Pakalpojumu direktīva: par un pret

Katrai Eiropas Savienības (ES) dalībvalstij ir savas intereses, kuras tā vēlas realizēt “vienotajā” Eiropas telpā, tas nevienam nav noslēpums. Katra valsts, arī Latvija meklē sabiedrotos, veidojas valstu bloki, savienības, bieži gadās, ka saduras Austrumeiropas un Rietumeiropas valstu intereses. Visu vēl sarežģī tas, ka par jautājumiem, kas skar darba tirgu un darba likumdošanu, jāvienojas sociālajiem partneriem. Visbiežāk jau vienas valsts sociālie partneri ir nometnes pretējās pusēs.

Vācijas un Francijas arodbiedrības strādājošos biedēja ar nu jau simbolisko “poļu santehniķa” tēlu, kurš strādās par centiem un atņems darbu vācu un franču strādniekiem, laupot iztiku viņu ģimenēm. Tāds pats liktenis drīzumā var piemeklēt, teiksim, arī Latvijas celtniekus.

Kas ir pret liberalizāciju

Viens no jautājumiem, kur valstu, arodbiedrību un darba devēju intereses gan krustojas, gan pārklājas, ir pakalpojumu direktīva. Proti, šobrīd uz pakalpojumu sektoru neattiecas brīva konkurence, “vecās” Eiropas dalībvalstis, īpaši Vācija, Francija un Zviedrija, uzskata, ka konkurēt drīkst tikai pakalpojumu kvalitāte, nevis to sniedzēju algas. Tā ir cīņa par pasūtījumu, jo zemākas algas tiek maksātas darbiniekiem, jo lētāks būs pakalpojums un lielākas iespējas piesaistīt pasūtītāju. Latvija tāpat kā citas jaunās dalībvalstis uzskata, ka brīva konkurence attiecināma arī uz algām. Diemžēl pakalpojumu direktīvas liberalizācija ir apturēta, tās nākotne miglā tīta.
Taču lielā mērā šeit saduras nevis valstu, bet sociālo partneru intereses (runa ir par Rietumeiropu). Jo, kā raksta autore pati noskaidroja sarunās ar UNICE (Eiropas darba devēju organizācija) pārstāvjiem, viņi visi kā viens – gan daudz piesauktās Francijas, gan Vācijas uzņēmēji atbalsta šā sektora liberalizāciju. Latvijas pārstāvniecībā ES strādājošie “LV” ir atzinuši, ka viņu mītnes vietā Briselē pakalpojumu nozare ir ļoti nedraudzīga klientam (sk. “LV” 30.06.2005.). Konkurences nekādas, līdz ar to, piemēram, beļģu santehniķis ir privileģētā monopolista stāvoklī un diktē savus noteikumus pakalpojuma saņēmējam. Pret brīvu pakalpojumu konkurenci iebilst arodbiedrības, darba ņēmēji, kuri uztraucas, ka, lai izturētu konkurenci ar sliktāk atalgotajiem austrumeiropiešiem, nāksies samazināt savas prasības darba devējiem. To visu vēl sarežģī tas, ka Francijā un Vācijā bezdarba līmenis ir 10 procenti.

Latvijas arodbiedrības iestājas par konkurenci

Taču kā uz šo jautājumu raugās Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS), kādu nostāju tā ieņem? Kā stāsta LBAS priekšsēdētāja vietniece Līvija Marcinkēviča, arodbiedrību nostāja sakrīt ar Latvijas valsts un uzņēmēju viedokli, ka pakalpojumu tirgus ir jāliberalizē. Vienlaikus LBAS nevēlas sanaidoties ar rietumu valstu kolēģiem un atzīst arodbiedrību solidaritāti. Tādēļ situācija ir sarežģīta. Skaidrs, ka agri vai vēlu jautājums par pakalpojumu direktīvu atkal kļūs aktuāls. Un tad neiztikt bez sociālo partneru – UNICE un ETUCA (Eiropas arodbiedrību apvienība) – sarunām, kurās LBAS būs jāieņem skaidra nostāja.
L.Marcinkeviča atzīst, ka viņi atbalstīs nozīmīgā sektora liberalizāciju, vienlaikus atzīstot, ka Latvijas arodbiedrībām ir ļoti maz izredžu tapt sadzirdētām ETUC. LBAS priekšsēdētāja vietniece stāsta, ka Eiropas darba devēji šobrīd ir daudz vienotāki par darba ņēmējiem. Ja pirmos vieno kopīgas intereses – biznesa attīstība un peļņa, tad strādājošajiem ir asi savstarpēji jākonkurē par brīvajām darba vietām. Turklāt, ja vieniem prasības ir ļoti augstas, otriem – krietni pieticīgākas, tad pretstāve ir neizbēgama. Ne velti pirms referenduma par Eiropas konstitūciju, Vācijas un Francijas arodbiedrības strādājošos biedēja ar nu jau simbolisko poļu santehniķa tēlu, kurš strādās par centiem un atņems darbu vācu un franču strādniekiem, laupot iztiku viņu ģimenēm.

Eiropas arodbiedrības nav vienotas

L.Marcinkeviča atzīst, ka Austrumeiropas valstu arodbiedrībām vairāk vai mazāk intereses ir līdzīgas, izņemot dažus jautājumus, piemēram, lauksaimniecību, kas ļoti svarīga Polijai, arī Čehijai. Taču arodbiedrību kapacitāte diemžēl ir diezgan zema, tādēļ līdz šim nav iznācis apvienoties, lai kopējiem spēkiem aizstāvētu savas intereses ETUC. Runājot par nākotni, L.Marcinkeviča prognozē, ka šķelšanās ETUC iekšienē ir ļoti ticama, jo skaidrs, ka strādniekiem no Austrumeiropas ES darba tirgū ir citas intereses nekā Rietumeiropas darba ņēmējiem.
Rietumeiropas arodbiedrību kolēģi stāsta par sasniegto, ka ir bezdarbnieki vairākās paaudzēs, kuri ne tikai nestrādā, bet arī negrib to darīt, un labklājības valsts modelis pieļauj šādu iespēju, ļaujot dzīvot no pabalstiem. LBAS uzskata, ka tas nekādā gadījumā nav Latvijas ceļš. L.Marcinkeviča ir pārliecināta, ka jautājums par pakalpojumu direktīvas liberalizāciju atkal kļūs aktuāls, taču jāpaiet ilgākam laikam, lai nomierinātos kaislības un katra valsts spētu izanalizēt, kādas tad ir ne tikai katra indivīda, bet visas sabiedrības patiesās intereses.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv
Fotomontāža: LidijaBērziņa