Mīti un patiesība par veselības aprūpi Latvijā

Nevienam Latvijā nav noslēpums, ka mūsu valsts atvēlētais finansējums veselības aprūpei (procentos no iekšzemes kopprodukta – IKP) ir mazākais Eiropas Savienībā (ES). Ar tādiem veselības rādītājiem kā vidējais mūža ilgums, jaundzimušo mirstība, mirstība no sirds un asinsvadu slimībām mums lepoties nav pamata. Taču, problēmas veselības aprūpē, piemēram, gaidīšana rindās pēc ārstniecības pakalpojumiem, ir visās ES dalībvalstīs un to iedzīvotāji, atbildot uz jautājumu, kas viņus valstī neapmierina, kā pirmo min tieši veselības aprūpi. Tiesa gan, ir viens izņēmums – Īrija, kurā 80 procenti aptaujāto pauž apmierinātību ar šo ikvienam tik svarīgo jomu.

Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Rinalds Muciņš Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Virzība uz valsts budžeta finansējumu

Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta Veselības ministrijas (VM) valsts sekretāra vietnieks Rinalds Muciņš, ES nav veselības aprūpes kopējas politikas, ir tādas vispārējas vadlīnijas kā sabiedrības veselības uzlabošana, dzīves kvalitātes un dzīves ilguma paaugstināšana. Tas, kā ik valsts šos mērķus sasniedz, ir tās ziņā, jo veselības aprūpe ir cieši saistīta ar valsts ekonomisko attīstību, nacionālām īpatnībām.
Pašlaik ES pārsvarā ir divi veselības aprūpes finansēšanas modeļi – valsts budžeta finansējums un sociālā apdrošināšana, kad strādājošie veic iemaksas, lai saņemtu ne tikai sociālos pakalpojumus (pensijas, pabalstus), bet arī medicīniskos pakalpojumus.
Jautāts, kurš modelis dominē, R.Muciņš atbild, ka šajā ziņā valstis sadalās puse uz pusi. Sociālā apdrošināšana ir Vācijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē, Lielbritānijā, Skandināvijas valstīs, Spānijā. Latvijā, kā zināms, veselības aprūpei ir valsts budžeta finansējums atšķirībā no kaimiņiem igauņiem, kuriem ir sociālā apdrošināšana.
Vai mūsu izvēlētais finansēšanas modelis nav par iemeslu hroniskajam naudas trūkumam veselībai?
R.Muciņš atbild noliedzoši, sakot, ka visā Eiropā ir viena tendence – virzība uz valsts budžetu. Arī sociālās apdrošināšanas valstīs ir ievērojama valsts budžeta dotācija veselībai. Apdrošināšanas modeļa pievilcība ir cilvēku motivācija veikt iemaksas un rūpēties par savu veselību, jo zini, ka pats par to maksā. Mīnuss ir tas, ka Eiropa strauji noveco, samazinās to nodokļu maksātāju skaits, kas veic šīs iemaksas, un tāpat pārējiem valstij ir jādotē šie pakalpojumi. Jāatgādina, ka pēc kara, kad valstis ieviesa šo modeli, bija dzimstības bums, demogrāfisko krīzi neviens negaidīja. Turklāt gan Vācijā, gan Francijā ir 10 procenti bezdarbnieku, un arī šiem cilvēkiem ir jānodrošina pieeja veselības aprūpei. Un tieši abās minētajās valstīs ar katru gadu palielinās valsts finansējums. Bez tam, kā atzīst R.Muciņš, ar strādājošo motivāciju veikt iemaksas arī ir tā, kā ir. Jo veselības aprūpes pakalpojums nav pabalsts vai pensija, ko varētu liegt cilvēkam, kurš nav veicis iemaksas. Jebkurā gadījumā neatliekamā medicīniskā palīdzība (kas ir 80 procenti no visiem ārstniecības pakalpojumiem) 21.gadsimta Eiropā ir nodrošināta ikvienam.
Valsts budžeta finansējuma priekšrocība ir tā nesasaiste ar iedzīvotāju vecuma struktūru, bet nav noliedzama saikne ar valsts kopējo ekonomisko attīstību. Valstīs ar budžeta finansējumu veselības aprūpei izdevumi ir zemāki nekā sociālās apdrošināšanas gadījumā, un cilvēku neapmierinātība ar sistēmu lielāka. Sociālās apdrošināšanas modelī, kā jau teikts, ir lielākas izmaksas, bet augstāka kvalitāte un lielāka cilvēku apmierinātība.
Vai šos modeļus nevar apvienot? R.Muciņš stāsta, ka tas jau notiek daudzās valstīs, neesot nevienas valsts, kurā būtu tikai sociālā apdrošināšana, jo skaitliskā mazākumā esošo nodokļu maksātāju iemaksas vien nevar nodrošināt veselības aprūpi visiem iedzīvotājiem. Kā uzsver amatpersona, ja Latvija nepaaugstinās nodokļus, pie pašreizējā nodokļu maksātāju skaita nav jēgas mainīt Latvijas sistēmu, jo galarezultātā naudas daudzums nemainīsies. Tas mainītos, ja ieviestu jaunu nodokli tieši veselībai. Taču tas būtu pretēji ne tikai valsts politikai nodokļu sloga samazināšanas virzienā, bet arī neatbilstu sabiedrības vēlmēm. Ir risks, ka, paaugstinot nodokļus, pieaugtu nelegālie ienākumi un cerētā efekta nebūtu. Turklāt, zinot, ka neatliekamā medicīniskā palīdzība tiks nodrošināta ikvienam, daļai neapzinīgāko iedzīvotāju arī nebūs motivācijas maksāt “veselības nodokli”. Kā stāsta R.Muciņš, tā ir arī Igaunijas problēma, kur 10 procenti iedzīvotāju nav apdrošināti. Vislielākā bēda ir ar ilgstošajiem bezdarbniekiem.
Arī vēsturiski, izsekojot veselības aprūpes finansēšanai, redzams, ka sākotnēji cilvēki paši sedza savus izdevumus par ārstēšanos, tad radās privātā apdrošināšana, pēc tam sociālā, līdz beidzot nonāca pie valsts budžeta finansējuma.

Rietumeiropā aktuāla tēriņu mazināšana

Eiropas aktuālajā dienaskārtībā veselības aprūpē ir divi jautājumi: kā mazināt arvien pieaugošos tēriņus, un kā tos padarīt arvien efektīvākus? Daudzviet ES nav populāri runāt par līdzekļu pieaugumu veselībai, jo dot vairāk valstis vairs nespēj, tās ir sasniegušas maksimumu, piemēram, Vācija un Zviedrija tam tērē 10 un 11 procentus no IKP. Taču tas nenozīmē, ka tur visas vajadzības būtu apmierinātas un sabiedrība negribētu vēl vairāk. R.Muciņš stāsta, ka, piemēram, Vācijā tiek izdarīts spiediens uz valdību, lai valsts apmaksātu saulesbrilles, jo presē daudz runā par ultraozona caurumiem virs Vidusjūras. R.Muciņš ir pārliecināts, ka, Latvijai sasniedzot zināmu labklājības līmeni, notiks asas diskusijas, lai valsts apmaksātu, piemēram, tetovējumu izņemšanu. Attīstoties tehnoloģijām un medikamentiem, būs arvien jaunas iespējas un cilvēki gribēs, lai apmaksā aizvien vairāk un vairāk. Taču pat bagātāko valstu budžeti nav bezizmēra.
ES tāpat kā Latvijā aizvien vairāk runā par ambulatoru pakalpojumu attīstību, profilaksi un veselības veicināšanu. Te gan jāteic, ka Latvijā veselības veicināšanai no veselības aprūpes budžeta šogad atvēlēti vien 0,3 procenti. R.Muciņš solīja, ka finansējums noteikti tiks palielināts, taču nevar atstāt bez palīdzības cilvēkus, kas diemžēl jau ir slimi. Jo veselību veicinošie pasākumi rezultātus nesīs vien pēc desmit divdesmit gadiem.

Indivīda un sabiedrības interešu sadursme

Lai nauda veselībā tiktu izmantota efektīvi, no 1.jūlija Latvijā attiecībā uz kompensējamiem medikamentiem mūsu valstī darbojas references princips – proti, valsts konkrētajā zāļu grupā no medikamentiem ar vienādu ķīmisko sastāvu un iedarbību apmaksā tikai lētāko preparātu. Ja pacientam nepieciešams dārgāks, starpību sedz viņš pats. R.Muciņš stāsta, ka tas darīts atbilstoši valsts politikai – nodrošināt varbūt mazāku pakalpojumu un medikamentu klāstu taču pēc iespējas plašākai iedzīvotāju grupai.
Un te rodas jautājums: vai indivīda rūpes par savu veselību vienmēr sakrīt ar sabiedrības interesēm? Atbilde ir – nē. Taču paradoksāli, ka sabiedrība to nespēj pieņemt. R.Muciņš min vienu piemēru. Ja pie konkrētā veselībai atvēlētā finansējuma valstij jāizšķiras, vai par lielu naudas summu izdarīt vienam sirds slimniekam sarežģītu operāciju (runa nav par neatliekamo medicīnisko palīdzību), vai par šo pašu naudas summu vakcinēt 1000 bērnus, piemēram, pret difteriju, tad sabiedrības interesēs būtu pēdējais. Taču tad spēlē iesaistās masu mediji, kas stāsta nevis par 1000 no saslimšanas pasargātiem bērniem, bet izstāsta emocionālu stāstu par šo sirdsslimnieku un politiski tiek nospriests naudu investēt atbilstoši indivīda, nevis sabiedrības interesēm.
R.Muciņš uzskata, ka indivīda un sabiedrības interešu sadursme Latvijā ir pat aktuālāka nekā citur ES, jo mums ir hipertrofēta stacionārā aprūpe un samērā vāja primārā aprūpe, kā arī trūkst sabiedrības veselības speciālistu. Līdz ar to ļoti tiek izceltas slimnīcu un to pacientu problēmas, taču ļoti klusi dzirdamas ģimenes ārstu balsis par izdarītajām vakcinācijām un profilaktiskajām apskatēm, kā arī riskiem, kas draud, ja šī profilakse netiek veikta. Pilnīgi citas iespējas ir ārstēt vēzi, kas atklāts pirmajā stadijā un citas, ja atklāj jau stipri ielaistu audzēju. R.Muciņš atzīst, ka veselības aprūpē lēmumi reizēm ir nežēlīgi, taču tie būtu jāpieņem par labu sabiedrības vairuma interesēm. Jo indivīdam vienmēr ir iespēja meklēt naudu, lai apmaksātu to, ko valsts nav spējīga. Tādēļ ir ziedojumu tālruņi, fondi, galu galā ir privātā veselības apdrošināšana.
Izvērtējot Latvijas veselības aprūpes sistēmu uz citu ES dalībvalstu fona, R.Muciņš atzīst, ka pagaidām daudzi veselības rādītāji mums ir krietni zem ES vidējā līmeņa. Taču, ja salīdzina gaidīšanas ilgumu rindā pie speciālista vai uz stacionāru, tad reti kurā valstī tas esot mazāks nekā Latvijā. Piemēram, Lielbritānija pirms diviem gadiem izstrādāja programmu, lai atsevišķās saslimšanās gaidīšanu rindā samazinātu no 36 mēnešiem uz 24. Daudzās valstīs šīs rindas ir saistītas ne tik daudz ar finansējuma, kā speciālistu trūkumu. Jo, ja Austrumeiropas ārsti dodas strādāt uz Rietumeiropu, tad turienes speciālisti aiziet darbā uz Ameriku, Kanādu. Tādēļ daudzas “vecās” dalībvalstis cenšas piesaistīt ārstus un medicīnas māsas no savām bijušajām kolonijām.
R.Muciņš arī uzsvēra, ka, protams, ir jābūt zināmam naudas daudzumam sistēmā, lai tā spētu pilnvērtīgi funkcionēt, taču galvenais tomēr ir tā efektīva izmantošana, jo ir maldīgi iedomāties, ka ar lielāku finansējumu vien var sasniegt labākus sabiedrības veselības rādītājus.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv