Tradīciju mainība un atjaunotne laika upē

JANĪNA KURSĪTE, LU profesore, Filoloģijas fakultātes dekāne, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Janīna Kursīte: “Lai tradīcija izdzīvotu, tai ir jāmainās, bet ir svarīgi izjust, ko drīkst mainīt un ko nedrīkst.” Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Laikā ap Jāņiem un Pēterdienu plašsaziņas līdzekļi daudz runājuši par tradīcijām un ticējumiem, taču mazāk par to saknēm. Kādā vidē un kad meklējama šo tradīciju veidošanās, kuras mēs pašlaik saucam par latviešu tradīcijām? Kā tapis un cik noturīgs bijis to kodols dažādu reliģiju, dažādu tautu kultūru un politisko sistēmu ietekmē?

– Latvieši ir ļoti konservatīva tauta. Vasaras saulgriežus ir svinējušas visas Eiropas tautas. Varētu domāt, ka arī lietuviešiem, mūsu brāļu tautai, būtu vajadzējis saglabāt tos, bet viņiem ir saglabājusies tikai Rasas diena, kas tiek svinēta ļoti minimāli. Kaut ko no šīs tradīcijas ir saglabājuši skandināvi, gan tikai kā tādu desiņu cepšanu un siļķu ēšanu brīvā dabā.
Otrs, ko esam saglabājuši, ir kapu svētki, veļu kults, tas dažādās izpausmēs bijis daudzām tautām, bet to saglabājuši esam galvenokārt mēs. Piemēram, japāņiem tas šķiet ļoti eksotiski, un viņi savās avīzēs ievieto veselus atvērumus par mūsu svecīšu dienu.
Taču, paejot gadu tūkstošiem, tradīcijas ir mainījušās. Piemēram, pagājušā gadsimta 20.gados dievturu kustība iesāka atjaunot senlatvisko reliģiju, tradīcijas, godus. Taču vai to iespējams atjaunot? Tradīcijas var salīdzināt ar stafetes skrējienu: svarīgi katrai nākamajai paaudzei paņemt to kociņu un skriet tālāk. Ja kociņu izmet kā nevajadzīgu vai ja notiek kādi traģiski pārrāvumi, kādi bija okupācijas režīmi Latvijā, tradīcija zūd. Var mēģināt restaurēt, bet to nav iespējams izdarīt pilnībā, nevar laika upē iekāpt divas reizes. Katrs jauns laiks uzliek savus skatpunktus, un arī dievturi rekonstruēja tradīcijas daļēji, vairāk kā protestu pret kristietību, – ar vēlēšanos parādīt, ka mūsu tautai ir vēl senāka ticība, senākas tradīcijas par kristīgajām.
Taču, pārnesot tradīcijas, ir svarīgi neizmest to būtības graudu, jo tad tradīcija sastingst. Te es saskatu briesmas – mēs daudz ko sastindzinām un tad brīnāmies, ka ienāk helovīni, Lūcijas diena utt. Lai tradīcija izdzīvotu, tai ir jāmainās, bet ir svarīgi izjust, ko drīkst mainīt un ko nedrīkst. Ne velti Ilga Reizniece nāca ar domu mācīties svinēt Jāņus. Nepietiek ar to, ka ir kāds tradīciju zinātājs, kas visu parāda vai nodzied priekšā.

– Vai ir pamats plašsaziņas līdzekļiem pārmest, ka tie, atspoguļojot svētkus, kultivē sabiedrībā vienpusēju un pasīvu saikni ar tradīcijām?

– Gan jā, gan nē. Senlatviešiem nebija ne radio, ne televīzijas, un viņiem pašiem bija jābūt radošiem, jāpiedalās. Tagad iedzīvotāju vairums ir pilsētnieki, un viņiem ir divas iespējas – vai nu doties uz laukiem pie radiem un aktīvi piedalīties, vai klausīties Jāņu dziesmas radio, rodot vismaz svētku ilūziju.

– Vai ir saskatāms kāds būtisks drauds sabiedrībai vai tautai, kura ignorē vai aizmirst tradīcijas?

