"Paplašināšana ir lielu pārrunu vērta"

Debates par Eiropas Savienības paplašināšanos atklāja, cik ļoti ir mainījies starptautiskais klimats kopš triumfālās Parīzes tikšanās pirms 10 gadiem, kad tika pasludināts mērķis izveidot miermīlīgu, demokrātisku un vienotu Eiropu. Eiropas Savienības valstu valdības vēl aizvien turas pie solījuma noteiktā laika posmā uzņemt 12 kandidātvalstis, Turciju paturot aizmugurējā plānā, taču sākotnējā misijas apziņa, kas viņus uz šo darbu iedvesmoja, ir zudusi. Paplašināšanās ir kļuvusi par apgrūtinošu pienākumu. Tā kā nav ārēju draudu, vairs nav steidzami ES drošības koncepciju piemērot Austrumeiropas reģionam. Rietumvalstu valdības daudz vairāk ir norūpējušās par ekonomisko standartu atšķirību, pat plaisu, kas eksistē starp ES dalībvalstīm un kandidātvalstīm. Viduseiropas un Austrumeiropas valstis ir spērušas milzu soļus savā attīstībā, taču Rietumeiropa nestāvēs uz vietas un negaidīs, kamēr to panāk. Galvenie viedokļi par paplašināšanos ES valstīs labākajā gadījumā ir vienaldzīgi, sliktākajā — naidīgi. Trijās šobrīd "pirmās frontes līnijas" valstīs — Austrijā, Vācijā un Somijā — saskaņā ar jaunākajiem aptaujas datiem tikai 20% vēlētāju atbalsta paplašināšanos. Cilvēkus ir iespaidojušas pārspīlētas plaši izplatītās bailes no imigrantu un darba meklētāju invāzijas, krimināliem elementiem un narkomāniem. Ksenofobijas palielināšanās ir vērojama ne tikai Austrijā vien.

Augstākajā līmenī opozīcija paplašināšanai izmanto daudz modernākus un zinātniskākus apsvērumus. Kā neizbēgamu daudzas dalībvalstis min mazāku rīcības saskaņotību, lielākas ekonomiskās un politisko kultūru atšķirības, kā arī dažādās drošības intereses. Lēmumu pieņemšana kļūs aizvien sarežģītāka. Aizvien grūtāk kļūs sasniegt sākotnējo mērķi — pasaules arēnā Eiropas Savienību padarīt par tikpat nozīmīgu dalībnieci kā Amerikas Savienotās Valstis. Tādējādi parādās tādas idejas, kā radīt atsevišķu federālu struktūru ES vai arī atsevišķu sekretariātu Francijas un Vācijas direktorātam. Saprotams, ka mazo valstu valdības prasa vienlīdzību dalībvalstu starpā. Pagaidām vēl realitātē dažas dalībvalstis ir vienlīdzīgākas par citām. Ekonomiskā un monetārā apvienība — eiro grupa — faktiski jau tuvinās ciešai savienībai plašākos ietvaros. Pāris pagājušo gadu tendence ir bijusi sadarbības intensificēšana nacionālo valdību starpā, nevis pastiprināta kopēju lēmumu pieņemšana.

Pretējie viedokļi Eiropas Savienībā ir radījuši satraukumu kandidātvalstu starpā. Tās netiecas pēc dalības ES, lai iegūtu otrās šķiras statusu. Kandidātvalstis ir pārdzīvojušas daudzas sāpīgas reformas, cerot, ka tās tiks uzņemtas ES, apliecinot to neatkarību. Tagad kandidātvalstīm ir iemesls aizdomām, ka Eiropas Savienība varētu censties atlikt vai ierobežot paplašināšanos. Izdevību atlikt paplašināšanos centās rast starpvalstu konference ar lēmumu pieņemšanas procedūras reformēšanu. Taču nolīgums un tā ratifikācija tiks pabeigti laikā — līdz 2001. gada beigām. Ilgāk vairs nav iespējams atlikt jautājumu, kuras valstis uzņem pirmās un kad tas notiks. Dominē vēlme paplašināšanās vilni tomēr ierobežot.

Nesenais divu valstsvīru Valerī Žiskāra d’Estēna un Helmuta Šmita piedāvājums var piepildīties. Viņi uzskata, ka trim Viduseiropas valstīm, kas ir uzņemtas NATO — Ungārijai, Polijai un Čehijai — ir jādod prioritāte, kamēr pārējā Viduseiropa un Austrumeiropa var apvienoties kopējā tirdzniecības un ekonomikas apvienībā ar minimālu politisko integrāciju.

Šī koncepcija ir iezīmēta, lai aizsargātu ES spēju aktīvi darboties starptautiskās lietās. Ja tas būtu piedāvāts pirms izstrādātā paplašināšanās projekta, kandidātvalstīm tas varētu būt pieņemami. Taču tagad, kad sarunas no vienādām starta pozīcijām ir sāktas ar 12 valstīm, to varētu uzskatīt par soli atpakaļ uz jaunu Eiropas sadalīšanu ar potenciāli bīstamām ģeopolitiskām sekām. Lielā mērā paplašināšanos neizbēgami ietekmē attiecības ar Krieviju.

Kamēr Krievijas dalība Eiropas Savienībā nav iespējama, ES stratēģijas mērķis ir iesaistīt Krieviju integrācijas procesā, nodrošinot mieru un stabilitāti Eiropā. Bet, ja ES paplašināšanās apstāsies pie NATO austrumu robežām, tiks radīta liela nestabilitātes un nenoteiktības zona starp Krieviju un Eiropas Savienību. Tad NATO atliks rēķināties ar piespiedu kārtā radušos jaunu ģeopolitisko dalījumu, riskējot izraisīt jaunas tendences Krievijā.

"International Herald Tribune"

— 2000.09.15.

Makss Jakobsons