Vēstures saglabāšana nākamībai

Zīmes iegrebtas laikā un vietā
Alu sienās, bērzu tāsīs,
Papīra lapās.
Laiks aiziet, vietas mainās,
(mēs arī) zīmes paliek.
Zīmes paliek,
Iesien mūs
Viņlaiku vārdos
Viņvārdu vietās
Viņvietu laikos...

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Tā pirms 25 gadiem rakstīja valodniece un literāte Lalita Muižniece.
Rīgas Latviešu biedrības (RLB) vēsture vijas trijos gadsimtos. Te pamatakmens likts latviešu teātrim, grāmatniecībai, Dziesmu svētkiem, Universitātei, Mūzikas un Zinātņu akadēmijai. Kāds šobrīd ir RLB vēstures un arhīva saglabāšanas problēmu loks?
Rīgas Latviešu biedrībai, kas 19.gadsimta otrajā pusē pirmā sāka kopt latviešu humanitārās zinātnes, skatuves mākslu, mūziku un literatūru un 20.gadsimta pirmajos gadu desmitos turpināja uzturēt rūpi par latviskās kultūras mantojuma apzināšanu un attīstīšanu, būtībā nav sava arhīva un muzeja. RLB namā glabājas vērtīgi materiāli, biedrības vēsturiskais mantojums, kurā ietilpst vairāk nekā 1500 grāmatu, fotomateriāli, uzziņas literatūra, videofilmu kolekcija par biedrības aktivitātēm pēdējos desmit gados, apjomā neliels rokrakstu un dokumentu klāsts.
Latvijas Republikā kopš 1991.gada ir spēkā likums “Par arhīviem” un kopš 1997.gada – Muzeju likums. Pirmais uzdevums būtu apzināt un apkopot izziņas materiālu par RLB vēsturi. Pašlaik tiek labiekārtotas atbilstošas telpas, iegādāta datortehnika.
Kur šobrīd ir vēstures liecības par RLB darbību? Lielākā daļa tepat Latvijā. Šo jautājumu pētījuši Jānis Krastiņš, Māra Vīksna, Viktors Hausmanis, Oļģerts Grāvītis, Rita Grāvere, Valdis Rūmnieks, Ilgonis Bērsons, Edgars Mucenieks un daudzi citi, kuru profesionālās intereses saistītas ar RLB. Samērā nopietni pētīts jautājums par RLB Derīgo grāmatu nodaļas izdevumiem.
Tāpat kā teātru izrādes, arī biedrības priekšlasījumu vakari un izstādes ir gaistoši pasākumi. Latviešu etnogrāfs, kartogrāfs, vēsturnieks un dzejnieks Matīss Siliņš, kas vairāk nekā desmit gadu vadīja Latvijas Vēstures muzeju un bija arī RLB Zinību komisijas loceklis, aktīvi piedalījās pirmās latviešu etnogrāfiskās izstādes organizēšanā 1896.gadā. Viņš bija arī RLB muzeja pārzinis un glāba eksponātus Pirmā pasaules kara laikā, bet atsevišķa ēka RLB muzejam tā arī netika uzcelta un 1920.gadā tā eksponāti kļuva par valsts īpašumu un lielāko kolekciju Latvijas Vēstures muzejā .
Šodien Rīgā strādā piektā pasaules latviešu biedrību konference. Pirmā notika pavisam nesenā pagātnē 1996.gadā. Jānis Kukainis no Amerikas Latviešu apvienības, Artūrs Cipulis no Hamburgas Latviešu biedrības un citi runāja par kultūras vērtībām, kuras krātas un glabātas garus trimdas gadus un kuru tālākā saglabāšanā rodas nopietnas problēmas. Es savukārt lūdzu – ja kādam ir fotoattēli no šīs pirmās konferences, dariet man to zināmu.
Latvijas Valsts vēstures arhīvā RLB fondā atrodamas vēstures liecības gan par biedrības pirmsākumiem, gan darbību pagājušā gadsimta 20. un 30.gados. Daļa rokrakstu atrodami Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. RLB protokolu grāmatas un dokumenti par senākajiem laikiem glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. Apzināmas būtu arī Latvijas Vēstures institūta dokumentu kolekcijas. Savs šķirklis Rīgas Latviešu biedrībai ir Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja krājuma kartotēkā. No Austrālijas atvestie materiāli, kurus garus gadus apzinājusi, vākusi, sistematizējusi un krājusi Margarita Biezaite, sniedz ieskatu arī RLB vēsturē. Piemēram, varam uzzināt, kā biedrības simtgade 1968.gadā atzīmēta Toronto. Svinīgais pasākums noticis Toronto Latviešu namā, uzrunu teicis biedrības priekšnieks Gribusta kungs, skanējusi Latvijas himna. Referents – valdes loceklis Imants Alksnis – izteicis zīmīgu domu: “Kopš Rīgas Latviešu biedrības dibināšanas laiki pilnīgi pārmainījušies, bet tās statūti vēl šodien tikpat moderni.” Viņš arī atzinis, ka biedrība dara milzīgu darbu, palīdzot latviešiem saglabāt nacionālo pašapziņu, daudzajās nodaļās izaudzējot dažādus latviešu kultūras dzīves zarus un liekot pamatus daudzām vēlākām patstāvīgām organizācijām.
Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā var iepazīties, piemēram, ar RLB teātra komisijas kārtības rulli, ko 1883.gada 6.novembrī apstiprinājusi RLB runasvīru sapulce. Pirmais punkts, kas labi raksturo biedrības garu, skan tā: “Ievērojot, ka teātris tik tad var plaukt, kad viņā pastāv krietna kārtība un ka laisks loceklis sevišķi teātra būšanā spēj maitāt visu labu, ko uzcītīgi locekļi pastrādājuši, atrast par nepieciešamu vajadzību sastādīt šo kārtības rulli.” Tiek uzskaitīti pienākumi un tiesības, bet par teātra locekli drīkst uzņemt katru “neapvainotu cilvēku”.
Interesanta ir biedrības nama pamatakmens likšanas svinību (1869.gada 24. jūnijā) programma – “Kārtība”. Minēti tādi punkti kā sapulcēšanās, runa, karoga attīšana un uzcelšana, nama gruntēšanas apraksta nolasīšana, lādītes aizlodēšana, dziedāšana (“Kas mūsu spēks”) un lādītes iemūrēšana, spāres celšana, runa, Krievijas valsts dziesma, bet otrajā daļā – teātra spēle (“Paša audzināts”), dziedāšana un dancošana. Ir arī 1870.gada 19.februārī izdota programmiņa, kurā lasāms, ka nama pamatakmeni ielika jau 1869.gada 30.aprīlī un Merķeļa simtajā dzimšanas dienā 21.oktobrī nams “bij tik tālu gatavs, ka apakšistabās jau varēja šo dienu svinēt un uz priekšu viņās savas sanākšanas turēt”.
Plašs problēmu loks saistās ar latviešu biedrību arhīvu veidošanu. Te es domāju tās vērtības, kas atrodas ārpus Latvijas un atspoguļo latviešu biedrību darbību daudzu gadu desmitu garumā. Vai šīs mūsu tautas vēstures liecības saglabāsies? Vai tās nonāks Valsts arhīvā, un kas par to ir atbildīgs? Tas ir finanšu un attieksmes jautājums. Zinu, ka dažādās pasaules valstīs esošo latviešu biedrību arhīvu liktenis nodots biedrību atbildīgo personu ziņā – kur un kam tos atstāt. Manuprāt, ļoti nelabvēlīga būtu situācija, ja materiāli dažādu apstākļu dēļ neatgriezeniski tiktu iznīcināti un biedrību vēstures faktus nevarētu restaurēt.
Ir dažādi ceļi vērtību saglabāšanai. Tradicionālie – valsts finansētie arhīvi. Latvijā lielākā autoritāte šajā jomā ir Māris Brancis, arī muzeju speciālisti. Netradicionālu zinātniskās pētniecības darbu veic mutvārdu vēstures pētniece un projektu koordinatore Māra Zirnīte no Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta un Maija Hinkle – mutvārdu vēstures projektu vadītāja no Amerikas Latviešu apvienības. Manuprāt, vajadzētu pārrunāt, vai mums nebūtu jādomā par kopīgu apjomīgu darbu, kurā katrai latviešu biedrībai būtu atvēlēta sava nosacīta lapa un katra dotu ieguldījumu latviskās dzīvesgudrības, nacionālās pašapziņas un intelektuālā potenciāla apzināšanā un apliecināšanā.
Mēs varam būt lepni, ka protam turēt godā savas tautas tradīcijas. Tradīcijas sargā cilvēku. Tad var drošāk spert soli pasaulē, kurā diemžēl valda arī haoss, varmācība un neziņa. Tradīcijas ir tās, kas dara mūs līdzsvarotākus, vairo pašapziņu un liek justies vienotam ar līdzcilvēkiem. Vienotības sajūtai ir neatsverama vērtība.

Referāts Pasaules latviešu biedrību 5.konferencē 2005.gada 20. – 22.jūnijā

Gaida Jablovska,

RLB priekšsēdētāja vietniece