Labklājības kāpuma grūtie līkloči

Darba samaksas izaugsme

Alga pēc nodokļu nomaksas pērn Latvijā bija 150 latu, par gandrīz 9% jeb 12 latiem vairāk nekā 2003.gadā. Bruto alga pērn bija 211 lati jeb palielinājās par 9,6%. Augstākā darba samaksa ir sabiedriskajā sektorā, kur neto alga bija 172 lati jeb par 8% vairāk nekā 2003.gadā. Privātajā sektorā vidējā neto alga gada laikā palielinājusies par 10,4%, sasniedzot 138 latus mēnesī.
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka sestajai daļai (16,4%) darba ņēmēju Latvijā pamatdarbā neto (pēc nodokļu nomaksas) alga pērn bija līdz 73 latiem mēnesī, ceturtā daļa (23,7%) algotu darbu strādājošo saņēma no 73 līdz 100 latu algu, piektā daļa (21,6%) 100–150 latu, sestā daļa (15,7%) – 150–200 latu, savukārt vienpadsmitā daļa (9,3%) darba ņēmēju saņēma 200 – 300 latu algu. Izvērtējot šos datus, var saprast straujo darbaspēka emigrēšanu uz ārzemēm, jo laikam jau ir vieglāk paciest grūtākus apstākļus svešumā, ja par darbu saņem lielāku algu.
Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes Latvijā pērn bija 43% no Eiropas Savienības (ES) 25 valstu vidējā līmeņa, kas ir zemākais (Polijā 46%, Lietuvā 48%, Igaunijā 50%, Slovākijā 52%, bet Dānijā un Austrijā par 22% augstāks nekā ES vidējais).
Kas vainojams, ka dzīves līmeņa ziņā atrodamies pēdējā vietā ES?
Latvijā joprojām ir Baltijas valstīs zemākās algas un pensijas. Šā gada pirmajā ceturksnī Latvijā strādājošo vidējā bruto alga mēnesī bija 323 eiras (227 lati), kas bija par 16,4 procentiem augstāka nekā pērn. Minimālā alga ir 80 latu mēnesī (arī viszemākā starp ES valstīm), bet aprēķinātais iztikas minimums šobrīd sasniedz 104 latus mēnesī. Pērn arī vairāk maksāts: piena produkti sadārdzinājušies par 22,7%, labības produkti – par 20,9%, cukurs – 17,5%, gāze – 22,4%, elektrība – 15,4%, bet ārstnieciskās zāles – 17,5%.
Ir vienošanās, ka minimālo algu, sākot ar 2006.gadu, paaugstinās līdz 90 latiem mēnesī, vienlaikus straujāk audzējot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu. Tas ir neliels priekšnosacījums iedzīvotāju pirktspējas paaugstināšanai.
Latvijā strādājošie par darba stundu saņem vidēji 1,39 eiras (38.vieta Eiropā, Lietuvai – 36. un Igaunijai – 32.vieta). Visaugstākā samaksa ir Dānijā, kur stunda tiek apmaksāta ar 27,89 eirām. Mūsu valstī algas ir desmit reižu zemākas nekā vidēji ES, bet cenas – tikai divas reizes zemākas nekā ES.
No ES valstīm vislielākās darbaspēka izmaksas ir Beļģijā, kur viens darbinieks gadā izmaksā 53 577 eiras (37 654 latus), Zviedrijā – 52 800 eiras, Vācijā – 50 445 eiras. ES kopumā darbaspēka izmaksas sasniedz 28 269 eiras (19 868 latus) uz cilvēku un ir par 15% mazākas nekā ASV. Tomēr 15 vecajās ES valstīs darbaspēks ir par 23% dārgāks nekā ASV.
Taču jāņem vērā, ka Zviedrijā vai Vācijā strādājošie veic arī sarežģītāku un kvalificētāku darbu, kas vairāk maksā. Un galu galā ES stratēģija ir – lai normālu, atbilstošu algu saņem katrs, kas strādā ražīgi un kvalitatīvi.
Uzturot zemas algas, valsts cenšas konkurēt darba tirgū ar pārējām ES valstīm. Zemās algas saista ārvalstu uzņēmējus un investorus, kas šeit var iegūt ātrāku peļņu. Turpinoties šai tendencei, Latvija arvien vairāk zaudēs darbaspēku, tas brauks peļņā uz citām ES valstīm. Samazināsies iedzīvotāju skaits, pazemināsies intelektuālais potenciāls, jo uz ārvalstīm dodas arī augsti kvalificēts darbaspēks. Pieaugs ārzemēs strādājošo skaits, tie tur veidos ģimenes un uzņēmumus. Jebkuras profesijas pārstāvis dzīvo labāk ārzemēs, kur citāda algu un cenu starpība. Aplami ir spriest, ka ārvalstīs maksājot augstākas algas, bet dzīve esot tikpat reizes dārgāka.
Latviju atstāj gan mazkvalificētie, gan augsti izglītotie. Vietējam uzņēmējam trūkst darbinieku, valstij zudumā iet nodokļi, krītas produktivitāte, un uzņēmēji ir spiesti celt cenas nevis tāpēc, lai maksātu lielāku algu, bet lai kompensētu produktivitātes līknes lejupslīdi. Visus neatkarības gadus valsts ir maz investējusi augsti atalgotu darba vietu radīšanā.

Iedzīvotāju noslāņošanās

Valstī palielinās nabadzība un vienlaikus aug turīgo bagātība, bet vidusslāņa nav. Tautsaimniecības vienotajā stratēģijā valdība jau kuro gadu pauž cerību, ka saruks noslāņošanās, taču progresa nav. 2000.gadā tā sauktais Džini koeficients, kas raksturo sabiedrības noslāņošanos pēc materiālās labklājības līmeņa, bija 0,34, bet 2003.gadā jau pieauga līdz 0,36, vienlaikus gan Ekonomikas ministrijai tautsaimniecības stratēģijā turpmāk paredzot kārtējo uzlabojumu, samazinot Džini koeficientu līdz 0,32 2010.gadā un līdz 0,29 2030.gadā. Arī otra sociālo disproporciju raksturojošā rādītāja – ienākumu nevienlīdzības sadalījuma indeksa (zemākās un augstākās kvintiles ienākumu attiecība) – vērtība palielinās.
Tā iedzīvotāju daļa, kuras ienākumi (ar pensijām, bet bez citiem sociāliem transfertiem) ir zem nabadzības sliekšņa, 2000.gadā bija 22 procenti, bet 2003.gadā – 24 procenti. Ekonomikas ministrija nākotnē paredz labvēlīgāku scenāriju – ka zem nabadzības sliekšņa 2010.gadā būs 15 procenti un 2030.gadā 8 procenti iedzīvotāju. Arī šeit ir ko padomāt: vai tomēr attālākā nākotnē gandrīz katrs desmitais valsts iedzīvotājs dzīvos zem nabadzības sliekšņa?
Vācijas tirgus izpētes institūta “Growth from Knowledge” (GfK) dati par iedzīvotāju pirktspēju rāda, ka Latvijas iedzīvotāja vidējie neto ienākumi sasniedz 5632 eiras (3954 Ls) gadā, vidēji Eiropas Savienībā 14 255 eiras, bet Lietuvā – 7197 eiras, Igaunijā – 5963 eiras.
Diemžēl reāls ienākumu pieaugums pagaidām skar kādus 10–15% no Latvijas iedzīvotājiem, galvenokārt Rīgas reģionā. Vismaz trešdaļai iedzīvotāju pirktspēja joprojām krītas. Zaudējam pirktspējas pieaugumā Lietuvai un Igaunijai.
Latvijā nav progresīvā ienākuma nodokļa (diferencēts nodoklis atkarībā no ienākumu līmeņa) vai cita varianta – diferencēta nekustamā īpašuma nodokļa (piemērojot nodokli 1–2% visiem personas iegādātajiem īpašumiem, izņemot sākotnējo mājokli). Dividendes neapliek ar nodokli. Progresīvo ienākuma nodokli praktizē vairums attīstīto valstu. Un ne tikai – arī, piemēram, valstī ar zemāku attīstības līmeni – Polijā.
Nav stipras vidusšķiras, uz ko balstītos valsts. Darba ņēmēji nav pietiekami aizsargāti (darba samaksas, nodarbinātības ilguma un citu nosacījumu ziņā). No pilsoniskā un morālā viedokļa sabiedrība ir vāja. Tautsaimniecības virzība notiek uz lēta darbaspēka izmantošanu. Nav īsti skaidrs, kādā valstī gribam dzīvot.
Noslāņošanos veicina arī mācību maksas palielināšana augstskolās; studiju plaša kreditēšana var būt bīstama jaunām ģimenēm. Diemžēl tas veicinās sabiedrības noslāņošanos un studentu sastāva pasliktināšanos (tā spējīgā jaunatnes daļa, kura nevar apmaksāt studijas, izpaliks no potenciālo nākamo jauno speciālistu loka), it sevišķi lai apgūtu inženiertehniskās profesijas. Uz augstām studiju maksām zināmā mērā balstās arī vairāk vai mazāk sakārtotā darba samaksa pasniedzējiem augstskolās.
Veidojas sabiedrība ar smagnēju struktūru: nepietiekami izglītota, nepietiekami profesionāla. Tas var kavēt ekonomikas izaugsmi. Jāpiebilst, ka arī nemitīgai nodokļu samazināšanai ir robeža. Censties nodrošināt bezmaksas vidējo izglītību, ievērojami subsidētu augstāko izglītību un medicīnu, kā arī pensijas nebūs iespējams, ja valsts nodokļos iekasēs tikai ap 30% vai nedaudz vairāk no IKP.

Nesamazinās PVN pārtikai

Latvija ir viena retajām valstīm, kas nepiemēro pazeminātu pievienotās vērtības nodokli (PVN) pārtikas precēm. Čehijā PVN pārtikas produktiem ir tikai 5%, Nīderlandē – 6%, Austrijā 10%. Ir arī diferencēta prakse, kad atsevišķām pārtikas grupām samazināts PVN, piemēram, Lietuvā atsevišķām pārtikas grupām PVN samazināts līdz 5%, Polijā – 3% un 7%, Spānijā – 4% un 7%, Itālijā – 4% un 10%. Lielbritānijā pārtikai, bērnu apģērbam, pirmās nepieciešamības precēm, higiēnas precēm tas ir 0%. Latvijā ir otrs lielākais PVN pārtikas produktiem visā Eiropā.
To, ka iedzīvotāji ar zemāku ienākumu līmeni procentuāli pārtikai atvēl daudz lielāku ienākumu daļu nekā bagātie, nezin kāpēc 15 neatkarības gadus ir piemirsušas visas labējās valdības. Neraugoties uz daudzkārt izteiktajiem priekšlikumiem, arī vairākkārt 7.Saeimas laikā, lai rosinātu samazināt PVN pārtikai. Arī viens no pēdējiem priekšlikumiem – samazināt PVN no 18% uz 9% pārtikai – sastapa Ministru kabineta noraidījumu. Valdības padomnieki ekonomikas jautājumos norāda, ka tāds samazinājums būtu netaisnīgs, jo lielākie ieguvēji finansiālā ziņā būtu cilvēki, kas pārtikai var atļauties vairāk, savukārt iedzīvotājiem ar zemāku ienākumu līmeni ietaupījums būs mazāks.
Jāsecina, ka tādi padomnieki nav draugos ar ekonomiku. Cilvēki ar lieliem ienākumiem pārtiku pērk tik, cik viņiem ir nepieciešams, jo cena nav galvenais. Toties mazturīgie lieto uzturā nepietiekamu, sliktākas kvalitātes pārtiku, jo nav naudas. PVN samazinājums ļaus ēst tuvu tam, ko sauc par pietiekami.
Attīstītos vietējā ražošana, pieaugtu ieņēmumi, nodokļi. Iespējams, uzlabotos arī veselība un mazāk naudas būtu jātērē zālēm un medicīnai.
Grēko analītiķi, kas apgalvo, ka nozīmīgais pārtikas izdevumu daļas īpatsvars kopīgos iedzīvotāju patēriņa izdevumos raksturo relatīvi zemu iedzīvotāju labklājības līmeni. Lai stiprinātu darbspējas, ilgmūžību, samazinātu saslimstību, liekas, ļoti svarīgi ir raksturojošie rādītāji absolūtā izteiksmē: cik liels ir piena un piena produktu, pārrēķinot litros, gaļas, augu eļļas, dārzeņu, augļu kilogramu u.c. patēriņš dažādās mājsaimniecību grupās pēc gada ienākumu līmeņa, salīdzinot ar ieteicamām fizioloģiskajām veselīgajām uztura patēriņa normām.
Šajā sakarībā jāvēlas tautsaimniecības stāvokļa dziļāka analīze. Nereti par pēdējo patiesību sabiedrībai pasniedz dažādu banku analītiķu un investīciju ekspertu vērtējumus, kas bieži vien nav objektīvi. Tiek skaidrots, ka tautsaimniecība attīstās, uzlabojas dzīves līmenis, strauji aug iekšzemes kopprodukta rādītāji, vienīgi bažas rada augstā inflācija.
Bet varbūt iedzīvotāju vairumam labklājība ir samazinājusies, ja tā finansiāli dzīvo sliktāk?
Protams, ir risks, ka nodokļa samazinājums tiks sadalīts starp ražotāju, starpnieku, tirgotāju un patērētāju ne gluži tādās proporcijās, kā iecerēts, un ietekme uz patēriņa cenu būs mazāka, jo visi šie posmi izjūt inflācijas ietekmi un cenšas to kompensēt. Tirgotājs dažkārt uztur augstas cenas, neņemot vērā, ka ražotāju cena ir kritusies vai palikusi nemainīga.
Tāpēc dažkārt (Spānijā un citās valstīs) tiek izvirzīts priekšlikums par dubultmarķēšanas sistēmas ieviešanu – lai pircējs varētu redzēt ne tikai preces cenu veikalā, bet lauksaimnieka cenu (ražotāja cenu), pieņemot atbilstošu normatīvo aktu.
Arī Veselības ministrija plāno ieviest Latvijas tirgū pieejamo medikamentu cenu uzraudzību un noteikt, ka ārvalstu ražotājiem jāiesniedz Zāļu valsts aģentūrā Latvijā izplatāmo medikamentu ražotāju cena. Šīs ieceres mērķis ir padarīt caurskatāmāku zāļu cenu veidošanos un novērst nepamatotu un strauju cenu celšanu.

Bezdarba draudi

Nekas nevar būt nomācošāks par nespēju sameklēt darbu. Latvijā diemžēl tā ir realitāte. Latgalē bezdarbs jau ilgu laiku ir ap 20% iedzīvotāju. Bezdarba līmenis Latgalē 2000.gada sākumā bija 2,9 reizes lielāks nekā Rīgas reģionā, bet 2004.gada sākumā – 3,2 reizes augstāks. Nav progresa sociāli ekonomisko disproporciju un risku mazināšanā – palielinās nevienmērīga reģionu attīstība un līdz ar to noslāņošanās sabiedrībā.
No bezdarbniekiem ap 26% ir ilgstošie bezdarbnieki, kuri nestrādā vismaz gadu. Pērn 4.ceturksnī valstī bija 116 700 darba meklētāju, kas ir 10,3% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Laukos par nodarbinātajiem tiek uzskatītas arī personas, kurām nozīmīgs iztikas avots ir darbs piemājas vai personīgajā saimniecībā tikai personiskajam patēriņam.
Bezdarba līmenis 2005.gada martā vidēji ES valstīs bija 9,0%, Latvijā – 9,4%, Lietuvā – 8,6%, Igaunijā – 7,9%, bet tādās valstīs kā Īrijā – 4,3%, Austrijā – 4,6%, ASV – 4,6% un Japānā – 4,5%. Samērā augsts bezdarbs saglabājas Polijā (18,1%), Slovākijā (15,9%), Grieķijā (10,2%) un Spānijā (10,2%).
Latvijā satrauc augstais bezdarba līmenis jauniešu vidū, kā arī izglītības un prasmju neatbilstība darba tirgus prasībām. Vienlaikus zema darba samaksa veicina jaunā darbaspēka aizplūšanu uz ārvalstīm. Bēdīgāk, ja uz ārzemēm dodas kvalificētais darbaspēks, bet gados vecākais kvalificētais darbaspēks iziet no ierindas. Grūtības ir arī ar pirmspensijas vecuma cilvēku ilgāku palikšanu darba tirgū. Dānijā, kur ir viens no augstākajiem IKP Eiropā, bezdarbs ir tikai 6,2%, taču te ir liels valsts atbalsts pārkvalificēšanai, arī pārejai strādāt citā nozarē, sekmējot visādā ziņā elastību nodarbinātībā.

***

Jāveido racionālāks un produktīvāks saimniekošanas modelis kopsakarā ar Eiropas Savienību un Latvijas īpatnību iestrādāšanu. Tiek atzīts, ka būtu jāpārskata Lisabonas stratēģija, izvirzot trīs galvenos uzdevumus tautsaimniecībai:
• radīt jaunas darba vietas (neizvirzot vides aizsardzību un sociālās lietas kā prioritātes, taču arī neizvēloties ASV modeli);
• paaugstināt zināšanu līmeni (uzskata, ka izglītība un darbs ne vienmēr nosaka labklājības palielināšanos, jo pieaug noslāņošanās);
• veicināt inovācijas (nodrošinot Eiropas pievilcību biznesam) – investīcijas, kas prasa kvalificētu darbu, lai rastu darba samaksas palielinājumu. Investīcijas uz kvalificēta, plašāka darbaspēka iesaisti.
Eiropas Komisija gatavojas piešķirt līdz pat 11,3 miljardiem eiru reģioniem, ko skar ekonomiskas pārmaiņas. Mērķis – palīdzēt darba ņēmējiem pielāgoties pārmaiņām un sniegt jaunas iespējas, lai visi varētu sasniegt labklājību, darba ņēmēju un uzņēmēju pielāgošanās spēju paaugstināšana, bezdarba novēršana un partnerības veicināšana.

Dr.habil.oec. Arnis Kalniņš