Par dzīvokļu īrnieku tiesībām

Sagatavots likumprojekts "Grozījums likumā "Par dzīvojamo telpu īri""

Saeimai esot starpsesiju brīvdienās, deputāti no frakcijas "Latvijas ceļš" nupat ir nākuši klajā ar jaunu likumdošanas iniciatīvu. Lai iesniegtu izskatīšanai Saeimā, ir sagatavots likumprojekts "Grozījums likumā "Par dzīvojamo telpu īri"". To parakstījuši deputāti Kristiāna Lībane, Aija Poča, Kārlis Leiškalns, Ivars Godmanis un Jānis Gaigals.

Ierosināts papildināt likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 6. pantu ar šādu tā daļu:

"(4) Denacionalizēto vai likumīgajiem īpašniekiem atdoto namu īrniekiem, kuri dzīvojamās telpas lietojuši līdz īpašuma tiesību atjaunošanai likumā noteiktā kārtībā, saglabājas tiesības uz dzīvojamo telpu lietojumu neatkarīgi no īres līgumu termiņiem un līgumos ietvertajām saistībām atbrīvot dzīvojamo telpu pēc termiņa izbeigšanās, ja līgumi noslēgti pēc īpašuma tiesību atjaunošanas un ja šo namu īrnieki un viņu ģimenes locekļi nav nodrošināti ar līdzvērtīgu dzīvojamo platību tai pašā apdzīvotajā vietā, pilda īres līguma noteikumus un vēlas turpināt īres attiecības ar denacionalizēto vai likumīgajiem īpašniekiem atdoto namu īpašniekiem, vai to tiesību pārņēmējiem."

Vakar preses konferencē frakcijas "Latvijas ceļš" priekšsēdētāja Kristiāna Lībane , komentējot sagatavoto priekšlikumu, sacīja:

— Šobrīd daudzās Latvijas pilsētās, īpaši Rīgā, ir izveidojusies neapmierinoša situācija denacionalizētās un likumīgajiem īpašniekiem atdotajās ēkās, kurās īrnieki ir spiesti vai nu atstāt līdz šim likumīgi īrētos dzīvokļus, vai tiesāties ar namu īpašniekiem, lai pierādītu, ka terminētus īres līgumus ar tajos ietvertām saistībām atbrīvot dzīvojamās telpas pēc termiņa iestāšanās viņi faktiski slēguši maldu rezultātā, domādami, ka tā ir vienīgā viņiem pieejamā īres līguma forma. Šos maldus laikam būs grūti pierādīt tiesā, jo pēc būtības tie vērtējami kā tiesiska maldība, ko sekmēja arī likumdevēja darbība — sākotnēji nepietiekami skaidrā likuma "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" 12. panta redakcija, kas noteica, ka "īpašniekam ir obligāti līdzšinējā valdītāja noslēgtie īres vai nomas līgumi" (spēkā no 1991. gada 12. decembra). Tikai vēlāk, 1994. gadā, šis pants tika grozīts, nosakot, ka "īpašniekam ir obligāti iepriekšējā valdītāja noslēgtie īres vai nomas līgumu termiņi". Tādējādi trīs gadus īrniekam bija apgrūtinātas tiesības prasīt beztermiņa īres līguma noslēgšanu.

Foto Arnis Blumbergs "LV" Saeimas deputāte Kristiāna Lībane

Foto Māris Kaparkalējs "LV" Saeimas deputāte Aija Poča

Kristiāna Lībane: — Situāciju vēl vairāk sarežģīja likumdevēju paredzētā pagaidu sociālā aizsardzība uz septiņiem gadiem, kam, no juridiskā viedokļa raugoties, nebija sakara ar īres līguma termiņiem, bet gan ar to, cik ilgi namīpašnieks nedrīkst izlikt īrnieku, nenodrošinot viņam citu dzīvojamo telpu. Tomēr nereti šo nosacījumu pat pašvaldību darbinieki nepareizi tulkoja kā likumdevēja noteikto īres līguma termiņu.

Būtiska loma bija arī namīpašnieka psiholoģiskajai ietekmei uz īrnieku, ko gan civiltiesiskā nozīmē nevar dēvēt par spaidiem, bet kam bieži bija izšķiroša ietekme uz atkarīgo personu, proti, īrnieku.

Kā būtisks faktors šīs situācijas veicināšanā minams arī deviņdesmito gadu pirmajā pusē valdošais nepamatoti optimistiskais uzskats, ka dažu gadu laikā pēc likuma pieņemšanas Rīgā atbrīvosies daudz pašvaldību īpašumā esošu dzīvokļu un tās spēs nodrošināt ar dzīvokļiem arī mazturīgas personas. Diemžēl šobrīd šīs cerības nav attaisnojušās, turklāt, ja persona noslēgusi terminētu īres līgumu, pašvaldībai nav likumīga pienākuma palīdzēt.

