No Eirofakultātes uz Eirobaltijas centru

Latvijas Universitātes (LU) galvenajā ēkā 12 gadus mitušās Eirofakultātes slēgšana ar šā gada jūliju nav ne kas slikts, ne arī negaidīts, jo 1993.gadā pēc Dānijas un Vācijas iniciatīvas sāktajā Baltijas jūras valstu finansētajā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas augstākās izglītības pārveides atbalsta projektā jau bija noteikts šis beigu termiņš. Ņemot vērā daudzos sasniegumus, izveidojušos kontaktus un iestrādes, ir vēlme starptautisko sadarbību turpināt citā formā – izveidot Eirobaltijas centru, akcentējot pētniecību, sevišķi doktorantu un jauno doktoru zinātniskās darbības veicināšanai.

Veidot neideoloģizētu sociālo zinātņu struktūru

Galvenais Eirofakultātes uzdevums bija palīdzēt pēcpadomju sabiedrībā izveidot neideoloģizētu sociālo zinātņu struktūru un Baltijas valstu universitātes pietuvināt Rietumu universitātēm studiju, pētniecības un darba organizācijas ziņā. Eirofakultātes piedāvātie studiju virzieni – tiesību zinātnes, ekonomikas zinātnes, publiskā administrācija jeb sabiedrības vadības zinātnes/politikas zinātnes – ar apmēram pārdesmit ārzemju mācībspēku līdzdalību tika realizēti Latvijas Universitātē, Tartu Universitātē un Viļņas Universitātē, bet bija pieejami arī citu augstskolu studentiem.
Kā atcerējās LU profesore un gandrīz visus šos gadus Eirofakultātes direktora vietniece Latvijā Biruta Sloka, vispirms jaunās lietas mācījās vietējie pasniedzēji un ierēdņi. Arī viņa pati sākumā gan mācījās un kārtoja eksāmenus pie dāņu profesora Mortena Hansena (Eirofakultātes slēgšanas pasākumā viņš atzinis – domājis, ka pastrādās Latvijā gadu, nevis ilgāk nekā desmit), gan palīdzēja organizēt šīs pasniedzēju un dažāda līmeņa ierēdņu grupas. Šajā nozīmīgajā augstākās izglītības projektā tika iegūtas sabiedrības pārmaiņu procesu virzīšanai nepieciešamās zināšanas. Turklāt vieslektori ne tikai lasīja lekcijas, bet arī sniedza konsultācijas krietni vien ārpus studiju vielas. Un te nu kopā ar Birutu Sloku nospriedām, ka to visu tomēr vajadzētu ņemt vērā tiem augstākās izglītības kvalitātes kritiķiem, kas bezatbildīgi spēj pateikt, droši vien arī nezināšanas dēļ, ka mūsu augstskolās jau nekas nav mainījies... Dzīvei normalizējoties, diemžēl atmiņa kļūst aizvien īsāka, un sasniegumi tiek uztverti kā pašsaprotami, tāpēc vien ir vērts atgādināt par pieliktajiem pūliņiem.
Lai arī Eirofakultātes izveidošana un darbība ir bijis viens no saturiski vērienīgākajiem starptautiskajiem projektiem augstākajā izglītībā, tas nebūt mums nav vienīgais Baltijas jūras valstu palīdzības projekts un naudas izteiksmē arī ne pats lielākais. Eirofakultātes direktors pēdējos četrus gadus profesors Gustavs Kristensens no Dānijas (vadība vienmēr atradusies Rīgā un pārstāvējusi kādu no donorvalstīm) reiz stāstīja, ka gandrīz vai pirmais ārzemnieks, ko viņš sastapis pēc ierašanās Latvijā, bijis dānis, kas šeit piedalījies cietumu sistēmas uzlabošanā. Bet, apgūstot jaunas pieejas tieši izglītībā, vairāk iespējamas jaunas pieejas arī citās jomās.
Bet kā paliekošākos ieguvumus no šā projekta vērtē Baltijas jūras valstu ārlietu ministriju izvirzītu un Baltijas jūras valstu Padomes apstiprinātu personu aizklātā balsošanā par Eirofakultātes Vadības komitejas priekšsēdētāju ievēlētā un septiņus gadus ārvalstu kolēģu lielo uzticību baudījusī Latvijas Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja Baiba Rivža?
Pirmkārt, tā ir sociālo zinātņu studiju programmu reorganizācija, ārzemju apmācības prakses pārņemšana, kā rezultātā radušies jaunā satura ekonomiku, tiesības, publiskā sektora vadību apguvušie speciālisti, kas strādā ministrijās, pašvaldībās, augstskolās un citur. Otrkārt, iegūtā pieredze sadarboties ar starptautiskajiem partneriem zināmā mērā gatavoja Latviju Eiropas Savienībai, kā arī palīdzēja iekļauties Boloņas procesā jeb Eiropas vienotās augstākās izglītības telpas veidošanā, uzsākt 1996.gadā studiju programmu un augstskolu akreditāciju. Bet ļoti nozīmīgs ieguvums ir arī Baltijas vienotība, jo, Eirofakultātei darbojoties visās trīs valstīs, ciešākas kļuvušas arī to universitāšu saites, radusies vienotāka un savstarpēji salīdzināmāka pieeja augstākajā izglītībā kopumā, daudzos jautājumos visas valsts mērogā. Kā Eirofakultātes slēgšanas pasākumā Rīgā teica arī Igaunijas izglītības un zinātnes ministre Maila Repsa, šis projekts visiem tā dalībniekiem lika mainīties. Un, visbeidzot, ieguvums, ka, Eirofakultātes vadošajiem mācībspēkiem integrējoties vietējās augstskolās un sabiedrībā – nevis tikai ierodoties uz semestri vai diviem, ir bijis iespējams kopā ar vietējiem mācībspēkiem un speciālistiem veidot daudz dziļākas, konkrētajai vietai un situācijai piemērotas programmas un mācību grāmatas, izdot augsta ranga Baltijas ekonomikas žurnālu; ārzemniekiem iedzīvojoties vietējā vidē, ir bijusi iespējama lielāka atdeve.

Igaunijas izglītības un zinātnes ministre Maila Repsa atzina, ka Eirofakultātes projekts visiem tā dalībniekiem lika mainīties Foto: Toms Grīnbergs (LU Preses centrs)	Eirofakultātes slēgšanas pasākumā (no labās): Latvijas izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete, Lietuvas Izglītības un zinātnes ministrijas galvenā speciāliste Lingaile Bagužiene, Igaunijas izglītības un zinātnes ministre Maila Repsa, Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis un Tartu Universitātes prorektors Jāks Kangilaski Foto: Toms Grīnbergs (LU Preses centrs)

Ārzemnieki kopā ar vietējiem

Eirofakultātes ekonomikas virziena koordinatore ir bijusi Rozvita Kinga, publiskās administrācijas programmu pārzinājis Daunis Auers, bet tiesību zinātnes – Hanss Jirgens Vildbergs, kurš savulaik ir pildījis amata pienākumus arī Vācijas pārstāvniecībā Briselē.
Hanss Jirgens Vildbergs, kā pasniedzējs un pētnieks, koncentrējies uz administratīvajām un konstitucionālajām tiesībām, savu pieredzi ir ielicis arī Latvijas Satversmes tiesas un Administratīvās tiesas veidošanā, jaunā Administratīvā likuma radīšanā, sniedzot daudzas konsultācijas gan valdības pārstāvjiem, gan tiesu praktiķiem ar pamatmērķi, lai Latvijas jaunā tiesu struktūra būtu pēc iespējas līdzīgāka Rietumeiropas valstīs pazīstamajai struktūrai. Strādājot arī ar studentiem, Hanss Jirgens Vildbergs viņiem piedāvājis veikt dažādu situāciju analīzi gan no Vācijas, gan plašākas Eiropas tiesu prakses, lai rastos labāka izpratne par šo sistēmu.
Un tieši Hanss Jirgens Vildbergs ir bijis arī visaktīvākais mācību grāmatu veidotājs sadarbībā ar vietējiem autoriem. Viesdocētāji ir uzskatījuši par pienākumu sagatavot un atstāt Latvijā mācību materiālus, turklāt latviešu valodā, lai tie būtu plaši pieejami, lai tajos atspoguļotos Latvijas pieredze, un tāpēc grāmatas rakstītas kopā ar vietējiem kolēģiem (pavisam gandrīz divdesmit grāmatas). Taču Hanss Jirgens Vildbergs akcentēja arī to, ka šobrīd vietējie pasniedzēji jau vieni paši veido mācību līdzekļus – Eirofakultāte uz to ir iedvesmojusi ne vienu vien autoru.

Pastiprinot pētniecību,  pilnveidojot augstāko izglītību

Lietojot pagātnes izteiksmi attiecībā uz Eirofakultātē strādājošo ārzemju pasniedzēju darbu, tas tikai nozīmē to, ka tajā ir beidzies viens konkrēts posms, nevis sadarbība pārtraukta pavisam. Jo ārzemju kolēģiem ir vēlme sociālo zinātņu attīstīšanu turpināt jaunā projektā, akcentējot pētniecību un doktorantūru, ietekmējot pētniecības vidi.
Tiesa, jau tagad var teikt, ka Eirofakultāte ir pozitīvi iespaidojusi doktorantūras attīstību, doktorantūras apmaiņas programmas. Tās viens no pirmajiem direktoriem profesors Ārills Sēters no Norvēģijas ir izveidojis projektu Baltijas valstu doktorantu iespējām mācīties ārvalstīs. Arī ikviens cits no ārzemju pasniedzējiem, kam Eirofakultāte kļuva par pamata darbavietu, ir centies spējīgākos studentus rekomendēt studiju vietām, stipendijām savā mītnes zemē. Vēl pavisam nesen uz Eirofakultāti ar lielām pateicības jūtām atnācis kāds doktorants, kuram, Eirofakultātes ietekmē centīgi strādājot, izdevies iegūt stipendiju studijām Stenforda Universitātē. Tāpat arī LU Juridiskās fakultātes dekāns Kaspars Balodis ir atzinis, ka, nebijis viņa dzīvē Eirofakultātes, viņš noteikti darbotos praktiskajā jomā, nevis Vācijā aizstāvētu doktora darbu un paliktu strādāt augstskolā. Eirofakultāte ne vienu vien ir motivējusi gan iegūt doktora grādu, gan vienlaikus nepamest akadēmisko vidi.
Tomēr doktorantūras attīstība pie mums, kā zināms, joprojām ir ļoti aktuāla. Turklāt Gustavs Kristensens jau pirms vairākiem gadiem izteica ideju, ka Latvijā vajadzētu izveidot nacionālu pētnieku grupu, kas nodarbotos ne ar ko citu, kā vienīgi ar pētījumiem, kā tas ir raksturīgi Rietumos. Arī Hanss Jirgens Vildbergs ir atzinis, ka uz jaunizveidotās pamatstruktūras ir jāattīsta nākamais līmenis, vairāk jāgādā par to, lai jaunie pētnieki varētu iesaistīties starptautiskā darbā, lai tieši uz pētniecības bāzes tālāk pilnveidotos arī augstākā izglītība. Jo Latvijā ir liels intelektuālais kapitāls.
…Šobrīd jau LU Senāts ir pieņēmis lēmumu par Eirobaltijas centra dibināšanu un atbalstīšanu.

Ausma Mukāne,

speciāli “Latvijas Vēstnesim”