļa beigās visbeidzot precizē, ka apsūdzētais var atkārtot savu lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma tiesas sēdē, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības.

2. Lietas materiālu uzrādīšana pusēm

Saskaņā ar KPK 202.pantu – kad pabeigta pirmstiesas izmeklēšana, prokuratūra par to informē cietušo, civilprasītājus, kā arī viņu pārstāvjus, vienlaikus izskaidrojot, ka tiem ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem. Tādējādi, ja viņi to lūdz, viņiem ir uzrādāmi lietas materiāli, un viņi var iesniegt prokuroram lūgumus un procesuāla rakstura sūdzības. 203.pants nosaka:

“Kad prokurors atzinis savāktos pierādījumus par pietiekamiem apsūdzības raksta sastādīšanai, tad pēc šā kodeksa 202.panta prasību izpildīšanas viņam jāpaziņo apsūdzētajam, ka izmeklēšana viņa lietā pabeigta un ka viņam kā personīgi, tā arī ar aizstāvja palīdzību ir tiesība iepazīties ar visiem lietas materiāliem un pieteikt lūgumus par pirmstiesas izmeklēšanas papildināšanu. Pēc tam apsūdzētajam tiek uzrādīti visi lietas materiāli sašūtā un numurētā veidā, lai viņš ar tiem iepazītos. Ja pirmstiesas izmeklēšanas laikā ir izdarīti kino uzņēmumi, video vai skaņu ieraksti, tos demonstrē vai atskaņo apsūdzētajam un viņa aizstāvim.

Ja lietā pie kriminālatbildības saukti vairāki apsūdzētie, katram no viņiem jāuzrāda visi pirmstiesas izmeklēšanas materiāli.

[..]

Nedrīkst ierobežot laiku, kas nepieciešams, lai apsūdzētais un viņa aizstāvis iepazītos ar visiem lietas materiāliem. Tomēr, ja apsūdzētais un viņa pārstāvis nepārprotami novilcina iepazīšanos ar lietas materiāliem, tad prokurors ir tiesīgs ar motivētu lēmumu noteikt termiņu, kādā jāiepazīstas ar lietas materiāliem.”

3. Sūdzības par prokurora lēmumiem

Atbilstošās KPK tiesību normas nosaka sekojošo:

95.panta 3.daļa

“Apsūdzētajam ir tiesības: [..] pieteikt lūgumus; [..] iesniegt sūdzības par izziņas izdarītāja, prokurora un tiesas darbībām un lēmumiem; [..]”

221.pants

“Prokurors, kas uzrauga izziņas izdarīšanu, sūdzību izšķir desmit dienu laikā pēc tās saņemšanas. Amatā augstāks prokurors izšķir sūdzību desmit dienu laikā, bet, ja sūdzības izskatīšanai ir nepieciešama papildu pārbaude vai jāpieprasa papildu ziņas, – trīsdesmit dienu laikā. Par sūdzības izskatīšanas rezultātiem paziņo sūdzības iesniedzējam. Ja sūdzību noraida, prokurors paziņo motīvus, kuru dēļ sūdzība atzīta par nepamatotu, un izskaidro lēmuma pārsūdzēšanas kārtību.

Prokurora lēmumu, kas pieņemts, izšķirot iesniegto sūdzību, izziņas izdarītājs, kā arī sūdzētājs var pārsūdzēt amatā augstākam prokuroram.”

222.pants

“Sūdzības par prokurora darbībām iesniedzamas amatā augstākam prokuroram un izšķiramas šā kodeksa 220. un 221.pantā paredzētajā kārtībā.”

SŪDZĪBAS

Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1.punkta c) apakšpunktu, iesniedzējs sūdzas par to, ka laikā no 2001.gada 31.janvāra, kad izbeidzās viņa turēšanas apcietinājumā termiņš, līdz 2001.gada 8.maijam, kad attiecīgā tiesa viņu notiesāja ar brīvības atņemšanas sodu citā krimināllietā, viņš atradās ieslodzījumā bez likumīga pamata un bez jebkāda tiesas lēmuma, kas atļautu šādu turēšanu apcietinājumā. Viņš tostarp uzsver, ka viņa atrašanās apcietinājumā bija pagarināta pat pēc 2001.gada 10.februāra, kad atbilstoši KPK 77.panta otrajai daļai viņš obligāti bija atbrīvojams.

Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 4.punktu, iesniedzējs sūdzas par to, ka nebija iespēja vērsties tiesā, kas pārbaudītu viņa atrašanās apcietinājumā tiesiskumu visā iepriekšminētajā laikā. Šajā sakarā, atzīstot, ka KPK 222.1.pants viņam piešķīra tiesības iesniegt sūdzības par lēmumiem, ar kuriem tika pagarināta atrašanās apcietinājumā, viņš tomēr norāda, ka viņam nebija atbilstošas iespējas iesniegt sūdzības, lai apstrīdētu savu atrašanos apcietinājumā pēc turēšanas apcietinājumā termiņa izbeigšanās, tas ir, pēc 2001.gada 31.janvāra.

JURIDISKAIS ASPEKTS

A. Par valdības iebildumu

1. Pušu argumenti

a) Valdība

Valdība vispirms norāda uz to, ka iesniedzējs nav izsmēlis iekšējās tiesību aizsardzības iespējas Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē. Atbilstoši valdības teiktajam iesniedzēja turēšanas apcietinājumā pamatā bija prokurora 2001.gada 5.janvāra lēmums par lietas pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu, iepazīstināšanu ar lietu aizstāvību un parastā apcietinājuma termiņa tecējuma apturēšanu. Tādējādi iesniedzējam bija tiesības apstrīdēt šo lēmumu, pārsūdzot to amatā augstākam prokuroram saskaņā ar KPK 222.pantu, ko viņš neizdarīja. Bez tam viņš varēja izmantot šī paša likuma 95.pantā paredzēto iespēju un lūgt prokuratūrai pārskatīt viņa turēšanas apcietinājumā tiesiskumu visā iepriekšminētā perioda laikā; taču arī šo iespēju viņš neizmantoja.

Valdība uzskata, ka abas iepriekšminētās tiesību normas izpilda Tiesas judikatūrā noteiktās prasības; jo īpaši, tās abas ir pilnībā pieejamas un tās ir spējīgas sniegt tiesisko aizsardzību iespējamiem pārkāpumiem. Šajā sakarā valdība atgādina, ka saskaņā ar KPK 83.pantu, izņemot 222.1.pantā paredzētos gadījumus, tikai prokurors var mainīt tiesas piemēroto drošības līdzekli. Tāpat valdība atgādina, ka šī likuma 221.pants uzliek prokuroram pienākumu motivēt savus lēmumus; tādējādi viņam ir patiešām jāizskata ikviens lūgums par drošības līdzekļa grozīšanu.

Valdība atzīst, ka iesniedzējs patiešām ir iesniedzis sūdzību par prokurora 2001.gada 12.janvāra lēmumu, ar kuru cietušajam A.R. bija atļauts iepazīties ar lietu tajā pašā laikā, kad apsūdzētajiem. Taču, lai arī šis lēmums skāra arī iesniedzēja atrašanās apcietinājumā tiesiskumu, tas attiecās uz pavisam citu jautājumu. Lēmumā bija apskatīts jautājums par to, vai KPK izpratnē bija likumīgi neatbrīvot apsūdzēto laikā, kamēr kāds cits un nevis prokurors un aizstāvība iepazinās ar lietas materiāliem; pretēji, 2001.gada 5.janvāra lēmums attiecās uz KPK 77.panta piemērošanu un atrašanās apcietinājumā termiņa apturēšanu kā tādu, un iesniedzējs nebija apstrīdējis šo lēmumu.

Valdība uzskata, ka šie apsvērumi ir tiklab attiecināmi uz sūdzību par Konvencijas 5.panta 1.punkta c) apakšpunktu, kā uz sūdzību par iespējamo efektīvas tiesas kontroles trūkumu pār iesniedzēja atrašanos apcietinājumā, kas iesniegta, atsaucoties uz 5.panta 4.punktu. Atsaucoties jo īpaši uz spriedumu lietā E. c. Norvège (E. pret Norvēģiju; 1990.gada 29.augusts, A sērija, Nr.181–A), valdība ir pārliecināta, ka iepriekšminētā sūdzības iesniegšanas iespēja prokuratūrā “ir pietiekami skaidra, lai sniegtu attiecīgajai personai atbilstošu aizsardzību pret patvaļīgu brīvības atņemšanu” (op. cit., 25.–26.lpp., 60.punkts). Turklāt atbilstoši valdības teiktajam iesniedzējs “nav vērsies kompetentās iestādēs, iesniedzot sūdzību par to, ka nepastāv iespēja pārbaudīt viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu valsts tiesību izpratnē”.

Ņemot vērā iepriekšminēto, valdība secina, ka iesniedzējs nav devis Latvijas iestādēm iespēju sniegt tiesisko aizsardzību viņa sūdzībām, izmantojot Latvijas tiesībās paredzētās iespējas, un ka tādējādi iesniegums ir atzīstams par nepieņemamu izskatīšanai sakarā ar to, ka nav izsmeltas iekšējās tiesību aizsardzības iespējas.

b) Iesniedzējs

Iesniedzējs atspēko valdības argumentus. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam “efektīvas tiesību aizsardzības iespējas” Konvencijas 5.panta 1.daļas c) apakšpunkta izpratnē principā ir iespējas, kādas noteiktas šī paša panta ceturtajā punktā. Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Konvencijas 5.panta 4.punkts prasa, lai tiesību aizsardzības iespējas būtu izmantojamas institūcijā, kam ir nodotas tiesu varas funkcijas un kas, jo īpaši, ir neatkarīga no izpildvaras un no pusēm; taču prokuratūra, kas ir viena no pusēm tiesā, acīmredzami neizpilda šo kritēriju. Tāpat 5.panta 4.punktā noteiktā procedūra prasa, lai tiktu noturēta tiesas sēde nolūkā noteikt minētās atrašanās apcietinājumā tiesiskumu; taču procedūrā, uz kuru atsaucas valdība, nav paredzēta noklausīšanās. Visbeidzot, likums ir pārāk neskaidrs attiecībā uz to, cik daudz amatā augstākie prokurori ir kompetenti izskatīt valdības ieteikto sūdzības iesniegšanas iespēju un cik daudz laika tas paņemtu.

Lai arī šī procedūra neizpilda efektivitātes prasības, iesniedzējs iesniedza sūdzību amatā augstākam prokuroram par prokurora 2001.gada 12.janvāra lēmumu. Izskaidrojot šo sūdzības iesniegšanas iespēju, iesniedzējs atgādina, ka KPK 77.panta otrā daļa skaidri prasa apsūdzētā atbrīvošanu, kad pagājis viens gads un seši mēneši, sākot no viņa apcietināšanas. Tomēr šī paša panta piektā daļa praksē tiek interpretēta tādējādi, ka tā atļauj turēt apsūdzēto apcietinājumā pat pēc šī iepriekšminētā termiņa iestāšanās, ja šis apsūdzētais vai viņa advokāts iepazīstas ar izmeklēšanas materiāliem. Tādējādi šī ir situācija, kas izriet tieši no likuma. Iesniedzējs ilustrē šo situāciju, sniedzot šādu piemēru: ja personas atrašanās apcietinājumā ir pagarināta ar 1.jūnija lēmumu un ja viena gada un sešu mēnešu termiņš beidzas 1.septembrī, 1.augusts būs pēdējais datums, kad pārbaudīs viņa atrašanās apcietinājumā tiesiskumu un kad lietas materiāli tiks nosūtīti aizstāvībai. Ja apsūdzētais iepazīstas ar lietas materiāliem līdz 1.decembrim, viņš tiks paturēts apcietinājumā, neskatoties uz to, ka maksimālais termiņš turēšanai apcietinājumā būs jau iestājies. Taču, tā kā saskaņā ar KPK laiks, kas veltīts, lai iepazītos ar izmeklēšanas materiāliem, nav iekļauts minētajā termiņā, persona parasti vēl var palikt ieslodzījumā līdz nākamā gada 1.janvārim, jo šis papildu mēnesis ir palicis pāri no tiesas apstiprinātā parastā termiņa.

Iesniedzējs tālāk atgādina, ka KPK 202. un 203.pants ir ļoti skaidri attiecībā uz to, ka tie uzliek par pienākumu iepazīstināt ar lietas materiāliem vispirms cietušo un pēc tam apsūdzēto, nevis otrādi; taču šajā lietā tika pārkāpts šis noteikums. Pēdējā atļauja iesniedzēja turēšanai apcietinājumā izbeidzās 2001.gada 31.janvārī; attiecībā uz viņu viena gada un sešu mēnešu maksimālais termiņš beidzās 2001.gada 7.februārī. Tomēr iesniedzēja atbrīvošana tika apturēta, piemērojot 77.panta piekto daļu. Ņemot to vērā, prokuratūras 2001.gada 5.janvāra lēmums atbilda valsts tiesību aktiem; paziņojot par pirms­tiesas izmeklēšanas pabeigšanu, lēmums tikai īstenoja iepriekšminētajā 77.pantā jau skaidri ietvertās juridiskās sekas. No otras puses, 2001.gada 12.janvāra lēmums, kas pēc būtības nozīmēja izmeklēšanas vēlreizēju uzsākšanu un 5.janvāra lēmuma apturošā spēka ex tunc atsaukšanu, bija acīmredzami pretrunā likumam; tādējādi šis lēmums bija pamatā nelikumīgajai situācijai, par kuru sūdzas iesniedzējs. Tādējādi viņš ir pārliecināts, ka viņš bija pieņēmis pareizo lēmumu, pārsūdzot 12.janvāra lēmumu tā vietā, lai pārsūdzētu 5.janvāra lēmumu.

Visbeidzot, attiecībā uz Konvencijas 5.panta 4.punktu iesniedzējs atgādina – tas, ka nepastāv efektīvas tiesiskās aizsardzības iespējas, ir pienākuma neizpilde no likumdevēja puses; tādējādi jebkuras sūdzības iesniegšanas iespējas prokuratūrā būtu veltīgas šajā sakarā.

2. Tiesas vērtējums

Tiesa atgādina, ka Konvencijas 35.panta 1.punktā paredzētā noteikuma par iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu mērķis ir dot Līgumslēdzējvalstīm iespēju novērst vai sniegt tiesisku aizsardzību iespējamiem pārkāpumiem no šo valstu puses, pirms Tiesa tos izskata (skat. kā vienu no Lielajā palātā skatīto lietu Selmouni c. France (Selmouni pret Franciju), Nr. 25803/94, 74.punkts, CEDH 1999–V, un Lielajā palātā skatīto lietu Kudla c. Pologne (Kudla pret Poliju), Nr. 30210/96, 152.punkts, CEDH 2000–XI). Tomēr 35.panta 1.daļa prasa tikai tādu tiesisko aizsardzības iespēju izsmelšanu, kas ir pieejamas, efektīvas un atbilstošas, tas ir, tām jābūt pietiekami noteiktām kā praksē, tā teorijā, bez kā tām nav nepieciešamās efektivitātes un pieejamības (skat., piemēram, 1996.gada 23.aprīļa spriedumu lietā Remli c. France (Remli pret Franciju), Recueil 1996–II, p.571, 33.punkts, un lietu Wloch c. Pologne (Wloch pret Poliju), Nr. 27785/95, 89.punkts, CEDH 2000–XI). Pie tam 35.panta 1.punkts ir piemērojams elastīgi un bez pārmērīga formālisma (skat. 1997.gada 27.novembra spriedumu lietā K.–F. c. Allemagne (K.–F. pret Vāciju), Recueil 1997–VII, pp.2670–2671, 46.punkts).

Bez tam Tiesa atgādina, ka iepriekš minētā 35.panta 1.daļa paredz arī pierādījuma nastas sadali. Valdībai ir pienākums pārliecināt Tiesu, ka faktu norises laikā attiecīgā tiesiskās aizsardzības iespēja bija efektīva un pieejama. Kad tas tiek pierādīts, tālāk iesniedzējam ir jāpierāda, ka valdības piesauktā tiesiskās aizsardzības iespēja bija izmantota vai kāda iemesla dēļ nebija atbilstoša un efektīva, ievērojot lietas faktus, vai vēl bija kādi noteikti apstākļi, kas viņu atbrīvoja no šī pienākuma (skat. iepriekšminēto spriedumu lietā Selmouni c. France (Selmouni pret Franciju), 76.punkts).

Visbeidzot, Tiesa atgādina – jautājumā par brīvības atņemšanas likumīgumu Konvencijas 5.panta 1.punkta izpratnē ir rūpīgi jānošķir divas dažādas tiesības, proti, no vienas puses, tiesības, lai tiesa izvērtē atrašanās apcietinājumā likumīgumu, un, no otras puses, tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību par atrašanos apcietinājumā, kas ir pretrunā 5.pantam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Włoch c. Pologne (Włoch pret Poliju), 90.punkts, kā arī 2000.gada 6.aprīļa lēmumu lietā Zdebski et autres c. Pologne (Zdebski un citi pret Poliju), Nr. 27748/95, un 2003.gada 4.marta lēmumu lietā Imre c. Hongrie (Imre pret Ungāriju), Nr. 53129/99). Tā kā puses nekad nav pieminējušas šo pēdējo minēto tiesību, Tiesa uzskata, ka vienīgā sūdzība, attiecībā uz kuru valdība varētu norādīt uz tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu, būtu iesniedzējam pieejama sūdzību iesniegšanas iespēja laikā no 2001.gada 31.janvāra līdz 8.maijam.

Tiesa atzīst – ja attiecīgajās valsts tiesībās prokuratūrai ir tiesības grozīt drošības līdzekli, sūdzības iesniegšana visiem šīs institūcijas kompetentiem amatā augstākiem prokuroriem var būt efektīva sūdzību iesniegšanas iespēja, kas ir izsmeļama 35.panta 1.punkta izpratnē (skat. iepriekš minēto lēmumu lietā Zdebski et autres c. Pologne (Zdebski un citi pret Poliju)). Taču 2001.gada 15.janvārī iesniedzējs vērsās prokuratūrā ar sūdzību par prokurora lēmumu, kas pieņemts trīs dienas iepriekš un ar ko tika saglabāts viņa atrašanās apcietinājumā maksimālā termiņa tecējuma “apturēšana” sakarā ar to, ka lietā esošais cietušais iepazinās ar lietas materiāliem. Savā sūdzībā iesniedzējs norāda, ka šāda “apturēšana” ir nelikumīga Latvijas tiesību izpratnē; minētā “apturēšana” tieši ietekmēja atrašanās apcietinājumā kopējo termiņu, ieskaitot laiku pēc 2001.gada 31.janvāra. Pēc viņa sūdzības noraidīšanas iesniedzējs mēģināja iesniegt sūdzību divām, līmeni augstākām prokuratūrām. Tādējādi viņš izmantoja procesuāli pieejamu un atbilstošu iespēju attiecībā uz viņa sūdzību par viņa atrašanās apcietinājumā iespējamo nelikumīgumu.

Attiecībā uz to, ka valdība iesniedzējam pārmet to, ka viņš nav pārsūdzējis 2001.gada 5.janvāra lēmumu, Tiesa piezīmē, ka šis lēmums tikai paziņoja par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu, un uzdeva nosūtīt izmeklēšanas materiālus iesniedzējam un viņa advokātam; tādējādi tas jebkurā gadījumā ir parasts un vienveidīgs procesuāls lēmums. Šis lēmums apturēja iesniedzēja turēšanas apcietinājumā termiņa atskaiti, bet šī apturēšana bija tikai likumsakarīgs turpinājums, kas izrietēja no KPK 77.panta piektās daļas; proti, prokuratūras ziņā nebija pateikt, vai bija nepieciešams vai nebija nepieciešams apturēt minētā termiņa atskaiti. Kas attiecas uz Ģenerālprokuratūras 2001.gada 8.janvāra vēstuli, tā bija parasta, informāciju saturošs dokuments, kas atgādināja likumā noteikto. Tādējādi Tiesa secina, ka turpināšana turēt personu apcietinājumā pēc noteiktā termiņa iestāšanās ir noteikta likumā, jo prokuratūras pieņemtais lēmums par izmeklēšanas pabeigšanu tikai izraisa šādas sekas. Šādos apstākļos nevar pārmest iesniedzējam to, ka viņš nav iesniedzis sūdzību pret 2001.gada 5.janvāra lēmumu.

Attiecībā uz KPK 95.pantu Tiesa konstatē, ka šis pants satur tikai apsūdzēto procesuālo pamattiesību vispārīgu uzskaitījumu; taču tas neprecizē ne iespējamās sūdzības iesniegšanas iespējas izmantošanas kārtību, ne pat kompetento iestādi, kurai būtu piekritīga šāda sūdzība. Tādējādi iepriekš minētais 95.pants neparedz nekādu sūdzības iesniegšanas iespēju, par kuru varētu teikt, ka tā “pastāv pietiekami skaidri”, un valdība nevar atsaukties uz šo tiesību normu, lai apgalvotu, ka nav ievērots Konvencijas 35.panta 1.punkts.

Kas attiecas īpaši uz Konvencijas 5.panta 4.punktu, Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs kritizē to, ka Latvijas tiesībās nepastāv efektīva tiesas kontrole, lai pārbaudītu atrašanās apcietinājumā likumīgumu attiecīgajā periodā. Ņemot to vērā, Tiesa nesaskata jēgu iesniegt sūdzību prokuratūrā, kuru valdība nekad nav uzsvērusi kā tādu, kas ir “tiesa” 5.panta 4.punkta izpratnē, lai piekļūtu tiesai.

Visbeidzot, valdība pārmet iesniedzējam to, ka viņš nav “vērsies kompetentās iestādēs ar sūdzību par to, ka nepastāv iespēja saņemt savas atrašanās apcietinājumā likumīguma kontroli valsts tiesību izpratnē”; tomēr valdība nav precizējusi, kuras ir šīs iestādes. Kas attiecas uz Satversmes tiesu, kura vienīgā saskaņā ar Latvijas tiesībām ir kompetenta izvērtēt likuma atbilstību Satversmei un Latvijai sais­tošajiem starptautiskajiem līgumiem, Tiesa atgādina, ka tiesības vērsties šajā tiesā ar konstitucionālo sūdzību personām bija, tikai sākot ar 2001.gada 1.jūliju, tas ir, pēc tam, kad bija pagājis šajā iesniegumā norādītais laika periods (skat. lēmumu lietā Grišankova et Grišankovs c. Lettonie (Grišankova un Grišankovs pret Latviju), Nr. 36117/02, CEDH 2003–II).

Kopumā valdība nav pārliecinājusi Tiesu par to, ka Latvijas tiesību sistēmā pastāv efektīvas sūdzību iesniegšanas iespēja Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē, kuru iesniedzējs būtu varējis izsmelt, lai saņemtu tiesisko aizsardzību savām sūdzībām. Tādējādi valdības iebildums ir noraidāms. Turklāt Tiesa uzskata, ka šis secinājums to atbrīvo no pienākuma izvērtēt saikni starp noteikumu par iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu un Konvencijas 5.panta 4.punkta garantijām.

B. Par sūdzību būtību

1. Sūdzība par Konvencijas 5.panta 1.punkta c) apakšpunktu

Iesniedzējs sūdzas par to, ka viņa turēšana apcietinājumā laikā no 2001.gada 31.janvāra līdz 8.maijam pārkāpa Konvencijas 5.panta 1.punkta c) apakšpunktu, kas nosaka sekojošo:

“Ikvienam ir tiesības uz personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto kārtību:

[..]

c) ja persona tiek tiesiski aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām tiesību aizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir izdarījusi sodāmu nodarījumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas; [..].”

Valdība nesniedz nevienu īpašu argumentu par šīs sūdzības būtību. Iesniedzējs savukārt, atsaucoties uz Tiesas pastāvīgo judikatūru, uzskata, ka viņa turēšana apcietinājumā pārkāpa 5.panta 1.punkta c) apakšpunktu.

Tiesa, ņemot vērā visus pušu argumentus, uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts.

2. Sūdzība par Konvencijas 5.panta 4.punktu

Iesniedzējs sūdzas par to, ka nepastāv efektīvas iespējas iesniegt sūdzību tiesā, kas viņam būtu varējusi pārbaudīt viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu laikā no 2001.gada 31.janvāra līdz 8.maijam. Viņš atsaucas uz Konvencijas 5.panta 4.punktu, kas nosaka sekojošo:

“Jebkura persona, kurai aizturot vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas tiesiskumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi tiesiska.”

Valdība atgādina, ka “gadījumā, ja nepastāv periodiska un automātiska tiesas kontrole”, personai ir vismaz jābūt tiesībām “iesniegt ik pēc noteikta laika sūdzību tiesā, lai apstrīdētu savas ieslodzīšanas “tiesiskumu”” (1981.gada 5.novembra spriedums lietā X. c. Royaume–Uni (X. pret Apvienoto Karalisti), A sērija, Nr.46, 22.–23.lpp., 52.punkts). Taču šajā lietā šī prasība bija izpildīta. Pirmstiesas izmeklēšanas laikā iesniedzēja atrašanās apcietinājumā tiesiskumu izvērtēja tiesa ik pēc diviem mēnešiem un dažreiz pat katru mēnesi. Attiecībā uz procesu pēc 2001.gada 31.janvāra, proti, pēc tam, kad lieta tika nosūtīta tiesai, kas to izskatīs pēc būtības, iesniedzējs jebkurā brīdī varēja vērsties pie prokurora, iesniedzot lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma; prokurors tā rezultātā izvērtētu, vai viņa atrašanās apcietinājumā vēl joprojām bija tiesiska un pamatota. Valdība atzīmē, ka Tiesa varētu uzskatīt šādu sūdzības iesniegšanas iespēju par neefektīvu. Tomēr valdība uzstāj uz to, ka attiecīgais laika periods ilga tikai trīs mēnešus un astoņas dienas; šādu laika periodu nevar atzīt par pārmērīgu vai nesaprātīgu, ņemot vērā jo īpaši to, ka prokuratūra bija noraidījusi visus iesniedzēja iesniegtos lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma pirmstiesas izmeklēšanas laikā un ka iesniedzējs tos neapstrīdēja, neiesniedzot sūdzību. Kopumā ņemot, nav noticis Konvencijas 5.panta 4.punkta pārkāpums.

Iesniedzējs apstrīd to, ka Latvijas tiesību izpratnē lietas materiālu uzrādīšana aizstāvībai rada nenoteiktu laika periodu, kura ilgums ir atkarīgs no tā, kā apsūdzētie iepazīstas ar izmeklēšanas materiāliem. Visā šajā laikā apsūdzētais paliek ieslodzīts un ir atstāts bez jebkādas viņa atrašanās apcietinājumā tiesiskuma kontroles. Šādas kontroles trūkums izriet no kopā piemērojamām KPK 77.panta normām: tā piektajā daļā paredzētā apturēšana nozīmē to, ka pēdējais tiesneša apstiprinātais mandāts apcietinājuma piemērošanai tiek pagarināts līdz brīdim, kad apsūdzētie ir iepazinušies ar lietas materiāliem. Pēc tam, kad prokurors ir paziņojis par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu, nākamais brīdis, kad atkal tiek izvērtēts turēšanas apcietinājumā tiesiskums, ir rīcības sēde, kuras rezultātā viens tiesnesis vai vairāki tiesneši pieņem lēmumu “par apsūdzētā nodošanu tiesai” un par to, vai ir nepieciešams saglabāt viņam piemēroto drošības līdzekli. Tomēr laiks, kādā apsūdzētie iepazīstas ar lietas materiāliem, var būt dažāds atkarībā no lietas, un šāda iepazīšanās faktiski ir atkarīga no diviem faktoriem: pirmkārt, paša apsūdzētā un, otrkārt, citu lietā iesaistīto personu iepazīšanās ar lietas materiāliem ātrums. Ja otrais faktors nav atkarīgs no apsūdzētā gribas, pirmais rada bīstamu spiedienu, prasot tam vai nu atteikties no savām procesuālajām tiesībām vai nu tās pilnīgi un efektīvi neizmantot. Tādējādi, šajā laika periodā tiesas kontroles pieejamība Konvencijas 5.panta 4.punkta izpratnē ir atkarīga no tā, kādā apjomā apsūdzētais un citas lietā iesaistītās personas vēlas izmantot savas likumīgās procesuālās tiesības.

Apkopojot iepriekšminēto, iesniedzējs uzskata, ka viņam nebija nodrošināta 5.panta 4.punktā paredzētā sūdzības iesniegšanas iespēja vairāk nekā trīs mēnešus, un šāds laika periods pārsniedz “saprātīga laika perioda” robežu šī panta izpratnē. Tā kā Latvijas tiesību akti šajā stadijā neparedz nekādu habeas corpus procesu, kas izvērtētu ieslodzītā turēšanas apcietinājumā tiesiskumu pēc viņa paša iniciatīvas, iesniedzējs uzskata, ka viņa tiesības, ko paredz 5.panta 4.punkts, ir bijušas pārkāptas.

Tāpat kā attiecībā uz iepriekšminēto sūdzību, Tiesa, ņemot vērā visus pušu argumentus, uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts.

Ar šādu pamatojumu Tiesa vienprātīgi

atzīst iesniegumu par pieņemamu izskatīšanai, lietu pēc būtības izskatot vēlāk.

Ārlietu ministrijas tulkojums