Piederīgi Latvijas kultūrai

Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā atklāta izstāde, kas veltīta izcilā latviešu gleznotāja Jaņa Rozentāla ģimenei – viņa trim bērniem Lailai, Irjai un Miķelim.

No pirmā acu uzmetiena

Latviešu mākslinieks Janis Rozentāls 1902.gada novembrī iepazinās ar talantīgo, daudzsološo somu dziedātāju Elliju Forseli, kas Rīgā sniedza koncertus. Par to, kā šī tikšanās atbalsojās viņu dzīvē, liecina vēstule, ko jau pēc deviņām dienām Janis Rozentāls rakstīja Elijas tēvam Teodoram Forselim. Tajā ir rindas: “(..) esmu iemīlējis Elliju no pirmā acu uzmetiena tā, ka nebūtu ticējis, ka tā kāds cer mīlēt. Visa viņas būtība, viņas dvēsele un ārējais veidols man liekas tik pazīstami un labi zināms, it kā mēs būtu pazīstami jau tūkstoš gadu. Mans visslēptākais un visideālākais priekšstats par sievietes tēlu, kādu esmu skatījis un vienmēr gaidījis kopš agras jaunības, nu dzīvs stāv manu acu priekšā, un es uzreiz jutu un jūtu arvien vairāk un vairāk, ka no seniem laikiem esmu mīlējis tikai viņu un mīlēšu allaž, kā nekad neviens nespētu mīlēt. (..)”
1903.gada 20.februārī (pēc vecā stila 5.martā) Helsinku vācu draudzes luterāņu baznīcā Janis un Ellija salaulājās. Drīz viens aiz otra pasaulē nāca divas meitas un dēls. 1906.gadā Ellijai kopā ar bērniem apciemojot savu dzimteni Somiju, Rīgā palikušais Janis Rozentāls raksta: “(..) Var jau būt, ka ir vājība tā nodoties sievai un bērniem, bet es nu reiz esmu cilvēks ar radošu fantāziju, un Tu nu reiz esi mana ideāla medijs, esmu pieradis caur Tevi redzēt un caur Tevi dzīvot (..).” Patiešām, lai gan Janis Rozentāls ir radījis daudzus izcilus portretus (tieši šis žanrs ir visvairāk pārstāvēts viņa daiļradē) tomēr īpašu vietu to vidū ieņem sievai un bērniem veltītie darbi, kuros mākslinieciskā meistarība savijas ar dziļi emocionālu attieksmi pret portretētajiem.

Audzina par Latvijas patriotiem

Ne tikai Jaņa Rozentāla vēstules, bet arī tuvinieku un draugu atmiņas stāsta par viņa sirsnību un mīlestību pret bērniem. Diemžēl gleznotāja pāragrās nāves dēļ 1916.gada Ziemassvētkos Somijā, kurp ģimene bija devusies Pirmā pasaules kara laikā, bēgot no frontes apdraudētās Rīgas, atmiņas par tēvu Lailai, Irjai un Miķelim palika tikai bērnības atmiņas.
Vairākus gadus pēc vīra nāves Ellija ar bērniem dzīvoja Somijā. Laila, Irja un Miķelis apmeklēja skolu, paralēli jau kopš bērnības zināmajai somu valodai apgūstot arī zviedru valodu. Taču drīz vien – 1920.gadā, kad bija beigušās pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu vētras, visa ģimene atgriezās Rīgā, jo Ellija uzskatīja, ka bērniem ir jāaug un jādzīvo tēva dzimtenē, un jākļūst par tādiem pašiem Latvijas patriotiem, kāds bija Janis Rozentāls. Tomēr arī mātes dzimtene visiem trijiem Rozentāla bērniem vienmēr palika tuva – netika aizmirsta ne valoda, ne bērnības atmiņas par vasarām, kas tika pavadītas ciemos pie Ellijas ģimenes, nezuda interese par Somijas kultūru.

Atšķirīgas profesijas

Bieži vien slavenu vecāku bērnus sabiedrība pakļauj stingrākām prasībām nekā citus, mēģinot salīdzināt viņu dotības ar vecāku talantiem. Rozentālu bērni izvēlējās atšķirīgas profesijas. Tikai Miķelis juta aicinājumu iet tēva pēdās un kļūt par mākslinieku.
Dotības zīmēšanā un gleznošanā bija arī vecākajai meitai Lailai (1903.–1977.), tomēr vislabāk viņai padevās valodas. 1928.gadā viņa ar ļoti labām sekmēm pabeidza Angļu institūtu. Dažus gadus vēlāk Laila apprecējās ar Latvijas armijas leitnantu Raimondu Viļumsonu, un pasaulē nāca dēls Jānis. Laila pārvaldīja latviešu, somu, zviedru, angļu, vācu un krievu valodas, ilgus gadus nostrādāja Valsts bibliotēkā par angļu literatūras bibliogrāfi.
Irja (1906.–1984.) bija muzikāli apdāvināta. Viņas meita Kristīne Rozentāle atceras: “Irja bija ļoti muzikāla, šķiet, no visiem bērniem visvairāk mantojusi mātes Ellijas muzikālo gaumi, ko sekmīgi centās ieaudzināt savos bērnos, taču zīmētājas vai gleznotājas dotības no tēva gan nebija mantojusi. Irjas mīļākie komponisti bija Sibēliuss, Rahmaņinovs, Šopēns, Grīgs – XIX un XX gs. romantiķi vienmēr skanēja pa radio vai skaņuplatēs Maiznīcas ielas dzīvoklī un Siguldā.”
Tomēr Irja izvēlējās medicīnu un absolvēja Sarkanā Krusta slimnīcas māsu skolu, visos priekšmetos gūstot augstāko novērtējumu “ļoti sekmīgi”. Arī Irjas dēls Miķelis Rozentāls izvēlējies ārsta profesiju.
Jaņa un Ellijas jaunākais dēls Miķelis (1907.–1952.), kas ģimenē tika saukts arī par Mikiju, apguva komerczinības, bet 28 gadu vecumā tomēr izšķīrās par studijām Latvijas Mākslas akadēmijā un izkopa savu gleznotāja talantu, strādājot portreta, klusās dabas, ainavas un sadzīves žanrā. Bija arī pedagogs Valsts Mākslas akadēmijā un Rīgas daiļamatniecības vidusskolā.
Miķeļa Rozentāla laulībā ar farmaceiti Faustu Strautiņu piedzima trīs bērni: Lauris, Atis un Ieva. Arī viņi ir tiekušies apliecināt sevi mākslā: Atis Rozentāls pabeidza Arhitektūras fakultāti, Ieva – Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera iekārtas nodaļu, turpat mācījās arī Laura dēls Alvils.
Pāragrās nāves dēļ Miķelis Rozentāls nepaguva visā pilnībā realizēt savas mākslinieka dotības, tomēr viņš ir ierakstījis gana nozīmīgu lappusi Latvijas mākslas vēsturē.
Rozentālu dzimtas likteņi daudzējādā ziņā atspoguļo mūsu zemes likteni 20.gadsimta gaitā – dzīvi cariskās Krievijas pārvaldītajā Latvijā, šķiršanos no dzimtenes Pirmā pasaules kara laikā, neatkarīgajā Latvijas Republikā pavadītos gadus, Otro pasaules karu un ilgo komunistiskā režīma laiku. Stāsts par Jaņa Rozentāla bērniem Lailu, Irju un Miķeli ir stāsts par Latvijas kultūrā dziļi sakņotām personībām.

Dace Vosa,

Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja