Par uzkrājumu aplikšanu ar nodokļiem

Biežāk uzdotie jautājumi un atbildes

Kādi Eiropas Savienības pasākumi uzkrājumu aplikšanai ar nodokļiem stājās spēkā no 1.jūlija?
No 1.jūlija spēkā stājās Eiropas Savienības (ES) direktīva par uzkrājumu aplikšanu ar nodokļiem. Tāpat spēkā stājās uzkrājumu nodokļu aplikšanas nolīgumi, ko ES noslēgusi ar Andoru, Lihtenšteinu, Sanmarīno, Monako un Šveici un ko atsevišķas ES dalībvalstis ir noslēgušas ar Apvienotās Karalistes un Nīderlandes desmit atkarīgajām un asociētajām teritorijām (Angilju, Arubu, Britu Virdžīnu salām, Kaimanu salām, Gērnsiju, Mēnas salu, Džersiju, Monserratu, Nīderlandes Antiļas un Tērksas un Kaikosas salas).

Kāda būs ES direktīvas par uzkrājumu aplikšanu ar nodokļiem ietekme?
Saskaņā ar direktīvu katrai ES dalībvalstij nāksies sniegt informāciju citām dalībvalstīm par procentiem, ko šī dalībvalsts izmaksā atsevišķajiem noguldītājiem, kuri dzīvo šajās citās dalībvalstīs.
Bet pārejas posmā Beļģija, Luksemburga un Austrija pieprasīs nodokļu ieturēšanu informācijas piegādes vietā par procentu ienākumiem, kas tiek maksāti atsevišķiem ieguldītājiem, kuri dzīvo citās ES dalībvalstīs. Procentu likme sasniedz 15% pirmajos trīs gados (no 2005.gada 1.jūlija līdz 2008.gada 30.jūnijam), 20% nākamajos trīs gados (no 2008.gada 1.jūlija līdz 2011.gada 30.jūnijam) un 35% turpmāk no 2011.gada 1.jūlija. Šīs trīs dalībvalstis pēc tam pārskaitīs 75% no ieturēto nodokļu summas tās dalībvalsts nodokļu iestādēm, kurā dzīvo rezidents, sev saglabājot 25%, lai segtu administratīvos izdevumus, kas radušies nodokļa ieturēšanas sakarā.
Tomēr nodokļa ieturēšana netiks piemērota, ja nodokļu maksātājs uzrādīs savas rezidences valsts nodokļu iestāžu izdotu apliecību, kas apstiprina, ka tās zina par ārzemēs esošajiem noguldījumiem. (Luksemburga arī pieļauj, ka atsevišķa persona var izvēlēties atļaut pilnvarotajam maksātājam sniegt informāciju nodokļu iestādēm). Šādā gadījumā nebūs jāietur nodoklis, jo nodokļu maksātāja rezidences valsts nodokļu iestādei būs iespēja procentu likmēm piemērot tos pašus nodokļu nosacījumus, kas tiek pielietoti iekšzemē iegūtajiem procentiem.

Uz kādiem noguldījumiem attiecas direktīva un nolīgumi?
Direktīvā un nolīgumos termins “procenti” tiek skaidrots plašā nozīmē, iekļaujot procentus no jebkāda veida parādprasības, ieskaitot skaidras naudas noguldījumus un uzņēmumu un valsts obligācijas, kā arī citus līdzīgus apgrozāmus parāda vērtspapīrus. Procentu definīcija attiecas arī uz uzkrātiem un kapitalizētiem procentiem, piemēram, tajā tiek iekļauti procenti, kurus aprēķina, ņemot vērā arī tādas obligācijas, par kurām parasti procentus maksā pēc maksājuma termiņa izbeigšanās kopā ar pamatsummu (tā dēvētās “nulles kuponu obligācijas”). Definīcijā arī iekļauj procentu ienākumus, kas gūti netiešu investīciju ceļā ar kolektīvu ieguldījumu pasākumiem (piemēram, investīciju fondiem, kurus pārvalda fondu pārvaldes speciālists, kas izvieto atsevišķu personu noguldījumus dažādos aktīvos saskaņā ar noteiktiem riska kritērijiem).

Vai ES direktīva par uzkrājumu aplikšanu ar nodokļiem un nolīgumi par noguldījumu aplikšanu ar nodokļiem nozīmē jaunu nodokli?
Nē. Ar jauno noteikumu ieviešanu mēģināts panākt to, ka ES dalībvalstīm ir nepieciešamā informācija, lai pielietotu savus nodokļu tiesībaktus saviem rezidentiem attiecībā uz procentu maksājumiem, ko tie saņem no jebkuras citas ES dalībvalsts, trešās valsts vai attiecīgās teritorijas.

