Eiropa ir pārāk saistīta, lai izirtu

Guntars Krasts, Eiropas Parlamenta deputāts, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Nevienošanās par Eiropas Savienības (ES) budžetu, Eiropas konstitūcijas izgāšana Francijā un Nīderlandē – tie ir jautājumi, kas satrauc daudzus eiropiešus. Savukārt Latvijai ir svarīgi, vai pilnvērtīgi izmantojam dalību ES un tās sniegtos labumus.

Guntars Krasts Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Krīzei meklē risinājumu

– Pirms pāris nedēļām ES dalībvalstu vadītājiem neizdevās panākt vienošanos par nākamo ES finanšu perspektīvu. Pirms tam Nīderlandē un Francijā referendumos tika noraidīta ES konstitūcija. Par ko, jūsuprāt, tas liecina – tā ir normāla situācija, krīze vai krahs?

– Es to raksturotu kā krīzi, bet no tās ir daudz un dažādas izejas. Situāciju var izmantot kā lielisku iespēju, lai vienotos par daudziem svarīgiem jautājumiem. Jebkura krīze ir aktīvāks risinājumu meklēšanas periods. Tādās reizēs var atrast risinājumus, pie kādiem normālā situācijā noteikti nenonāktu. Krīzes brīdis ir tāds, ka enerģiju var pavērst jebkurā virzienā, ja vien ir vēlēšanās.

– Francijas un Nīderlandes iedzīvotāji ES konstitucionālajam līgumam referendumos teica skaļu “nē”. Kādu redzat šā dokumenta nākotni?

– Pats esmu piedalījies šā dokumenta tapšanā un varu teikt, ka galīgais variants bija smags kompromiss, bet tajā pašā laikā arī pretrunu pilns. Bet tajā konkrētajā situācijā tas arī bija vienīgais, ko varēja panākt. Ja nebūtu vienošanās par konstitūciju, varēja tikt apdraudēta ES paplašināšanās. Tā vismaz toreiz tika norādīts. Ja konstitūcijas radīšana būtu beigusies ar fiasko, paplašināšanās vai nu būtu atlikta, vai arī valstis tiktu sadalītas vairākās grupās. Un tas Latvijai nebūtu bijis izdevīgi.
Runājot par dokumenta tālāko nākotni, pat tad, ja 10.jūlijā gaidāmajā referendumā Luksemburgā nobalsos “par”, tas varētu nemainīt konstitūcijas likteni. Pārāk daudzi ir pret to, lai konstitūcija pašreizējā variantā tiktu virzīta tālāk.
Protams, ir ļoti grūti tagad sapulcēties un veidot ko jaunu. Pieļauju, ka varētu ņemt nepieņemtās konstitūcijas dažas nodaļas, nosaukt to par jaunu līgumu vai pat padarīt par iekšējā reglamenta aktu. Līdz ar to vienošanos varētu panākt daudz vieglāk, un arī ratifikācija būtu vienkāršāka. Tas varētu būt, piemēram, kā papildinājums esošajiem līgumiem. Forma nav svarīga.
Turklāt konstitucionālais līgums nav nekas tāds, kas būtiski mainītu Eiropu. Tā ka nekāda milzīga traģēdija tā nav.

– Kā situācija attīstīsies tālāk? Vai Lielbritānijas prezidentūras laikā izdosies panākt kompromisu strīdīgajos jautājumos?

– Jautājumi, par kuriem dalībvalstis nevar vienoties, ir ļoti strīdīgi. Domāju, ka arī, piemēram, šepat Latvijā būtu grūti panākt vienošanos par to, kas ir svarīgāks – lauksaimniecība, kam tiek tērēts milzum daudz naudas, vai konkurētspējas attīstīšana. Lielbritānijas prezidentūras laikā aktīvi tiks aizstāvēta ideja, ka vairāk naudas jāatvēlē konkurētspējas attīstībai. Domāju, ka tas Latvijai ir izdevīgi, ne tikai analizējot skaitļus, bet arī domājot par valsts tālāko attīstību. Tomēr Francija noteikti pretosies, jo no dāsnās lauksaimniecības politikas negribēs atteikties. Tas nozīmē, ka Lielbritānijai būs grūti panākt kompromisu. Nākamais pusgads ES varētu būt salīdzinoši neproduktīvs.

