Kur meklējama Bīriņu pils burvība

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vērtējumā par labāko kultūras pieminekļa apsaimniekotāju 2004.gadā atzīta SIA “Saule Bīriņu pils”. Tas ir veselas ģimenes nopelns, kura ieguva smagu balvu no slīpēta marmora. Devāmies turp, lai izdibinātu, kam jāpateicas par Bīriņu pils labo slavu un pašreizējo skaistumu.

Foto no Bīriņu pils arhīva

Stāsta Solvita Muižniece, Bīriņu pils direktore: “Braucot uz Rīgu, gaidījām, ka apbalvošanas ceremonija mazliet līdzināsies “Oskara” pasniegšanas ceremonijai ar vairākiem stipriem kandidātiem vienā grupā. Kad uzzinājām par nomināciju, mūsu pirmā reakcija bija gandarījums, sajūsma, ka esam novērtēti par kultūrvides izkopšanā aizvadītajiem gadiem. Ikdienā, kad cīnies un ej par savu ideju, nesaproti, vai sabiedrība atbalsta tavus centienus kā pareizus. Sapratām – ir vērts saspringt! Par balvai līdzi nākušo 1000 latu naudas prēmiju vēl apspriedīsimies, kā to prātīgāk izlietot. Domāju, ka to ieliksim konkrētā vietā kādas pils detaļas sapošanai, lai tas būtu paliekoši.”

Pret burvību izturas saudzīgi

Bīriņu pils greznojas pakalna galā, plaša senatnes elpas piesātināta parka un divu ar slūžām savienotu ezeru ieskauta. Senākā daļa ir Priežkalna parks ar Sēru aleju un grāfa Mellina izbūvētām kapenēm. Jaunākais ir Mežaparks – dāvana fon Pistolkorsa mīļotajai sievai Emīlijai. Dārznieka mājā tagad iekārtojusies viesnīca, ūdensdzirnavās omulību izstaro etnomuzejs un krodziņš. Mīlestības saliņa, Eņģeļu kalns, lapene ezera krastā, varētu uzskaitīt vēl un vēl.
“Mums ir paveicies, ka muižas veidotāji vispār atraduši šo vietu. Viens no muižas kompleksa autoriem vairāk domājis par ūdeņiem, cits iekārtojis parku. Mēs atnācām pēcpadomju laikā, kad Bīriņu pils burvību bija skāris laika zobs. Mums arī jāuzmanās, jo pārāk liela pucēšana varētu netīšām notraukt šo burvības auru,” ar vēstures mantojumu lepojas S. Muižniece.
Piemēram, ar Mīlestības ozolu viss sācies tā, ka kāzinieki ļoti vēlas zīmīgu vietu, kur atbraukt atkal un gremdēties patīkamās atmiņās. Viņi vēstulē saraksta savas sliktās īpašības pirms laulībām, ko pēc tam ierok zemē. Taču kādu dienu pils saimnieki attapušies: ko tad, ja simtais pāris vēlēsies aprakt savu vēstījumu un negribot izkašās piecas iepriekšējās vēstules, aplipinoties ar viņu sliktajām īpašībām. Mīlestības ozols ir spēka simbols, tāpēc izlēmuši, ka ozolā varētu iekārt divus zvaniņus – līgavas un līgavaiņa, sasietus garā aukliņā. Lai Mīlestības ozols pārim sūtītu mīlestības spēku pirmajos grūtajos kopdzīves gados – ar zvaniņu skaņām un vēsmām.

Ar saimnieku apziņu

Bīriņu pils 1860.gadā tika uzcelta kā modernākā visā Vidzemē, bet šā ansambļa arhitektoniskā vērtība nav novecojusi vēl šobaltdien. Arī vērienīgie uzlabojumi ir tik gaumīgi, ka iederas visā kopskatā.
Pēdējos gados paveikts ļoti daudz gan pils iekštelpu restaurācijā, gan fasādes atjaunošanā, kā arī nomainīts jumta segums, nostiprināti pils pamati. Izmēžot vecās ūdensdzirnavas no gružiem, atklājušās agrākās mašīnas, un telpas pielāgotas etnogrāfiska stila krodziņa ierīkošanai.
Uzreiz pēc sanatorijas likvidēšanas pils uzturēšanā tika ieguldīti Jāņa Vimbas ģimenes personīgie līdzekļi, taču šobrīd pilij galvenokārt izlieto pašu nopelnīto naudu – no banketiem un ieejas maksām par 30 santīmu biļetēm. Ar atpūtniekiem, kas peldoties Bīriņu ezerā, pils saimnieki sadzīvojot labi. Pils teritorijā kārtības labad drīkstot viesoties līdz pulksten 23 (vasaras mēnešos), arī atgādāt vietā iznomātās laivas. Viesnīcā atstājot brīvus numurus, turpretī pilī vienam pasākumam (banketam) blakām citu vairs nelaižot. Nedēļas nogales pilī esot rezervētas līdz septembra beigām.
“Katrs mūsu viesis ir dižs, jo dod savu ieguldījumu kā pils restaurācijas sponsors. Ir viesi, kuri, projām braucot, atzīstas: “Man nav žēl neviena santīma, ko esmu šeit atstājis.” Viesu labās domas un sirsnīgās emocijas paliek šeit par piemiņu un tālāk veido pils auru. Mēs neesam tādi cilvēki, kas par nopelnīto naudu nopirktu sporta automašīnas un zīmētos. Visu guldām atpakaļ pilī. Esam optimisti un paļaujamies, ka Latvijas valdība veicinās tūrisma biznesu un ieguldījumi atmaksāsies, lai mums nekad nenāktos Bīriņus pārdot,” paskaidro S.Muižniece.

Godinot paaudžu atstāto

Dalība Latvijas Piļu un muižu asociācijā Bīriņu pilij esot svarīga kā pieredzes apmaiņai restaurācijas jautājumos, tā plānojot kopīgas mārketinga aktivitātes tūristu piesaistīšanā. “Tā ir zināma solidaritāte, jo visus piļu un muižu apsaimniekotājus interesē, kā saglabāt to senatnīgumu (puteklīti),” saka S.Muižniece.
Visas uzietās relikvijas rūpīgi vācot un krājot. Kad būs prāvāka kolekcija, taisīšot vēsturisku izstādi. Joprojām labprāt pieņemot cilvēku atsūtītās liecības par viņu vai piederīgo gaitām Bīriņu sanatorijā. No Rožu istabas vannas istabas loga tuvplānā esot redzami pilstorņa mazo stārķēnu pirmie lidojumi. Parkā dzīvojot daudz pūču, dzeņu un dzilnu, tāpēc uzsākuši veidot īpašu putnu dārzu ģimenēm ar bērniem.

Spoks nav izdomāts

No S.Muižnieces “LV” izdevās izvilināt šādu atzīšanos: “Mums nav pils spoka, kurš baidītu cilvēkus. Viņš parādās tikai izredzētajiem. Es pati ticu Dievam un tomēr atzīstu, ka ir lietas, ko nespējam izskaidrot – aiz zināmā robežas. Tādās vecās ēkās ļoti jūt kādu (sveša) klātbūtni. Arī aizgājušo paaudžu svētību. Neskrienam modei līdzi un neizdomājam – tāda dāma un šitāda dāma. Smejamies – ja mums ir kāds gariņš, tad viņš arī sev grib brīvdienas un vietu, kur pamukt no pils viesiem. Reiz mūsu meistars ziemā palika strādāt pēc tumsas iestāšanās septiņos vakarā, durvis un logi bija ciet. Ieslēdzis istabā gaismu, pielika trepes, lai saremontētu aizkaru stangu. Piepeši pamanījis, ka durvis pašas no sevis vērušās vaļā un ciet ar uzsitienu “klikt”. Šajā brīdī nodzisusi gaisma istabā. Meistars bijis izbīlī, un ledaini tirpuļi skrējuši pār muguru, kamēr meties laukā no istabas.”

Uzturēt pili nozīmē labdarību

“Tas, ko darām pils sakārtošanā, ir labdarība visai Latvijas sabiedrībai. Kāds ārzemnieks mums apvaicājās: kam jūs tos soliņus liekat, parku paplašināt, dīķi iztīrījāt? Lai stāv kā stāvējis mazs purvelis, jo jums vajag ieguldīt naudu viesnīcas numuros, tur ātrāk nāks atpakaļ. Atrunājos, ka tiecamies pēc skaistuma un sakārtotības plašākā rādiusā, bet ārzemnieks uz mani raudzījās ar žēlumu kā uz nabaga naivuli. Varbūt naivi, bet – lai sauc par naiviem, kas to neprot novērtēt!” – savu pārliecību pauž S. Muižniece.

Arvīds Deģis