Vai direktīva un nolīgumi pietiekami efektīvi nolīdzina nodokļu maksājumus par procentiem ES iekšienē?
Nē. Direktīva un nolīgumi dod iespēju dalībvalstīm piemērot pašreizējos nodokļu aplikšanas noteikumus procentu maksājumiem, kurus saņem to rezidenti no citās dalībvalstīs, trešās valstīs vai teritorijās esošiem pilnvarotiem maksātājiem. Tie atstāj izvēles iespēju – vai maksāt ienākuma nodokli mītnes valstī vai nemaksāt. Tie arī aptver tikai īpašu procentu ienākuma veidu, proti, pārrobežu ietaupījumu ienākumu, kas tiek izmaksāts procentu veidā kādām no dalībvalstu (trešo valstu) atkarīgo teritoriju privātpersonām, kas dzīvo citās dalībvalstīs. Tie, piemēram, nav saistīti ar procentu ienākumiem, par ko attiecīgai dalībvalstij maksā šajā valstī rezidējošais.

Vai direktīva un nolīgumi var radīt divkāršas nodokļu aplikšanas problēmu?
Nē. Pirmkārt, priekšlikumus par nodokļu ieturēšanu vai saglabāšanu var novērst, ja nodokļu maksātājs neslēpj savus procentu ienākumus vai ļauj tos atklāt tai dalībvalstij, kurā tas rezidē.
Ja tiek piemērota nodokļa ieturēšana vai atlaide, nodokļu maksātāja mītnes zemei ir jāietur tā, ņemot vērā nodokļus, kas maksātājam būtu paredzēti šajā valstī. Ja nodokļa iemaksa pārsniedz attiecīgajā mītnes dalībvalstī paredzēto nodokli, mītnes dalībvalstij jāsedz ieturētā nodokļa starpība.

Kādi pieci ES nolīgumi par uzkrājumu aplikšanu ar nodokļiem ietekmēs trešās valstis?
Piecas trešās valstis piemēros nodokļa aiztures sistēmu tiem ienākumiem, kurus maksā šajās piecās valstīs rezidējošie ES pilsoņi, ar tādiem pašiem noteikumiem, kas ir spēkā attiecībā uz Beļģiju, Luksemburgu un Austriju. No aizturētā nodokļa var izvairīties, ja nodokļu maksātājs atļauj atklāt procentu maksājumus rezidējošā ES dalībvalstī. Turklāt šīs trešās valstis apmainīsies ar informāciju visās kriminālās vai civillietās pēc ES dalībvalstu nodokļu iestāžu pieprasījuma par krāpniecību nodokļu lietās vai tamlīdzīgiem nodokļu maksātāju pārkāpumiem uz savstarpīguma pamatiem.

Kāda būs divpusējo nolīgumu ietekme uz Apvienotās Karalistes (AK) un Nīderlandes atkarīgajām un asociētajām teritorijām?
Britu Virdžīnu salas, Gērnsija, Mēnas sala, Džersija, Nīderlandes Antiļas un Tērksas un Kaikosu salas iesniegs pieteikumu par nodokļu ieturēšanu tajā pašā laika posmā, kas tiek piemērots Austrijai, Beļģijai un Luksemburgai. Noteikumi, kas attiecas uz nodokļu ieturēšanu šajās trijās valstīs, tāpat ir attiecināmi uz šīm teritorijām attiecībā uz ienākumiem no procentiem, kas tiek gūti no uzkrājumiem šajās teritorijās un kas jāizmaksā ES teritorijā dzīvojošam iedzīvotājam.
Angilja, Aruba, Kaimanu salas un Monserrata automātiski sniegs attiecīgu informāciju.
Noteiktajai kārtībai ar septiņām atkarīgām un asociētām teritorijām, ar kurām ES ir nolīgumi par uzkrājumu aplikšanu ar nodokli, ir abpusēja ietekme. Saskaņā ar nolīgumiem ar Arubu, Britu Virdžīnu salām, Gērnsiju, Mēnas salu, Džersiju, Monserratu un Nīderlandes Antiļām ES dalībvalstis saņem informāciju par nodokļiem, kas attiecas uz ES rezidentiem sakarā ar procentu uzkrājumiem par šajās teritorijās gūtiem ienākumiem. Taču tām arī būs jāapmainās ar informāciju vai jāpiemēro nodokļu ieturēšana par procentiem, kas gūti kādā ES dalībvalstī un ir maksājami kādam no šo teritoriju rezidentiem. Nolīgumos ar 3 atlikušajām teritorijām – Angilju, Kaimanu salām un Tērksu un Kaikosu salām pašlaik nav paredzēta abpusēja ietekme uz šo teritoriju rezidentiem attiecībā uz nodokļu aplikšanu to uzkrājumiem.

Kāda ES nodokļu iestāžu izziņa ES nodokļu maksātājam ir jāuzrāda, lai izvairītos no nodokļa ieturēšanas?
Direktīva nosaka vispārējus noteikumus, piemēram, ka šādā izziņā ir jābūt informācijai par īpašuma beneficiāru un pilnvaroto maksātāju, kā arī tai jābūt spēkā ne vairāk kā trīs gadus. Turklāt katra dalībvalsts var noteikt piemērotu izziņas formu. Sadarbībā ar dalībvalstīm Eiropas Komisija ir izstrādājusi izziņas formulāra paraugu, taču katras dalībvalsts nodokļu iestādes ziņā ir galīgā lēmuma pieņemšana.
Kā dalībvalstis un teritorijas, kas ir apņēmušās apmainīties ar informāciju, savāks un nodos šo informāciju citām dalībvalstīm?
Direktīva un nolīgumi precizē informāciju, ko pilnvarotam maksātājam jāiesniedz nodokļu iestādei, piemēram, par īpašuma beneficiāra personību un mītnes vietu, par procentu maksājuma apjomu un parādprasībām, kas rada procentu likmes.
Ņemot vērā informāciju, kas kādai dalībvalstij ir jānodod citai, Padome 2002. gadā vienojās par standarta formātu, ko dalībvalstis izmanto informācijas apmaiņai par procentu maksājumiem atsevišķiem noguldītājiem. Informācijas apmaiņa šajā standarta formātā būtu automātiska un notiktu vismaz reizi gadā. Šajā formātā iekļautas informācijas prasības, ko paredz piedāvātā direktīva, par īpašuma beneficiāra personību un mītnes vietu, kā arī par viņam veiktajiem maksājumiem. Turpmākās dalībvalstu sanāksmēs tiks atrisināti šā formāta detalizēti jautājumi.

Kā dalībvalstis, trešās valstis un teritorijas, kas pieteiksies nodokļa ieturēšanai, dalīsies savos ieņēmumos ar citām valstīm?
Dalībvalstis, trešās valstis vai teritorijas, kas iekasē ieturējuma nodokli, atbild par nepieciešamajiem pasākumiem, lai nodrošinātu, ka ieņēmumu sadales sistēma darbojas pareizi. Katrā gadījumā direktīva un nolīgumi pieprasa šādu pārskaitījumu veikšanu vismaz sešu mēnešu laikā pēc nodokļu atskaites gada beigām dalībvalstī, kurā rezidē pilnvarotais maksātājs vai uzņēmējs, kas atbild par procentu maksājumiem.

Vai neeksistē draudi, ka šī direktīva Eiropas ieguldītājiem liks izmantot Eiropas Savienībā nerezidējošus pilnvarotus maksātājus vai investēt savus līdzekļus ārpus ES?
Mēs uzskatām, ka neeksistē.
Tieši ņemot vērā risku, ka šī direktīva varētu pamudināt pilnvarotos maksātājus pārvietot savas operācijas ārpus ES, Eiropas Savienība ir arī noslēgusi nolīgumus par noguldījumu aplikšanu ar nodokļiem ar piecām svarīgākām trešām valstīm un Apvienotās Karalistes un Nīderlandes atkarīgajām un asociētajām teritorijām.
Tā rezultātā šo valstu un teritoriju pilnvarotajiem maksātājiem ir jālieto tie principi, kas ir spēkā nolīgumos par noguldījumu procentiem, kas izmaksājami ES rezidentiem par viņu noguldījumiem. Pēc apsvēršanas ES Ministru padome ir nospriedusi, ka pietiek ar divpusēju vienošanos, ko ES dalībvalstis noslēgušas ar Amerikas Savienotajām Valstīm, lai ES dalībvalstis varētu piemērot savus nodokļu noteikumus saviem rezidentiem, kuriem ir noguldījumi Savienotajās Valstīs. Turklāt Eiropas Komisijai pēc Padomes pieprasījuma ir jāuzsāk sarunas ar citiem svarīgiem finanšu centriem, lai to tiesību aktos tiktu iekļauti pasākumi, kādi piemēroti ES.
Tādējādi ES pilnvarotie maksātāji varēs darboties līdzvērtīgi to galvenajiem konkurentiem ārpus Kopienas.

Vai direktīva un nolīgumi Eiropas noguldītājiem padara pievilcīgākus ieguldījumus vērtspapīros citās pasaules daļās?
Nē. Direktīvas un nolīgumu kontekstā nav svarīgi, vai parādprasības, kas rada procentus, ir radušās kādā dalībvalstī, atbilstīgā trešā valstī vai teritorijā vai arī kaut kur citur. Ja pilnvarotais maksātājs rezidē ES vai atbilstošā trešā valstī vai teritorijā, tam ir jāziņo par visiem procentiem, ko tas saņem, vai jāiesniedz pieteikums par nodokļa ieturēšanu neatkarīgi no attiecīgām parādprasībām, kuras tas ir nokārtojis ar personu, kas ir kādas ES dalībvalsts rezidents. Tāpēc šī direktīva nerada Eiropas kompāniju vērtspapīru pārvietošanas darbības ārpus ES vai trešām valstīm vai teritorijām, ar kurām ir noslēgti noguldījumu nolīgumi.

Vai direktīva un nolīgumi nav pārāk ierobežoti, un vai tas neļaus ieguldītājiem izvairīties no nodokļu maksāšanas vai apmaiņas ar informāciju?
Direktīva un nolīgumi ir piemērojami ienākumiem no noguldījumiem procentu maksājumu veidā. Citi ienākumu veidi, piemēram, dividendes, ienākumi no apdrošināšanas un pensiju produktiem un procentu maksājumi par konkrētiem mantotiem vērtspapīriem, apzināti nav iekļauti šajā direktīvā. Eiropas Komisija rūpīgi vēros jebkādas nomaiņas sekas, kas varētu rasties šīs izvēles rezultātā, un vajadzības gadījumā ierosinās atbilstošu piemērojamības paplašināšanu.
Nav izslēgts, ka eksistē arī neparedzēti robi likumdošanā, kas kļūs redzami tikai tad, kad ieinteresētās puses gūs zināmu praktisku pieredzi nosacījumu īstenošanā.
Tomēr mēs neuzskatām, ka būtu reāli sagaidīt, lai ikvienu šīs direktīvas un šo nolīgumu iedarbības aspektu varētu novērtēt pirms tā ieviešanas. Ja noskaidrosies, ka ir iespēja izvairīties no šo noteikumu piemērošanas, Eiropas Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm mēģinās atrisināt šo situāciju. Būtībā Eiropas Komisijai ir jāziņo Padomei vismaz ik pēc trim gadiem par šīs direktīvas iedarbību. Pat bez tā Eiropas Komisija var uns arī ierosinās Padomei grozījumus, kas varētu būt nepieciešami, lai uzlabotu iedarbīgu nodokļu aplikšanu noguldījumiem un likvidētu nevēlamus konkurences izkropļojumus. Nolīgumos ar trešām valstīm un teritorijām ir paredzēti līdzīgi pārraudzības panti.

Kāpēc procentu maksājumi uzņēmumiem (atšķirībā no atsevišķām personām) tiek izslēgti no direktīvas un nolīgumu apjoma?
Tāpēc, ka individuālās nodokļu maksāšanas jomā daudz biežāk vērojama izvairīšanās no nodokļu maksāšanas problēmu nekā uzņēmumu nodokļu jomā. Uzņēmumiem pieprasa uzrādīt ikgadējus nodokļu maksājumus, un to pārbauda, vai arī tos ir iespējams pārbaudīt regulāri. Runājot par uzņēmumiem, procentu maksājumu neaplikšana ar nodokli nav galvenā nodokļu iestāžu problēma. Lielāka problēma ir izvairīšanās no nodokļu maksāšanas ar agresīvu nodokļu plānošanu. Ir radušās zināmas bažas, ka atsevišķas personas var uzdoties par uzņēmumu pārstāvjiem, lai izvairītos no direktīvas noteikumu piemērošanas. Eiropas Komisija cer, ka, ņemot vērā šajā direktīvā noteiktos standartus un noteikumus, dalībvalstis spēs noteikt ieguvēju no procentu likmēm patieso identitāti un ka izvairīšanās no nodokļu maksāšanas tiks ierobežota.

Vai eksistē kādi aprēķini par summām, kas šobrīd neienāk budžetā par uzkrājumiem, par kuriem jāmaksā nodokļus?
Nē. Ne vien Eiropas Komisijai, bet arī dalībvalstīm nav precīzu skaitļu par izvairīšanos no nodokļiem, izmantojot ārzemju banku kontus. Izvairīšanās no nodokļu maksāšanas tipiska iezīme ir tā, ka tā nav viegli nosakāma. ESAO 2000. gada ziņojumā par uzlabojumiem banku informācijā ir norādīts, ka kopš 1980. gada vērojamais ESAO dalībvalstu banku aktīvu un pasīvu ārzemēs pieaugums ir norāde uz nepakļaušanos nodokļu likumdošanai.

Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā