Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu “Agrotehserviss pret Ukrainu” lietā

2005.gada 5.jūlijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) Strasbūrā pasludināja spriedumu lietā “Agrotehserviss pret Ukrainu”, vienbalsīgi atzīstot, ka ir noticis Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1.daļas (tiesības uz taisnīgu tiesu) un 1.protokola 1.panta (tiesības uz īpašumu) pārkāpums. Tiesa piesprieda Ukrainas valdībai izmaksāt kompensāciju sūdzības iesniedzējam 5 000 eiru jeb 3 500 latu par nodarīto morālo kaitējumu. Lietā kā trešā puse bija iesaistījusies Latvija.
Tiesa atzina, ka pārkāptas Latvijas uzņēmuma “Agrotehserviss” tiesības uz lietas izskatīšanu neatkarīgā, objektīvā un taisnīgā tiesā, jo vairākkārtēja nacionālu tiesu spriedumu atcelšana nenodrošināja tiesiskās paļāvības principu. Tiesa ņēma vērā arī to, ka sūdzības iesniedzējam nacionālajā līmenī netika nodrošināta iespēja saņemt kompensāciju par kavējumu.
ECT arī uzskatīja, ka minētā procesa rezultātā tika pārkāptas arī sūdzības iesniedzēja tiesības uz īpašumu, jo vairāku gadu garumā uzņēmums nespēja saņemt ar nacionālās tiesas spriedumu piespriestā parāda piedziņu.
Šī ir otrā lieta, ko Latvijas valdība uzvar ECT trešās puses statusā.

Lietas faktu kopsavilkums:
1992.gada 13.maijā saskaņā ar 1992.gada 21.aprīļa vienošanos starp Latvijas un Ukrainas valdībām “Agrotehserviss”, kas ir Latvijas uzņēmums (turpmāk arī iesniedzējs), noslēdza līgumu par naftas pārstrādi ar Ukrainas naftas pārstrādes uzņēmumu “Khersonnaftopererobka”. Saskaņā ar šo līgumu iesniedzējam bija jāpiegādā nafta Ukrainas naftas pārstrādes uzņēmumam, kam savukārt bija jānodrošina iesniedzējs ar naftas produktiem par cenu, kas ir vienāda ar saņemtās naftas cenu.
1996.gada decembrī iesniedzējs vērsās Ukrainas Augstākajā arbitrāžas tiesā, iesniedzot prasību par zaudējumu atlīdzību pret naftas pārstrādes uzņēmumu “Khersonnaftopererobka”, apgalvojot, ka šis uzņēmums nav ievērojis 1992.gada 13.maijā līgumā noteiktās saistības. Ar 1998.gada 10.aprīļa spriedumu Ukrainas Augstākā arbitrāžas tiesa apmierināja iesniedzēja prasību. Pēc tam, kad tiesa konstatēja, ka 1992.gada jūnijā iesniedzējs bija piegādājis 60 000 tonnas naftas Ukrainas naftas pārstrādes uzņēmumam, tiesa uzlika par pienākumu atbildētājam piegādāt iesniedzējam 17 852 tonnas naftas produktu.
1998.gada augustā iesniedzējs vērsās Augstākajā arbitrāžas tiesā, lai pārskatītu 1998.gada 10.aprīļa sprieduma izpildes veidu. Prasība tika apmierināta, un naftas pārstrādes uzņēmumam tika uzlikts par pienākumu samaksāt iesniedzējam 7 011 186 ukraiņu grivnas (summa līdzvērtīga 1 096,598.4544 eirām jeb 1 560319,028 latiem), kas atbilst 17 852 tonnām iesniedzējam nepiegādāto naftas produktu cenai. Tajā pašā dienā Augstākā arbitrāžas tiesa izsniedza iesniedzējam pieņemtā sprieduma izpildes pavēli.
1998. un 1999.gadā Ukrainas Ģenerālprokuratūra iesniedza vairākus protestus par minēto spriedumu, un 2000.gada janvārī tiesa atcēla iesniedzējam labvēlīgo spriedumu. Pēc dažiem mēnešiem naftas pārstrādes uzņēmumu nopirka kāda Kazahstānas kompānija.
2002.gadā pēc grozījumiem Ukrainas tiesību aktos tika atjaunots iesniedzējam labvēlīgais spriedums. Kopš tā laika iesniedzējs nesekmīgi mēģina panākt, lai spriedums stātos spēkā un tiktu izpildīts.
2002. un 2003.gadā tiesas spriedums divreiz tika pārskatīts pēc otras puses (naftas pārstrādes uzņēmuma) lūguma. Abas reizes spriedums netika mainīts un vēl joprojām nav izpildīts.
2000.gadā iesniedzējs iesniedza prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), sūdzoties par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1.daļas (tiesības uz taisnīgu tiesu) un 1.protokola 1.panta (tiesības uz īpašumu) pārkāpumiem. Iesniedzējs uzskatīja, ka prasība pret naftas pārstrādes uzņēmumu netika izskatīta laikus un taisnīgi neatkarīgās un objektīvās tiesās, jo procesā iejaucās Ukrainas valsts iestādes. Papildus iesniedzējs uzskatīja, ka viņa tiesības uz īpašumu, kuras sākotnēji atzina tiesas, galarezultātā nopietni tika ietekmētas sakarā ar Ukrainas valsts iestāžu iejaukšanos Ukrainas naftas pārstrādes uzņēmuma interešu aizstāvēšanā. Tādēļ iesniedzējs lūdza piešķirt zaudējumu atlīdzību.
2003.gada martā lietā kā trešā puse iesaistījās Latvijas valdība.
2004.gada 19.oktobrī ECT pieņēma tālākai izskatīšanai pēc būtības iesniedzēja sūdzību par konvencijas 1.protokola 1.pantu un 6.panta 1.daļu iespējamiem pārkāpumiem saistībā ar vairākkārtēju viņam labvēlīga tiesu sprieduma atcelšanu, līdz ar to nepamatoti ierobežojot uzņēmuma tiesības uz īpašumu. Pārējās sūdzības ECT noraidīja.

Ārlietu ministrijas Preses centra un sabiedrisko attiecību departaments