Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.-1991.gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05.,
25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07.2005.

PSKP 50.gadadienai veltītā zinātniskā sesija Latvijas Valsts universitātes Lielajā aulā 1953.gada 29.jūlijā	Protesta mītiņš VEF pret “amerikāņu agresiju” Korejā. 1952.gada 4.jūnijā Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Latvijas sūtņa pūliņi Londonā

K.Zariņš 1952.gada oktobrī un novembrī par britu leiboristu līderu izteikumiem Milānas kongresā vairākkārt sarakstījās ar Anglijas Ārlietu ministriju. H.A.F.Hohlers no Ziemeļu departamenta centās pārliecināt K.Zariņu, ka leiboristu partijas sekretārs ir pārprasts un ka prese neprecīzi atreferējusi viņa uzstāšanos, izraujot no konteksta atsevišķus teikumus. Tika uzsvērts, ka F.Morgans nav pielīdzinājis Baltijas valstu statusu Armēnijai, Gruzijai un Ukrainai. H.A.F. Hohlers vienlaikus arī atzina, ka Ārlietu ministrijai nav nekādu oficiālu sviru, lai ietekmētu Sociālistiskās internacionāles nostāju. Mierinot K.Zariņu, viņš uzsvēra, ka oficiālā Anglijas valdības politika pret Baltijas valstu problēmu ir palikusi tāda pati kā iepriekš. H.A.F.Hohlers arī ieteica K.Zariņam sazināties ar leiboristu partijas ārlietu sekretāru Rozu un pārrunāt ar viņu visus interesējošos jautājumus.
Sarakstes gaitā ar britu Ārlietu ministriju K.Zariņš 1952.gada 14.novembrī nosūtīja tai arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sociāldemokrātisko partiju kopīgi parakstīto memorandu, kas tika pieņemts Milānas kongresa laikā. Tajā bija norādīts, ka Baltijas valstu sociāldemokrātiskās partijas jau pirms krietna laika (pirms Pirmā pasaules kara) ir uzņemtas Sociālistiskajā internacionālē, kā arī citās šīs partijas izveidotajās starptautiskajās sieviešu un jaunatnes organizācijās. Dokumentā arī uzsvērts, ka cariskās Krievijas despotiskā režīma laikā 20.gadsimta sākumā dažādu nāciju sociālistiskās partijas bija spiestas darboties trimdā. Tad internacionāle atzina to tiesības. Tāpēc arī pēckara periodā Baltijas valstu sociāldemokrāti trimdā uzskata, ka viņi joprojām ir pilntiesīgi internacionāles biedri un pielaižami kongresa darbā. Memorandā arī atzīmēts, ka ne politiski, ne morāli nav pieļaujama internacionāles atsevišķu pārstāvju atturīgā nostāja pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sociālistisko partiju trimdas organizācijām. Partijas organizācijas trimdā darbojās uz demokrātiskiem principiem, ir ievēlētas valdes, tiek izdots partijas laikraksts, iekasētas biedra naudas, izveidojušies kontakti ar mītnes zemju strādnieku partijām. Dokumenta nobeigumā uzsvērts, ka nav nekādu principiālu atšķirību starp Baltijas valstu un Spānijas sociālistu partijām vai Bunda organizācijas statusu. Kaut gan tās visas darbojās trimdā, tās tomēr pieskaitāmas Sociālistiskajai internacionālei.
Pēc Otrā pasaules kara Sociālistiskā internacionāle izveidojās par ietekmīgu starptautisku organizāciju, kas apvienoja ļoti daudzu pasaules valstu kreisi orientētas partijas. Risinot jautājumu par Baltijas valstu statusu, ļoti svarīgi bija saglabāt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvniecību šajā organizācijā. Kopējiem pūliņiem tas arī izdevās. Tā tika iegūta vēl viena starptautiska tribīne, no kuras visai pasaulei varēja atgādināt par Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, vienlaikus aicinot palīdzēt atgūt to neatkarību.

Latvijas bēgļu liktenis

Vācijā kara beigās un tūlīt pēc kara atradās apmēram 120 tūkstoši bēgļu no Latvijas. Tāpēc K.Zariņš 50.gadu sākumā līdzās politiskiem jautājumiem centās palīdzēt risināt arī šo cilvēku problēmas. 1952.gada 3.septembrī viņš griezās ar lūgumu pēc finansiālas palīdzības pie Lielbritānijas Sarkanā Krusta biedrības vadītāja Lorda Vultona. K.Zariņš lūdza 2000 mārciņu, lai nodrošinātu pašas nepieciešamākās zāles un ārstēšanu smagi slimajiem, nevarīgajiem un karā sakropļotajiem latviešiem. Pēc K.Zariņa aprēķiniem tādu bija apmēram 15 tūkstoši. Latvijas sūtnis Londonā nosūtīja līdzīgu vēstuli arī Lielbritānijas Ārlietu ministrijai, prasot atbalstu vissmagāko invalīdu rehabilitācijai. Anglijas Sarkanais Krusts savu iespēju robežās atsaucās uz šo lūgumu.

Pamatu likšanas ceremonija iecerētajai Baltkrievijas, Latvijas un Lietuvas kolhoznieku hidroelektrostacijai “Tautu draudzība” Drisvjatu ezera malā 1952.gada 8.jūnijā Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

D.Eizenhauers un latvieši

1953.gada janvārī par ASV 34.prezidentu kļuva republikāņu partijas pārstāvis Dvaits Eizenhauers. Valsts sekretārs viņa vadītajā administrācijā bija Džons Fosters Daless. ASV ārpolitika attiecībā pret PSRS kļuva radikālāka. Jaunais prezidents kritizēja iepriekšējā valsts vadītāja H.Trumena realizēto komunisma savaldīšanas politiku un paziņoja, ka ASV pienākums ir veicināt paverdzināto tautu atbrīvošanu. Arī attiecībā uz Baltijas valstu problēmu ASV nostāja kļuva vēl stingrāka. Dž.F.Daless 1953.gada 16.februāra paziņojumā sakarā ar Baltijas valstu neatkarības gadadienu uzsvēra: ASV valdība izsaka amerikāņu tautas pārliecību, ka taisnībai un likumam jāattiecas uz visām tautām. ASV valsts sekretārs atgādināja, ka viņa valsts strikti neatzīst Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju Padomju Savienības sastāvā.

Ar rezonansi pasaulē

Vislielāko rezonansi ASV, rietumuvalstīs, kā arī Padomju Savienībā izraisīja speciālas Kongresa Pārstāvju palātas izmeklēšanas komitejas izveidošana, lai izpētītu komunistiskā režīma agresiju pret Baltijas valstīm. Ideja par šādas komitejas izveidi radās 1952.gadā un 1953.gada pašā sākumā. Šajā laikā ASV aktīvi apsprieda padomju režīma pastrādāto noziegumu Katiņā, kur Otrā pasaules kara sākumā tika nogalināti vairāk nekā 20 tūkstoši poļu virsnieku. ASV Kongresā, Senātā un Valsts departamentā radās doma veidot speciālu izmeklēšanas komiteju. Tā kā prezidents D.Eizenhauers iestājās par drīzāku paverdzināto Austrumeiropas tautu atbrīvošanu, tad arī šā jautājuma efektīvākai risināšanai nolēma dibināt atsevišķu komiteju. Tās uzdevums būtu veikt kompleksu izmeklēšanu un savākt maksimāli daudz pierādījumu par to, kā notika Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sagrābšana un piespiedu inkorporācija PSRS. Galarezultātā komitejas darbībai bija jānodrošina juridiskā bāze jautājuma atrisināšanai.
Viskonsinas štata kongresmenis Čārlzs K.Kerstens izvirzījās par vienu no komitejas dibināšanas galvenajiem iniciatoriem. Tikšanās laikā ar prezidentu D.Eizenhaueru 1953.gada 26.martā tika panākts atbalsts idejas tālākvirzīšanai Kongresā. 7.maijā Č.Kerstens jau sagatavoja attiecīgu rezolūcijas projektu nr.231, kas tomēr netika apstiprināta un iestiga Likumdošanas komitejā. Pret Č.Kerstena iniciatīvu uzstājās šīs komitejas vadītājs Leo E.Allens, kas apšaubīja izmeklēšanas komitejas lietderību, uzsverot, ka ar šādiem jautājumiem jānodarbojas ANO. Veicot lobija darbu, it īpaši no Amerikas lietuviešu padomes puses, jūlija beigās tomēr izdevās sasniegt zināmu progresu.

Turpinājums sekos