– Skatoties nākotnē – kā tā varētu attīstīties? Iedomāsimies, ka ir 2006.gada beigas. Kas ir noticis šajā laikā? Par kuriem jautājumiem ir panākta vienošanās, par kuriem nē?

– Domāju, ka 2006.gada beigās visi kompromisi būs panākti. Atkal būs skaidrs, kā Eiropa attīstīsies, būs tas, ko mēs saucam par nākotnes akcentiem. Varbūt būs vienošanās, ka ES kopējā lauksaimniecības politika tiek pārskatīta nedaudz agrāk nekā 2011.gadā. Protams, jāņem vērā valstu iekšpolitiskā situācija, bet neviena valsts savas intereses nevarēs realizēt pilnībā. Katram kādos jautājumos būs jāpiekāpjas. Piemēram, nav iedomājams, ka Francijai izdotos panākt, lai pilnībā tiktu saglabāta pašreizējā lauksaimniecības politika.

Atteikšanās no Eiropas kā revolūcija

– Eiroskeptiķi pauž viedokli, ka ES ir tuvu sabrukumam. Vai, jūsuprāt, šāds viedoklis ir pamatots?

– Protams, šāds viedoklis nav pamatots. Turklāt eiroskeptiķi ar šādu argumentu paši nonāk pretējā pusē. Viens no galvenajiem viņu argumentiem ir, ka Eiropas integrācija novedīs pie vienotas, federatīvas valsts izveides. Līdz šim eiroskeptiķi teikuši, ka Eiropā par visu vienojas un ir virzība uz federatīvu valsti. Pašreizējā situācija norāda, ka Eiropā nav vienprātības un katrai valstij ir savas intereses. Līdz ar to eiroskeptiķu pamatarguments tiek apgāzts.
Manā skatījumā, Eiropā ir vēlēšanās vienoties. Eiropas integrācija ir pārāk tālu aizgājusi, lai no tās vienkārši atteiktos. Mēs esam pārāk cieši saistīti. Atteikšanās no vienotas Eiropas būtu kaut kas līdzīgs revolūcijai. Arī administratīvās un ekonomiskās izmaksas būtu milzīgas. Piemēram, Vācijas ekonomika nevar dzīvot bez iekšējā tirgus. Pretējā gadījumā tas šai valstij nozīmē ekonomisku krahu. Vācija iekšējā tirgus saglabāšanas nolūkā būtu gatava uz daudz ko. No šoka viedokļa vienotās Eiropas sairšana, manā skatījumā, būtu kaut kas daļēji līdzīgs pārejai no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku. To Eiropā apzinās, tāpēc visi ir ieinteresēti atrast kādu risinājumu izejai no krīzes.

Paplašināšanās entuziasms noplacis

– Viens no jautājumiem, kas veco ES dalībvalstu pilsoņos izraisa negatīvas asociācijas, ir Savienības straujā paplašināšanās. Iespējamā Turcijas uzņemšana ES satrauc teju visus. Kas nākotnē varētu notikt ar paplašināšos? Process tiks pārtraukts vai arī, neraugoties uz iedzīvotāju iebildumiem, turpināts?

– Tiesa, vecajās ES dalībvalstīs sabiedrībā paplašināšanās entuziasms ir galīgi noplacis. Savukārt jaunās valstis nav motivētas

sekmēt paplašināšanās procesu. Tas ir saistīts ar šauru egoismu, jo būs vairāk ēdāju pie galda un līdz ar to mums atliks mazāk. Turklāt nevaram izmantot arī vienu no galvenajiem paplašināšanās stimuliem – paplašināt tirgu, jo pat līdzšinējo 25 valstu tirgu neesam apguvuši. Līdz ar to mēs neko īpaši jaunu neiegūstam. Jā, mēs iegūstam stabilitāti, drošību, bet jaunajās valstīs to neuztver kā nepieciešamību. Diemžēl mēs nejūtamies atbildīgi par to, lai kontinentā būtu stabilitāte un miers. Bet šie jautājumi gan mums, gan Eiropai ir svarīgi. Salīdzinājumam – Balkānu konflikts Eiropai izmaksāja tik daudz, ka ES paplašināšanās izmaksas un struktūrfondus var uzskatīt par sīknaudu. Tāpēc paplašināšanos nedrīkstam uzskatīt par upuri vai dāvanām nabagajiem.
Ņemot vērā pašreizējo situāciju, pieļauju, ka arī Rumānijas iestāšanās ES varētu tikt atlikta uz gadu vai pat ilgāk.
Bet Turcijas un ES attiecībās ir jāņem vērā vairāki aspekti – tā ir drošības un stabilitātes nešana ārpus Eiropas izpratnes robežām, stabilitātes nešana Tuvajos Austrumos, turklāt tā būtu pirmās nekristiešu valsts iekļaušana ES, kas parādītu Savienības humāno misiju jau ar globālu nozīmi. Bet šķiet, ka ES tam nav gatava un, visticamāk, ja uz to nespiedīs notikumi pasaulē, arī nebūs gatava un Turcija netiks uzņemta ES. Tradicionāli ES nav atbildīga par to, kas notiek ārpus Eiropas robežām, un man šķiet, ka pat nav spējīga uzņemties. Turcija paliks ciešās brīvās tirdzniecības attiecībās, ciešā ekonomiskā integrācijā, jo tas ir milzīgs iekšējais tirgus, bet dalībvalsts tā nebūs. Arī pati Turcija dod pietiekami daudz iemeslu, lai nepievienotos Eiropas valstu saimei.

Eiropas lietas, kas virzās pašplūsmā

– Pagājis jau vairāk nekā gads, kopš Latvija kļuvusi par pilntiesīgu ES dalībnieci. Vai Latvija pilnvērtīgi izmanto iespējas aizstāvēt savas intereses plašajā ES?

– Pašlaik Latvijā esam atgriezušies 1995. vai 1996.gada līmenī. Esam atkrituši desmit gadus atpakaļ. Viss mehānisms, kas bija veidots Eiropas lietu koordinēšanai, ir sagrauts. Protams, var strīdēties, vai šis mehānisms bija vai nebija veiksmīgs, bet tas vismaz bija. Tagad tāda vairs nav, un nekas jauns vietā nav radīts.
Tika izjaukts Eiropas integrācijas birojs, bet vismaz bija centieni radīt kaut ko vietā – Eiropas lietu biroju. Turklāt birojs ar trim vai pieciem darbiniekiem ir pārāk niecīgs. Arī algas tur nebija tādas, lai spētu piesaistīt īstus profesionāļus. Tagad arī nelielā biroja ar niecīgajām algām vairs nav.
It kā bija doma, ka šīs lietas pārņems Ārlietu ministrija, bet tas ir galīgi aplam. Ārlietu ministrija ar šiem jautājumiem nemaz nevar nodarboties, tā ir viena no ministrijām. Ārlietu ministrija nevar uzdot kādai citai ministrijai kaut ko darīt. Visas ministrijas ir līdztiesīgas. Ja vēl ārlietu ministram būtu kāda īpaša teikšana Ministru kabineta sēdēs, ja viņš darbotos tandēmā ar premjerministru, tad jautājums izskatītos nedaudz citādāk. Bet tā jau nav. Ārlietu ministrijā salīdzinoši niecīgi resursi tiek novirzīti Eiropas lietām, un tāpēc arī nevar gaidīt, ka kaut kas notiks.
Protams, ir svarīgi, kā spējam Eiropas iespējas izmantot. Man šķiet, pagaidām tās izmantojam ļoti slikti, jo iekšēji valstī pozīciju gatavošana ir vāja, brīžiem tā ir pat komiska. Iekšējas koordinācijas valstī gandrīz nav. Fondus es saucu tikai par aperitīvu pirms kārtīgās maltītes, tāpēc par fondu apgūšanu nerunāju. Lielās iespējas mēs pat vēl neesam apjautuši, neesam apzinājušies, kam ir un kam nav vērts tērēt spēkus un resursus.
Manā skatījumā, Latvijā nav saprasts, kuri ir tie jautājumi, kas mums būtu jānobloķē, kur mēs nedrīkstam atstāt sēžu zāli, kamēr neesam panākuši sev labvēlīgu risinājumu. Latvijā nav mehānisma, kā izkontrolēt, kas mums pašiem ir vajadzīgs.

– Ko darīt, lai mainītu situāciju?

– Jāinvestē valsts pārvaldes reorganizācijā, lai mēs vispār spētu ES izmantot. Citādi paliksim “jaņos”. Mēs nevaram paņemt neko tādu, ko mums nedod. Mēs nespējam izcīnīt. Ja tiešām iedod, tad ar grūtībām spējam paņemt. Nu varbūt kādreiz kādu nieku, bet, tiklīdz sajūtam pretspiedienu, tā sabrūkam.

Pazudis tulkojumā

– ES ir 20 oficiālās valodas. Tomēr Latvijai, tāpat kā citām mazām valstīm, ir problēmas ar precīza tulkojuma nodrošināšanu. Trūkst arī tulku. Kā redzat daudzvalodu principa nākotni? Vai tas sevi attaisno vai arī rada tikai problēmas?

– Daudzi dokumenti latviešu valodā tiek tulkoti kļūdaini. Tomēr nedomāju, ka no 20 oficiālo valodu principa vajadzētu atkāpties. Ar laiku latviešu valodas problēmai vajadzētu izzust vai vismaz mazināties. Visiem nepieciešams laiks, lai pierastu. Arī, piemēram, mani kolēģi no Somijas un Nīderlandes ļoti bieži runā angliski, lai nebūtu kļūdu, lai tulkojumā kas netiktu pazaudēts. Tomēr es domāju, ka iespējai runāt savā dzimtajā valodā ir jābūt. Pretējā gadījumā tā vairs nebūtu ES.
Es izmantoju gan latviešu, gan angļu valodu. Piemēram, Eiropas Parlamenta plenārsēdēs vienmēr runāju latviski. Bet komiteju sēdēs gan izmantoju angļu valodu. Dokumentus, par kuriem man nepieciešamas dziļas zināšanas, kur jāizprot nianses, lasu angliski, bet ir arī tādi, kurus lasu latviešu valodā, piemēram, par kādu jautājumu, lai iegūtu ļoti vispārīgu priekšstatu. Ceru, ka tas ir tikai pagaidām un tulkojumu kvalitāte uzlabosies.

– Bet tulkošana maksā arī naudu...

– Jā, bet pie visas ES struktūru neefektivitātes tas nav nekas. Ir daudzi citi svarīgāki un dārgāki jautājumi. Piemēram, divas Eiropas Parlamenta ēkas – viena Briselē, viena Strasbūrā. Ja varētu mainīt šo principu, tiktu ietaupīts milzum daudz naudas.

Dalībvalstu oficiālajām valodām ir jābūt arī ES valodām. Pretējā gadījumā ES kļūtu pārāk tāla iedzīvotājiem. Ja nebūs iespēja lietot savu dzimto valodu, tad arī cilvēki nevarēs sūtīt vēstules un viņiem šķitīs, ka tas ir noslēgts klubs.
Tas ir tik jūtīgs temats, ka pilnībā maina ES būtību. Tā, manuprāt, būtu ļoti liela kļūda. Es pat teiktu, ka tas būtu absurdi.

Ilze Sedliņa, “LV”

ilze.sedlina@vestnesis.lv