Trimdas arhīviem jāatgriežas mājās

Pēc referāta ALA 54.kongresā Kalamazū, Mičiganā, 2005.gada 13.maijā
Pērn, ievadot konferenci “Trimda, kultūra, nacionālā identitāte”, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga emocionāli runāja par atmiņu, dokumentu un citu trimdas dokumentāro liecību vākšanu un trimdas vēstures pētniecību. Latvijas Valsts arhīva direktore Daina Kļaviņa savā referātā uzsvēra, ka mums vienīgajiem Baltijā nav sava trimdas pētniecības centra, un aicināja to Rīgā izveidot. Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valde šo iniciatīvu atbalstīja. Bet nepietiek izveidot trimdas pētniecības centru, jāsāk tūlīt sistemātiska trimdas arhīvu apzināšana un to vākšana.
Latvijas Valsts arhīvs ar trimdas arhīvu vākšanu, kārtošanu, glabāšanu un popularizēšanu nodarbojas kopš 1993.gada. Pienācis laiks izvērtēt, kā vēl trūkst, ko darīt. Protams, kopīgiem spēkiem, ja vēlamies Rīgā radīt trimdas pētniecības centru. Tā darbība, pētījumu precizitāte un objektivitāte būs atkarīga ne tikai no zinātnieku kvalifikācijas, bet arī no dokumentārā mantojuma pilnīguma.
Vispirms jāaptver un prātā un sirdī jāieraksta, ka trimda ir visas mūsu tautas vēstures neatņemama sastāvdaļa. Esam vienas mātes bērni, un viss, ko robežas vienā un otrā pusē esam paveikuši, ir vienots Latvijas vēstures un kultūras mantojums.
Nozīmīgākais darbs latviskās identitātes saglabāšanā, cīņa par dzimtenes valstiskās neatkarības atgūšanu notika dažādās trimdas biedrībās un organizācijās. Tajās uzkrāti visprecīzāk trimdas darbību raksturojoši dokumenti. Daudzas no biedrībām un organizācijām darbību sen beigušas, citas joprojām enerģiski strādā, vēl kādas lēni velk dzīvību.
Vai ir pilnīgs priekšstats, cik latviešu organizāciju pavisam pasaulē bijis šajos 60 gados? Latvijas Valsts arhīvā, kas veidojas par nopietnāko un plašāko trimdas dokumentārā mantojuma vākšanas centru Rīgā, to nezinām. Neesmu pārliecināts, vai arī ārpus Latvijas kāds ir strādājis vai joprojām strādā pie trimdas latviešu biedrību apzināšanas, to vēstures apkopošanas un darbības izvērtējuma. Katrai no tām ir bijis kāds nopietns uzdevums, katra veikusi nozīmīgu darbu latviešu labā ASV, Kanādā vai kur citur. Katra šo organizāciju vai biedrību arhīvu bojāeja nozīmē, ka kopaina nebūs pilnīga.
Ieskatīsimies organizāciju un biedrību dokumentos, kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā.

Tikai daļēja informācija

Amerikas Latviešu apvienība (ALA) ir, tā sakot, jumta organizācija visām latviešu biedrībām ASV. Latvijas Valsts arhīvā atrodams ALA arhīvs ar fonda numuru 1985, kurā glabājas 131 lieta. Ārēji viss kārtībā – ir kongresu materiāli, valdes sēžu protokoli, sarakste. Taču, tuvāk pētot, atklājas diezgan bēdīga aina.
Statūti it kā būtu un kongresa kārtības rullis arī, taču pilnībā nevar izsekot statūtu uzrakstīšanas un pilnveidošanas procesam. No mūsu rīcībā esošajiem dokumentiem nevar gūt priekšstatu par ALA dibināšanu.
Pie mums var atrast 1., 6., 9., 10., 11., 13., 15. kongresa protokolus. Tālāk tādi paši robi šajā tik svarīgajā informācijā. Turklāt daža kongresa protokolus tikko var salasīt.
Paveroties valdes sēžu protokolos, tāda pati aina – trūkst daudz materiālu. Arī biroja sēžu protokoli nepilnīgi, ir tikai daži ALA darbības pārskati par atsevišķiem gadiem. Tikpat nepilnīga ir dokumentācija par nozaru plašajām aktivitātēm, par ALA ļoti izvērsto politisko, izglītības un kultūras darbību. Nav pilnīgu ALA darbības plānu, budžeta projektu, finanšu pārskatu.
Līdzīgi ir arī ar PBLA dokumentiem, kuri nonākuši Latvijas Valsts arhīvā. Jāpiebilst, ka PBLA pilnībā nodevis mūsu pārziņā PBLA Informācijas biroja un Sabiedrisko zinātņu institūta materiālus, kas savulaik glabājās Minsterē. PBLA arhīvu būtiski papildina bijušo PBLA valdes priekšsēžu Ilgvara Spilnera un Kārļa Ķuzuļa personīgais materiālu klāsts.
Vēl sliktāk ir ar Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības materiāliem, kuri, kā liekas, Latvijas Valsts arhīvā nonākuši visai nejauši, nedomājot par iegūtajos materiālos atrodamās informācijas pilnību. Gribas teikt – pārpalikumi.
Varbūt ar reģionu latviešu biedrībām ir labāk?
Mums ir Kolumbusas un apkārtnes, Konektikutas, Pitsburgas un apkārtnes un Sirakūzas un apkārtnes latviešu biedrību visai pilnīgi arhīvi, tik pilnīgi, cik tos pasaudzējis laika zobs. Pārējo latviešu biedrību arhīvi acīmredzot vēl glabājas pašās biedrībās, varbūt noslēpti plauktos vai kastēs, citi nodoti kādos ASV arhīvos. Nav ziņu, cik latviešu biedrību ASV bijis un cik no tām darbojas joprojām, bet vajadzētu zināt.
Par atsevišķu latviešu biedrību darbību var uzzināt personīgajos arhīvos, piemēram, Viļa Miķelsona, Aleksandra Dzirnes, Daiņa Rudzīša u.c. dokumentu krājumos. Ja paveramies uz plašo Amerikas karti un uz vietām, kurās latvieši dzīvo lielākā skaitā, atklāsies apgabali, par kuriem Latvijas Valsts arhīvā nevar atrast neko. Tādi ir tik lieli centri kā Čikāga, Detroita, Grandrapidi, Oregona, Vašingtona, Bostona, Ņujorka u.c.
Dažviet nav latviešu biedrību, bet to vietu ieņem latviešu draudzes. Vienīgi Mineapoles latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas Kristus draudze parūpējusies, lai par to var uzzināt Latvijā. Šī draudze atradusi ļoti vienkāršu atrisinājumu – viņi atsūtījuši savu arhīvu mikrofilmās, kamēr oriģināli nodoti kādā ASV arhīvā.
Labāka situācija nav arī dažādu profesiju un interešu biedrībās un apvienībās vai kopās.
Latviešu koru apvienība ASV un Konektikutas latviešu koris “Rota” ir gādājuši, lai viņu dokumentācija glabātos Latvijas Valsts arhīvā. Tāpat Indianopoles Akadēmiskā kopa, Latviešu pieminekļa fonds, kuru vadīja Ludvigs Reiters, Latvijas Tautas frontes atbalsta grupa Sanfrancisko, kuras arhīvu uzdāvināja Raimonds Slaidiņš, Ģenerāļa Kārļa Gopera fonds, kuru regulāri papildina, arī skauti un gaidas. Vai tik vien šādu kultūras un interešu biedrībā ir bijis ASV? Taču ne. Teātra kopas, inženieru, sporta biedrības, korporācijas, kori, deju grupas. Cik to bijis, un cik to ir joprojām? Kur to arhīvi, vēstules, fotogrāfijas?
Ļoti aktīvi ir Daugavas vanagi (DV). Par DV Amerikā varam spriest vienīgi no Andreja Spārniņa bagātīgā arhīva. Turpretim Austrālijas un Kanādas DV mums uzticējuši arī savu valžu arhīvus. No Austrālijas mūsu rīcībā ir vairāku DV nodaļu (Adelaidas un Brisbenas) materiāli. Sadarbība ar DV turpinās, un, kā jūtams, tā paplašināsies.

Liecības ar robu robiem

Liela vieta latviešu vienošanai trimdā bija un joprojām ir baznīcai. Nepakļaudamās mītnes zemes baznīcai, tā palīdzēja uzturēt nacionālo identitāti un pašapziņu. Bieži tā aizstāja sabiedriskās organizācijas. Tā veicinājusi latvisku izglītību trimdas apstākļos, palīdzējusi attīstīties koru kultūrai, nereti teātra mākslai utt.

Turpinājums sekos
Māris Brancis

Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un trimdas dokumentu daļas vadītājs