Modernizēta tautasdziesma
1937.gada rudenī skolotāja Marija
Fjodoroviča mani kopā ar citiem pirmās klases bērniem nosēdināja
klavieru priekšā un iemācīja dažas tautasdziesmas. Starp tām bija
arī “Nu ardievu, Vidzemīte!”. Pieci pantiņi, kas no pirmās
dziedāšanas stundas iekapsulējušies atmiņā. Šī dziesmiņa man
bijusi līdzās gan vidusskolā, gan maršējot Novgorodas pulka
skolas radistu rotā, kur gandrīz visi bijām latvieši, gan
studentu saiešanās, gan vēlāk, līgojot Sēlijas pusē.
Rakstu šīs tautasdziesmas otrā pantiņa dēļ, kas sākas: “Lai aug
pūri, lai aug mieži, kur gāj’ cauri drasēdams...” Tagad mūsdienu
paaudzei svešāks liekas “pūru” vārds. Man ne, jo 30.gados mūsu
pusē veci ļaudis tā sauca kviešus. Kā latviskas cilmes vārds tas
atzīmēts Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīcas 3.sējuma 449.lappusē ar
piemēru “saimniekam izauga raženi pūri”. Pat 1987.gadā izdotajā
“Latviešu literārās valodas vārdnīcas” 6.2 sējumā šis vārds
atzīts. Tādēļ biju ļoti pārsteigts, šā gada Latvijas Skolu
jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta programmā
izlasot:
“Lai aug
purvi, lai aug meži.
Kur gāj’ cauri drasēdams...”
Jā, tāda ir realitāte, ka Latvijā gandrīz miljons hektāru, kur kādreiz auga pūri un mieži, pārpurvojas un aizaug ar krūmiem, radot knišļu un kūlas ugunsgrēku briesmas. Bet vai tādēļ jāmodernizē sena tautasdziesma?
Jānis Britāns