1991.gada 26.februāra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu kolēģus ieņemt vietas. Saskaņā ar darba plānu pulksten 15.00 mēs noklausāmies valdības informāciju. Tas paredzēts katru darba nedēļu otrdienas plenārsēdēs. Vārds premjerministram Godmaņa kungam.

Varbūt Godmaņa kungs mūs informēs, cik ilgi viņš gatavojas sniegt šo informāciju? Laikam bija 30 minūtes paredzētas.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Ziņojuma teksts ir uz 38 lapām.

Priekšsēdētājs: Vārds Godmaņa kungam.

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Atļaujiet man šodien sniegt atskaiti. Savu uzstāšanos es gribētu sadalīt divās daļās. Pirmajā daļā es sniegtu jums statistisku pārskatu par to, kā mēs pavadījām pagājušo gadu un kādā situācijā esam janvārī. Otras mana ziņojuma daļas pamatā ir valdības lēmumu izpildes gaita. Tiem, kas skatījās preses konferenci, varu teikt, ka esmu nodomājis šodien runāt pilnīgi ko citu. Par valdības pasākumiem sadarbībā ar Maskavu, lauksaimniecībā; par stāvokli ar banku un finansēm es centīšos šeit nerunāt. Pamatā runāšu par to, kā veicas mūsu valdības lēmumu izpilde, kā mēs pildām savu programmu.

Pirmkārt, par statistisko stāvokli 1990.gadā. Republikā saražotais nacionālais ienākums bija 8,1 miljards rubļu. Tas bija vairāk nekā par trim procentiem mazāks nekā 1989.gadā. Tātad nacionālais ienākums absolūti samazinājās. Tas norāda uz krīzi mūsu ekonomikā.

Tajā pašā laikā ir otrs raksturojošs moments, ka strauji pieaug iedzīvotāju naudas ieņēmumi. Ražošanas apjomi samazinās, ieņēmumi pieaug. Starptautiskā izteiksmē to sauc par deflāciju. Iedzīvotāju naudas ieņēmumi, kas saņemti no uzņēmumiem, organizācijām, sasnieguši 7,8 miljardus rubļu 1990.gadā. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, tie pieauguši par 15 procentiem. Savukārt 1989.gadā arī bija liels pieaugums, tas sastādīja 16 procentus salīdzinājumā ar 1988.gadu. Līdzīgi augusi iedzīvotāju patērēto materiālo labumu vērtība, ieskaitot alkoholiskos dzērienus un pakalpojumus faktiskajās cenās. Pieaugums ir no 6,7 miljardiem rubļu 1989.gadā līdz 7,7 miljardiem rubļu 1990.gadā. Tātad plus viens miljards. Situāciju varētu raksturot šādi: 1990.gads iezīmējās kā krīzes gads, un, protams, prognozes uz 1991.gadu, īpaši uz 1991.gada janvāri, ne tikai Latvijā, bet arī PSRS iezīmējās ļoti pesimistiskas. Par tām es runāšu vēlāk.

Ņemot vērā, ka likumdošanas situācija 1990.gada decembrī bija tāda, ka Abalkina nodoklis Latvijā vairs nedarbojās, jo republikas likumdošana to bija atcēlusi, sākās masveida naudas izdošana. Nauda tika tērēta pa labi un pa kreisi, kaut vai tāpēc vien, ka bija domas, ka daļa līdzekļu tiks atsavināta nākamā gada sākumā.

Es minēšu dažus datus. 1990.gada 11 mēnešos vidējā mēneša darba alga rūpniecībā bija 297 rubļi, tas ir, no janvāra līdz novembrim skaitot. Decembrī tā pārsniedza 414 rubļus, bija pieaugusi par 117 rubļiem. Decembrī izmaksātās darba algas fonds, salīdzinot ar 11 mēnešu vidējo mēneša apjomu, pieauga par 30 miljoniem rubļu. Tādējādi 1990.gada decembrī tika papildus iztērēti līdzekļi, kuri būtu ļāvuši izmaksāt gandrīz divu mēnešu kompensācijas sakarā ar cenu paaugstināšanu gaļas, piena un maizes izstrādājumiem šajā gadā. Es vienkārši šeit gribētu raksturot situāciju– īpaši attiecībā uz tiem uzņēmumu vadītājiem, kas apgalvoja mums, ka viņiem nav naudas, lai izmaksātu kompensāciju, bet decembrī šī nauda tika maksāta pa labi un pa kreisi.

Kopsummā šādas naudas summas izmaksātas neproporcionāli darba ražīgumam. Darba ražīgums pagājušajā gadā pieauga apmēram par 4 procentiem, bet naudas ienākumi– līdz pat 15 procentiem. Lūk, šāda nesabalansētība naudas izmaksā sastādīja Latvijā 88 miljonus. Tas praktiski parāda, ka inflācija sasniedz arvien augstāku līmeni, jo šīs izmaksas absolūti neiet kopā ar to saražoto daudzumu, kas bija vajadzīgs.

Neapšaubāmi, šī situācija decembrī, kad Abalkina ierobežojošais nodoklis nedarbojās, bija arī zināmā mērā valdības kļūda, jo tā negrieza likumdevēju vērību uz šo situāciju. Bet es nedomāju, ka šeit man vajadzētu pārāk iedziļināties skaitliskos faktos. Es vienkārši gribētu raksturot skaitļus ne tik daudz par 1990.gadu, cik par 1991.gadu, lai jūs varētu precīzi zināt, kāda Latvija izskatās 1991.gada janvārī un kāda situācija ir Padomju Savienībā. Par Latvijas Republiku mums tādu datu nav, bet PSRS nacionālais ienākums janvārī, salīdzinot ar pagājušā gada janvāri, samazinājies par 6 procentiem, darba ražīgums– par 5 procentiem. Es domāju, ka arī Latvija diez vai ir labākā stāvoklī. Kāpēc? Tūlīt minēšu tālākos datus. Es tagad saukšu skaitļus salīdzinošās cenās.

Rūpniecības produkcijas apjoms Latvijā šā gada janvārī. Saražots par 119 miljoniem mazāk nekā pagājušā gada janvārī, tas ir tikai 91,5 procenti no pagājušā gada janvāra apjoma. Savienībā šis skaitlis ir labāks– 95,7 procenti vidēji. Mēs šeit neizskatāmies labi uz Savienības fona. 63 procenti uzņēmumu ir samazinājuši ražošanas apjomu, tie ir 93 uzņēmumi. Tautas patēriņa preču salīdzinājumā ar pagājušā gada janvāri saražots 92,8 procenti. Savienībā kopumā šis skaitlis ir 100,5 procenti. Tas manī izraisīja zināmu izbrīnu, bet oficiālie statistikas dati, kas ir manā rīcībā, rāda, ka mēs esam sliktākā stāvoklī. Lopkopības produkcijas iepirkums, kas būtiski raksturo saimniecisko stāvokli janvārī, mums ir 67 procenti. Tas ir ne sevišķi samazinājies, tā maigi izsakoties. Pret pagājušā gada janvāri Savienībā šis skaitlis ir 88 procenti. Šeit mums situācija ir labāka. Taču mūsu piena iepirkums ir 81 procents no pagājušā gada janvāra rādītājiem. Savienībā– 87 procenti. Vienīgais, kas ir krietni pieaudzis, ir mazumtirdzniecības preču apgrozījums. To aprēķina, preču apjomu reizinot ar tās cenu. Ņemot vērā, ka cenu reforma Latvijā iedarbojas ātrāk, mums šis pieaugums ir par 34 procentiem lielāks, salīdzinot ar pagājušā gada janvāri. Savienībā šis pieaugums ir 18 procenti. Maksas pakalpojumi mums pieauguši par 112 procentiem, PSRS– par 102 procenti, kravas pārvadājumi mums ir 82 procenti no pagājušā gada janvāra, PSRS– 95,6 procenti.

Ja mēs runājam par preču apgrozījuma pieaugumu, tad jāsaka atklāti, ka janvārī mums ir samazinājušies galvenie preču resursi, ko esam realizējuši. Salīdzinot 1991.gada un 1990.gada janvāri, pārtikas precēm un nepārtikas precēm vērojami sekojoši samazinājumi: gaļa– mīnus 39 procenti, piens– 21 procents, olas– 29 procenti, zivis– 16 procenti, margarīns– 67 procenti, cukurs– 80 procenti. Cukuru praktiski šogad janvārī esam piegādājuši tirdzniecībai tikai 20 procentu apmērā– 4,6 tūkstošus tonnu. Kartupeļi– 27 procenti.

Nepārtikas precēm šī situācija ir šāda: kokvilnas izstrādājumi par 50 procentiem mazāk, šūtie izstrādājumi par 18 procentiem mazāk, trikotāža par 23 procentiem mazāk.

Tātad pamatā šis samazinājums ir, sākot no vienas piektdaļas līdz pusei. Ko mēs ar to varam pateikt? Mēs varam pateikt, ka janvārī procedūra turpinās, mēs ejam uz leju. Ja mēs turpināsim tā saimniekot, mums nav nekādu pozitīvu izredžu izkļūt no šīs situācijas. Tāpēc es gribētu beigt šo statistisko raksturojumu. Ja deputātiem būs speciāla vēlēšanās iegūt statistikas datus par 1990.gadu Latvijā vai 1991.gadu, mēs varēsim to noorganizēt. Lūdzu pieteikties tādā gadījumā personāli, mēs šos datus jums piegādāsim, lai būtu pilnīga skaidrība par to, kādi mēs izskatāmies šā gada janvārī un pagājušajā gadā. Tālāk atļausiet pāriet pie konkrētā ziņojuma.

Rīt valdībā tiek izskatīts jautājums par Ministru padomes lēmuma izpildi. Atļaujiet tāpēc iepazīstināt ar šo referātu, raksturojot to, ko valdība ir darījusi un kas nav izdarīts, kā arī to, kas kaut kādā mērā ir izdarīts no valdības plānotā darba.

No 1990.gada 5.maija līdz šā gada 5.februārim ir pieņemti 282 Ministru padomes lēmumi: 145 lēmumi par valsts pārvaldes orgānu ekonomisko reformu, to skaitā arī par valsts pārvaldes orgānu izveidošanu; nolikumu apstiprināšana, kadru jautājumi; 51 lēmums saistās ar tautsaimniecību; 29 lēmumi– ar sociālo sfēru; trīs lēmumi– ar vides aizsardzību; 54 lēmumi skar administratīvi juridisko sfēru, to skaitā arī tie lēmumi, kas atzīti iepriekšējos lēmumos par spēku zaudējušiem.

Atļaujiet pāriet pie pirmās sadaļas par valsts pārvaldes orgānu un ekonomisko reformu.

Pārvalde. Lai valdība realizētu republikā suverēnu varu un pārvaldītu tautsaimniecības nozares, pēc 1990.gada 4.maija izveidotas vairākas jaunas ministrijas un departamenti. Pirmkārt, Meža ministrija, Zivsaimniecības ministrija, Ārējo ekonomisko sakaru departaments, Municipālais departaments, Muitas departaments, Komunālās saimniecības departaments, Ģeoloģijas, ģeodēzijas un kartogrāfijas departaments, Sabiedriskās drošības departaments, Nacionālo jautājumu departaments, Uzņēmumu reģistrs un Baltijas sadarbības padomes komisija. Republikas finansēšanā pārņemta Iekšlietu ministrija, un radīta Latvijas Republikas Prokuratūra. Sakarā ar jauno pārvaldes iestāžu izveidošanu republikas valsts pārvaldes iestāžu darbinieku skaits (bez Iekšlietu ministrijas pārvaldes iestāžu darbiniekiem) ir pieaudzis no 2432 štata vienībām 1990.gada 1.maijā līdz 2630 štata vienībām, kuras apstiprinātas 1991.gadam. Pieaugums ir par 8 procentiem. Savukārt darba samaksas fonds pieaudzis no 12 miljoniem 904 tūkstošiem rubļu līdz 17 miljoniem 214, 7 rubļiem jeb par 33 procentiem.

Valdības administrācijas darbinieku skaits salīdzinājumā ar Ministru padomes Lietu pārvaldi samazinājies no 236 štata vienībām 1.maijā līdz 177 štata vietām, kas apstiprinātas 1991.gada sākumā. Tas ir par 25 procentiem mazāks. Darba samaksas fonds attiecīgi samazinājies no 1 516 000 rubļiem līdz 1 315 000 rubļiem, tas ir, par 13,2 procentiem. Vienlaikus ir jāatzīmē, ka republikas valsts varas un pārvaldes iestāžu 1991.gada apstiprinātā darba samaksas fonda pieaugums, salīdzinot ar 1990.gadu, ir izskaidrojams arī ar to, ka tajā tika iekļautas izmaksas 66 rubļu apmērā šo iestāžu darbiniekiem sakarā ar jauno mazumtirdzniecības cenu ieviešanu atsevišķiem pārtikas produktiem. Jaunizveidotie valsts pārvaldes orgāni iespēju robežās ir nodrošināti ar telpām, materiāli tehniskajiem līdzekļiem, pamatā nokomplektēti ar kadriem. Pagaidām pilnībā nav atrisināta Sabiedriskās drošības departamenta, Nacionālo jautājumu departamenta, Ārlietu ministrijas diplomātisko pārstāvniecību personāla izvietošana. Ministrijām, izņemot Iekšlietu ministriju, un departamentiem ir apstiprināti nolikumi, kuri noteic to tiesības un pienākumus. Valdības administrācijas pastāvīgā kontrolē atrodas jautājums, kā ministrijas un resori savā darbībā ievēro apstiprinātos nolikumus.

Ekonomiskā reforma. Saskaņā ar Latvijas Republikas valdības tautsaimniecības attīstības programmu Ministru padomes pieņemtie lēmumi šinī jomā ir vērsti, pirmkārt, uz jaunas nodokļu sistēmas izveidi, īpašuma konversijas pasākumu izstrādi un reorganizāciju, cenu veidošanas stratēģijas izstrādi, jaunu cenu un tarifu noteikšanu un regulēšanu, naudas apgrozības stabilizēšanu, sava budžeta izveidi. Bez tam notikušas 16 valdības komisijas sēdes ekonomiskās reformas jautājumos, kurās izskatīja 50 likumprojektus un 12 dažādus citus tautsaimniecības attīstības jautājumus. Pieņemti komisijas lēmumi un rekomendācijas. Lai ieviestu jauno nodokļu sistēmu, Ministru padomes vadība ir akceptējusi uzdevumu grafiku, kas jāveic atsevišķām ministrijām. Tā izpilde atrodas valdības administrācijas kontrolē.

Sakarā ar to, ka Latvijas Republikā tiek atzīta īpašuma formu daudzveidība, kā arī nepieciešamība veikt valsts īpašuma konversiju, privatizāciju, Ministru padome ar saviem lēmumiem ir akceptējusi veselu virkni likumprojektu, kuriem jākļūst par pamatu valsts monopoltiesību likvidācijai. Šie likumprojekti ir iesniegti Augstākajā padomē.

Pēc valdības priekšlikuma Augstākajā padomē ir pieņemti seši likumi, dažādās izskatīšanas stadijās atrodas trīs likumprojekti, kuri reglamentēs turpmāko uzņēmējdarbību Latvijas Republikā. Zināmas grūtības radušās ar atsevišķu likumu praktisko ieviešanu tautsaimniecības nozarēs.

Uzņēmējdarbība cieši saistīta ar īpašuma konversiju un privatizāciju. Lai valsts īpašuma konversiju republikā veiktu pēc vienotiem principiem un nostādnēm, valdība 1990.gada oktobrī izskatījusi un iesniegusi Latvijas Republikas Augstākajai padomei valsts īpašuma konversijas programmu, tās konceptuālās nostādnes. Līdz dotajam brīdim šī programma izskatīta visās Augstākās padomes pastāvīgajās komisijās, kā arī īpaši izveidotajā Augstākās padomes komisijā, kura sadarbībā ar valdības darba grupu formulējusi valsts īpašuma konversijas pamatprincipus. Diemžēl šis likums līdz šim brīdim nav pieņemts.

Paralēli valsts īpašuma konversijas programmas izstrādāšanai valdība 1990.gada 3.septembrī pieņēma lēmumu Nr.120 par neatliekamiem īpašuma konversijas realizācijas pasākumiem Latvijas Republikā. Ar šo lēmumu bija paredzēts pārkārtot īpašumu attiecības republikā atbilstoši tirgus ekonomikas funkcijām un nodrošināt dažādu īpašuma veidu un formu līdztiesību. Pilnībā realizēt šo valdības lēmumu mums nebija iespējams sakarā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990.gada 24.oktobra lēmumu par moratorija pasludināšanu uz darījumiem, kas saistīti ar valsts īpašuma konversiju. Šajā sakarā bija liegta iespēja eksperimentālā kārtā veikt atsevišķu īpašuma objektu devalstiskošanu. Pildot valdības programmā noteikto cenu veidošanas stratēģiju, tika sagatavots un ar valdības lēmumu akceptēts 1991.gada 19.decembra likumprojekts par cenām, kurš tagad atrodas izskatīšanā Augstākās padomes Ekonomikas komisijā.

Ar valdības 1991.gada 4.janvāra lēmumu Nr.2 par cenu un tarifu regulēšanas kārtību 1991.gadā tika apstiprināti divi pamatdokumenti par cenu un tarifu veidošanu republikas tirgū. Pirmkārt, kārtība, kādā regulējamas cenas un tarifi 1991.gadā. Otrkārt, nolikums par Latvijas Republikā realizējamās produkcijas preču un pakalpojumu brīvo cenu un tarifu veidošanu 1991.gadā. Šie dokumenti reglamentē cenu noteikšanas kārtību un pāreju uz tirgus ekonomiku. Pamatojoties uz tiem, tiek noteiktas cenas.

1990.gada nogalē un 1991.gadā Ministru padome ir pieņēmusi vairākus lēmumus par cenu un tarifu noteikšanu konkrētiem produkcijas un pakalpojumu veidiem. Patlaban izskatīšanas stadijā atrodas likumprojekts par iedzīvotāju ienākuma indeksāciju, kurš tuvākajā laikā tiks iesniegts Augstākajā padomē.

1990.gada 23.novembrī Ministru padome pieņēma lēmumu Nr.206 par papildpasākumiem naudas apgrozības stabilizēšanā. Taču šis lēmums nedeva vajadzīgo rezultātu. Pēc lēmuma pieņemšanas skaidrās naudas izmaksas no banku kasēm nav samazinājušās. Turklāt bija vērojams krass izmaksu pieaugums pagājušā gada decembrī, par ko es minēju savas runas sākumā.

Tautsaimniecība. Lai nodrošinātu republikas ekonomisko attīstību un iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu pēc pārtikas, patēriņa precēm un pakalpojumiem, 1990.gada 26.novembrī Ministru padome pieņēma lēmumu Nr.207 par darbību un piegādēm valsts vajadzībām. Ar šo lēmumu ieviests valsts pasūtījumu institūts un apstiprināts pagaidu nolikums par darbību un piegādēm valstij. Saskaņā ar minēto lēmumu apstiprināts valsts pasūtījumu sastāvs un maksimālie apjomi 1991.gadam. Tas ir 1991.gada 19.janvāra lēmums Nr.25 par valsts pasūtījumu sastāvu un maksimāliem apjomiem 1991.gadā. Uz maksimālu apjomu nodrošināšanu tika uzdots koncentrēt visu ministriju un resoru uzmanību. Kontroli realizē attiecīgie valdības padomnieki. Tomēr līdz šā gada 1.februārim nebija atrisinātas daudzas problēmas, lai gan ministrijām tika doti attiecīgie uzdevumi. Nav iesniegti saskaņoti priekšlikumi par stikla taras ražošanas un piegāžu apjomiem. Tas bija jādara Materiālo resursu un rūpniecības ministrijai. Nav precizēts audumu, ziepju, zeķu un šūto izstrādājumu un tiem nepieciešamo izejvielu pievedumu apjoms no citām republikām, kā arī importa iepirkumu apjoms.
Tas attiecas uz Tirdzniecības un Ekonomikas ministriju. Rezultātā 1991.gada janvārī faktiski tika saražoti 84,6 procenti kokvilnas auduma no plānotā, linu audumi 58,8 procenti, neaustie audumi– 64 procenti, zeķes– 63 procenti, trikotāžas izstrādājumi– 60 procenti, salīdzinot ar 1990.gada janvāri.

Neapmierinoša situācija izveidojusies arī svarīgāko pārtikas preču ražošanā. Tā, piemēram, šā gada janvārī smalkais cukurs saražots tikai par 24,5 procentiem, desu izstrādājumi– par 80 procentiem, gaļas pusfabrikāti– par 41 procentu, treknie sieri– par 87 procentiem, pārrēķinātā pilnpiena produkcija dienā– par 80,5 procenti, netreknā piena produkcija, pārrēķināta vājpienā,– par 74 procenti salīdzinājumā ar 1990.gada janvārī saražoto. Pašlaik tiek precizēti Tirdzniecības ministrijas priekšlikumi par vietējās rūpniecības tautas patēriņa preču piegādes sastāvu un apjomiem valsts vajadzībām. Ja būs jautājumi, es atbildēšu katram konkrēti par jauno cenu struktūru nepārtikas precēm 1991.gada janvārī, kas stājās spēkā burtiski šajās dienās.

Lai nodrošinātu savlaicīgu un kvalitatīvu priekšlikumu sagatavošanu par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām 1992.gadam, Ministru padomes vadība šā gada 4.februārī uzdeva Ekonomikas ministrijai kopā ar citām ministrijām līdz 15.aprīlim izstrādāt nolikuma projektu, kas reglamentētu kārtību, sākot ar priekšlikumu iesniegšanu par darbiem un piegādēm līdz valsts pasūtījuma izpildei. Lai izteiktu Latvijas Republikas valdības attieksmi pret PSRS Augstākās padomes 1991.gada 12.janvāra lēmumu un saskaņā ar to pieņemto PSRS Ministru kabineta 1991.gada 30.janvāra lēmumu Nr.15 attiecībā uz valsts piegādēm PSRS, ar Ministru padomes vadības šā gada 18.februāra norādījumu uzdots Ekonomikas ministrijai iesniegt saskaņotus priekšlikumus šajā jautājumā.

Materiālo resursu nodrošinājums. Viens no valdības programmas svarīgākajiem uzdevumiem ir nodrošināt republikas tautsaimniecību ar materiāltehniskajiem resursiem.

Ar 1990.gada 16.novembra lēmumu Nr.200 par republikāniskās koordinācijas padomes materiāltehnisko resursu apgādes nolikumu un Latvijas preču apmaiņas fonda izveidošanas un izmantošanas kārtību tika noteikta principiāli jauna kārtība un darba organizācija šajā jomā. Tās pamatā ir līgumi starp uzņēmumiem, republikām un preču apmaiņas fonda izveidošana.

Lai nodrošinātu preču apmaiņas fonda reālu darbību, Materiālo resursu ministrijā tika izveidota automatizēta datu apstrādes sistēma, kas apkopo datus par svarīgāko rūpnieciskās produkcijas veidu ievešanas un izvešanas apjomiem. Preču apmaiņas fonds atkarībā no bāzu specifikas darbojas Materiālo resursu, Tirdzniecības un Rūpniecības ministrijas ietvaros. To veido no republikā ražotās rūpniecības produkcijas par 110 miljoniem rubļu, no tautas patēriņa precēm– par 350 miljoniem rubļu, no pārtikas produktiem– par 243 miljoniem rubļu. Līdz 1991.gada 15.februārim ar Materiālo resursu ministrijas starpniecību ir noslēgti līgumi par produkcijas piegādi apmaiņas fondam 180 miljonu rubļu apmērā plānoto 210 miljonu rubļu vietā.

Tirdzniecības ministrija pašlaik veido preču apmaiņas fondu. Diemžēl vairāki uzņēmumi– RAF, Daugavpils pievadķēžu rūpnīca, RER, RVR, “Kompresors”, Apgaismes tehnikas rūpnīca– pagaidām neparaksta līgumus par preču piegādi apmaiņas fondam, nepamatoti atsaucoties uz 100 procentu valsts pasūtījumu piegādēm Savienības uzņēmumiem, kā arī uz importa izejvielu deficītu. Šajā virzienā darbs turpinās. Saskaņā ar valdības lēmumu, lai samazinātu importa izejvielu īpatsvaru, republikas Rūpniecības un Satiksmes ministrijā ir jāsagatavo programma importa izejvielu aizstāšanai ar vietējām izejvielām. Jāatzīmē, ka dažādu iemeslu dēļ, galvenokārt materiālo resursu nesabalansētības rezultātā, slikti risinās saimniecisko līgumu noslēgšana starp republikas rajoniem.

Kopumā līgumi starp republikas rajoniem Latvijā ir noslēgti tikai 33 procentu apjomā no gada ražošanas programmas. Savukārt starp­republikāniskie līgumi par izejvielu, materiālu un komplektējošo izstrādājumu piegādi– 47 procentu apjomā. Kā redzat, cienījamie deputāti, mēs sliktāk slēdzam līgumus Latvijas iekšienē nekā ārpus Latvijas. Tas parāda mūsu uzņēmumu absolūto nedisciplinētību. Apsekojumi liecina, ka ražošanas līmeni 1991.gadā iespējams saglabāt vienīgi ar aktīvu saimnieciski decentralizētu iniciatīvu, tiešo sakaru nodibināšanu starp uzņēmumiem, bartera darījumiem un tamlīdzīgi. Tāpat arī izmantojot noslēgtos starpvaldību līgumus.

Lauksaimniecība. Lai konsekventi realizētu valdības programmā paredzēto tirgus ekonomikas nosacījumu realizāciju uz pārtikas ražošanai nepieciešamajām izejvielām un pārtikas produktiem, 1990.gada 16.oktobrī tika pieņemts valdības lēmums Nr.169 par lauksaimniecības produkcijas iepirkšanu valsts vajadzībām. Ar šo lēmumu noteiktas valsts iepirkuma cenas, lauksaimniecības produkcijas ražotāju tiesības izvēlēties saražotās produkcijas pircējus, kā arī kārtība, kādā tiek doti uzdevumi šīs produkcijas iepirkšanai valsts vajadzībām. Finansu ministrija, izstrādājot budžeta projektu 1991.gadam, neraugoties uz valdības 1990.gada 16.oktobra lēmumu Nr.169, pilnā mērā neparedzēja iepirkuma cenās neiekļauto sadārdzinājumu 361 miljona rubļu apmērā lauksaimniecības mērķprogrammas realizēšanai, kas radīja neapmierinātību lauksaimniecības produkcijas ražotāju vidū.

Lai rastu risinājumu šai problēmai, likumā par Latvijas Republikas budžetu 1991.gadam ir paredzēts, ka atbilstoši budžeta ienākumu daļas izpildes rezultātiem 1991.gada pirmajā ceturksnī ir jāatrisina jautājums par 117 miljonu rubļu izdalīšanu subsīdijām graudu, cukurbiešu, linu ražošanas paplašināšanai. Bez tam Lauksaimniecības ministrijai izdalīto budžeta līdzekļu ietvaros ir paredzēti 102 miljoni rubļu kapitālieguldījumu zemnieku saimniecību finansēšanai. Sakarā ar straujo materiālo resursu sadārdzinājumu, kā arī ņemot vērā ne visai elastīgo nodokļu sistēmu, iepriekšminētais finansējums nekompensē papildu sadārdzinājumu, tāpēc valdība gatavo papildu priekšlikumus un papildu pasākumus šā sadārdzinājuma kompensācijai. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka arī Lauksaimniecības ministrija nav veikusi pietiekamu darbu, lai konkrēti risinātu jautājumu par sadārdzinājuma kompensāciju, ne tikai izdalot papildus budžeta līdzekļus, bet arī samazinot ražošanas izmaksas.

Kontekstā ar valdības programmā paredzēto darbu Latgales rajonu attīstībā 1990.gada 12.oktobrī tika pieņemts valdības lēmums Nr.162 par ekstremālo klimatisko apstākļu un to izraisīto seku mazināšanu 1990.gada ražas novākšanā Balvu, Daugavpils, Krāslavas, Ludzas, Preiļu un Rēzeknes rajonā. Pildot šo lēmumu, Latgales rajoniem ekstremālo klimatisko apstākļu radīto zaudējumu atlīdzināšanai tika izdalīti 21,8 miljoni rubļu. Aprēķinātie zaudējumi bija 64 miljoni. Risinājuma stadijā ir jautājums par zaudējumu segšanu 2 miljonu rubļu apmērā zemnieku saimniecībām no neapdrošinātajos sējumos neiegūtās ražas.

Lai nodrošinātu republikas vajadzības pēc pārtikas produktiem, nesamazinot to ražošanas apjomu agrārās reformas realizācijas periodā, Lauksaimniecības ministrija gatavo vairākus valdības lēmumu projektus par zemnieku saimniecību attīstīšanas nodrošināšanu, reģionālās lauksaimniecības mašīnbūves attīstību, kā arī kopsaimniecību un valsts saimniecību darbības nodrošināšanu pārejas periodā.

Rūpniecība un enerģētika. Galvenās ar republikas rūpniecības attīstību saistītās problēmas jau izklāstītas iepriekšējās sadaļās par valsts pasūtījumu formēšanas gaitu, kā arī par problēmām materiālo resursu nodrošinājumā, taču, ņemot vērā apstākļus, kādi izveidojušies iedzīvotāju nodrošināšanā ar atsevišķiem produktiem, īpaši jāapstājas pie šādiem piemēriem.

Neapmierinošs stāvoklis izveidojies iedzīvotāju nodrošināšanā ar apaviem. Valdība 1990.gada 8.oktobrī pieņēma lēmumu Nr.151 par neapmierinošu iedzīvotāju apgādi ar apaviem. Tajā bija paredzēti vairāki pasākumi, lai risinātu šo problēmu, taču jāatzīmē, ka uzlabojums nav panākts. Rūpniecības ministrija nav noteikusi vieglās rūpniecības struktūrpolitiku un nav reāli veicinājusi ādas apstrādes un apavu ražošanas nozares attīstību saskaņā ar valdības programmu, nav panākusi valsts ražošanas pamatfondu, materiālo un darbaspēka resursu racionālu izmantošanu republikas interesēs. Ar ārvalstīm izveidotie kopuzņēmumi nav papildinājuši ne republikas preču tirgu, ne to preču apmaiņas fondu, ne ienākumus budžetā, ne valūtas atskaitījumos, ne ārzemju investīcijas, jo tie nodibināti, pārdalot esošos pamatfondus. Rezultātā ādu un apavu ražošana 1990.gadā samazinājusies salīdzinājumā ar 1989.gadu par 2,56 miljoniem pāru. Rūpniecības, Lauksaimniecības un Tirdzniecības ministrija kopā ar Ekonomikas ministriju līdz šim brīdim nav varējušas vienoties par racionālu jēlādu izmantošanas veidu un nav izstrādājušas kopīgu politiku. Nav stimulējušas jēlādu sagādes apavu ražošanai. Tajā pašā laikā lauksaimniecības un rūpniecības uzņēmumi cenšas jēlādas un apstrādātās ādas izmantot savās interesēs bartera operācijās ārpus republikas, realizējot tās pat par pazeminātām cenām. Turpretī jēlādu cenas vietējā tirgū attiecīgi tiek paaugstinātas.

Valdība 1990.gada 16.oktobra lēmumā Nr.165 par Ventspils naftas un ķīmisko kravu pārkraušanas kompleksa attīstību paredzēja atrisināt tautsaimniecībai, it īpaši lauksaimniecībai, ļoti svarīgu problēmu, kas ir saistīta ar amonjaka turpmākās pārkraušanas iespējām. Ventspils ostas rūpnīcas ražotā produkcija– šķidrais amonija polifosfāts– ir pats svarīgākais fosfora minerālmēslu veids republikas lauksaimniecībā. Tā ražošanas galvenais komponents ir polifosforskābe, kuru var saņemt, tikai importējot un ik gadus tās ieguvei izmantojot 85 miljonus ASV dolāru. Savukārt amonjaka eksports pašreizējā apjomā nodrošinātu nepieciešamo valūtu šīs polifosforskābes iegādei.

Šobrīd pat grūti novērtēt iespējamās augšņu īpašību izmaiņas, ja fosfora minerālmēslu nebūs. Zaudējumi, ko Latvijai radīs šis fosfora deficīts augsnē, var sasniegt 500 tūkstošus tonnu graudu gadā. Ekonomikas ministrijas, Rūpniecības ministrijas, Lauksaimniecības ministrijas un Galvenās tehniskās uzraudzības pārvaldes slēdzienu apkopojums par amonjaka turpmākās pārkraušanas iespējām 1990.gada 21.decembrī tika iesniegts Latvijas Republikas Augstākajā padomē ar lūgumu izskatīt jautājumu par amonjaka pārkraušanas turpināšanu. Bez tam 1991.gada 11.janvārī Ministru padome iesniedza papildu materiālus šajā jautājumā, taču Augstākās padomes lēmums vēl nav pieņemts.

Latvijas Republikas elektrostacijas izstrādā tikai apmēram 50 procentus no patērējamās elektriskās enerģijas. Tāpēc valdības programmā paredzēta virkne pasākumu elektroenerģijas izstrādāšanas palielināšanai, to skaitā Rīgas TEC–2 paplašināšana. Šajā jautājumā valdība 1990.gada 13.decembrī pieņēma lēmumu Nr.227 par Rīgas otrās termoelektrocentrāles TEC–2 paplašināšanu. Pēc šo darbu veikšanas TEC–2 izstrādās vairāk par 1 miljardu kilovatstundu elektroenerģijas gadā. Ievērojami uzlabosies siltumenerģijas nodrošinājums Rīgas pilsētā, Salaspils un Ulbrokas ciematos, uzlabosies arī ekoloģiskā situācija. Taču minētā lēmuma izpildīšanu kavē tas, ka Ekonomikas ministrija diemžēl vēl arvien nav nodevusi fondus par 1200 t metāla un 1800 t cementa speciālo konstrukciju izgatavošanai Savienības rūpnīcās, kā arī nav nodrošinājusi materiāltehniskos resursus, kokmateriālus, caurules, elektrokabeļus TEC–2 paplašināšanai 1991.gadā.

Kapitālā celtniecība un arhitektūra. Realizējot valdības programmas uzdevumus būvmateriālu ražošanas jaudu palielināšanā, 1990.gadā ekspluatācijā tika nodotas jaudas sienu materiālu ražošanai Daugavpilī, Jēkabpilī, Vangažos, Nīcgalē ar kopīgo jaudu 73 miljoni nosacīto ķieģeļu gadā. Apvienības “Laukceltnieks” veikto pasākumu rezultātā laukos tika radīti mazo ražotņu tehniskie un tehnoloģiskie priekšnoteikumi. Tajās kopsummā var saražot sienu materiālus– 75 tūkstošus nosacīto ķieģeļu gadā.

Tālāko būvindustrijas bāzes attīstību negatīvi var ietekmēt ar celt­niecības materiāliem nepietiekami nodrošinātais būvmontāžas darbu apjoms. 1991.gadā, piemēram, asociācijai “Latvijas celtnieks” tas diemžēl sastāda tikai 47 procentus no 1990.gadā apgūtās summas.

Kopumā stāvoklis kapitālajā celtniecībā ir neapmierinošs. 1990.gadā turpinājās izpildīto celtniecības un montāžas darbu apjomu lejupslīde. Izpildīti tika 92,4 procenti no 1989.gada apjoma. Šeit ir runa par visiem finansēšanas avotiem. 1990.gadā samazinājās arī izpildīto darbu apjoms asociācijā “Latvijas celtnieks” un apvienībā “Laukcelt­nieks” attiecīgi par 29 un 2,5 miljoniem rubļu. Lai radītu nepieciešamos priekšnoteikumus celtniecības organizāciju un būvmateriālu ražošanas uzņēmumu darbībai tirgus ekonomikas apstākļos, Ministru padome ar 1991.gada 7.janvāra lēmumu Nr.4 par cenām un materiālo resursu sadales kārtību būvniecībā 1991.gadā noteica jaunu kārtību būvmateriālu, būvkonstrukciju un būvdetaļu cenu veidošanā un to resursu sadalē. Apstiprināti noteikumi valsts pasūtījumam būvmateriālu ražošanā un būvniecībā, kā arī noteikumi darbuzņēmumu līgumiem būvniecībā.

Jāatzīmē, ka sakarā ar jaunās kārtības ieviešanu darbuzņēmumu līgumu noslēgšana norit ļoti neapmierinoši. Objektu pasūtītāji nav pilnīgi saskaņojuši ar uzņēmējiem attiecīgi būvju sarakstus par celtniecības un montāžas darbu apjomiem. Rezultātā tiek kavēta pasūtījumu iesniegšana objektu komplektēšanai ar konstrukcijām, materiāliem un izstrādājumiem. Darbu zināmā mērā bremzē nepietiekamais būvmontāžas darbu apjoms, kas nodrošināms ar centralizēti iedalāmiem materiāli tehniskajiem resursiem.

Ar 1991.gada 11.februāra lēmumu Nr.50 par grozījumiem un Latvijas Republikas Ministru padomes 1991. gada 19.janvāra lēmumu Nr.25 par valsts pasūtījuma sastāvu un maksimāliem apjomiem 1991.gadā tika apstiprināts palielināts būvmontāžas darbu apjoms 1991.gadam. Sakarā ar centralizēti sadalāmo celtniecības materiālu tehnisko resursu limitu nodošanu pasūtītājiem ievērojami pieaudzis darbu apjoms republikānisko pilsētu un rajonu izpildkomiteju kapitālās celtniecības daļās. Sevišķi tas attiecas uz pēdējām, kuras daudzos rajonos ir mazskaitliskas. Jautājuma pilnīga atrisināšana līdz šim nav panākta.

Dzīvokļu un komunālā celtniecība. Realizējot valdības programmu, aktuāla ir iedzīvotāju sociālā aizsardzība dzīvokļu sfērā. Šie jautājumi risināti 1990.gada 4.jūnija lēmumā Nr.13 par dažu Latvijas PSR valdības lēmumu un rīkojumu atzīšanu par spēku zaudējušiem un 1991.gada 14.janvāra lēmumu Nr.18 par Latvijas PSR valdības lēmumu, rīkojumu atzīšanu par spēku zaudējušiem, ar kuriem tiek atceltas nepamatotas priekšrocības dzīvokļu saņemšanā atsevišķām pilsoņu kategorijām. Priekšrocību atcelšana tika realizēta dzīvē, un vietējās pašvaldības iestādes to novērtē pozitīvi. Lai pārtrauktu iedzīvotāju skaita mehānisko pieaugumu pilsētās, sevišķi Rīgā un Rīgas rajonā, lai nepieļautu pilsoņu iebraukšanu, tai skaitā nekontrolētu iebraukšanu republikā, 1990.gada 19.oktobrī Ministru padomē tika pieņemts lēmums Nr.174 par dzīvojamo māju celtniecību republikā sakarā ar ārkārtējo ekoloģisko situāciju un 1991.gada 18.janvāra lēmums Nr.21 par PSRS militārpersonu un viņu ģimenes locekļu pierakstīšanas kārtību. Pildot šos lēmumus, attiecīgās vietējās pašvaldības iestādes pārtraukušas apbūves gabalu iedalīšanu dzīvokļu celtniecībai, ja tas ir saistīts ar iedzīvotāju skaita mehānisku pieaugumu. Tiek arī precizēts militārpersonu un viņu ģimeņu locekļu skaits līdz 1991.gada 18.janvārim, kas ir izejas punkts, lai noteiktu šo personu atrašanās vietas un maksimālo skaitu.

Sakarā ar sarunu uzsākšanu ar armijas pārstāvjiem par republikas teritorijā izvietotā PSRS karaspēka statusa noteikšanu apturēta 1990.gada 13.novembrī pieņemtā lēmuma Nr.216 “Par PSRS Bruņoto spēku statusu Latvijas Republikā” darbība.

Ar likuma par valsts uzņēmumu pieņemšanu, kas neregulē strādājošo skaitu, savu nozīmi zaudē 1989.gada 14.februāra lēmums Nr.46 par pasākumiem iedzīvotāju skaita nepamatota mehāniska pieauguma pārtraukšanai un migrācijas procesu regulēšanai Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Šajā sakarā steidzami nepieciešams izskatīt valdības sēdē (un mēs to arī darīsim) likumprojektu par ieceļošanu un izceļošanu un panākt pēc iespējas ātrāku tā pieņemšanu Augstākajā padomē. Likuma pieņemšana dotu iespēju organizēt ieceļošanas un izceļošanas dienestu, noteikt ieceļošanas kvotu un regulēt migrāciju. Saskaņā ar valdības programmu par dzīvokļu un komunālās saimniecības pāreju uz tirgus attiecībām, ir sagatavoti attiecīgi Ministru padomes lēmumu projekti par dzīvokļu īri un neapdzīvojamo telpu maksas maiņu.

Lai realizētu valsts īpašuma konversiju, Ministru padomes 1990.gada 3.septembra lēmumā Nr.120 par neatliekamiem īpašuma konversijas realizācijas pasākumiem Latvijas Republikā, Ekonomikas ministrijai bija uzdots līdz 1990.gada 1.novembrim sagatavot priekšlikumus par valsts īpašuma nodošanu attiecīgo ministriju un vietējās pašvaldības iestāžu pārziņā. Šie jautājumi izlemjami tuvākajā laikā, lai nepieļautu pārkāpumus un neierobežotu investīcijas. Kārtējā darba jautājumos kritiska situācija radusies dzīvokļu saimniecībā sakarā ar sociālo nodokli un kompensāciju 66 rubļu apmērā. Līdzekļu deficīts šeit ir 52 miljoni rubļu. Finansu ministrijai uzdots līdz 1991.gada 28.februārim sagatavot priekšlikumus par finansēšanas avotiem.

Lai perspektīvā tiktu risināti ūdensapgādes un kanalizācijas saimniecības attīstības jautājumi, Arhitektūras un celtniecības ministrijai uzdots līdz 1991.gada 1.martam izstrādāt ūdensapgādes un attīrīšanas ietaišu perspektīvo attīstības programmu, finansējot to no maksas par ūdeni un par ūdens piesārņošanu.

Transports un sakari. Ar Ministru padomes 1990.gada 11.decembra lēmumu Nr.219 par braukšanas maksas noteikšanas kārtību satiksmes autobusos un pilsētas elektrotransportā un 1990.gada 29.decembra lēmumu Nr.241 par taksometru tarifiem un taksometru lietošanas noteikumiem palielināta pilsētu un rajonu pašvaldību un Satiksmes ministrijas kā valsts pārvaldes orgāna loma, kura ļauj atkarībā no konkrētās situācijas operatīvāk risināt maksas jautājumus sabiedriskajā pasažieru transportā.

Visumā šo lēmumu galvenie aspekti ir izpildīti, visu republikānisko rajonu, pilsētu, izņemot Rīgas un Daugavpils, un rajonu tautas deputātu padomes jau ir noteikušas jaunās braukšanas maksas, kuras atkarībā no attiecīgo maršrutu rentabilitātes līmeņa un pasažieru plūsmas intensitātes pilsētās tagad ir 10, 15 vai 20 kapeikas bijušo 4 un 5 kapeiku vietā un piepilsētas satiksmes autobusos– 2 līdz 5 kapeikas par kilometru bijušo 1,5 kapeiku par kilometru vietā. Pasažieri braukšanas maksas paaugstināšanu uzņēmuši ar sapratni.

Atsevišķos rajonos (Cēsu un Aizkraukles) bija gadījumi, kad kļūdainas tarifu aprēķināšanas dēļ tika noteikta nepamatoti augsta braukšanas maksa. Satiksmes ministrija kopā ar attiecīgajām tautas deputātu padomēm darba kārtībā šos jautājumus operatīvi risina. Daugavpils pilsētas deputātu padome ir nolēmusi maksāt transporta uzņēmumiem kompensāciju– autobusiem 1,8 miljonus rubļu, tramvajiem– 2,6 miljonus rubļu gadā. Sakarā ar zemo braukšanas maksu un pilsētas budžeta deficītu Rīgas pasažieru transporta uzņēmumi ir nonākuši nopietnās finansiālās grūtībās. Nepieciešams elektrotransportam kompensēt 40 miljonus rubļu un autobusiem– 21 miljonu rubļu gadā. Jautājums jārisina steidzami.

Saskaņā ar valdības 1990.gada 11.decembra lēmumu Nr.219 Satiksmes ministrijai ir uzdots līdz 1991.gada 1.februārim iesniegt Ministru padomē lēmumu par maksas atvieglinājumiem braukšanai sabiedriskajā transportā dažādām pasažieru kategorijām. Tā kā Izglītības ministrija un kara komisariāts šo lēmuma projektu nav saskaņojuši, termiņš ir pagarināts līdz 1991.gada 1.maijam.

1990.gada 11.decembra lēmums Nr.220 par jūras ostu un citu ar kuģošanu un kuģniecību saistīto uzņēmumu un organizāciju pārvaldes reorganizāciju nav izpildīts sakarā ar to, ka nav atrisināts jautājums par Savienības pakļautības uzņēmumu nodošanu republikas pārziņā. Pamatā šeit ir runa par ostām.

Tirdzniecība un pakalpojumu sfēra. Lai nodrošinātu tautsaimniecības attīstības valdības programmā noteikto galveno attīstības uzdevumu, stabilizētu republikas preču pakalpojumu tirgu un pārkārtotu tirdzniecības un pakalpojumu sfēras darbu atbilstoši tirgus ekonomikas prasībām, ir pieņemti valdības lēmumi par iekšējā tirgus aizsardzību. Mazumtirdzniecības cenu reforma un cīņas pastiprināšana pret noteikumu pārkāpumiem, lai nodrošinātu iekšējā tirgus aizsardzību, tiek regulēta ar valdības 1990.gada 29.jūnija lēmumu Nr.40 par produkcijas un pakalpojumu ievešanas un izvešanas regulēšanu Latvijas Republikā, nosakot visu svarīgāko republikā ražoto preču un sniedzamo pakalpojumu ieveduma un izveduma kārtību, kura paredz, ka preces un pakalpojumus no republikas var izvest tikai tad, ja ir saņemtas licences un attiecīgas kvotas.

Arvien aktīvāk tirgus aizsardzības realizēšanā iesaistās arī nesen izveidotais Muitas departaments. Muitas posteņi uz republikas robežām kontrolē, lai tiek ievērota noteiktā preču izveduma kārtība.

Kā svarīga ekonomiskā svira, kas iedarbojas uz tirgus stabilizēšanu, pārejot uz tirgus ekonomiku, jāvērtē valdības uzsāktā cenu reforma. Jaunā cenu un tarifu regulēšanas kārtība 1991.gadam, kuru apstiprinājusi Ministru padome ar 1991.gada 4.janvāra lēmumu Nr.2, paredz ar aktīvas cenu politikas starpniecību veicināt preču ražošanu, regulēt atsevišķu preču patēriņa līmeni un struktūru. Par jaunās cenu politikas lietderību liecina tas, ka jau pirmajos mēnešos pēc tās uzsākšanas ir normalizējusies iedzīvotāju apgāde ar agrāk deficītiem pārtikas produktiem– gaļu, gaļas produktiem, desām, sviestu, krējumu, sieru, olām un konditorejas izstrādājumiem. Paaugstinot mazumtirdzniecības cenas, ir izdevies palielināt šo preču piedāvājumu un novērst agrāk tiek bieži vērojamos pārtraukumus tirdzniecībā.

Ne mazāk svarīgi ir arī tas, ka tādējādi ir izdevies novērst tirgus ekonomikai netipisku un tāpēc ražošanas attīstību bremzējošu parādību, proti, valsts dotāciju izmaksu lauksaimniecības produktu ražotājiem. Cenu reforma ir ļoti sarežģīts pasākums kā no sociālekonomiskā, tā no politiskā viedokļa. Valdībai rūpīgi jānovērtē un, dziļi pārdomājot, jārealizē visi aspekti.

Šīs reformas realizācija parādīja, ka nepietiek tikai ar attiecīgu valdības lēmumu pieņemšanu. Vienlaikus jābūt precīzi izstrādātam cenu reformas realizēšanas un kontroles mehānismam visos līmeņos. Jāno­drošina plašs izskaidrošanas darbs iedzīvotāju vidū. Tieši šā mehānisma trūkums un nepietiekama informācija novedusi pie tā, ka jau pirmajās dienās pēc cenu reformas uzsākšanas valdībai vajadzēja atcelt Ekonomikas ministrijas Cenu departamenta apstiprinātās pārmērīgi augstās liellopu gaļas un cūkgaļas pusfabrikātu mazumtirdzniecības cenas (20 rubļu par 1 kilogramu). Bija jāatceļ kā nesamērīgi augstas ražotāju noteiktās brīvās cenas gan zivju kulinārijas izstrādājumiem, gan konditorejas fabrikas “Laima”, “Staburadze” un “Uzvara” ražojumiem. Bija jāsamazina līdz 25 procentiem uzcenojums 3.kategorijas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu pašražotajai produkcijai. Tas galvenokārt attiecas uz ēdnīcām ražošanas uzņēmumos. Valdība noteica, ka uzcenojuma līmeni minētajos sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos var noteikt tikai, vienojoties ar ražošanas uzņēmuma administrāciju. Rezultātā ir izdevies mazināt nopietnās domstarpības un negatīvo reakciju pret valdības ierosināto cenu reformu, kura bija vērojama vairākos darba kolektīvos.

Pateicoties papildus veiktajiem pasākumiem, izskaidrošanai un tiešiem sakariem ar darba kolektīviem, panākts, ka no visu Rīgas ražošanas uzņēmumu ēdnīcu kopējā skaita nepilna puse izmanto uzcenojumu, kurš nepārsniedz 20 procentus, 88 organizācijās un uzņēmumos strādājošajiem izdod talonus daļējai ēdienu apmaksai, bet divi sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi– ražošanas apvienība “Kalceks” un fabrikas “Kosmoss” Rīgas filiāle– strādā bez uzcenojuma.

Lai stabilizētu tirgu un novērstu preču noplūdi no valsts un kooperācijas tirdzniecības tīkla, pastiprinātu cīņu pret tirdzniecības noteikumu pārkāpumiem, svarīga nozīme ir valdības 19.septembra lēmumam Nr.132 par pasākumiem tirdzniecības noteikumu pārkāpumu novēršanai. Pildot šo lēmumu, izpildkomitejas veikušas kooperatīvo komisijas veikalu pārreģistrāciju. Tirdzniecības ministrija un Latvijas Patērētāju biedrību savienība ir apstiprinājušas vienotus tirdzniecības noteikumus, kas obligāti jāievēro arī kooperatīvajos komisijas veikalos. Pildot minēto lēmumu, Valsts finansu inspekcija un Iekšlietu ministrijas iestādes aizvadītajos mēnešos veikušas ievērojamu darbu, lai nodrošinātu kontroli pār tirdzniecības noteikumu un finansu disciplīnas ievērošanu.

Finansu inspekcija pēc valdības rīkojuma katru nedēļu veica konkrētu pārbaudi visos Rīgas veikalos, to skaitā arī republikāniskajos veikalos. Ja kādu interesē precīzi fakti par noteikumu pārkāpumiem, kā arī soda sankcijas, es varu tos dokumentāri izsniegt jebkuram deputātam, kas vēlas saņemt šo informāciju. Šo ministriju iestādes aizvadītajos piecos mēnešos vien atklāja 117 noziegumus, kas izdarīti saimnieciskajā sfērā, 10 no atklātajiem noziegumiem izdarījušas amatpersonas un materiāli atbildīgās personas, ļaunprātīgi izmantojot savu dienesta stāvokli. Milicijas darbinieki pārbaudījuši 290 valsts tirdzniecības un 844 patērētāju kooperāciju veikalus, kā rezultātā atklāti 218 kriminālsodāmi tirdzniecības noteikumu pārkāpumi, atklātas no pircējiem noslēptas deficītas preces par 1 miljonu 185 tūkstošiem rubļu. Pret vainīgajām personām daudzos gadījumos ierosinātas krimināllietas, un tautas tiesa pēc lietu izskatīšanas uzlikusi vainīgajām personām ievērojamus naudas sodus.

Ar minēto lēmumu valdība apstiprinājusi valsts monopolpreču sarakstu, ar kurām tirdzniecību kooperatīvu komisijas veikalos drīkst veikt tikai pēc īpašu atļauju saņemšanas.

Plašākas iespējas aktīvākam un efektīvākam Valsts finansu inspekcijas un iekšlietu iestāžu darbam dažādu pārkāpumu novēršanai tirdzniecībā paver pēc valdības ierosinājuma pieņemtais Latvijas Republikas likums par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Šis likums atvieglo administratīvo sodu piemērošanas kārtību, tajā pašā laikā paredzot šo sodu maksimālo apmēru palielināšanu līdz 10000 rubļu atkarībā no izdarītā nozieguma. Diemžēl vēl nav uzsākta visai svarīgu valdības nostādņu– īpašuma konversijas un privatizācijas– realizēšana.

1990.gada oktobrī izskatīšanai valdībā tika iesniegti Rīgas pilsētas izpildkomitejas un Tirdzniecības ministrijas priekšlikumi par tirdzniecības uzņēmumu privatizācijas eksperimentu uzsākšanu Rīgas pilsētā. Šie priekšlikumi kā attiecībā uz tirdzniecību, tā arī attiecībā uz sadzīves pakalpojumu sfēru netika pieņemti. Jautājuma izskatīšana atlikta līdz īpašuma konversijas akceptēšanai Augstākajā padomē, kas vēl nav notikusi.

Lai novērstu neskaidrības cenu jomā, būtu vairāk jāizskaidro plašai sabiedrībai valdības cenu politika, preču un pakalpojumu tarifu veidošanas jaunais mehānisms, kurš noteikts no 1991.gada 4.janvāra ar lēmumu par cenu un tarifu regulēšanas kārtību 1991.gadā. Valdībai jāveic arī pasākumi, lai nostiprinātu un stabilizētu Ekonomikas ministrijas Cenu departamenta varu.

Preču un naudas attiecību labāku sabalansētību republikā varētu nodrošināt, ātrāk ieviešot “balto naudu” kā maksāšanas līdzekli. Taču šis valdības priekšlikums līdz galam vēl nav izstrādāts, kaut gan atrodas izstrādes beidzamajā stadijā. Preču pārdošana pret taloniem, pircēju vizītkaršu izmantošana, arī muitas kontrole, preču izveduma licencēšana, kvotēšana republikas tirgū vēl pietiekami neaizsargā tirgu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc joprojām saglabājas preču deficīts.

Sociālā sfērā. Par vienu no svarīgākajiem valdības darba rezultātiem sociālajā sfērā uzskatām Ministru padomes lēmumu par veselības aizsardzības, sociālās nodrošināšanas, izglītības, kultūras, mākslas iestāžu darbinieku, kā arī iekšlietu iestāžu darbinieku darba samaksas pilnveidošanu. Valdības lēmumi dod iespēju stabilizēt kadrus šajās nozarēs un celt ieinteresētību darba rezultātā. Pildot valdības programmu un veidojot valsts pārziņā esošas neatkarīgas sociālās palīdzības un sociālās apdrošināšanas sistēmu, sociālās apdrošināšanas budžeta pārvaldīšanas funkcijas ar 1990.gada 27.jūlija lēmumu Nr.79 “Par sociālās apdrošināšanas budžeta pārvaldīšanas funkciju nodošanu valsts pārziņā” nodotas valsts pārvaldes orgāna– Sociālās nodrošināšanas ministrijas– rokās.

Pēc izskatīšanas valdībā ir pieņemti un tiek īstenoti Latvijas Republikas likumi “Par sociālo nodokli” un “Par valsts pensijām”. Saskaņā ar valdības atbalstīto republikas veselības un sociālās aprūpes koncepciju Ministru padome 1990.gada 30.novembrī pieņēma lēmumu “Par Veselības aizsardzības ministrijas republikāniskās ārstnieciski profilaktiskās 2.slimnīcas un poliklīnikas tālāko izmantošanu, par bijušās 4.pārvaldes poliklīnikas un slimnīcas Linezera ielā 6 finansēšanu pēc veselības aizsardzības brīvprātīgās apdrošināšanas principiem”.

Tiek pildīti arī valdības lēmumi par sociālo un medicīnisko palīdzību atsevišķām iedzīvotāju kategorijām: bērniem invalīdiem ar 1990.gada 16.augusta lēmumu Nr.97 “Par palīdzību bērniem invalīdiem”, Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem ar 12.jūlija lēmumu Nr.61 “Par medicīnas un sociālo palīdzību personām, kas piedalījušās Černobiļas atomelektrostacijā notikušās avārijas seku likvidēšanas darbos”. Lai pilnveidotu republikas teritorijā esošo kūrvietu iestāžu izmantošanu, ar 1990.gada 8.oktobra rīkojumu Nr.187 ir nodibināta attiecīga komisija. Tās uzdevums –līdz 1991.gada 5.aprīlim izstrādāt priekšlikumus par konkrētu kūrvietu iestāžu konversiju un līdz 1991.gada maijam– likumprojektu par šīm kūrvietām.

Saskaņā ar 1990.gada 2.oktobra lēmumu “Par Latvijas Republikas Ministru padomes Fiziskās kultūras un sporta komitejas nolikumu” ir izveidota darba grupa, kas izstrādā koncepciju par fiziskās kultūras un sporta tālāku attīstību darba kolektīvos. Koncepcijas izstrādi uzdots pabeigt līdz 15.martam.

Realizējot valdības nostādnes izglītības jomā, ir uzsākts darbs republikas mācību iestāžu tīkla pilnveidošanai. Ar 1990.gada 25.jūlija lēmumu “Par Latvijas Jūras akadēmijas izveidošanu” no jauna izveidota Latvijas Jūras akadēmija, bet ar 29.decembra lēmumu “Par Latvijas Kultūras akadēmijas izveidošanu”– Latvijas Kultūras akadēmija. Ir atvērta eksperimentālā Rīgas Komercskola (26.marta lēmums “Par eksperimentālo Rīgas Komercskolu”), kā arī Jelgavā izveidota eksperimentālā ģimnāzija– Spīdolas skola (1990.gada 20.decembra rīkojums).

Lai nodrošinātu republikas tautsaimniecībā nodarbināto kadru kvalifikācijas celšanu un pārkvalifikāciju, ar 1990.gada 22.augusta lēmumu “Par Latvijas tautsaimniecības kadru kvalifikācijas celšanu” ir izveidots Latvijas Tautsaimniecības vadītāju un speciālistu institūts, kas uzsācis kadru apmācību. Ir pārņemta Latvijas Republikas pārziņā Latvijas Lauksaimniecības akadēmija (1991.gada 19.janvāra lēmums Nr.97 “Par Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju”), Daugavpils 1.arod­skola, Liepājas Jūrskola.

Atbalstot bērnu audzināšanu ģimenēs un nodrošinot viņu sociālo aizsardzību, 1990.gada 27.jūlijā tika pieņemts lēmums “Par ārpusbudžeta sociālās palīdzības fonda līdzekļu izlietošanu” un 28.decembrī– lēmums “Par naudas izmaksām iedzīvotājiem sakarā ar jauno valsts mazumtirdzniecības cenu ieviešanu maizei, pienam, gaļai un izstrādājumiem no šiem produktiem”. 1990.gada otrajā pusgadā ģimenēm, kuru bērni neapmeklē bērnudārzu, izmaksās pabalstu no republikas budžeta 17 miljonu apmērā. Bērnu skaits bērnudārzos ir samazinājies par 27,2 tūkstošiem.

Valdība veikusi pasākumus, lai demokratizētu zinātnes jautājumu risināšanu. Ar 1990.gada 3.jūlija lēmumu “Par Latvijas Zinātnes padomes izveidošanu” ir izveidota Latvijas Zinātnes padome, kas ir Latvijas Republikas valdības galvenais instruments valdības programmas zinātnes daļas realizēšanai. Nosakot fundamentālo zinātnes pētījumu prioritāros virzienus, Latvijas Zinātnes padome 22.decembrī noteica Zinātnes fonda līdzekļu– 55 miljonu rubļu– sadali svarīgāko tēmu izstrādei. Latvijas Zinātnes padomes priekšlikumi par minēto līdzekļu sadali akceptēti Ministru padomes 1991.gada 9.janvāra sēdē.

Aizsākts darbs arī jaunu koncepciju realizēšanā valdības kultūrpolitikā. 17.septembra lēmumā “Par nacionālās kinematogrāfijas tālāku attīstību” noteikti principi, kas ļaus saglabāt un pilnveidot nacionālā kino radošo potenciālu.

Ar 1990.gada 29.decembra lēmumu “Par autortiesību aizsardzības jautājumiem” republikas pārziņā tika pārņemtas autortiesību aizsardzības funkcijas. Turpinot šo darbu, 14.februārī valdība pieņēma lēmumu “Par grozījumiem autortiesību autoru apliecību likmēs”. Pildot 1990.gada 23.augusta lēmumu, tiek veikti pasākumi saskaņā ar likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. 1990.gada 28.septembra lēmuma “Par akciju sabiedrības “Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecība” izveidošanu” realizāciju apturēja iekšējā karaspēka bruņotais iebrukums Preses namā.

Patlaban kontrolē ir Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 2.janvāra lēmums “Par PSRS iekšējā karaspēka bruņoto iebrukumu Preses namā”. Valdībai uzdots nodrošināt alternatīvas laikrakstu un žurnālu izdošanas iespējas. Pildot minēto uzdevumu, valdības administrācija kopā ar ieinteresētajām personām pašlaik veic konkrētus pasākumus, lai tuvākajā laikā iedarbinātu alternatīvu avīžu izdevniecību, kas sāks darboties nākamā mēneša vidū.

Lai sekmētu nacionālās minoritātes– lībiešu– kultūras autonomiju, Ministru padome 4.februārī pieņēma lēmumu “Par valsts aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas “Līvõd rānda” izveidošanu”. Turpmāk šo darbu, arī Valodu likuma realizācijas jautājumus, koordinēs īpašs departaments, kurš izveidots Ministru padomē.

Lai radītu labvēlīgus apstākļus neatkarīgo radošo savienību darbībai, 1990.gadā valdība pieņēma lēmumu par kinematogrāfistu, komponistu, rakstnieku, žurnālistu, fotomākslinieku un mākslinieku savienībām. Pildot 23.augusta lēmumu “Par Nacionālās operas rekonstrukciju un restaurāciju”, ir uzsākti un tiek veikti darbi Latvijas Nacionālās operas rekonstrukcijā un restaurācijā, tiek risināti Valsts bibliotēkas, Valmieras teātra celtniecības un Leļļu teātra rekonstrukcijas jautājumi.

Pamatojoties uz 26.novembra lēmumu “Par 4.starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” sarīkošanu 1991.gadā Latvijā” un 24.oktobra lēmumu “Par XXI Vispārējo latviešu dziesmu svētku un XI Deju svētku rīkošanu”, Kultūras ministrija kopā ar ieinteresētajām organizācijām veic darbu šo nozīmīgo kultūras pasākumu sagatavošanā.

Viens no svarīgākajiem ir jautājums par vides aizsardzību. Ministru padome 16.oktobrī pieņēma lēmumu “Par Ventspils naftas un ķīmisko kravu pārvadāšanas kompleksa attīstību” . Ar šo lēmumu apstiprināts Ventspils naftas un ķīmisko kravu pārcelšanas kompleksa attīstības pasākumu plāns. Lēmumā paredzēti pasākumi ķīmisko kravu transportēšanas drošības paaugstināšanai, sociālās spriedzes samazināšanai pilsētā, riska līmeņa noteikšanai un tā pakāpeniskai samazināšanai, vides stāvokļa monitoringa sistēmas izveidošanai. Lēmuma izpildi kopumā diemžēl kavē dažādi faktori. Ekonomikas ministrija un Enerģētikas ministrija kopā ar Ventspils pilsētas izpildkomiteju un attiecīgajiem Ventspils uzņēmumiem nav noslēgušas ar kravu eksporta uzņēmumiem ilgtermiņa līgumus par kravu eksportēšanas kārtību pēdējo vainas dēļ, par iemeslu minot vēl nenoslēgto starpvaldību līgumu starp Latvijas Republiku un PSRS. Diemžēl nav izpildīts uzdevums par Ventspils naftas un ķīmisko kravu pārkraušanas kompleksa summāro riska līmeņa noteikšanu. Tādēļ Ekonomikas ministrijai, Rūpniecības ministrijai, Lauksaimniecības ministrijai un Galvenajai tehniskās realizācijas pārvaldei ir jāsagatavo slēdziens par amonjaka turpmākās pārkraušanas iespējām un jāatrisina jautājums par valūtas atskaitījumiem no amonjaka transporta un eksporta.

Saskaņā ar Latvijas Augstākās padomes 1989.gada 28.decembra lēmumu kopš 1991.gada 1.janvāra bija jāpārtrauc amonjaka eksporta operācijas caur Ventspils ostu. Ministru padome 1990.gada 21.decembrī iesniedza Augstākajai padomei lūgumu izskatīt jautājumu par amonjaka pārkraušanas turpināšanu. Taču diemžēl līdz šim laikam Augstākajā padomē lēmums nav pieņemts.

Jāatzīmē, ka vairāku Ventspils naftas un ķīmisko kravu pārkraušanas kompleksu attīstības pasākumu plāni un uzdevumi diemžēl izpildīti tikai daļēji. Austrumu stacijas izveide pabeigta, taču pastāv domstarpības starp Arhitektūras un celtniecības ministriju un republikas SES par sanitārās zonas izveidi. Baltijas kara apgabals ir paziņojis, ka munīcija no Ventspils pārvietota ārpus pilsētas, bet jaunas munīcijas noliktavas celtniecības darbus paredzēts pabeigt tikai šā gada septembrī. Profesionāla militarizēta vienība, kas novērstu un likvidētu pilsētas un rajona mēroga avārijas, izveidota tikai daļēji. Tās pilnīgai izveidošanai Ventspils pilsētas izpildkomitejai vajadzīgi papildus 1,64 miljoni rubļu.

Pēc Ārējo ekonomisko sakaru departamenta ziņām, Ventspils pilsētas izpildkomitejai un lielākajiem Ventspils eksporta uzņēmumiem bija jāpārskaita ne mazāk kā 1,8 miljoni ASV dolāru Vides aizsardzības komitejai iekārtu iepirkšanai un kadru apmācībām automatizētās kontroles sistēmas izveidei Ventspilī. Taču līdz šim tikai Ventspils ostas rūpnīca ir apmaksājusi līgumu ar Vācijas firmu par Ventspils pilsētas ekoloģiskās kartes sastādīšanu un gaisa analīzes mērījumiem. Vissavienības asociācija “Agrohim” gan parakstījusi kontraktus ar Dānijas, Anglijas, Austrijas firmām par automatizētās gaisa sistēmas kontroles izveidi, taču valūtas līdzekļi nav piešķirti un šie kontrakti netiek realizēti. 18.jūnija lēmumā “Par Latvijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas paplašināšanu” ietvertais uzdevums par piekrastes aizsargjoslas iezīmēšanu zemes lietotāju plānos diemžēl arī netiek veikts pilnībā. Saskaņā ar likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos” 26.pantu institūtam “Zemesprojekts” sadarbībā ar pagastu tautas deputātu padomēm līdz 1992.gada 31.janvārim ir jāiz­strādā pagastu zemes ierīcības projekti, kuros tiktu iezīmēta arī piekrastes aizsargjosla. Piekrastes aizsargjoslas detalizētu izpēti 1990.gadā Vides aizsardzības komiteja ir veikusi tikai valsts aizsargājamajā lībiešu kultūrvēsturiskajā teritorijā.

Augsti cienījamie deputāti! Izprotot jūsu nogurumu un ievērojot, ka, turpinot šo referātu vēl par administratīvi juridisko sistēmu, par sabiedrisko kārtību, par iekšlietām un par valdības lēmumu izpildi organizācijās, ministrijās, resoros, tas varētu aizņemt vēl ilgu laiku, es gribētu nobeigt savu uzstāšanos.

Vakar preses konferencē es spēju raksturot, pēc manām domām, ko citu, proti, mūsu valdības galvenos programmas punktus. Es vēlreiz šeit tos atkārtošu, lai būtu pilnīga skaidrība. Mūsu valdības programma, kas ir vērsta uz ekonomikas patstāvību un ekonomiskās neatkarības atgūšanu, sastāv no šādiem punktiem: 1) patstāvīgas nodokļu sistēmas izveide un tās regulāra uzlabošana, jo, kā rāda pieredze, šī sistēma nav ideāla un jau tuvākajā laikā valdība griezīsies pie jums ar priekšlikumu to labot; 2) patstāvīga budžeta izveide; 3) patstāvīga cenu politika, cenu reformas realizācija; 4) patstāvīgas finansu sistēmas ieviešana; 5) privatizācijas realizēšana.

Papildus šiem uzdevumiem valdība realizē arī politiku attiecībā uz PSRS valdību. Mēs patlaban esam noslēguši līgumu par savstarpējām pārtikas produktu un preču piegādēm. Mēs atbalstām cenu reformu Padomju Savienībā, tiesa gan, ar piebildi, ka gan kompensāciju, gan cenu līmeni mēs republikā nosakām paši.

Patlaban ir runa par 1991.gada Ekonomiskā nolīguma parakstīšanu ar Padomju Savienību. Es pasvītroju– Ekonomiskā nolīguma parakstīšanu. Galvenā diskusija patlaban mums ir jautājumā par to summu, ko vienkanāla veidā Latvijas Republika būtu ar mieru izmaksāt kopējiem izdevumiem.

Es šeit nekavējos pie atsevišķiem specifiskiem lauksaimniecības jautājumiem, kuriem es pieskāros vakar, tas ir, par nodokļu politikas izmaiņu laukos, sociālo nodokli, par parādu norakstīšanu, par kredītu politikas izmaiņām, par kredītu politikas un parādu izmaiņām vairākās sfērās, par pārstrādes sfēru un tā tālāk. Šeit es neesmu kavējies pie jautājuma, kā pildās republikas budžets. Man ir sagatavota vesela virkne materiālu. Ja būs deputātiem konkrēti jautājumi, es centīšos atbildēt detalizēti un precīzi.

Priekšsēdētājs: Paldies premjerministra kungam. Līdz pārtraukumam ir 20 minūtes. Varbūt izmantosim šo laiku ierobežotu jautājumu uzdošanai, jo pēc pārtraukuma mums ir vēl citi ļoti nopietni jautājumi jāskata.

Vārds Aleksejeva kungam, kurš jau stāv pie mikrofona. Pārējos lūdzu pierakstīties sekretariātā, lai mums nebūtu strīdu, kurš ir pirmais. Varbūt norunāsim tā, ka katrs uzdod vienu jautājumu.

A.Aleksejevs: */Sakiet, lūdzu, ja es jūs esmu sapratis pareizi, mums izdevies stabilizēt iedzīvotāju apgādi ar gaļas un piena produktiem?/

I.Godmanis: */Tieši tā./

A.Aleksejevs: */Bet, pēc statistikas datiem, tirdzniecības apgāde ar šiem produktiem kritusies, teiksim, ar gaļu par 50 procentiem. Tātad, lai stabilizētu situāciju, vajadzēja samazināt gaļas piegādi tirdzniecībai?/

I.Godmanis: */Nē. Te jāievēro dažādi faktori. Pirmais faktors– patēriņa aina, otrs– tā ir cena. Faktiski, kā mēs redzam, notiek patēriņa groza izmaiņa, un līdz ar to paša gaļas, tāpat arī piena produktu patēriņa izmaiņa. Tās arī ir cenu reformas sekas. Tas, ka pagājušajā gadā ražošana samazinājās par apmēram 10–20 procentiem, izvirza papildu problēmas. Patiešām, ražošana, ražošanas kolektīvās sfēras samazinās. Taču, kā redzat, Rīgas veikalos produktus jūs tomēr atradīsit. Pilnīgi./

A.Aleksejevs: */Mēs laikam par pamatu ņemam fizioloģiski nepieciešamos daudzumus…/

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, mums nav diskusija, mums ir jautājumi un atbildes. Nākamais uzdod jautājumu deputāts Ziediņš.

Z.Ziediņš: Cienījamais Godmaņa kungs, mūs visus interesē situācija, kāda veidojas ar degvielu. Šajā sakarībā grupa deputātu ir lūguši Enerģētikas ministrijas galveno ekonomistu sniegt paskaidrojumu par degvielas cenas veidošanos. Šeit es lasu atbildi precīzi: “Autobenzīna cena veidojas no vidējās autobenzīna iepirkuma cenas, apvienības “Degviela” izmaksām, īpašuma un zemes nodokļiem un 35 procentiem no peļņas” (man nav saprotams, kādā sakarībā peļņu var ielikt cenā iekšā). Pēdējais, 5.punkts ir pats trakākais– rentabilitātes 45 procenti. Uz kāda pamata starpnieku organizācija “Degviela” izlaupa šo summu no patērētāju kabatām?

I.Godmanis: Cienījamo deputāt, es, pirms atbildēšu jums…

*/Deputāts Aleksejevs vēl ir zālē? Man šeit ir savākti dati par visu Latvijas pilsētu, izņemot Rīgu, apgādi ar pārtikas produktiem (pienu, sviestu, gaļu). Apgādes problēmas attiecas uz Rīgu, kur nepietiekamā piena daudzuma dēļ mēs nevaram pilnīgi apmierināt pieprasījumu pēc piena produktiem. Pieprasījums pēc gaļas tiek apmierināts pilnībā. Tā ir atbilde attiecībā uz pieprasījuma apmierināšanu. Pieprasījumu mēs arī apmierinām, bet sakarā ar cenu struktūru izmaiņām tas mainās pats par sevi. Es varu iesniegt datus./

Pagājušajā gadā tika uzdots enerģētikas ministram līdz 10.janvārim izstrādāt sistēmu par vienotu cenu politiku degvielas realizēšanā republikā, tas ir, izslēdzot komercdegvielas cenu un ņemot vērā pieredzi, kāda ir Igaunijas Republikā, kad cena ir mainīga, bet ņem vērā piegādes, kādas attiecīgajā republikā ir nodrošinātas. Diemžēl šis uzdevums netika izpildīts. Šis uzdevums enerģētikas ministram personiski tiek uzdots vēlreiz. Varu teikt, ka sāksim izmeklēšanu, iesaistot ļoti nopietnus, kompetentus līmeņus. Izmeklēsim jautājumu par šīs cenas veidošanu, īpaši par to, kur paliek starpība, kas sastāda gandrīz 40 kapeikas. Ir tādas aizdomas, ka šo naudu starpnieki faktiski vienkārši iebāž kabatā.

Z.Ziediņš: Jums tad ir vajadzīgs aprēķins, kas mani neapmierina.

I.Godmanis: Jā.

Z.Ziediņš: Es to tūlīt iedošu. Otrs jautājums.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Ziediņa kungs, bet mēs norunājām, ka būs viens jautājums.

Z.Ziediņš: Bet ar Dobeļa kunga piekrišanu pierakstījos uz diviem.

Priekšsēdētājs: Dobeļa kungs varēja piekrist, bet plenārsēde laikam nepiekrīt, jo mums ir seši deputāti. Drīkst, ja? Lūdzu, trešais mikrofons.

Z.Ziediņš: Konkrēts jautājums Kalniņa kungam sakarā ar to, ka Kalniņa kungs bija patvarīgi tulkojis Latvijas Republikas likumu par uzņēmējdarbību. Tagad šis likums Augstākās padomes Prezidija sēdē ir atcelts. Diemžēl Ministru padome neuzskata par vajadzīgu ar vēstuli atsaukt savu nepareizo vēstuli, kas jau ir izsūtīta. Te ir tāds punkts: “Latvijas Republikas Ministru padome pārkāpusi savu kompetenci, jo saskaņā ar LPSR Konstitūcijas 102.pantu tikai Augstākās padomes Prezidijam ir dotas tiesības iztulkot likumus.” Jautājums konkrēts– kāpēc Ministru padome joprojām pārkāpj šo 102.punktu un kad Augstākās padomes Prezidijā tiks iesniegti visi jūsu tulkotie likumi?

I.Godmanis: Varu atbildēt konkrēti uz jūsu jautājuma pirmo daļu. Ir sagatavotas vēstules, ir sagatavots mans rīkojums, kas atceļ mana vietnieka Kalniņa apkārtrakstu izpildkomitejām par uzņēmumu reģistrēšanu un tā saistību ar vietējo izpildvaru. Tāds ir sagatavots, es to parakstīšu rīt, un ar to šis jautājums tiks noņemts.

Par tulkojumiem. Jā, mēs esam gatavi tās instrukcijas, kas ir saistītas ar likumu ieviešanu dzīvē, iesniegt Augstākajā padomē burtiski tajā dienā vai dienu vēlāk, kad šīs instrukcijas tiek radītas.

Z.Ziediņš: Es atvainojos, nevis jūs esat gatavi, bet tas ir jūsu pienākums.

I.Godmanis: Jā, mēs esam gatavi.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Šteins– vienu jautājumu.

V.Šteins: Sakarā ar to, ka Padomju Savienībā pie varas nācis Pav­lova kungs, tagad laikam šantāža pret Latviju par Savienības līgumu un par lielāku koloniālo nodokli nāks caur bankām. Vai mēs sagaidīsim bankas reorganizāciju Latvijā? Pats galvenais, ko es jau iepriekš jautāju, ir par “balto” naudu vai arī par īstās naudas emisiju Latvijā. Kad Latvijas Banka sāks beidzot strādāt? Ir pagājis ilgs laiks, kopš mēs ievēlējām Bankas padomi.

I.Godmanis: Atklāti sakot, jautājums ir domāts acīmredzot Latvijas Bankas prezidentam. Bet es varētu atbildēt, izejot no valdības viedokļa. Jautājums par Latvijas Bankas izveidi slēpjas tikai vienā apstāklī– līdzekļu formēšanā, kas būtu nepieciešami, lai izveidotu statūtu fondu Latvijas Bankai. Mēs pagājušajā gadā ieplānojām 150 miljonus, kad formējām budžetu, bet budžeta izdevumu daļa mums neļāva šos 150 miljonus iekļaut. Šī statūtu fonda izveide Latvijas Bankai ir viens no prioritārajiem uzdevumiem, kas valdības uzdevumos finansiālo jautājumu risināšanā stāv blakus lauksaimniecības jautājumiem. Tā ka, cienījamie deputāti, tikko mums šie līdzekļi parādīsies, jau šogad pat mēs tos izdalīsim.

Jautājums ir par to, ka šī banka nevar figurēt tā iemesla dēļ, ka tai nav statūtu fonda. Reorganizācija saistīta ar to apstākli, ka bijusī PSRS bankas Latvijas filiāle, kuru, kā jūs zināt, vadīja Bergs–Bergmanis, tiek likvidēta un šīs filiāles funkcijas pārņem Latvijas Banka. Nelaime ir tikai tā, ka šeit mainās forma, bet nemainās saturs. Tas nozīmē, ka banka pārņem visas šīs koordinējošās funkcijas pret attiecīgajām specbankām, un tas neatrisina jautājumu.

Attiecībā uz to, kādu spiedienu mēs varētu sagaidīt no Pavlova puses, un par “baltās” naudas jautājumu. Mēs esam noskaidrojuši, cik kvalitatīvi varam Līgatnē nodrukāt šo “balto” naudu ar ūdenszīmēm. Tas jautājums ir risināts. Mums ir palikusi pēdējā ekspertīze ārzemēs. Viens no maniem padomniekiem jau atrodas ārzemēs un veic beidzamo mūsu modeļa ekspertīzi, “baltās” naudas starptautisko ekspertīzi, vai šajā modelī nav kļūdu. Tikko viņš atgriezīsies, mēs liksim Augstākajā padomē priekšā šo modeli vai redakciju, un, ja Augstākā padome akceptēs, mēs “balto” naudu pamazām ieviesīsim Latvijā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kiršteins uzdod jautājumu.

A.Kiršteins: Man ir viens jautājums tieši par kultūras attīstību. Mani drusciņ baida tas, ka pašreiz ļoti strauji sabrūk šī finansēšana. Es saprotu, ka ir labi, ja būs dažādi līgumi, bet acīmredzot pārejas periodā būs vajadzīgs zināms laiks, lai nostabilizētos šie līgumi operā, teātros, kinostudijā.

Konkrēts jautājums man ir par Rīgas Kinostudiju, bet jūs varat atbildēt reizē arī par visu pārējo. Zinot to, ka šogad PSRS nefinansē nevienas mākslas filmas uzņemšanu, vai budžetā nevajadzēja būt tomēr nevis Latvijas kino ar diviem vai cik miljoniem, bet gan paredzēt Latvijas nacionālā kino finansēšanai sešus septiņus miljonus, lai var uzņemt kādas sešas vai septiņas mākslas filmas, tādējādi sevi atpelnot. Līdzīga situācija, ka personāls aiziet, pašlaik ir visās nozarēs. Veidojas totāls bezdarbs daudzās vietās.

I.Godmanis: Es centīšos atbildēt precīzi. Tik tiešām, mums ir izdalīta summa Latvijas kino, ja nemaldos, apmēram 3 miljoni; no tā 1,5 miljoni ir neskarama nauda valsts pasūtījumam. Tā ir nauda vienai mākslas filmai vienā gadā. To naudu nedrīkst tērēt nekur citur, šis pus­otrs miljons ir izdalīts vienas mākslas filmas uzņemšanai, kuru valsts finansē. Vienu, bet nevis sešas septiņas. Diemžēl mums nav tik daudz līdzekļu. Bet tie 1,5 miljoni ir rezervēti, un tie ir atsevišķā pantā. Tas nozīmē, ka Latvijas kino nevar šo naudu iztērēt kaut kādām citām vajadzībām. Tāda ir mana konkrētā atbilde.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Biķim.

V.Biķis: Cienījamais Godmaņa kungs, es jūs gribētu lūgt komentēt manu sarunu ar Cenu komiteju par fiksētām vairumcenām,– vakardienas preses konferencē kaut ko tā īsti nesapratu. Vai sakarā ar vairumcenām bez materiālu sadārdzinājuma ir atļauts vai nav atļauts paredzēt kaut kādu algas pielikumu rūpniecības uzņēmumam šajā gadā, izņemot 66 rubļus? Es, piemēram, domāju par papildu atvaļinājumiem, ko mēs pagājušajā gadā pieņēmām.

I.Godmanis: Es jūsu jautājumu saprotu. Tas ir viens no principiāliem jautājumiem. Es šodien tikos ar Gerčikovu, Martinsonu un vēl vairāku rūpnīcu direktoriem. Tas bija pirmais jautājums, kas tika uzdots, jo faktiski savas produkcijas cenā viņi liek iekšā visu, lai peļņa būtu lielāka. Jautājums ir, vai bankas būs spējīgas pāriet šo četru procentu “šķēri”. Jūs zināt, ka ir noteikums PSRS banku sistēmā, ka, ja šis patēriņa fonds pārsniedz četrus procentus, bet pieaugums ir līdz četriem procentiem, tad sāk darboties bankas “šķēres”. Ko es varu atbildēt?

Par 66 rubļiem jautājums ir atrisināts arī ar Bergu–Bergmani, ka 66 rubļi netiks ierēķināti, lai šīs “šķēres” iedarbinātu. Par citu summu mums nav konkrētas vienošanās patlaban ar PSRS Valsts banku. Mēs sarunas esam sākuši, bet es nevaru, šeit stāvot, godīgi pateikt, ka šīs “šķēres” neiedarbosies burtiski rīt vai parīt. Patlaban tās vēl darbojas. Bet mēs esam tagad sarunu procesā, lai tomēr šīs “šķēres” no četriem procentiem vispirms paceltu uz citu procentu un pamazām tās atsvabinātu. Bet mēs esam kategoriski pret situāciju, kāda bija pagājušā gada decembrī, kad Abalkina nodoklis vispār pazuda un sāka darboties republikāniskā likumdošana, kad direktori izmaksāja praktiski 13., 14., 15. un neskaitāmas algas un kad vidējā alga republikā rūpniecībā pieauga par 150 rubļiem. Bija fantastisks inflācijas aplis šajā laikā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kodoliņam.

A.Kodoliņš: Jūs jau vairākkārt esat apsolījis samazināt sociālā nodokļa likmes lauksaimniecībā strādājošiem. Vai jums ir kāds pamats, uz kā jūs balstāties, vai aprēķini, kur ņemt šos līdzekļus? Pie Augstākās padomes deputātiem visai pamatoti ir griezusies rinda citu kategoriju strādājošo– kultūras darbinieki, reliģiskie kalpotāji un tā tālāk, kas arī lūguši, lai viņiem samazina šo nodokli.

I.Godmanis: Pirmkārt, es varu kaut ko apsolīt tikai no valdības viedokļa, skaidri arī pasakot, ka to lems parlaments. Valdības uzskats ir viennozīmīgs: mums ir jāsamazina 37 procentu likmes vismaz divas reizes, jāsamazina šis sociālais nodoklis lauku sfērā. Mums ir precīzi dati par visu republiku: šis sociālais nodoklis– 37 procenti– faktiski pagrūž lielāko tiesu lauku kopsaimniecību zem ūdens. Vēl bez tā darbojas 66 procentu kompensācija, ko lauki maksā ļoti kārtīgi un disciplinēti. Tas ir tas otrs sadārdzinājums, kas ir liels. Bet pirmais ir 37 procenti.

Valdības viedoklis ir, ka tas jāsamazina. Vai parlaments to atbalstīs, tas ir atkarīgs no tā, cik mēs spēsim to pierādīt dokumentāri. Mēs nāksim šeit ar konkrētiem rēķiniem un pierādīsim, kas tas ir, kādēļ lauku saimniecības praktiski izput.

Priekšsēdētājs: Vārds jautājumam deputātam Beskrovnovam.

S.Beskrovnovs: */Runājot par valdības darbības galvenajiem virzieniem 1991.gadā, jūs minējāt ekonomisko savienību ar PSRS. Šajā sakarībā jūs pilnīgi izlaidāt tādu svarīgu virzienu kā naudas sistēmas reforma republikā. Vai valdība nodarbosies ar naudas sistēmas jautājumiem? Un, ja nodarbosies, vai tas netraucēs noslēgt ekonomisko savienību ar PSRS?/

I.Godmanis: */Kā jūs zināt, valdībā ir pārstāvētas divas pieejas– “baltā” nauda un “pašu” nauda. Es esmu “baltās” kā pārejas naudas, pozīcijas piekritējs. Bet mums jānovērtē arī situācija un naudas reforma Savienībā. Es absolūti piekrītu, ka “balto” naudu tādā apmērā, kā mēs to paredzam, brīvi varētu mainīt pret rubļiem. Sākuma etapā tas būs universāls etalons. Es nedomāju, ka te radīsies lielas pretrunas, jo esmu pilnīgi pārliecināts, ka “baltā” nauda darbosies republikas robežās maznodrošināto slāņu aizsardzībai, galvenokārt patēriņa groza galveno produktu pirkšanai. Tāpēc es te neredzu lielas pretrunas. Neredzu.

No otras puses, mēs redzam 50, 100 rubļu apmaiņas procesu. Ja mēs plānojam savu ekonomiku, savus izdevumus un ja pēkšņi mēs stundu pirms pasākuma veikšanas saņemam pavēli, ka jāmaina 25 rubļi, tad mēs praktiski nespēsim kontrolēt ekonomiku. Nepieciešams konkrēts līgums starp Latvijas Banku un PSRS banku. Bankas prezidents jau vairākkārt centies atrisināt šo jautājumu PSRS bankas līmenī. Es ceru, ka tāds līgums tiks noslēgts, un tad jautājums atrisināsies. Lūk, tāda ir mana atbilde./

S.Beskrovnovs: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies Godmaņa kungam par referātu un atbildēm uz jautājumiem. Nākamo otrdien atkal gaidīsim valdības pārstāvjus, tas ir, pēc divām nedēļām.

Pārtraukums 30 minūtes. Pēc tam likumprojekts par iedzīvotāju nodarbinātību.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu, ieņemsim vietas! Pulkstenis ir pieci, mums jāsāk darbs vakara plenārsēdē. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: 51 deputāts ir reģistrējies. Domāju, ka citi deputāti, kas bija ieinteresēti šā jautājuma izskatīšanā, vēl ieradīsies. Mēs izskatām pirmajā lasījumā, tādējādi nav arī pārāk būtisks šis kvoruma jautājums.

Likums par iedzīvotāju nodarbinātību, pirmais lasījums. Lūdzu atbildīgo ziņotāju tribīnē. Ziņotājs prasa 15 minūtes, pēc tam lūdzu gatavoties jautājumu uzdošanai.

S.Blaževičs, Darbiekārtošanas centra direktors: Godātais sēdes vadītāj, godātie deputāti! Nav šaubu, ka viens no galvenajiem tirgus ekonomikas elementiem ir darba tirgus un ar to saistītās parādības. Bezdarbam, darba cilvēka sociālajai aizsardzībai pastāvīgi jābūt valsts varas uzmanības centrā. Nav tādas valsts pasaulē, kas darbotos tirgus ekonomikas apstākļos un kur nebūtu bezdarba. Saprotams, ka bezdarba līmenis svārstās atkarībā no valsts sociālekonomiskās attīstības līmeņa, no valsts pasākumu kompleksa darba tirgus regulēšanā, tādējādi no 2 līdz 20 procentiem vidēji.

Naivi būtu domāt, ka bezdarbs neskars Latvijas Republiku. Par to šobrīd uzskatāmi liecina strauji notiekošās izmaiņas darbaspēka pieprasījumā un piedāvājumā. Sākot ar 1987.gadu, vērojama strādnieku darba vietu skaita un speciālistu vakanču samazināšanās tendence. Neskatoties uz samērā vērienīgu kooperatīvu un individuālā darba kustības attīstību, uzņēmumu, organizāciju, iestāžu un saimniecību darbiekārtošanas iestādēs pieteikto vakanto vietu skaits republikā no 31 tūkstoša darba vietu 1987.gadā samazinājies līdz 18 tūkstošiem šā gada 1.janvārī. Šajā pašā periodā vakanto vietu skaits speciālistiem samazinājies no 2,5 tūkstošiem līdz 980 darba vietām.

Pagājušajā gadā šis process noritēja samērā vienmērīgi, bet šā gada janvārī un februārī tas notika daudz ātrākos tempos. Pēc darbiekārtošanas dienesta rīcībā esošajām ziņām, republikas uzņēmumu un organizāciju pieprasījums pēc kadriem šā gada 20.februārī ir attiecināms tikai uz 6,2 tūkstošiem darbavietu. Tas ir trīs reizes mazāk, nekā bija gada sākumā.

Jāņem vērā, ka šā gada sākumā darbiekārtošanas iestādēs jau bija reģistrēti 2000 cilvēku, kuriem nevarēja piedāvāt atbilstošu darbu. Pēdējā pusotra mēneša laikā reģistrēti vairāk nekā 1,2 tūkstoši no uzņēmumiem un organizācijām izbrīvētu strādātāju, kas sastāda 53 procentus no republikas birojos reģistrēto cilvēku kopskaita visā pagājušajā gadā.

Spriežot pēc izbrīvējuma sarakstiem, ko iesnieguši 929 republikas uzņēmumi un organizācijas, šā gada pirmajā ceturksnī tiks izbrīvēti 4,8 tūkstoši cilvēku. Tātad problēma ir acīm redzama. Bet visu vēl saasina tas, ka tiek izbrīvēti, pirmkārt, speciālisti– 3,2 tūkstoši no kopskaita, sievietes– 2,7 tūkstoši no kopskaita.

Vissarežģītākais stāvoklis šobrīd izveidojies šādās republikas pilsētās: Ventspilī, Daugavpilī, Rēzeknē un Alūksnes, Balvu, Gulbenes, Dobeles, Ludzas, Ogres rajonā, bet visgrūtākā situācija izveidojusies tieši Kuldīgas, Preiļu un Cēsu rajonā. Piemēram, Kuldīgas rajonā reģistrēts 31 izbrīvētais, kā arī 40 cilvēki, kurus Darbiekārtošanas birojs ilgstoši nespēj iekārtot darbā, turklāt tuvākajā laikā tiek plānota vēl 100 cilvēku izbrīvēšana. Vakantu vietu skaits birojā ir tikai septiņas. Komentāri šeit ir lieki.

Tagad par Rīgu. Pagājušā gada nogalē darbaspēka pieprasījums Rīgā bija 12 tūkstoši cilvēku, šobrīd praktiski darbaspēku nepieprasa tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, kā arī sadzīves pakalpojumu, pārtikas, kokapstrādes, apavu rūpniecības uzņēmumi, Latvijas Jūras kuģniecība. Celtniecības, kā arī remontu un celtniecības organizāciju pieprasījums pēc mūrniekiem, betonētājiem, krāsotājiem, namdariem un citiem speciālistiem ir tikai apmēram 150 cilvēku. Tas ir 12 reizes mazāk nekā pirms trīs mēnešiem. Transporta, mašīnbūves, stikla, radioelektronikas un aparātu būves, kā arī atsevišķi vieglās rūpniecības uzņēmumi pieprasa tikai ap tūkstoti strādnieku. Šobrīd rūpniecībai vajadzīgi apmēram tikai 100 speciālisti ar augstāko un vidējo speciālo izglītību, galvenokārt inženiertehnologi, inženierkonstruktori, galvenie grāmatveži un sagādes darbinieki. Tātad Rīgas uzņēmumu un organizāciju pieprasījums pēc kadriem dažu mēnešu laikā samazinājies desmitkārt.

Nemitīgi turpinās kadru izbrīvēšana sakarā ar štatu samazināšanu, atsevišķu organizāciju un iestāžu likvidāciju. Lielākoties štatu samazināšanai pakļauti programmisti, AVS operatori, ekonomisti, bet Darb­iekārtošanas birojam Rīgā nav iespēju iekārtot šos cilvēkus atbilstoši viņu specialitātei.

Nopietnas grūtības radušās sieviešu darbiekārtošanā. Vakantu vietu nav, izņemot dažas vakances nepopulārās vieglās rūpniecības profesijās. Tikpat kā nav pieteikumu mājražošanā.

Viss iepriekš teiktais apliecina, ka Rīgā un republikā jau pastāv strukturālais bezdarbs. Mēs neizbēgami tuvojamies bezdarbam, kas skars daudzus cilvēkus. Šis apstāklis prasa paātrināt likuma pieņemšanu par nodarbinātību, republikāniskā nodarbinātības fonda izveidošanu, kura līdzekļi jāvirza aktīvas nodarbinātības politikas realizēšanuai paredzot šajā jomā ļoti svarīgu sistēmu un mehānismu izveidošanu, kā arī to pastāvīgu attīstību, proti, bezdarbnieku apmācību, pārkvalificēšanu un kvalifikācijas celšanu, apmaksājamu sabiedrisku darbu organizēšanu, darba devēju ekonomisku stimulēšanu, jaunu darbavietu izveidošanu ar netradicionālu darba režīmu.

Darbs pie šodien apspriežamā likumprojekta sācies jau 1989.gada rudenī. Tā pilnveidošanas gaitā tika izmantotas svarīgas starptautiskās darba organizācijas konvencijas un rekomendācijas, Vācijas un Polijas likumi par nodarbinātību, PSRS nodarbinātības likumdošanas pamatu projekts, Zviedrijas, Somijas un Francijas attiecīgie dokumenti, kā arī arhīvu materiāli par pirmās Latvijas Republikas pieredzi šajā jomā.

Atsevišķi gribu akcentēt tos papildinājumus, kas tika iesniegti parlamenta komisijām pēc tam, kad šo likumprojektu valdība bija nodevusi Augstākajai padomei. Tas attiecināms uz otrās sadaļas 7. un 8.pantu. Mēs to saistām ar nepieciešamību pastiprināt dažu ļaužu kategoriju sociālo aizsardzību, piemēram, invalīdu, jauniešu, kā arī to republikas iedzīvotāju, kuri atbrīvojušies no soda izciešanas iestādēm, un aizsardzību ilgstošajiem bezdarbniekiem.

Vienīgais, kas darba tirgus apstākļos reāli var veicināt viņu darb­iekārtošanu, ir darba devēja ekonomiskā stimulēšana. Principiāls papildinājums likumprojektā– tēze par republikāniskā nodarbinātības fonda izveidi. Visos likumprojekta variantos līdz tā izskatīšanai valdībā tas bija paredzēts, tomēr likumprojekta izskatīšanā valdības sēdē beidzamajā reizē tika ņemts vērā Sociālās nodrošināšanas ministrijas viedoklis, ka nav vajadzības izveidot specializētu nodarbinātības fondu, paredzot, ka iedzīvotāju nodarbinātības pasākumi tiks finansēti no dažādiem avotiem, tajā skaitā no sociālās apdrošināšanas budžeta un valsts budžeta līdzekļiem. Mūsuprāt, šāda nostādne aizvedīs republiku neefektīvas un pasīvas nodarbinātības politikas realizācijas ceļā, galvenokārt pabalstu un materiālās palīdzības izmaksāšanas ceļā bezdarbniekiem. No šādas pieejas problēmas risinājumam jau sen atteikušās lielākā daļa pasaules valstu.

Es gribu vērst jūsu uzmanību uz pirmās sadaļas 1.pantu. Likumdošanas komisijas sēdē ir pieņemts lēmums izsvītrot trešajā teikumā vārdus “pilsoņiem, kas likumīgi dzīvo republikā”. Pieņemts lēmums tajā vietā rakstīt– “pastāvīgiem iedzīvotājiem, personām, kuru pasē ir atzīme par pastāvīgu pierakstu”. Visur tekstā “pilsoņu” vietā rakstīt “pastāvīgie iedzīvotāji”.

Visiem zināms, ka ne visi, pat vislabāk un visdziļāk izstrādātie un pieņemtie likumi iedarbojas tā, kā bija iecerēts. Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem ir drošs mehānisms šo likumu realizācijai.

Diemžēl pagājušo gadu šajā ziņā var uzskatīt kā bezmērķīgi pazaudētu. Viens no svarīgākajiem posmiem šajā jaunajā mehānismā– republikāniskais darbiekārtošanas dienests ar 120 darbiniekiem– joprojām darbojas saimnieciskā aprēķina režīmā. Jaunajos apstākļos, kad lielais vairums republikas uzņēmumu un organizāciju izbrīvē darbiniekus vai plāno to darīt tuvākajā laikā, protams, savstarpēju līgumu noslēgšana kļuvusi ļoti problemātiska. Pašreiz mūsu darbinieku skaitliskais sastāvs ir mazāks, nekā tas bija pirmajā Latvijas Republikā.

Ja runājam par mūsu dienesta finansēšanu, tad vispār nav iespējams to salīdzināt ar pirmo republiku. Saimnieciskajā aprēķinā iegūtie 450 tūkstoši rubļu pagājušajā gadā, 8 miljoni latu 1933.gadā no valsts budžeta un 800 tūkstoši latu no sabiedriskajiem fondiem.

Pieņemot likumu par nodarbinātību, sagatavojot likumam pakļautos normatīvos aktus, pie kuriem mūsu dienests šobrīd nopietni strādā, šī problēma gaida neatliekamu risinājumu.

Jau šodien daudziem simtiem cilvēku, kas palikuši bez darba, mūsu dienests ir it kā pēdējā cerība, kur griezties un saņemt palīdzību. Ja mēs nespēsim laikus palīdzēt šiem ļaudīm, var padziļināties sociālā spriedze sabiedrībā, kurā jau tāpat ir daudz risināmu problēmu.

Priekšsēdētājs: Vārds jautāšanai deputātam Silāram.

I.Silārs: Vispirms mani interesē, kuras komisijas ir caurskatījušas un akceptējušas šo likumprojektu, jo projektā tas nav redzams.

S.Blaževičs: Ekonomikas jautājumu komisija, Likumdošanas komisija un Sociālo jautājumu komisija.

I.Silārs: Sociālo jautājumu komisija to ir akceptējusi?

S.Blaževičs: Trīs reizes mēs tur bijām, apspriedām, un, cik es saprotu, komisija ir akceptējusi.

I.Silārs: Kā reāli varētu reģistrēties par bezdarbniekiem bijušie ieslodzītie, ja viņiem nav pieraksta un nav bijis pieraksta arī pirms notiesāšanas?

S.Blaževičs: Šeit likumprojektā ir runa par tiem cilvēkiem, kas pastāvīgi dzīvo republikā un kas atgriežas savās mājās. Par viņiem ir runa, bet nevis par tiem, kas iebrauc republikā un grib saņemt bezdarbnieka pabalstu.

I.Silārs: Es runāju tieši par tiem, kas šeit ir bijuši, bet kuriem nav bijis pieraksta, jo šeit ieteikumus izsniedz pēc iesniedzēja pierakstīšanās vietas. Iznākot ārā no cietuma, viņam nav nekādas pierakstīšanās vietas.

S.Blaževičs: Es sapratu. Likumprojektā ir paredzēts organizēt tieši tiem cilvēkiem rehabilitācijas dienestu. Sākumā, kad viņš atgriežas un izpildkomitejas nevar atrisināt vienas nedēļas laikā jautājumu par cilvēka pierakstīšanu, viņu var ievietot kopmītnē, iesaistīt pagaidu darbā, lai viņš saņem naudiņu, un dot vietējai varai pusgadu, lai risinātu problēmu par pierakstīšanu.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāte Zeile.

V.Zeile: Man ir konceptuālas dabas jautājums, ļoti principiāls. Vai šajā likumprojektā, ko jūs piedāvājat, ir prognozes par objektīvi pamatotu bezdarbnieku skaitu Latvijā sakarā ar to, ka ražotājspēku izvietojums 50 gadu laikā bijis nevis ekonomiski pamatots, bet galvenokārt politisku motīvu vadīts?

Otrkārt, kādi ir jūsu aprēķini attiecībā uz maksimāli pieļaujamo summu, kuru varētu maksāt no sociālās apdrošināšanas budžeta vai no valsts budžeta? Vai jūsu koncepcijā ir domāts arī par rūpniecības un citu nozaru pārdislocēšanu tuvāk izejvielu avotiem, patēriņam vai darbaspēka avotiem?

S.Blaževičs: Pašlaik ir pavairotas tabulas, kur ir aprēķināts, cik apmēram vajag līdzekļu, ja ir 2 procenti, 4 procenti, 6 procenti un 10 procentu bezdarba. Paredzēt, cik republikā pēc laika būs bezdarbnieku, ir grūti, tas atkarīgs no tā, kā strādās rūpniecība, kā ritēs privatizācijas process.

Mēs varam prognozēt, ka gada beigās būs no 15–25 tūkstošiem cilvēku, kas var tikt atzīti par bezdarbniekiem.

Es nesapratu trešo jautājumu par rūpniecības pārvietošanu pie izejvielām. Vai tas republikas mērogā vai vēl tālāk? Tieši mūsu likumprojektā nekas nav paredzēts, ir paredzēts tikai stimulēt darba devējus jaunu darba vietu radīšanai. Nelielās republikas pilsētiņās pirmām kārtām var gaidīt, ka būs bezdarbnieki.

Priekšsēdētājs: Vārds Ivaram Krastiņam.

I.Krastiņš: Kā Blaževiča kungs stādās priekšā tālāko nodarbinātības dienesta nākotni, kā viņš redz šo struktūru ietilpstam valsts pārvaldes aparātā? Vai tā būtu iekļaujama Sociālās nodrošināšanas ministrijas sastāvā vai kā atsevišķs darba departaments papildinātu braši sakuplojušo Ekonomikas ministrijas departamentu skaitu?

S.Blaževičs: Ja šo jautājumu man vajadzētu risināt, es domāju, ka mūsu republikā tuvākajā laikā vajadzētu veidot darba ministriju. Pagaidām, kā es redzu, mūsu dienestam jābūt Ekonomikas ministrijas sastāvā, jo Ekonomikas ministrijas departamenti risina dažādus mums tuvus jautājumus.

Kāpēc vajadzīgs darbiekārtošanas dienests? Es domāju, ka tas būs nevis darba, bet nodarbinātības dienests. Tas ir kvalitatīvi atšķirīgs, jo funkcijas ir atšķirīgas. Augšējā līmenī ir departaments, kas risinās jautājumus tieši par aktīvās nodarbinātības politiku, apmācīšanas, pārkvalificēšanas un kvalifikācijas celšanas jautājumus, sabiedrisko jautājumu organizēšanu. Otrs līmenis būtu nodarbinātības nodaļas pilsētās un rajonos, kas reģistrētu bezdarbniekus, iekārtotu tos darbā, censtos radīt jaunas darba vietas ar netradicionālu režīmu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Edmundam Krastiņam.

E.Krastiņš: Man jautājums par sabiedriski derīgā darba organizēšanu. Jūs minējāt daudzu valstu praksi. Vai tā ir vispār pieņemta prakse, ka šie sabiedriskie darbi bezdarbniekiem ir pilnīgi brīvprātīgi? Manuprāt, var veidoties tāda situācija, ka viena liela daļa bezdarbnieku labprāt saņems šo pabalstu. Ja viņiem piedāvā darbu, atsacīšanās gadījumā viņi zaudē šo pabalstu uz kādu laiku. Iespēja strādāt sabiedriskos darbus, kuri droši vien nebūs sevišķi labi apmaksāti, vairumu no viņiem neapmierinās, viņi labāk izvēlēsies saņemt šo pabalstu. Vai šeit nevajadzētu būt kaut kādiem saistošiem noteikumiem, vismaz attiecībā uz daļu šo bezdarbnieku?

S.Blaževičs: Es domāju, ka cilvēkam pašam jāizvēlas, vai iet uz to sabiedrisko darbu vai neiet. Ar bezdarbnieka pabalstu, es domāju, ilgi dzīvot un gavilēt arī neiznāks. Cik es zinu, tas vairākumā valstu ir brīvprātīgi. Es nedomāju, ka cilvēkus vajag spiest strādāt tur, kur viņi negrib.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ēlertam.

I.Ēlerts: Blaževiča kungs, jums 8.panta otrajā daļā ir paredzēts, ka atzīt kādu par bezdarbnieku var tikai iedzīvotāju nodarbinātības veicināšanas padome. Sakiet, lūdzu, kāds ir tās izveidošanas mērķis un vai tomēr šis valsts nodarbinātības dienests pats nevarētu ar to tikt galā, neradot šādu padomi pēc birokrātijas parauga?

S.Blaževičs: Es domāju, ka nodarbinātības dienests nevarēs pats risināt šo jautājumu, jo tad bezdarbnieks, kas nāks uz šo dienestu, būs atkarīgs no dienesta darbinieka. Es domāju, ka tas varētu nākt bezdarbniekam tikai par sliktu, jo vienās rokās būs reģistrēšana un bezdarbnieka statusa piešķiršana, kā arī pabalsta izmaksāšanas jautājuma risināšana. Jaunajos apstākļos mēs varam cerēt risināt jautājumus, kad mums republikā būs padome, kurā ieies neatkarīgie pārstāvji, darba devēji un valsts darbinieki. Tikai šajā padomē mēs varēsim vienoties, kā risināt nodarbinātības jautājumus. Es nedomāju, ka tas ir birokrātu priekšlikums, tas ir nepieciešams.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dozorcevam.

V.Dozorcevs: */14.pantā runāts par brīvprātīgu apdrošināšanos pret bezdarbu, bet 4.pantā, kurā jūs runājat par to, no kurienes tiek ņemti līdzekļi šīm vajadzībām, uzskaitīti tikai līdzekļi no sociālās apdrošināšanas budžeta un valsts budžeta līdzekļi. Kāpēc gan šeit neiekļaut tomēr līdzekļus no brīvprātīgās apdrošināšanas? Bija taču lielas cerības uz šo ideju. Tas ir viens jautājums.

Otrais jautājums attiecas uz to, ka darba devējam tiek uzdots ne retāk kā reizi mēnesī sniegt datus par esošajām brīvajām darba vietām. Vai tas ir reāli un kā jūs tagad saņemat šos datus? Vai pastāv kaut kāda reglamentācija?/

S.Blaževičs: */Pašlaik tāda reglamentācija pastāv. Ir ikmēneša atskaite pēc Valsts statistikas komitejas apstiprinātas formas 1–T, ko iesniedz darbā iekārtošanas dienestā. Tā ka, domāju, informācijas sniegšanai par vakantajām darba vietām tomēr jābūt obligātai (tā tas ir Zviedrijā, Francijā un citās valstīs). Cita lieta, ka darba devējam ir tiesības pieņemt darbā vai atteikt pieņemšanu, tas ir,– te es neredzu nekādus, tā sakot, mūsu parlamenta agrāk pieņemtā likuma pārkāpumus.

Par pirmo jautājumu. Es teikšu, ka mēs konsultējāmies. Līdzekļiem no brīvprātīgās apdrošināšanas, kā mums paskaidroja “Latva” (šķiet, apdrošināšanas sabiedrība), ir jāveido atsevišķs fonds. Tāpēc mēs iepriekšējos projektos, kurus jūs izskatījāt un kuri tika pieņemti pēdējā valdības sēdē, ierosinājām radīt nodarbinātības fondu– fondu, kas tiktu finansēts no sociālās apdrošināšanas, no ziedojumiem un no paša nodarbinātības centra saimnieciskā aprēķina darbības./

V.Eglājs: 14.pantā par brīvprātīgo apdrošināšanu ir sacīts, ka strādājušie var noslēgt ar apdrošināšanas iestādēm līgumu par kompensāciju darba zaudējuma gadījumā. Apdrošināšanas kārtību un periodiskumu nosaka pilsoņu apdrošināšanas noteikumi. Vai apdrošināšana pret bezdarbu ir tie noteikumi, kas šeit minēti, vai tie ir vēl jāizstrādā?

S.Blaževičs: Pagaidām nav. Es domāju, ja parlaments pieņems šo likumprojektu un tas stāsies spēkā, tad mēs mēneša laikā, varbūt arī ātrāk, spēsim iesniegt Ministru padomei šo lēmuma projektu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Černajam.

R.Černajs: Jūs ziņojumā minējāt nodarbinātības fonda izveidošanu. Likumprojektā agrāk tāds parādījās, bet tajā likumprojektā, kas ir mums, tā vairs nav. Es tā arī nesapratu, vai jūs atbalstāt šā fonda izveidošanu, vai tas tiks iestrādāts vai noraidīts?

S.Blaževičs: Pēdējā sēdē Ministru padomē uzstājās Gundara kungs un teica, ka atsevišķs nodarbinātības fonds republikā nav vajadzīgs un ka bezdarbnieka pabalstu, tāpat kā līdzekļus stipendiju izmaksāšanai tiem cilvēkiem, kas iet celt kvalifikāciju un tā tālāk, var ņemt no sociālās apdrošināšanas fonda. Pārējos, kas attiecas uz aktīvo nodarbinātības politiku, var finansēt it kā no budžeta līdzekļiem. Bišera kungs teica, ka mūsu grupai jāņem vērā Gundara kunga priekšlikums, tāpēc šajā pēdējā variantā rakstīts tas, ko jūs redzat. Divas komisijas– Ekonomikas un Likumdošanas komisija– it kā atbalstīja domu, ka republikai vajag izveidot speciālu nodarbinātības fondu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Morozļi.

G.Morozļi: */16.punktā rakstīts, ka noteikumus, likumdošanas ievērošanu kontrolēs speciāls valsts dienests. Kas tā, pirmkārt, ir par struktūru? Otrkārt, likumdošanas, likumības kontroli mums realizē prokuratūra. Kādas ir šī dienesta savstarpējās attiecības ar prokuratūru un cik vispār šis dienests nepieciešams, ja ir tāda jautājuma nostādne?/

S.Blaževičs: */Varu ziņot, ka likumdošanas aktu komisijas sēdē šis punkts izsvītrots./

G.Morozļi: */Izsvītrots?/

S.Blaževičs: */Jā. Diemžēl, līdz komisijas sēdei, kas notika ceturtdien, mēs nepaspējām izlabot. Turklāt es satikos ar deputātu, kurš nodarbojas ar likuma par valsts kontroles radīšanu projekta izstrādi. Panākta vienošanās, ka šiem jautājumiem tomēr ir jābūt valsts kontroles funkcijās, jo jautājumu ir pietiekami daudz./

G.Morozļi: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kostinam.

V.Kostins: */17.pants ir šāds: “ Minētā likuma normu pārkāpšanā vainīgās amatpersonas un pilsoņi tiek saukti pie Latvijas Republikas likumos noteiktās atbildības.” Bet vai mums pašlaik ir Latvijas Republikas likums, kurš garantē amatpersonu un pilsoņu tiesības tieši saskaņā ar šo likumu?/

S.Blaževičs: */Es domāju, ka tieši tāda likuma nav, bet mēs, kad rakstījām, cerējām, ka atbildīgiem jābūt arī dienesta darbiniekiem, ja, pieņemsim, sastopamies ar birokrātisku jautājuma risināšanu. Ja, piemēram, nepamatoti tiek aizkavēta pabalsta izmaksa, cietušais var griezties tiesā, kas, domāju, tomēr spēs atrast atbilstošu likumu./

V.Kostins: */Labi. Es sapratu. Otrais jautājums. Jūs teicāt, ka līdz 1991.gada beigām parādīsies personu kategorija, kurus varēs saukt par bezdarbniekiem– 15 līdz 20 tūkstoši cilvēku. Sakiet, vai jūsu dienests nav analizējis situāciju? Kāpēc var parādīties tieši šāds bezdarbnieku skaits? Kādi speciālisti var izrādīties izmesti uz ielas?/

S.Blaževičs: */Mēs centāmies analizēt, cik tas bija iespējams mūsu apstākļos. Bez darba izrādīsies pirmām kārtām sievietes ar augstāko un vidējo speciālo izglītību, jo jau pašlaik praktiski notiek sieviešu ar inženieru mehāniķu, elektriķu un ar tamlīdzīgiem diplomiem atbrīvošana. Tas nozīmē meklēt darbu ne pēc specialitātes vai sēdēt mājās.

Nākošā kategorija– nepilngadīgā jaunatne: no 2 tūkstošiem cilvēku, kurus dienests gada sākumā ir reģistrējis kā personas, kurām ilgākā laikā nav izdevies sniegt palīdzību, 60 procentu ir nepilngadīgie. Skolas turpina atskaitīt nepilngadīgos jauniešus. Saldus rajonā šajā gadā tika reģistrēts zēns, kurš griezās pie mums 12 gadu vecumā. Skola viņu izmetusi. Protams, saskaņā ar Darba aizsardzības likumu kodeksu, strādāt var no 18 gadu vecuma, izņēmuma gadījumos– no 15.

Pašlaik mums sniedz ziņas par diviem mēnešiem pirms cilvēka brīdināšanas par atbrīvošanu. Pirmajā ceturksnī no gaidāmajiem 5 tūkstošiem bezdarbnieku 3200– tie ir speciālisti, galvenokārt sievietes. Mēs lieliski zinām, ka mums ziņas dod tieši par ITR un kalpotājiem (apmēram 60 līdz 70 procentu). Pašlaik, kaut arī rubli sauc par koka rublis bet par šo rubli brigādēs sākuši cīnīties un jaunatni ņemt negrib. Nākošā “piedeva”, protams,– tā ir celtniecība, jo, kā redzam, samazinās darbu apjomi un arī materiālu ražošana. Līdz ar privatizācijas procesa attīstību, bez šaubām, nebūs brīvu vietu arī apkalpošanas sfērā./

V.Kostins: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošana ir beigusies. Paldies ziņotājam. Debatēs par šo dienas kārtības jautājumu ir pieteikušies četri deputāti. Pirmajam vārds deputātam Ābiķim.

Dz.Ābiķis: Cienījamie deputāti! Pirmkārt, es gribētu uzteikt Blaževiča kungu, jo, cik es saprotu, viņš pamatā ir šā projekta autors. Man šis projekts patīk. Bet es gribētu pieskarties jautājumam par šā likuma stāšanos spēkā. Kāpēc tas ir ļoti svarīgi? Pirmkārt, es uzskatu, ka šis likums nevar stāties spēkā agrāk, nekā tiek pieņemts likums par imigrāciju. Ir jāizveido imigrācijas dienests, kurš daudzmaz spēj kontrolēt imigrācijas procesus valstī.

Otrkārt, šī ir tā reize, kad mēs nevaram steigties pa priekšu lielajai Savienībai. Mēs visu laiku to darām, un tas ir vajadzīgs, bet šī diemžēl ir tā reize, kad mēs to nedrīkstam darīt. Iekams PSRS nav pieņemts līdzīga rakstura likums un iekams nav noteikts bezdarbnieka pabalsts Padomju Savienībā, mēs nedrīkstam steigties, jo pretējā gadījumā... Ir jau pieņemts?

Bet tas nav pieņemts galīgi, cik es zinu. Tādā gadījumā es atvainojos par savu nekompetenci, bet es gribētu piebilst, ka mēs nedrīkstam maksāt, lai cik tas būtu paradoksāli, nekādā gadījumā lielāku bezdarbnieka pabalstu, nekā tas ir paredzēts PSRS likumā. Tas ir ciešā saistībā ar migrācijas procesiem. Šeit mūsu humānisms būs nevietā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ivaram Krastiņam.

I.Krastiņš: Cienījamie kolēģi, es drusku pretstatā Ābiķa kungam uzskatu, ka šis likums ir ļoti vajadzīgs. Tiesa, viss tālākais, ko es teikšu, ir jāuzskata par manu subjektīvo viedokli. Man ļoti žēl, bet mūsu komisija šo likumprojektu saņēma tikai pagājušonedēļ. Pirms apmēram pusgada mēs strādājām ar citu likumprojektu, kurš, manuprāt, tika noraidīts Ministru padomē. Šis projekts no pirmā ievērojami atšķiras, tā ka tas tagad nav komisijas viedoklis, bet Ivara Krastiņa viedoklis.

Manā saprašanā nepieciešamība pēc šā likuma ir vienīgais arguments, kas man liek izteikties. Visos citos jautājumos man sirds tā vien nesas to noraidīt. Es mēģināšu argumentēt– kāpēc.

Pirmkārt, ir milzīgs juceklis ar pašu dienestu. Piemēram, 3.4.punkts paredz, ka dienesta funkcijas un struktūra nosaka Ministru padome. Tālāk tiek izveidotas šīs te mistiskās veicināšanas padomes, un nav saprotams, vai tas ir šis dienests, par ko runā 3.4.punkts, vai tas ir atkal pavisam kaut kas cits. Uz to jau norādīja Ēlerta kungs, ka šo padomju nepieciešamība (8.2.punkts) ir ārkārtīgi apšaubāma. Pavisam apšaubāma ir darba devēja piedalīšanās tur.

10.3.punkts paredz, ka bezdarbnieku pabalstu izmaksās Sociālās nodrošināšanas ministrijas sistēma. Tad man ir jautājums: kā tas viss kopā darbosies? Ja Blaževiča kungs grib atrasties Āboltiņa kunga paspārnē un ja vēl kaut ko noteiks Ministru padome, ja darbosies arī nodarbinātības veicināšanas padome, bet tai pašā laikā pabalstu maksās kāds cits, pēc kādas komandas un kā tas notiks? Manuprāt, šie jautājumi šeit absolūti nav atrisināti.

Kas finansēs šā dienesta darbību? Varētu piekrist, ka zināmu daļu izdevumu sedz valsts budžets, ko paredz 4.1.2., bet nekādi nevar piekrist tam, kas ir 4.3.3.punktā, proti, ka nodarbinātības dienests no valsts budžeta finansēs invalīdu rehabilitācijas centra radīšanu. Es atvainojos, kāds tam sakars ar nodarbinātību? Manā saprašanā– ne mazākā.

Diskutējams ir jautājums par bezdarbnieka statusu. Atsevišķas grupas ir palikušas ārpus šīs definīcijas. Piemēram, sieviete, kas beigusi augstskolu, nekad nav strādājusi nekādā uzņēmumā, jo viņai pēc augstskolas beigšanas tūlīt ir piedzimis bērns. Saskaņā ar šo likumu viņa nekādu pabalstu nesaņem. Nedomāju, ka tas būtu pareizi. Man milzu šaubas izraisa arī 8.1.4.punkts, ka nodarbinātības dienests, es tā saprotu no Āboltiņa kunga, izmaksās grūtniecības un dzemdību pabalstu. Es atvainojos, kāds Āboltiņa kunga vadītajai iestādei sakars ar grūtniecību un dzemdībām? Jādomā, ka tikai netiešs.

Man nekādi nav pieņemams, ka bezdarbnieka pabalstu maksātu 90 procentu no minimālās darba algas. Tas varētu nozīmēt, ka universitātes profesors, kas zaudējis darbu, un slikti apmaksāta profesija, piemēram, trauku mazgātāja, saņems vienādu bezdarbnieka pabalstu. Es atvainojos, tā ir skaidra nivelēšana. Nedomāju, ka tas ir pareizi. Ja būtu rakstīts– 90 procentu no iepriekšējās algas darbavietā, tad tam varbūt varētu piekrist.

Visbeidzot par šo fondu. Protams, mēs varam radīt fondus pēc sirds patikas, piemēram, fonds suņu potēšanai pret trakumsērgu un tā tālāk, bet es gribētu cienījamajiem deputātiem atgādināt, ka, apstiprinot sociālā nodokļa likumu, tika izdalīta tabula, kur bija paredzēts, kā tiks izmantoti ieņēmumi no sociālā nodokļa, tātad– sociālās apdrošināšanas fonds. Tur 1,5 procenti bija paredzēti taisni šim nodarbinātības dienestam un šiem jautājumiem. Vai ir mērķtiecīgi to visu izdalīt atsevišķā mazā fondiņā? Turklāt nav skaidrs, kā paspārnē tas darbosies, jo likumprojekts diemžēl atbildi uz to nesniedz.

Ņemot vērā šā likuma nepieciešamību, es aicinātu tomēr projektu atbalstīt, vienlaikus izsakot cerību, ka laiks starp pirmo un otro lasījumu būs pietiekami ilgs, lai visas šīs neskaidrības un pretrunas būtu iespējams novērst.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Černajam.

R.Černajs: Cienījamie deputāti! Šis likumprojekts, pēc manām domām, pašos pamatmērķos ir virzīts, lai radītu tiesisku, ekonomisku, organizatorisku garantiju sistēmu tiem cilvēkiem, kuri objektīvu iemeslu dēļ palikuši bez darba, bet kuriem tomēr ir vēlēšanās strādāt un ir arī visi nepieciešamie priekšnosacījumi pārkvalificēties un turpināt darbu. Lai šīm tiesībām būtu reāls pamats, likumprojektā ir paredzēts izveidot nodarbinātības dienestu. Šajā sakarībā gribu teikt, ka nodarbinātības dienests nevar izaugt uz pašreizējā darbiekārtošanas biroja bāzes, jo tas praktiski ir tikai reklāmas pielikuma realizētājs, kuram nav nekādas aktīvas darbības nodarbinātības jomā.

Izskatāmajā likumprojektā ir paredzēts valsts nodarbinātības dienests, kura funkcijās ietilpst dažādi pasākumi. Bet visiem tiem ir tikai pasīvs raksturs, piemēram, bezdarbnieku reģistrācija, pabalstu izmaksa un tā tālāk. Lai realizētu valsts nodarbinātības politiku aktīvi, tomēr ir nepieciešams materiāls pamats, ir nepieciešami līdzekļi. Lai aktīvi šīs problēmas realizētu, pēc manām domām, ir jāizveido šis republikas nodarbinātības fonds. Tādā gadījumā tas būs neatkarīgs, patstāvīgs fonds, neatradīsies nevienā paspārnē, jo šā fonda turētājs būs nodarbinātības dienests un šis fonds varēs arī saņemt atskaitījumus gan no sociālās nodrošināšanas budžeta, gan no valsts budžeta. Tādā gadījumā netiek izslēgti arī brīvprātīgie ziedojumi un maksājumi gan no darba devēja, gan no darba ņēmēja puses, gan no citu fizisko un juridisko personu puses. Ar šāda fonda palīdzību var tikt organizēti pārkvalificēšanās kursi, izmaksātas stipendijas tiem, kuri mācās šajos kuros, papildus organizētas darba vietas, kā arī sabiedriskie darbi. Tas būtu attiecībā uz fondu. Acīmredzot 4.pants pilnībā nav izstrādāts. Tas būtu jāpārstrādā, ietverot šajā pantā tieši šo koncepciju par nodarbinātības fonda izveidošanu.

Likumprojektā vēl ir virkne neprecizitāšu un varētu būt arī papildinājumi. Līdzās garantijām uz darbu varētu minēt arī garantijas uz tiesībām nestrādāt. Tad vēl jautājums par pagaidu sabiedrisko darbu. Piekrītu deputātam Krastiņam, kurš teica, ka šim sabiedriskajam darbam varētu būt arī piespiedu raksturs, ja bezdarbnieks ir vairākkārt vai vispār atteicies no piedāvātā darba un tiek iesaistīts šajos sabiedriskajos darbos varbūt arī piespiedu kārtā.

Protams, ir arī jāparedz, ka samaksa, kas tiek saņemta šajos sabiedriskajos darbos, nesasniedz bezdarbnieka pabalstu, tādā gadījumā starpība tomēr būtu jākompensē no nodarbinātības fonda, lai bezdarbnieks saņemtu pabalstu noteiktā minimuma apmērā. Nepieciešams, lai tiktu fiksēts un atspoguļots darbaspēka tirgus piedāvājums un pieprasījums, stāvoklis, būs arī nepieciešams ieviest valsts statistikas atskaites par nodarbinātību.

Tie ir galvenie priekšlikumi. Kā jau teicu, likumprojekts ir pieņemams pirmajā lasījumā, izņemot 4.pantu, kur nepieciešams iestrādāt jautājumu par nodarbinātības fondu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Plotniekam.

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Likumprojekts, kurš ir jūsu rīcībā, atspoguļo dažus priekšlikumus, kuri izskatīti komisijās. Tai pašā laikā man jāsaka, ka tīri tehnisku apstākļu dēļ darbs, kas tika veikts Likumdošanas jautājumu komisijā, tajā nav atspoguļots. Nerunājot par atsevišķām detaļām, kuras pirmajā lasījumā acīmredzot mums nebūtu nozīmīgas un svarīgas, tomēr es varbūt gribētu izteikt dažus apsvērumus no komisijas viedokļa, kuri būtu jāņem vērā, projektu šodien vērtējot.

Komisijas viedoklis ir, ka šis likumprojekts ir visai nepieciešams, ka tas jāvirza uz priekšu, ka bez šā likuma mēs acīmredzami jau šā gada vidū varam nonākt visai bēdīgā situācijā.

Kādi momenti būtu jāņem vērās, izlemjot projekta likteni pirmajā lasījumā? Pirmkārt, jau referents teica, ka termins “pilsonis” ir aizstāts ar “pastāvīgo iedzīvotāju”. Šajā pirmajā sadaļā ir arī definēts, kas tiek atzīts par pastāvīgo iedzīvotāju. Man šķiet, ka nebūtu šodien nepieciešams šajā sakarībā izvērtēt mūsu likumdošanu visumā, runāt par to, kā tiek reglamentēta migrācija, imigrācija un emigrācija. Projekts satur tik pieticīgas sociālas garantijas tiem cilvēkiem, kuriem pasē ir atzīme ar pastāvīgu pierakstu, ka nekādā veidā šos procesus neietekmēs.

Tai pašā laikā es gribētu akcentēt vērību uz dažiem mūsu priekšlikumiem, kas būtu jāņem vērā.

2.pantā, kur ir runa par pastāvīgo iedzīvotāju iespēju iegūt izglītību, mēs piedāvājam šādu formulu: “Iespēju iegūt obligāti pamatizglītību un profesionālo sagatavotību, ievērojot sabiedrības vajadzības.” Tā ir visai būtiska atruna, jo mēs zinām, ka šodien nereti tiek izteiktas pretenzijas,– es vēlos mācīties augstskolā tajā vai citā specialitātē. Un tai pašā laikā mēs zinām, ka pieprasījuma nav. Atsakoties no šādām klaji deklaratīvām formulām, mēs šajā likumā tomēr paredzam iespēju apgūt specialitāti, pēc kuras ir reāls pieprasījums republikā.

Runājot par iedzīvotāju nodarbinātības dienestu, šajā likumprojektā 4.punktā tik tiešām teikts, ka iedzīvotāju nodarbinātības valsts dienesta funkcijas un struktūru nosaka Latvijas Republikas Ministru padome. Tas ir 3.panta 4.punkts. Mēs šinī gadījumā, protams, esam gājuši tradicionālo ceļu, ka likumdevējs pieņem likumu, pēc tam pārvaldes institūcija pieņem kādu ar likumu pamatotu aktu un šis ar likumu pamatotais akts arī nosaka šā pārvaldes mehānisma posmiņa eksistenci. Man šķiet, ka laika mums pietiek un šīs vienas normas vietā vajadzētu tomēr varbūt ieviest dažas ļoti konkrētas normas, kurās būtu fiksēta nodarbinātības valsts dienesta struktūra. Līdz ar to jautājums par šā dienesta nākotni būtu izlemts likuma formā, it īpaši vēl ņemot vērā to apstākli, ka otrajā sadaļā ir runa par uzdevumiem. Man šķiet, ka tradicionālais iedalījums “uzdevumi un funkcijas” diezin vai ir pamatots. Vajadzētu skaidri un gaiši pateikt, kādam šim dienestam ir jābūt, vienlaikus akcentējot nepieciešamību veidot galvenokārt tādu organizatorisko struktūru, kas efektīvi darbotos. Jo mēs šodien esam liecinieki tam, ka veidojas nesamērīgas virsbūves. Vienā gadījumā tas ir departaments, otrā gadījumā– ministrija. Pēc tam kaut kas uz vietām. Galarezultātā nav skaidrs, ko šai galvenajai iestādei darīt, ko darīs uz vietām tie vai citi vietējie veidojumi vai institūcijas. Rezultātā aparāts milst, šis aparāts ir neefektīvs.

Vakar Jelgavā Mašīnbūves rūpnīcā es saņēmu kārtējo pārmetumu. Vēlētāji man rādīja mūsu priekšvēlēšanu manifestus, tajā skaitā arī manējo. Mēs toreiz runājām par ierēdņu skaita samazināšanu. Taču mums saka, ka ierēdniecība aug. Tātad ir jāveido efektīvi dienesti, bet kritiku nevajadzētu attiecināt uz darbiekārtošanas dienestu, kurš ir nepieciešams. Tai pašā laikā, ja šajā likumprojektā jau būs pateikts, ko dienests darīs, kāds tas izskatīsies, es domāju, tas atvieglos tā eksistenci un būs arguments par labu šī vajadzīgā dienesta izveidošanai.

Tālāk 4.pantā mēs ierosinām pirmo sadaļu vispār izslēgt, jo tā neko neizsaka. Vēlāk šis finansējuma avots ir atšifrēts otrajā un trešajā sadaļā. Vēl ir arī daži citi sīkāki redakcionāli priekšlikumi, tajā skaitā par 8.panta pēdējo normu, kurā ir noteikta padome, kas nodarbosies ar bezdarbnieku un viņu ģimenes locekļu jautājumu risināšanu. Mēs ierosinājām, ka šīs padomes izveidošana būtu reglamentējama sīkāk un ka tas jāizdara jau pirmajā sadaļā, lai visiem būtu skaidrs, kas tā ir par padomi un ar ko tā nodarbosies.

Beidzot vēl viens priekšlikums, kas attiecas uz jautājumu par kontroli. Šeit jau bija minēti 4.sadaļas 16.pantā valsts kontroles uzdevumi un tās realizēšana. Acīmredzami, ka nevajadzētu aizrauties ar kontroli un inspekcijām. Tas ir arī posmu jautājums, kuru mums šobrīd ir bezgala daudz un kuri strādā, es gribētu teikt, bezgala neefektīvi. Tāpēc ļausim, lai dienests strādā. Viņa darba rezultātu mēs redzēsim no tā, ko darīs mūsu bezdarbnieki, kuri, bez šaubām, būs. Tos kontrolēs pati bezdarbnieku masa.

Atšķirībā no daudziem departamentiem viņiem ir unikāla iespēja būt izteikti patstāvīgiem, jo vajadzētu paredzēt šajā likumā, ka pastāv tikai viena saikne starp šo nodarbinātības dienestu un Sociālās nodrošināšanas ministriju. Tas ir– finansējums.

Nemeklēsim noteikti kādu āķīti, kur šo dienestu pakārt, jo esam pieraduši– virs katra jābūt kādam augstākstāvošam resoram vai ministrijai, kuram apakšā esošais atskaitītos.

Tam ir jābūt ļoti mobilam dienestam, tāpēc lai tas kontrolē pats sevi. Lai pilnveidojas sava darba rezultātā, nevis tam šeit paredzēsim īpašas kontroles institūciju.

Ierosinu mūsu komisijas vārdā projektu pieņemt pirmajā lasījumā, ņemot vērā tos priekšlikumus, kuri tika izteikti apspriešanas gaitā.

Priekšsēdētājs: Vēl papildus ir pieteikušies debatēs trīs deputāti. Vārds deputātei Zeilei. Atgādinu, ka līdz plenārsēdes beigām ir palikušas 30 minūtes.

V.Zeile: Cienītie kolēģi! Šodien, kad mēs esam skatījuši tik ļoti daudzus jautājumus par republikas finansēm un budžetu, mani vienkārši izbrīna tas, ka šodien šos lielākoties ar finansēm saistītos likumus apspriež bez jebkādiem ekonomiskiem aprēķiniem un budžeta izdevumu daļas korekcijas. Man nav skaidrs arī, kāpēc šo jautājumu nedeva uz ekspertīzi ne Ekonomikas komisijai, ne Budžeta komisijai. Kuri ir tie cilvēki, kas sadala, kurus likumus kurās komisijās jāskata? Man nav iebildumu, ka to skata Likumdošanas komisija. Bet es gribu jautāt kolēģim Plotniekam: kas finansēs šo likumu par nodarbinātību? Kolēģi Plotniek, cik jūs kaislīgi uzstājāties, kad 2 miljonus paņēma Jelgavai! No kurienes jūs tagad šos miljonus ņemsiet?

Otrkārt, es ļoti aicinu kolēģus nepārsteigties, kā mēs pārsteidzāmies, pieņemot ļoti humānu un labu pensiju likumu. Pensiju likuma finansēšana mums jau šodien ir problemātiska. Mēs neviens negribam atkāpties un ieviest normas, kas mainītu šo pensiju likumu. Šodien jūs piedāvājat pirmajā lasījumā konceptuāli pieņemt šo likumu par nodarbinātību. Vai mēs gribēsim atgriezties un koriģēt tās vai citas normas, ja tām nav finansiālā seguma? Es gribētu pateikt to, ka pašreiz Sociālās nodrošināšanas ministrija gatavo izskatīšanai plenārsēdē sociālās apdrošināšanas budžetu. Sociālās apdrošināšanas budžets ir paredzēts ar ļoti lielu deficītu.

Otrkārt, šajā sociālās apdrošināšanas budžetā ir ielikts 37 procentu sociālais nodoklis, bet paši mēs gribam, lai to ar 1.aprīli pārskata un samazina. Mēs dzirdējām, ko premjers teica, ka nodokļu politika būs diferencēta. Kur ir visi aprēķini izlikti? Ko tas vispār republikai maksās? Tāpēc es esmu pilnīgi pārliecināta, ka šim dokumentam šobrīd galvenokārt ir politisks segums, jo mēs visi gribam, lai pirms aptaujas 3.martā mums būtu tāds likums pirmajā lasījumā. Kategoriski iebilstu pret to, ka to šodien pieņem pirmajā lasījumā. Līdz nākamajam lasījumam nevajag steigties, bet vajag sagaidīt sociālās apdrošināšanas budžetu, vajag zināt, cik tur jums būs paredzēts līdzekļu un cik jums būs vajadzīgs līdzekļu no valsts budžeta.

Ja jūs taisāties veidot bezdarbnieku pabalsta fondu, tad dodiet savu aprēķinu šai jomā! Nekā tāda pagaidām nav.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Freimanim.

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Zeiles kundze ļoti daudz ko pateica no tā, ko es būtu gribējis teikt. Es arī pilnīgi piekrītu, ka šis likumprojekts pirmām kārtām ir politisks likumprojekts pašreizējā vēsturiskajā gaisotnē. Tas ir ļoti, ļoti sasteigts. Mēs nedrīkstam aizmirst vienu lietu, proti, ka mēs nodarbojamies ar normālu likumu piemērošanu nenormālai valstij.

Normālas Eiropas, Viduseiropas vai Rietumeiropas valsts normāla likumdošana paredz normālu sociālo aizsardzību. Ja mēs šodien domājam par šo aizsardzību, mums ir milzīgs parazītu slānis, milzīgs it kā strādātāju slānis, milzīgs slaistu slānis, kas to vien gaida, lai dabūtu 90 procenta no 66 rubļiem. Ko mēs ar viņiem darīsim?

Saprotiet, mēs nevaram laist šo likumu klajā, nepārdomājot kaut vai kādu elementāru mehānismu, kā varētu mazliet ārstēt šo sabiedrību. Es saprotu, ka Ivars Krastiņa kungs, būdams ārsts, ir bezgala humāns cilvēks. Ļoti daudzi cilvēki ir bezgala humāni. Bet mūsu sabiedrībai neder tik ļoti humānas metodes. Mums šis likums ir jāizslēdz, jāiztaisa cietāks un piemērots mūsu nenormālajai sabiedrībai.

Tam, ko Zeiles kundze teica par šo naudu, es pilnīgi piekrītu. Tas ir otrais likums pēc pensiju likuma, kas nosaka valsts sociālo seju. Lai valsts varētu garantēt savu sociālo seju, tai ir jābūt pilnīgi sociālai naudai. Mūsu sociālais nodoklis– 37 procenti– nav govs, no kuras var slaukt pastāvīgi. Tai vairāk tā piena nebūs. Lauksaimnieki jau nogriež pusi. Tad es prasu jums: kur mēs ņemsim tos koka rubļus? Par to neviens nav padomājis. Tieši tāpēc es domāju, ka šis likumprojekts ir jāpārstrādā. Es arī personiski uzskatu, ka mēs nedrīkstam ar to steigties. Es pirmajā balsojumā balsošu pret.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dozorcevam.

V.Dozorcevs: */Man ir tāds iespaids, ka kolēģe Zeile un kolēģis Freimanis strādā tur– Ministru padomē, nevis parlamentā. Es nevaru piekrist jūsu apgalvojumam, ka šis likums ir vairāk politisks, nekā sociālās nepieciešamības radīts. Es saprastu, ja to teiktu Aleksejevs. Bet runājam mēs, kuri apsolījām šo likumu jau toreiz, kad balotējāmies. Tas mani izbrīna. Es domāju, ka šo likumu prasa galēja sociālā nepieciešamība. Ja mēs to nepieņemsim, tad nāksies apturēt visas mūsu darbības privatizācijā, rūpniecības pārorientācijā un tā tālāk. Jūs padomājiet par to. Šī projekta pielikumā rakstīts, ka likums ticis izskatīts Ministru padomē, valdībā. Valdība sen jau gatava, ka plānotos izdevumus kaut kad nāksies izdarīt. Tas ir viens. Man žēl, ka šodien mēs nevaram balsot, pieņemt likumu pirmajā lasījumā. Tas ir likums, kurš, ja mēs to nepieņemsim, kļūs par cēloni neatgriezeniskām sociālām izmaiņām sabiedrībā. Tas pirmais.

Otrais. Es gribētu izteikt divas piezīmes sakarā ar bažām, kuras izteica kolēģis Ābiķis. Vienas no tām bija, ka mums nevajag maksāt par bezdarbu vairāk, nekā maksā Savienībā, bet otras– ka likumu nedrīkst pieņemt pirms imigrācijas likuma pieņemšanas. Kā pirmā, tā otrā tēze balstās uz bažām, ka kāds brauks šurp, lai saņemtu bezdarba pabalstu. Nu, nevajag tomēr teikt tādas lietas. Jāpadomā, neviens nesāks lauzt savu dzīvi pagaidu pabalsta dēļ. Šis ir pagaidu pabalsts. Bezdarbs. Ne jau visu dzīvi cilvēki to saņems. Neviens nekur nebrauks pabalsta dēļ, Tas,– pirmkārt.

Tālāk– par izmaksu līmeni. Varam salīdzināt ar lietuviešiem ar to, kā šie jautājumi tiek risināti Lietuvas parlamentā. Tur līmenis ir augstāks nekā Savienībā. Savienības likumdošanas pamati min skaitli 50 procentu no algas, kāda saņemta pirms bezdarbnieka statusa piešķiršanas, tas ir, no iepriekšējās algas, bet ne mazāk par minimālo algu. Tādā kārtā, salīdzinot ar mums, tas ir par 10 procentiem vairāk. Tas ir pirmkārt. Tā ka mēs tomēr nespēsim maksāt vairāk. Kas attiecas uz Lietuvu, tad tur līmenis, cik es saprotu, ir vēl augstāks. Bet tur ieviests ierobežojums laikā: pirmo laiku– 70 procentu, pēc tam– 60 procentu, pēc tam– 50 procentu no iepriekšējās algas, bet ne zemāk par vidējo, ne zemāk par minimālo algas līmeni. Mēs, cik es saprotu, nesaistām sevi ar iepriekšējo algu. Mēs nemaksāsim daudz./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Pirms mēs izlemjam šā likumprojekta tālāko likteni, daudz ko varbūt noraidot vai pieņemot no tā, ko deputāte Zeile teica, tomēr jāatzīst elementārs fakts, ka šis likumprojekts nav izskatīts un akceptēts Ekonomikas un Budžeta komisijā. Varbūt komisiju priekšsēži informēs, kāds stāvoklis ir sakarā ar projekta izskatīšanu šajās komisijās? Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Likumdošanas jautājumu komisija izskatīja, ir skatīts šis projekts Rūpniecības komisijā. Rūpniecības komisija Likumdošanas komisijai iesniedza savus priekšlikumus rakstveidā. Ir skatīts šis projekts arī Ekonomikas komisijā, uzstājās deputāts Černajs. Skaidrs, ka Budžeta komisijā, kura nupat izveidota, nav skatīts. Projektu ir akceptējusi Ministru padome. Acīmredzot ir domāts par līdzekļiem.

Es domāju, ja mēs to nepieņemsim pirmajā lasījumā vai atliksim, kamēr kaut kāda nauda atradīsies, tad būs stipri par vēlu. Vakar mēs, pieci deputāti, bijām uz tikšanos, kur izvirzīja jautājumu par to, ka ir cilvēki, radoši cilvēki, piemēram, no Rīgas Kinostudijas, kuri no pagājušā gada 1.aprīļa varētu jau saņemt būtībā šo bezdarbnieka pabalstu. Viņi ir bez darba vēl šodien.

Priekšsēdētājs: Paldies, Černaja kungs! Izskaidroja jau Endziņa kungs. Mums vienīgi atliek nospiest zvana pogu un saaicināt zālē tos deputātus, kuri atrodas šajā ēkā.

No zāles: Par balsošanas motīviem!

Priekšsēdētājs: Sākumā teiks galavārdu, un pēc tam runāsim par balsošanas motīviem.

S.Blaževičs: Es nebaidos, ka kāds varēs atbraukt uz Latviju un saņemt pabalstu tāpēc, ka mums ir paredzēts tāds pants: cilvēks pretendē uz bezdarbnieka pabalstu tikai tad, ja viņš pēdējā gadā nostrādājis ne mazāk par 12 nedēļām apmaksātā darbā. Tas ir likumprojektā.

Par samaksas mehānismu es mēģināju skaidrot. Nevajag visas tās funkcijas savest kopā– darbiekārtošanas dienestā, lai lēmumu pieņem tas pats dienests, kas izmaksā un tā tālāk. Mēs vēl tad, kad bija pirmais vai otrais lasījums Ekonomikas ministrijā, vienojāmies, ka tieši pabalstu izmaksas mehānisms būs izveidots tā, ka tiks pieņemts lēmums– atzīt šo cilvēku par bezdarbnieku. Nodarbinātības dienests aizsūta uz Skaitļošanas centru Sociālās nodrošināšanas ministrijā sarakstu, un tad, kad saņems pensiju, šie cilvēki dabūs naudiņu pa pastu. Par 4.33. es paskaidroju, ka invalīdu rehabilitācija no valsts budžeta nevar būt. Es pilnīgi piekrītu, un to es mēģināju ieskaidrot arī valdībai.

Par pabalstu sievietei, kas ir grūtniecības stāvoklī. Ja valsts atzīst cilvēka tiesības, ka viņš zaudējis darbu ne tāpēc, ka tā vēlējies, tad arī sieviete atrodas tādā stāvoklī, ka viņai jāmaksā tāds pats pabalsts kā pārējiem.

Par profesoru, kam būs par maz 90 procenti. Es domāju, tas jautājums ir ļoti viegli risināms. Es domāju, ka profesors pašlaik saņem mazliet vairāk naudiņas nekā apkopēja un viņš var brīvprātīgi apdrošināties, samaksāt mazliet vairāk naudiņas, sakrāt summu, ko viņš saņems no brīvprātīgās apdrošināšanas. Tas viņam pilnīgi kompensēs algas zaudējumu.

Šeit Černaja kungs teica, ka vajag varbūt piemaksāt tiem, kas pagaidām strādā sabiedriski derīgu darbu. Es domāju, ka vajag tā– cik daudz cilvēks nopelnīja, tik daudz samaksāt. Ja mēs maksāsim viņam klāt, tad mēs dabūsim to cilvēku, kas sabiedriskajā darbā sēdēs un nestrādās. Es vienmēr esmu iestājies par to, ka jābūt sociālai taisnībai. Nevajag piemaksāt par neizdarītu darbu. Pilnīgi piekrītu tam, ko teica Plotnieka kungs. Gribu paskaidrot, ka attiecībā uz nodarbinātības dienestu, uz struktūru funkciju mums ir vecais variants, kur bija atmestas visas tās lielās apspriedes. Es šeit faktiski jau saskaitīju desmito reizi. Kas iznāktu, ja mēs to atmestu? Es domāju, ka liela darba nebūs, to ieliekot atpakaļ.

*/Dozorceva kungs teica, ka pēc PSRS un Lietuvas likumdošanas tiek izmaksāts drusku vairāk. Man, piemēram, nemaz nav saprotams, pēc kā orientējās PSR Savienības vai Lietuvas parlamenti, kad pieņēma pabalsta izmaksu ne mazāk kā 50 procentu no vidējās darba algas. Lieta tāda, ka ir starptautiskās darba organizācijas 168.koncepcija, kurā skaidri teikts, ka, nosakot pabalsta izmaksas apmērus, var orientēties pēc diviem dažādiem variantiem. Ja bezdarba pabalsts bāzējas uz apdrošināmā cilvēka iemaksām, viņam tiek izmaksāti ne mazāk kā 50 procenti no vidējās izpeļņas. Ja apdrošina valsts – tad ne mazāk kā 50 procentu no minimālās darba algas. Es domāju, ka Maskava te nerīkojās gluži pareizi, tas ir, neievēroja starptautiskās konvencijas nolikumus, kurus, cik es zinu, PSRS atzina. Nu, lūk, viss, ko es gribēju teikt./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 47 deputāti reģistrējušies. Deputātam Plotniekam vārds par balsošanas motīviem.

A.Plotnieks: Godājamie kolēģi! Ņemot vērā tos apsvērumus, kuri tika izteikti apspriedes gaitā, varbūt mēs varam pieņemt likumu pirmajā lasījumā un nodot apspriešanai tautai, ja radušās šaubas par ekonomisko lietderību un tā tālāk. Lai tauta pati vērtē! Bet es domāju, ka jebkurš cilvēks šodien situācijā, jūtot, ka zeme zem kājām jebkurā mirklī var pazust, būs par šādu likumu. Tas ir ļoti būtiski.

Priekšsēdētājs: Kādas vēl ir domas šajā jautājumā par nodošanu publiskai apspriešanai? Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Dozorcevs: */Man šķiet, ka tas ļoti pagarinās darba procedūru ar likumu. Radīsies kaut kādi neizmērāmi parametri. Tas– pirmkārt; otrkārt– ja mēs ar jums saprotam, ka pret nevar būt tie, kuri šajā likumā ir ieinteresēti, tad kam ir vajadzīga šī procedūra. Un turklāt tauta naudu neatradīs. Jūs saprotiet, valdībai un mums jāmeklē nauda. Es domāju, ka tas vienkārši pagarinās procedūru. Es tikai nezinu, vai mēs varam balsot, ja esam klāt tikai 47./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Es domāju, ka ar šo apspriešanu mēs varbūt pagaidīsim. Kad šis likumprojekts būs gatavāks, kad mēs to otrajā lasījumā būsim izskatījuši pa pantiem, mazliet noslīpējuši kādu neveiklu vietu, tad arī izlemsim pirms trešā lasījuma, vai mums nevajag to iepriekš publicēt.

Par šā likumprojekta “Par iedzīvotāju nodarbinātību” akceptēšanu pirmajā lasījumā bija divi priekšlikumi. Viens bija– akceptēt, otrs– neakceptēt.

Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par– 30, pret– 5, atturas– 13. Līdz ar to balsojošo skaita vairākums ir nobalsojis par. Mēs esam šo likumprojektu akceptējuši pirmajā lasījumā. Attiecīgās komisijas lūdzu strādāt, lai sagatavotu projektu otrajam lasījumam.

Vēl divi paziņojumi. Prezidija sēdē tika nolemts, ka nākamo plenārsēdi mēs sasaucam pirmdien, 4.martā, pulksten 10.00. Dienas kārtībā pagaidām viens jautājums– aptaujas rezultātu apspriešana.

Vārds vēl paziņojumam Mārim Budovskim. Lūdzu, trešais mikrofons.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Es šobrīd griežos pie Tautas frontes frakcijas deputātiem. Es jūs ļoti lūdzu palikt zālē. Man ir neliela informācija.

(Sēdes beigas)