Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940. – 1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV” 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06. 2005.

16.

Top Kolhoznieku nams (tagad – Zinātņu akadēmijas nams)	1.maija svinības Foto no “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Vācija un Dienvidslāvija – ar baltiešiem

Vācijas Federatīvā Republika, kas kanclera Konrāda Adenauera laikā bija kļuvusi par vērā ņemamu starptautisko tiesību subjektu, paziņoja, ka tā neatzīst tos nacistiskās Vācijas laikā noslēgtos līgumus, kas ir pretrunā ar starptautisko tiesību normām. 1953.gada 29.aprīlī VFR Ārlietu ministrija nosūtīja Berlīnes tiesai vēstuli, kurā uzsvēra, ka tā nekad nav atzinusi Latvijas okupāciju un aneksiju. Vadoties no šādas pieejas, tika konstatēts, ka Baltijas valstis nav zaudējušas savas starptautiskās tiesības. VFR valdība arī atzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas konsulāro dienestu izdotās pases. PSRS un VFR diplomātisko attiecību nodibināšana 1955.gada 13.septembrī nenozīmēja Baltijas valstu aneksijas atzīšanu de iure.
No sociālistiskās nometnes valstīm vienīgi Dienvidslāvija un tās prezidents Josips Brozs Tito nosodīja padomju režīma politiku pret Latviju, Lietuvu un Igauniju. 1951.gada 29.jūlijā viņš deklarēja, ka PSRS politika izraisījusi briesmīgas sekas šajā valstī iekļautajām nekrievu tautām. J.Brozs Tito uzsvēra, ka Padomju Savienība ar totālu nežēlību no zemes virsas ir noslaucījusi kādreiz neatkarīgās Baltijas valstis un simtiem tūkstošu igauņu, latviešu un lietuviešu deportējusi uz Sibīriju. Dienvidslāvijas prezidents šādu padomju režīma rīcību nosauca par kriminālnoziegumu un genocīdu un aicināja vainīgos saukt pie atbildības. Šādi J.Broza Tito izteikumi 50.gadu sākumā nebija nejauši. Viņš nepakļāvās Staļina spiedienam un tādējādi bija nonācis dziļā konfliktā ar Padomju Savienību.

Latvijas pase – joprojām aktuāla

K.Zariņš, pārsvarā darbodamies Lielbritānijā, Baltijas jautājuma ietvaros cīnījās ne vien par Latvijas valsts statusa saglabāšanu, bet arī risināja vairākus praktiskus jautājumus. 1952.gada sākumā viņš sarakstījās ar britu Ārlietu ministriju par Latvijas pasu izsniegšanas jautājumiem. Baltvāciešu repatriācijas laikā no 1939. līdz 1940.gadam, bēgot no komunistu režīma, Latviju kopā ar viņiem bija pametuši arī neliels skaits latviešu. Viņiem pēckara perioda sākumā bija radušās nopietnas problēmas ar Vācijas pilsonības un pasu iegūšanu. K.Zariņš, vēlēdamies palīdzēt, lūdza Anglijas akceptu izsniegt šiem bēgļiem Latvijas pases. Ārlietu ministrija pēc sarakstes ar Iekšlietu ministriju piekrita šādam K.Zariņa lūgumam, izsakot cerību, ka netiks pieļautas kaut kādas kļūdas. 1952.gada 22.februārī H.A.F. Hohlers no Ziemeļu departamenta speciālā vēstulē K.Zariņam atgādināja, ka visām personām, kuras būs saņēmušas šādas Latvijas pases iebraukšanai Lielbritānijā, būs jāsaņem šīs valsts vīza.
Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji Londonā 1952.gada jūnijā nosūtīja Anglijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta atbildīgajam pārstāvim H.A.F. Hohleram vēstules sakarā ar PSRS okupācijas 12.gadadienu. Atgādinājuši par šo traģisko faktu viņu valstu vēsturē, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sūtņi Londonā vienlaikus informēja britu Ārlietu ministriju arī par ASV prezidenta H.Trumena 14.jūnija paziņojumu. H.A.F.Hohlers uz šīs vēstules malas uzrakstīja šādu atzinumu: “Amerikas latvieši bija ļoti patīkami pārsteigti, saņemot šādu ASV prezidenta vēstījumu. Nav šaubu, ka tas viss saistīts ar vēlēšanu kampaņas aktivitātēm.”

Padomju noziegumu atgādinājums

Anglijas Ārlietu ministrija 1952.gada 15.jūnijā saņēma arī Baltijas bēgļu komitejas Birmingemā memorandu, kurā bija uzsvērts, ka padomju okupācijas rezultātā Latvija, Lietuva un Igaunija ne vien zaudēja valstisko neatkarību, bet arī vairāk nekā 100 tūkstošus savu pilsoņu. Memorandā īpaša uzmanība bija pievērsta totalitārā PSRS režīma noziegumiem. Tajā bija norādīts, ka režīms sabradāja daudzu cilvēku likteņus, sagrāva ģimenes, atņēma īpašumus un galarezultātā nevainīgus cilvēkus kā noziedzniekus izsūtīja uz PSRS arktiskajiem apgabaliem. Šie cilvēki ar varu tika izvietoti 20.gadsimta vergu darba nometnēs, neciešamos apstākļos nolemti vairāk nāvei nekā dzīvošanai. Un tiešām daudzi no šiem cilvēkiem šodien jau ir miruši. Šādu represiju mērķis ir paralizēt tautas nacionālo apziņu, atņemt tai līderus un padarīt tautu par paklausīgu ieroci komunistiskās partijas rokās. Deportēto iedzīvotāju vietā stratēģiski svarīgajā Baltijas reģionā iepludināti padomju režīmam uzticami cilvēki no Krievijas. Tādējādi tiek veidots jauns “sanitārais kordons” starp komunistu un brīvo pasauli. Mūsdienās arvien vairāk kļūst skaidrs, kas reāli notiek aiz dzelzs aizkara. Katra jauna valsts, kas nonāk padomju režīma pakļautībā, piedzīvo līdzīgas ciešanas kā Latvija, Lietuva un Igaunija. Apzinoties briesmas, brīvā pasaule bruņojas, lai spētu pretoties šai barbariskajai invāzijai. Visu pienākums šodien ir cīnīties pret šo režīmu, kas atnesis verdzību un ciešanas, kas cenšas sagraut pasaules morālās un reliģiskās vērtības.

Sociālistiskās internacionāles iztapība Maskavai

Nelabvēlīgu nostāju attiecībā pret Baltijas valstu problēmu 1952.gada oktobrī nodemonstrēja Sociālistiskās internacionāles kongress Milānā. Tā laikā tika apspriests jautājums, vai kongresa darbā var pielaist trimdā esošo sociālistisko partiju pārstāvjus. Austrumeiropas valstu – Polijas, Čehoslovākijas u.c. – delegātiem atļāva piedalīties kongresa darbā, bet bezbalsstiesībām. Savukārt Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Gruzijas, Armēnijas un Ukrainas sociālistisko partiju delegātiem atļāva būt tikai kongresa viesiem, liedzot tiesības uzstāties un arī balsot. K.Zariņš vēstulē Anglijas Ārlietu ministrijai, novērtējot šo faktu, atzina, ka tas bija īpaši sāpīgi Baltijas valstu pārstāvjiem. Viņš arī norādīja, ka pret Baltijas valstu sociāldemokrātiem vērsās Lielbritānijas delegācija un tās vadītājs bijušais britu premjers Klements Etlijs. Bet britu leiboristu partijas sekretārs Filips Morgans, uzstādamies savas delegācijas vārdā, pat paziņoja, ka tā nevēlas redzēt kongresā to valstu sociālistisko partiju pārstāvjus, kuras legāli ir atzītas kā PSRS inkorporētas teritorijas. F.Morgans arī uzsvēra, ka viņa partija ir gatava tieši diskutēt ar Padomju Savienību par visiem šiem jautājumiem. K.Zariņš, novērtēdams šādu britu leiboristu rīcību, lūdza Ārlietu ministriju viņiem izskaidrot Anglijas valdības pozīciju Baltijas jautājumā, atgādinot, ka Lielbritānija atzinusi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju tikai de facto, bet ne de iure.
Britu ietekmīgais laikraksts “The Times” arī pievērsa uzmanību Milānā notikušā sociālistu kongresa pozīcijai pret trimdā esošajām partijām. Plaši atreferējot K.Etlija un F.Morgana nostāju, laikraksts atzīmēja, ka Sociālistiskā internacionāle tādējādi nevēlas saasināt attiecības ar Padomju Savienību. F.Morgans, pēc laikraksta korespondenta domām, centās pārliecināt kongresa delegātus, ka trimdas partiju pielaišana Internacionāles darbā pilnā apjomā nenostiprinās organizāciju, bet padarīs to par izteikti pretpadomju. Viņš arī norādīja, ka komunismu vajag apkarot praktiskā veidā, bet ne ar tādu spēku palīdzību, kas paši nav reprezentatīvi. Sociālistiskajai internacionālei nekādu praktisku labumu nedos sadarbība ar spēkiem, kas pat nevar ietekmēt to valstu sabiedrisko domu, ko viņi it kā pārstāv.

Turpinājums sekos