Šobrīd simtiem ģimeņu Rīgā tiek konfrontētas ar tiesisku maldu ceļā pieņemtajām saistībām atbrīvot dzīvojamo telpu, un faktiski tās var nonākt uz ielas, jo ne valstij, ne pašvaldībām nav pietiekama dzīvojamā fonda, lai nodrošinātu šiem cilvēkiem pajumti. Tāpēc iesniegtais likumprojekts paredz saglabāt viņu tiesības uz dzīvojamo telpu lietojumu, ja vien šo namu īrnieki un viņu ģimenes locekļi nav nodrošināti ar līdzvērtīgu dzīvojamo platību tajā pašā apdzīvotajā vietā, pilda īres līguma noteikumus (tai skaitā maksā īres maksu un norēķinās par komunālajiem pakalpojumiem) un vēlas turpināt īres attiecības. Namīpašniekiem savukārt saglabājas tiesības atteikt īres līguma pagarināšanu, ja īrnieks nepilda pienākumus, kas noteikti īres līgumā, ja dzīvojamā telpa nepieciešama īpašnieka vai viņa ģimenes locekļu personiskai lietošanai vai dzīvojamā telpā jāveic kapitālremonts. Grozījums pēc būtības nemaina 6. panta koncepciju, tikai nosaka konkrētas garantijas noteiktai personu grupai.

Domāju, ka tautsaimniecības konkurētspēju, eksporta attīstību, nodarbinātību, investīciju pieplūdi un apkārtējo vidi tiešā veidā šis likuma grozījums neietekmēs, tomēr tas krietni mazinās sociālo spriedzi sabiedrībā un neliks valstij neatliekamā kārtā ķerties pie jaunu dzīvojamo namu celtniecības.

Savukārt Saeimas deputātes Aijas Počas attiecībā uz paredzamajiem grozījumiem likumā "Par dzīvojamo telpu īri" izteiktais viedoklis ir šāds:

— Likumprojekts "Par dzīvojamo telpu īri" nepiedodami ilgi, to gatavojot trešajam lasījumam, ir iestrēdzis Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā.

Likumprojekts Saeimā atrodas jau no maija. Tā kā tajā joprojām ir daudz neskaidrību, daži kolēģi Saeimā izteikušies, ka līdz pašvaldību vēlēšanām nākamā gada martā grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu īri" nemaz nebūtu jāpieņem. Uzskatu, ka tas nav godīgi pret vēlētājiem. Tiekoties ar iedzīvotājiem, esmu pārliecinājusies, ka šobrīd spēkā esošais likums "Par dzīvojamo telpu īri" radījis neskaitāmas problēmas tūkstošiem ģimeņu Rīgā un, iespējams, arī citās Latvijas pilsētās. Daudzām no šīm ģimenēm tieši nepilnīgās likumdošanas dēļ jau 2001. gada janvārī draud izlikšana uz ielas, jo beidzas septiņu gadu terminētie līgumi denacionalizētajos namos. Personīgi esmu apmeklējusi namu, kur namīpašnieks pirms septiņiem gadiem īrniekiem bija piedāvājis nekorektu līgumu, un 2001. gada 30. janvāris ir pēdējais termiņš, kad 21 ģimenei jāatbrīvo dzīvoklis bez citas apdzīvojamās platības ierādīšanas. Cilvēki, kuri visus gadus godprātīgi maksājuši par šiem dzīvokļiem, būs izmesti uz ielas, bet paradoksālākais ir tas, ka šobrīd spēkā esošais likums šo situāciju pieļauj. Problēmu vēl saasina tas, ka pašvaldībām šobrīd akūti trūkst brīvu dzīvojamo platību. Piemēram, Rīgā dzīvokļu rindā pieteikušās vairāk nekā 6000 personas, un liela daļa no tām uz pašvaldības dzīvokli gaida jau no 1982. gada.

Šajā un līdzīgos gadījumos cietušie ir mazturīgie iedzīvotāji, nereti pat cilvēki ar vidējiem ienākumiem — skolotāji, mediķi, mākslinieki utt. Par viņu sociālo aizsardzību un cilvēka elementāro vajadzību nodrošināšanu visa atbildība tālāk būtu jāuzņemas valstij un pašvaldībām. Tas savukārt izraisīs strauju budžeta palielināšanu sociālajām vajadzībām.

Mintauts Ducmanis, "LV" Saeimas lietu redaktors