– Noteikti. Te ir visspēcīgākais piemērs: čigāni, klejodami pa visu pasauli, tomēr nezaudē savus svētkus un savu valodu, savu tradīciju. Tā ir cita kultūra, kuru nevaram nicināt tāpēc vien, ka viņiem, piemēram, ir cita attieksme pret sievieti. Viņi saglabā sevi caur savām tradīcijām. Ja pār mūsu svētkiem sāks dominēt helovīni un Lūcijas dienas, mēs pazudīsim. Tas nenozīmē to, ka mums nekas jauns nav jāielaiž, tomēr jāatceras, ka saglabājamies tik ilgi, kamēr dominē mūsu tradīcijas. Taču jāņem arī vērā, ka ar pātagu dzīt pie tradīcijām nevar un ka tām ir jāatjaunojas, jākļūst atraktīvām un modernām.
Vārdiem svēts, svētki, svinēt, svīst gaisma, svece pamatā ir indoeiropiešu sakne “sv”, kas apzīmē pārdabisku gaismu, apgaismes brīdi. Svētkos cilvēkam jāiegūst apgaismība, spēks dzīvot nākamajām daudzajām ikdienām, kurās tās gaismas nebūs daudz.

– Filosofe Maija Kūle teic, ka tradīcijas ar pozitīvu saturu zūd un mainās straujāk nekā negatīvās un tieši negatīvajās izpausmēs tradīcija parāda savu sīkstumu un noturību.

– Teikšu no mītu pētnieces viedokļa: tradīcijās jābūt kā radošajam, tā ārdošajam. Saulgriežos to labi redz. Svarīgi svētkos dabūt gaismu – caur dziedāšanu, piedalīšanos rituālos, ēdiena gatavošanā, caur apģērbu, bet ir arī ārdošais – piedzeršanās un ālēšanās. Svētkos ir jāatlaiž bremzes, bet negatīvo nevajag pārvērst galvenajā. Senāk cilvēki Jāņos savāca un sadedzināja vecās drēbes, slotas, tagad mēs varētu, piemēram, dedzināt sakrājušos papīrus – tātad noārdīt veco un ar to pašu uzsākt jauno.
Negatīvais nedrīkst dominēt. Iespējams, attiecībā pret pozitīvo tam jābūt proporcijā 1:2 vai 1:3, lai spētu notikt attīstība uz nākotni. Taču negatīvais ir stiprs, piemēram, literatūrā interesantāk ir lasīt par negatīvu varoņu atraktīvām darbībām; pozitīvais ļoti ātri izsmeļ sevi. Arī ikdienā ir stipri jāpiedomā, lai rīkotos pozitīvi. Pozitīvais prasa spēcīgāku paša cilvēka darbību.

– Tradīcijas satur sevī par vērtību atzītu ētikas normu kopumu, kuru konkrētā situācijā tagadnē var gan saglabāt, gan atmest, pieļaujot, ka arī morāle var būt mainīga. Kāda attieksme pret tradicionālajām pamatvērtībām sabiedrībā vērojama pašlaik?

– Liekas, ka apjukums un neizpratne, jo reālajā dzīvē ir ienākusi lobēšanas tradīcija, kas atdala savējo un ne-savējo intereses. Kristietīgajā ētikā kā savējais, tā svešais būtu jāvērtē pēc vienādiem kritērijiem. Tomēr gluži sveša šī lobēšana nav arī senajām tradīcijām, jo folkloriskajā domāšanā jebkura tauta stingri nošķir savējo no svešiem. Čigāns nekad nezog no savējiem, arī no kaimiņiem latviešiem ne, tas būtu grēks, bet apzagt svešus – varonība. Tāda ir arī vikingu un kuršu morāle: viņi siroja svešumā. Taču, ja paliekam tikai pie tā, ka viss ar savējiem saistītais ir labs un morāls, tad mēs aizejam haosā. Tomēr, lai saglabātu identitāti, savējie ir jāaizstāv. Piemēram, patlaban Krievija veido savu jauno, stipro identitāti, balstoties uz savu patriotismu, vēsturi, tradīcijām, uz saviem stiprajiem punktiem. Demokrātijas vājums ir dažādo taisnību atzīšana – tam ir taisnība un šitam, un mūsu taisnība nobāl.
Varam paskatīties, kā savus pilsoņus ārpus valsts aizstāv Latvija un kā – Krievija. Mēs salīdzinājumā ar Krieviju esam bezzobaini. Taču, lai valsts pastāvētu, tās pilsoņiem ir jābūt pārliecinātiem, ka viņu ieceltie pārstāvji viņus aizstāvēs jebkurā situācijā. Lietuvieši un igauņi aizstāv savējos un savējiem pieskaita arī baltvāciešus. Vai mēs pie savējiem pieskaitām kaut vai baltvācu rakstnieku Eduardu Kaizerlingu, kurš 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā aprakstīja Latvijas, tai skaitā arī latviešu, dzīvi? Jo vairāk savējo, jo ciešākas saites ar citām tautām, jo maza tauta var justies drošāka.

– Cik lielā mērā tradīciju evolūcijā saskatāma un akceptējama ētikas pamatprincipu nobīde?

– Tā notiek visu laiku. To folklorā var redzēt, sākot no vissenākajiem laikiem: ja savējais, tad ētisks, ja svešais, tad nē. Vēlāk savējos ieslēdz plašāku loku. Evolucionē radu jēdziens: ir īstenieki un nozarieši. Īstenieki ir asinsradinieki, nozarieši – tālāki, tomēr ir to cilvēku lokā, uz kuriem var paļauties grūtā brīdī. Vēlāk, ar kristīgās morāles ienākšanu, labie darbi tiek attiecināti uz visiem, ne tikai uz savējiem; tomēr vienmēr ir pastāvējis un pastāv princips, ka savs krekls tuvāks. Ētiskie kritēriji ir mainīgi, bet nedrīkst notikt tā kā šodien postmodernisma pasaulē, kad šie kritēriji pilnīgi sajūk vai izzūd. Mūsdienu jurisprudencē vienu un to pašu lietu var pataisīt gan par baltu, gan melnu atkarībā no naudas daudzuma vai balss skaļuma. Tā ir atgriešanās haosā, tas, ko, visticamāk, Maija Kūle sauc par negatīvā dominēšanu. Gan lobēšanā, gan ētiskajos kritērijos ir jābūt tai iekšējai pārliecībai, kas neļauj rīkoties tikai atkarībā no sava labuma.

– Vai saskatāt kādu hipotētisku situāciju, kad mērķis varētu attaisnot līdzekļus?

– Tā nedrīkstētu būt. Daudz ko cilvēce ir atļāvusies augstu, lielu mērķu vārdā. Patlaban Rietumos jaunatne atkal aizraujas ar sociālisma idejām, jo mērķis ir skaists un viņiem šķiet, ka pret nīsto lielkapitālu un globalizāciju drīkst cīnīties ar vardarbīgām metodēm. Viņi vēl nav uz savas ādas izjutuši, ko tas nozīmē.

– Kas, jūsuprāt, notiek ar tradīcijām, tradicionālām vērtībām, piemēram, daudzināto latviešu darba tikumu, ja tām nav seguma mūsdienu dzīves praksē?

– Latviešu vai vācu darba tikums ir mīts, tāpat kā krievu slinkums. 20.gadsimta sākumā krievi prasmīgi sevi parādīja gan kā tirgotāji, gan citās aktīvās darbībās. Krieviem piemita pozitīva aktivitāte. Tad nāca revolūcija, jebkura aktivitāte varēja nest gan veiksmi, gan galvas ripošanu. Gāja gadi, un padomju iekārtā krievi saprata, ka slinkojot ir vieglāk dzīvot. Kad krievi un citi padomjtautu pārstāvji 1940.gadā ienāca Latvijā, mums viņi likās slinki. Bet tāda pati atšķirība ir starp mūsu pirmskara paaudzi un padomju laikā augušajiem, starp trimdas latviešiem un mums. Trimdā no strādīguma bija tieši atkarīga cilvēka labklājība. Padomju iekārtā lielai aktivitātei nebija jēgas, un cilvēki izkopa savu iekšējo pasauli draugu pulkā, pie grāmatām. Patlaban ir laiks atgriezties pie principa: kā strādā, tā saņem. Katrā tautā ir noteikts procents sliņķu, noteikts procents superaktīvo un zināms skaits tādu, kas darbosies atkarībā no apstākļiem, bet kopumā darba tikums nav saistāms ar to vai citu tautību.

– Kā raugāties uz tā saukto pseidotradīciju iespaidu?

– Jebkurā tradīcijā, lai tajā ienākušās pseidodarbības varētu izskaust, ir jāstrādā pie īstajām darbībām. Latviešu kultūrā vajadzētu vismaz desmit Ilgas Reiznieces. Lai saglabātu Eiropas kultūras pirmskristietīgo un kristietīgo tradīciju, pie tās ir daudz un radoši jāstrādā.

– Vai ir vērojama kāda noteikta tradīciju attīstība, ko nosaka globalizācija un patērētāju sabiedrības apstākļi?

– Tas ir acīmredzami: visi staigā T-krekliņos, lieto vienādu pārtiku, kurā ietilpst kokakola un kaut kas no alkoholiskiem dzērieniem. Pasaules biznesa mārketings ir ieinteresēts, lai mēs visi būtu iespējami vienādi. Taču, ja cilvēks sevi grib saglabāt kā būtni, kas ne tikai dzīvo un bauda, bet arī turpināt sevi pēcnācējos, tieši tradīciju pārmantojamība ir ļoti svarīga.
Kulturologu starptautiskās konferencēs tagad uzsver, ka ir jārok augšā mazās, lokālās tradīcijas – vai tās būtu valodu dialekti vai pat pavisam izmirušu tautu, piemēram, prūšu, tradīcijas. Rietumeiropā sāk meklēt reģionālās tradīcijas. Pēdējā desmitgadē aktivizējas nomales, pierobežas jēdziens, jo tieši tur visvairāk saglabājies tas, kas globalizētajā pārstaigāšanā vēl nav nonivelēts. Kustība par reģionu savdabības saglabāšanu nozīmē arī to, ka tādā vai citādā veidā mēs atkal atgriezīsimies pie tradīcijām. Taču arī globālais droši vien savā ziņā ir vajadzīgs. Tam nav sejas, bet ir daudz praktisku, ērtības plusu. Ne velti tagad, pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), ceļot pa Eiropu ir nesalīdzināmi ērtāk. Taču ir vajadzīga samērojamība, līdzsvars.

– Dažkārt senākās tradīcijas spējušas izdzīvot, pateicoties vēlākas dominējošās kultūras iespaidam uz tām.

– Tā bijis ar kristīgo tradīciju apkarojošo nostāju attiecībā uz pirmskristīgajām. Reizēm, ja nav pretestības, cilvēks nesaprot, cik kas vērtīgs. Līdzko ES konstitucionālajā līgumā kristīgās netika ierakstītas kā vērtības, uzreiz daudzi saausījās: kā, pat tas, kas mūs eiropiešus apvieno, – kristīgā kultūra, kristietisms kā tāds – nav pieminēts?! Tas, iespējams, liecina, ka izmaiņas būs... Špenglera kādreizējais minējums par Eiropas kultūras norietu ir acīmredzams. Kaut kā no tā pasionārisma, kas ir musulmaņu kultūrā, mums pašreiz pietrūkst, un kaut kas eiropiešus musulmaņu kultūrā, kur ir ļoti spēcīga šī savējo un svešo nošķiršana, pievelk. Taču varbūt paskatīsimies uz to, kas mums pašiem reiz ir bijis. Iespējams, tas mūs izglābs un palīdzēs saglabāt mūsu kultūru. Mēs to varam izdarīt.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv