"Par reālistisku paplašināšanos"

Eiropas Savienības paplašināšana uz austrumiem ir lieliska izdevība visai Eiropai, un tieši Vācijai tā piedāvā daudzas priekšrocības — politiskās, ekonomiskās, kā arī nostiprinās iekšējo drošību un uzlabos apkārtējās vides aizsardzību arī ārpus valsts robežām. Tāpēc mēs esam īpaši ieinteresēti drīzā ES paplašināšanā uz austrumiem.

Taču tai ir jākļūst par reālistisku paplašināšanos: nākamajām ES dalībvalstīm ir jāizpilda iestāšanās kritēriji. Un arī ES ir jāspēj tikt galā ar paplašināšanos. Runāšana ar 13 kandidātvalstīm vienlaikus ir Eiropas politikas pašapmāns. Mums ir jāņem vērā atšķirības.

Saprotams, ka Viduseiropas un Austrumeiropas kandidātvalstis vēlas zināt, kur atrodas finišs un kāds temps tām ir jāuztur, lai varētu būt klāt pirmajā paplašināšanas raundā. Labākās iespējas, kā apvienot šīs intereses, ir jau tagad noteikt konkrētu sarunu pabeigšanas datumu.

Tam vajadzētu būt 2003. gada janvārim. Līdz tam laikam vajadzētu pabeigt sarunas ar tām valstīm, kas uz šo laiku būs izpildījušas politiskos, ekonomiskos un tiesiskos priekšnoteikumus. Tās kandidātvalstis, kas tos vēl nebūs izpildījušas, turpinās sarunas un pārējām pievienosies vēlāk. Neviena valsts no tām, ar kurām pašreiz notiek sarunas, netiks izslēgta.

Līdzīgs process jau tika izmantots, dibinot Valūtas savienību; noteiktā termiņā, 1999. gada 1. janvārī, stabilitātes kritērijus bija izpildījušas 11 ES dalībvalstis. Tagad to ir 12, pēc kritēriju izpildīšanas šovasar pirmajām vienpadsmit pievienojās arī Grieķija. 2003. gada 1. janvāris, kā pirmais ES paplašināšanas termiņš, ir pretenciozs, taču reāls datums. Līdz šim sarunas uz priekšu ir virzījušās ļoti raiti. Un vēl atlikušajām sarunām tad būtu vairāk nekā divi gadi laika, lai arī tās būs par ļoti smagām tēmām, kā lauksaimniecības politika vai darbaspēka brīva pārvietošanās.

Taču tas būs iespējams tikai tad, ja sarunas par iestāšanos netiks novilcinātas. Tāpēc nav pieļaujams, ka šogad vēl joprojām nav sāktas sarunas par lauksaimniecību, lai gan kandidātvalstis jau 1999. gada beigās iesniedza nepieciešamos pozīciju dokumentus un prasības.

Polija un Ungārija — kā arī vēl kāda kandidātvalsts — un arī trīs mazās Baltijas valstis nepieciešamos priekšnoteikumus varētu izpildīt līdz 2003. gada 1. janvārim un līdz ar to saņemt uzņemšanas garantijas. Tās — pēc ratifikācijas procesa pabeigšanas ES dalībvalstīs — vēlākais, 2004. gada pavasarī varētu jau būt dalībvalstis un piedalīties arī nākamajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Ņemot vērā lieliskās perspektīvas mūsu valstij, tā ir valdības nolaidība, ka līdz šim nekas nav darīts, lai iedzīvotājiem izskaidrotu ES paplašināšanas uz austrumiem izredzes un priekšrocības. Tā līdz šim nekādā veidā nav iedziļinājusies cilvēku bailēs pierobežas reģionos no viesstrādniekiem un ieceļotājiem; taču galvenais ir tas, ka tā līdz šim nav sniegusi atbildi uz jautājumu, ko tā darīs, lai tiktu galā ar šiem izaicinājumiem. Norādes uz pētījumiem, ka viss nemaz tik slikti nebūs, kā ir izrādījies, uzticēšanos nav veicinājušas.

Tātad maz kas redzams no tā, ka Vācijas valdība paplašināšanu uzskatītu par "augstākajām nacionālajām interesēm", kā Fišers izteicās Humbolta universitātē. Šādi izteikumi ticami kļūs tikai tad, kad Vācijas valdība beidzot nosauks pirmo iestāšanās sarunu pabeigšanas datumu un centīsies sarunas paātrināt, aktīvāk atbalstot kandidātvalstis sagatavošanās procesā un sāks plašu argumentācijas kampaņu par ES paplašināšanas izredzēm un priekšrocībām.

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 2000.09.18.

Folkers Rīe