Labākos risinājumus meklējot

Vai “Ventspils naftas” valsts kapitāldaļu pārdošana dos cerētos rezultātus? Kāpēc tādas raizes sagādā gāzes tirgus liberalizācija? Kā apkarot inflāciju? – Par šiem daudz apspriestajiem procesiem un aktuālajām problēmām ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš intervijā “Latvijas Vēstnesim”.

Ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Kā vērtējat panākto risinājumu “Ventspils naftas” (VN) privatizācijas jautājumā?

– 1997.gadā, kad tika pieņemti VN privatizācijas noteikumi, valsts ietekme uzņēmumā faktiski zuda. Kamēr saskaņā ar akcionāru līgumu kapitāldaļas pakāpeniski pārgāja citu īpašnieku rokās, valsts rokas bija saistītas. Šis līgums vairs nav spēkā, bet valstij vēl aizvien nav reālas teikšanas attiecībā uz uzņēmumā notiekošo. Akcionāru līguma spēkam beidzoties, tika pieņemti īpašu slepenību nosakoši lēmumi, tāpēc nav arī informācijas. Padomes locekļiem informācija ir, bet viņi to nedrīkst izpaust. No uzņēmumā ieguldītās naudas valstij nekāda labuma nav, jo dividendes netiek izmaksātas.
Kā, manuprāt, vissaprātīgāko risinājumu valdība izvēlējās mēģinājumu vienoties ar lielāko akcionāru – a/s “Latvijas naftas tranzīts” (LNT) – par kopējas kontrolpaketes izveidi. Tas paaugstinātu katras akcijas vērtību, jo par kontrolpaketē ietilpstošām akcijām pircējs būtu gatavs maksāt vairāk nekā par akcijām, kas nedod kontroles iespējas uzņēmumā. Taču LNT atteicās ar valsti runāt. Tomēr valdība savu viedokli nemainīja, uzskatot, ka tai piederošās VN kapitāldaļas jāpārdod. Tāpēc Privatizācijas aģentūrai ir uzdots ar biržas – tai nav obligāti jābūt Latvijas biržai – starpniecību pārdot akcijas par cenu, ne mazāku par valdības lēmuma pieņemšanas dienā kotēto akciju cenu, proti, vienu latu un astoņdesmit santīmiem. Protams, jācenšas lai cena būtu pēc iespējas augstāka.

Slepenības plīvurs pār “Ventspils naftu”

– Vai palielinot valsts pārstāvju skaitu VN padomē, būs izdevies palielināt arī valsts ietekmi uzņēmumā?

– Tagad no 11 padomes locekļiem pieci ir valsts pārstāvji. Ja visi seši LNT pārstāvji visos jautājumos balso vienprātīgi, valsts ietekme paliks tikpat niecīga kā līdz šim. Bet, ja atsevišķos jautājumos LNT pārstāvju viedokļi atšķiras, bet valsts pārstāvji ir vienprātīgi, tad varēs panākt valstij izdevīgu lēmumu pieņemšanu. Kādi šie jautājumi varētu būt un vai tādi būs, nevar prognozēt.

– Kā atceramies, vēl nesen arī valsts pārstāvji padomē balsoja pretēji deleģējumam.

– Šoreiz visi valsts pārstāvji ir valdības un konkrētu ministriju deleģētas amatpersonas. Tātad par katru pārstāvi atbild gan konkrēta ministrija, gan koalīcijas partija. Ja valdības koalīcija būs stipra, vienots būs arī pārstāvju balsojums.

– Eksperti uzskata, ka, pārdodot tikai valstij piederošās akcijas, stratēģisko investoru atrast neizdosies.

– To varētu atrast, ja būtu izdevies vienoties ar LNT par kopēju piedāvājumu. Tagad stratēģiskais investors vienīgi varētu censties pats vienoties ar LNT, kas ar valsti negribēja runāt. Ir arī finanšu investori, kuri nemaz nevēlas iegādāties kontrolpaketi – piemēram, investīciju vai pensiju fondi, kas vēlas ieguldīto naudu atpelnīt ar akciju vērtības pieaugumu vai dividendēm. Grūti gan iedomāties investīciju fondu, kas nopirktu tikai valsts kapitāldaļas, negaidot nekādas izmaiņas uzņēmumā, jo valsts šobrīd dividendes nesaņem. Jautājums – kāda būtu akciju vērtība, ja pārdotu visu VN holdingam piederošo? Holdingā ietilpst gan nekustamo īpašumu firma, gan divi mediju uzņēmumi – viens, cik zinu, strādā ar zaudējumiem, bet otrs pelna. Šķiet, nemaksājot dividendes, peļņa izlietota gan citu uzņēmumu iegādei, gan neveiksmīgas meitasuzņēmumu darbības zaudējumu segšanai. Diemžēl nodokļu maksātāji nekādu labumu no tā nav guvuši.

– Kāpēc aizvadītajos gados dividendes netika maksātas? Vai tās būs iespējams saņemt?

– Jāskatās, kādi lēmumi uzņēmumā pieņemti, diemžēl šī darbība tiek turēta slepenībā. Ja ir bijusi nesadalītā peļņa, kuru vēl var sadalīt, tad vismaz teorētiski dividendes varētu izmaksāt. Turpretim ja nolemts peļņu reinvestēt, un tā dokumentos vairs nefigurē kā nesadalītā peļņa, acīmredzot to vairs izmaksāt nevar. Būtu jāprasa uzņēmuma vadībai, kādi lēmumi šajā jautājumā pieņemti un kā šī nauda iegrāmatota.

EK sankcijas Latvijai nedraud

– Sabiedrības prātus nodarbina arī grūtības ar gāzes tirgus liberalizāciju. Vai tiešām tiesāšanās pret “Latvijas gāzi” (LG) būtu bīstamāka par iespējamām Eiropas Komisijas (EK) sankcijām?

– Jāatgādina, ka 1997.gadā noslēgtie LG privatizācijas līgumi bija ļoti labvēlīgi LG īpašniekiem. Tā nosacījumu vidū bija arī ekskluzīvu gāzes tirdzniecības tiesību garantijas uz 20 gadiem, tātad līdz 2017.gadam. Pirms pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) Latvijas sarunvedēji neuzstāja, lai tiktu atlikta tirgus liberalizācijas direktīvas ieviešana. Tiesa, tolaik šī direktīva bija nedaudz citāda, un vēlāk tā tika padarīta stingrāka. Iepriekšējās valdības laikā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā jau bija atvērti Enerģētikas likuma grozījumi, kas ļautu liberalizēt tirgu. Taču pēc Aigara Kalvīša iniciatīvas grozījumu izskatīšana tika izslēgta no komisijas dienas kārtības, un visu Induļa Emša valdības laiku valdošā koalīcija neļāva to virzīt apspriešanai. Kad bija izveidota jaunā, A.Kalvīša vadītā valdība, tā pēkšņi atcerējās, ka ir šāda problēma, kas jārisina. No dienas, kad kļuvu par ministru, esam strādājuši pie jautājuma – kas jādara likumdošanā, lai Latvijai nebūtu problēmu ar EK, un kā jārunā ar LG, lai panāktu vienošanos.
Tika panākta likumdošanas sakārtošana, novēršot iespējamās problēmas, ko Latvijas attiecībās ar EK varētu izraisīt savlaicīga direktīvas neieviešana – EK piemērotā soda nauda mēdz būt ļoti liela. Otrkārt, tika nolemts, ka Latvijas valdība pieprasīs derogāciju – tirgus liberalizācijas atlikšanu līdz 2010.gadam, bet LG apņemsies necelt iebildumus pret liberalizāciju pēc derogācijas termiņa beigām. Mutiska vienošanās tika panākta gan ar LG, gan tās lielākā akcionāra “Ruhrgas”, gan ar “Gazprom” pārstāvjiem. Taču tuvojoties līguma parakstīšanas brīdim, LG izvirzīja prasības, kas pēc juristu atzinuma, Latviju nostādīs vēl neizdevīgākā stāvoklī nekā līdz šim. LG nevēlēšanās dēļ rakstiska vienošanās ar Latvijas valdību netika panākta. EK šobrīd sākusi tiesvedību pret piecām valstīm direktīvas savlaicīgas neieviešanas dēļ. Latvijas šo valstu vidū nav. Nedomāju, ka mums varētu draudēt šāda tiesvedība, jo esam izpildījuši visas EK prasības. Cits jautājums, vai EK piekritīs piešķirt Latvijai derogācijas tiesības.

– Un ja nepiekritīs?

– Tad nāksies mainīt likumu un liberalizēt tirgu atbilstoši direktīvai. Protams, tad būs jautājums – ko darīs LG? Uzņēmums rakstiski nav atteicies ne no kādām pretenzijām. Ir tikai Latvijas valdības vienpusējs lēmums.

Neizmantotās iespējas

– Tātad aizvien vēl nav izslēgta iespēja, ka LG varētu vērsties tiesā pret Latviju?

– Ja EK piekritīs tirgus liberalizācijas atlikšanai un akcionāriem būs vēlēšanās panākt vienošanos, viņu rīcībā vēl ir laiks līdz 2010.gadam. Šobrīd nešķiet, ka tas varētu notikt tuvākajā laikā, bet varbūt nākotnē stāvoklis mainīsies. Ja tas nenotiks, pēc 2010.gada LG teorētiski ir iespēja celt prasību pret Latviju, taču uzņēmumam būs jāpierāda reālu zaudējumu esamība monopolstāvokļa izbeigšanas dēļ.

– Cik pamatoti ir LG pārstāvju apgalvojumi, ka būtu bijis iespējams prasīt tirgus atvēršanas atlikšanu līdz 2014. gadam?

– Ja būtu izdevies panākt rakstisku vienošanos ar LG, ka uzņēmums valsti nesūdzēs tiesā, iespējams, ka valdība būtu ar mieru prasīt derogāciju uz šādu termiņu. Tad mēs varētu paļauties uz LG dalību un argumentāciju sarunās ar EK, taču tagad valdība nevar uzņemties vienpusēju atbildību – LG nav pamatojusi šāda termiņa nepieciešamību. Domāju, ka valdība pieņēma labāko lēmumu, kāds šajos apstākļos bija iespējams, vienīgi žēl, ka nācās lemt šādos apstākļos.

– Vai tiešām jau sarunu laikā par pievienošanos ES nebija iespējams paredzēt šādu situāciju? Ir taču zināms, ka monopoli neatbilst ES ekonomiskajai koncepcijai.

– Man nav saprotams, kāpēc Latvijas sarunvedēji neizmantoja iespēju vienoties par šo jautājumu. Varbūt bija ļoti daudz darba, varbūt netika īsti uztverta problēmas nopietnība – nezinu, kāpēc. Tagadējā situācija nav pārsteigums – mēs cīnāmies ar sekām, kuras būtu bijis iespējams novērst.

– Tātad šobrīd gan LG, gan valsts rīcībā ir pieci gadi, lai risinātu sarunas un vienotos?

– Ir laiks, lai meklētu iespēju attiecību normalizācijai.

– Vai nebūtu bijis tālredzīgi panākt citādus nosacījumus jau LG privatizācijas līgumā?

– Toreiz būtu bijis grūti paredzēt situāciju pēc astoņiem gadiem. Taču neesmu pārliecināts, vai bija nepieciešams piešķirt LG monopoltiesības uz 20 gadiem. Amatpersonas, kas pieņēma šos lēmumus, varētu izmantot argumentus, ka LG tobrīd bija tuvu bankrotam, un bija ieradušies investori, kas situāciju varēja glābt. Protams, investori izvirzīja noteiktas prasības, lai tiktu nodrošināta viņu peļņa. Paliek jautājums, vai līguma nosacījumiem tomēr nebūtu jābūt citādiem. Tā iznācis, ka apmēram tajā pašā laikā noritēja gan VN, gan LG privatizācija, un vienmēr valsts tika nostādīta neizdevīgā stāvoklī. Piemēram, vienošanās par Inčukalna gāzes krātuves izmantošanu – vai tās finansiālie nosacījumi ir pareizi? Šķiet, tālaika privatizācijas praksē valsts intereses nebija pirmajā vietā.

Viens no risinājumiem – PVN samazināšana

– Vēl viena aktuāla problēma – inflācija. Nule valdībā tika apspriests Ekonomikas ministrijas (EM) priekšlikums pazemināt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi pārtikas precēm.

– Pēc EM ekspertu aprēķiniem, šis solis inflāciju mazinātu vairāk nekā par diviem procentiem. Tas būtu ļoti nozīmīgs samazinājums. Ja samazinātu nodokļa likmi kādai precei, kuru ik dienas nepērk ļoti daudz cilvēku, piemēram, elektriskajiem tosteriem, tas jūtami neiespaidotu patēriņa preču cenu indeksu – jo tā ir pārāk maza daļa no iedzīvotāju izdevumu groza. Toties pārtikai mēs tērējam vidēji 26 procentus savu izdevumu. Maznodrošinātajiem iedzīvotājiem šī izdevumu daļa ir daudz lielāka – viņi nomaksā komunālos maksājumus un atlikumu izlieto ēdiena iegādei. Pārtiku pērk visi, tāpēc pārtikas cenu izmaiņas ievērojami mainītu patēriņa preču cenu pieauguma indeksu.

– Daži ekonomisti norāda, ka PVN likmes samazināšana pārtikai tikai stimulēs patēriņu, neļaujot kristies inflācijas tempiem.

– Šis faktors ir ņemts vērā. Neņemot vērā iespējamo patēriņa pieaugumu, inflācijas kritums līdzinātos trim procentiem, bet, iekļaujot to aprēķinos, tas atbilstu diviem procentiem. Ekonomika nav eksakta zinātne, kurā viens, plus, viens vienmēr ir divi, tāpēc ekonomisti savos aprēķinos izmanto dažādus modeļus, vienus un tos pašus faktorus saistot ar atšķirīgiem efektiem. Tomēr veselais saprāts saka – ja krītas cena visvairāk pirktajām precēm, mazinās arī cenu pieaugums. Jāvaicā – ja pensionāram paliks pāri nedaudz vairāk naudas, vai viņš pirks vairāk preču? Nedomāju vis, drīzāk viņš pirks kvalitatīvākas preces.
Ir ekonomisti, kuri uzskata, ka šis efekts nebūtu tik liels vai ka šis nav labākais inflācijas samazināšanas veids. Politiķu uzdevums ir uzklausīt ekspertus un pieņemt lēmumu. Faktiski inflācijas mazināšana ir Finanšu ministrijas (FM) un Latvijas Bankas uzdevums. Gada sākumā speciālisti sacīja, ka inflācija krītas un nekas nav jādara. Tagad izskan doma, ka tā krītas lēni un valdībai jāmeklē risinājums. Mēs strādājām, atradām risinājumu un to piedāvājām. Valdības vadītājs to noraidīja. Un valdība lēma, ka FM vadībā jāturpina darbs, lai meklētu labāko risinājumu. Es kā ekonomikas ministrs esmu gatavs atbalstīt ikvienu iniciatīvu un priekšlikumu.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv