Veselībai, tās riskiem un ieguvumiem nav robežu

Latvijā, runājot par ārstniecības pakalpojumiem un minot skaitļus, kas raksturo sabiedrības veselību, bieži kā neapstrīdama autoritāte tiek minēta Pasaules veselības organizācija (PVO), tās izstrādātās vadlīnijas un rekomendācijas. Cik PVO ir ietekmīga, kāda ir tās ietekme uz veselības aprūpes politikas veidošanu tās dalībvalstīs – “Latvijas Vēstnesim” stāsta PVO Latvijas pārstāvniecības vadītāja Aiga Rūrāne.

PVO Latvijas pārstāvniecības vadītāja Aiga Rūrāne Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Eiropas reģionā ir 52 valstis

– Cik valstis apvieno PVO, kādas ir tās galvenās funkcijas?

– Organizācija apvieno 192 valstis un administratīvi ir sadalīta 6 reģionos. Latvija kopš 1991.gada ir tās dalībvalsts un pieder Eiropas reģionam (pirms tam mēs bijām PVO kā viena no PSRS republikām). Eiropas reģionā pavisam ir 52 valstis.

– Kādēļ tas ir tik liels?

– Tā kā PSRS piederēja pie Eiropas reģiona, tad bijušās PSRS republikas, kļuvušas par patstāvīgām valstīm arī pievienojās PVO Eiropas reģionam. Līdz ar to, runājot par Eiropas reģionu, mēs ar to saprotam ne tikai Vāciju, Franciju un citas tradicionālās Eiropas valstis, bet arī Turkmenistānu, Uzbekistānu, Tadžikistānu un citas. Līdz ar to Eiropas reģions ir ļoti dažāds gan ekonomiskās attīstības, gan arī veselības rādītāju ziņā.

– Vai tas, ka reģions ir tik liels, tajā pārstāvētās valstis tik dažādas – gan ekonomiskā, gan kultūras un tradīciju ziņā –, neapgrūtina darbu?

– Protams, reizēm ir grūti panākt vienošanos un rast kompromisu. Ja ES mājas dzemdības ir neliels procents, tad Vidusāzijas valstīs sievietes pārsvarā dzemdē mājās. Taču PVO ir ANO institūcija, un ANO specifika ir pie viena galda sēdināt visdažādāko uzskatu valstis un sarunu ceļā censties rast lēmumu, kas apmierinātu visas dalībvalstis.

– Cik ietekmīga, jūsuprāt, ir PVO?

– Es domāju – tā savu ietekmi nav zaudējusi un tā ir pietiekami liela. PVO ir vienīgā organizācija, kas zem ANO karoga apvieno visas pasaules valstis vienota mērķa, tas ir, sabiedrības veselības labā. Ir daudz piemēru, kas parāda PVO nozīmīgo lomu starptautisko procesu koordinēšanā un vadīšanā: visi atceras SARS epidēmijas likvidēšanu un neseno cunami krīzi Dienvidāzijā. Abos gadījumos PVO koordinēja infekciju ierobežošanas pasākumus un palīdzēja valdībām atjaunot veselības aprūpes sistēmu darbu. Tikpat labs piemērs ir PVO izstrādātā un valstu ratificētā Tabakas kontroles konvencija. Tas ir pirmais legālais starptautiskais instruments par sabiedrības veselību, kas kļuvis par starptautiskās likumdošanas daļu, kura mērķis – mazināt saslimstību un mirstību no kardiovaskulārām, ka arī citām hroniskām slimībām, ierobežojot tabakas izplatību. Vai, piemēram, nesen notikušajā Pasaules veselības asamblejā pieņemtie Starptautiskie veselības noteikumi (International Health Regulations), kas paredz vienotus standartus saistībā ar starptautisko ceļošanu: tā, lai tiktu ievēroti gan epidemioloģiskās drošības noteikumi, gan vienlaikus netiktu apgrūtināta ceļošana un preču pārvadāšana.

Primārā ir politiskā griba

– Kādi tad ir galvenie jūsu uzdevumi bez starptautisko procesu koordinēšanas?

– Mūsu mērķis, kas arī ierakstīts PVO konstitūcijā, ir sekmēt pasaules iedzīvotāju pēc iespējas augstāku veselības līmeņa sasniegšanu. Mēs cenšamies to īstenot, sniedzot valstīm savu atbalstu veselības programmu un veselības politiku izstrādāšanā un ieviešanā. Mēs arī apkopojam un analizējam tos datus, kas skar veselības aprūpi un sabiedrības veselību. PVO veic milzīgus ieguldījumus zinātnē un pētniecībā, lai, balstoties jau uz zinātniskiem atzinumiem un jau esošo praksi, izstrādātu vadlīnijas un rekomendācijas.

– PVO rekomendācijām nav ES direktīvu statuss, proti, to izpilde valstīm nav obligāts pienākums, kuru neveikšanas gadījumā draudētu sankcijas. Līdz ar to, vai bieži tās nepaliek “uz papīra”?

– PVO augstākā lēmējinstitūcija ir Pasaules veselības asambleja, kurā katru gadu piedalās katras dalībvalsts veselības ministrs. Tā kā asamblejas lēmumus pieņem pašas dalībvalstis, tie nav “nolaisti no augšas”. Tas ir demokrātisks process. PVO kā sekretariāta loma ir sekot, kā šie lēmumi un stratēģija tiek īstenoti, atgādināt par tām. Rezolūciju un lēmumu izpilde ir vairāk morāla atbildība pret citām valstīm.

– Taču mēs zinām, kā tiek īstenoti lēmumi un stratēģijas, kuru izpilde atkarīga “no katras valsts tā brīža finansiālajām iespējām”.

– Jā, tādēļ ļoti būtiska ir katras valsts politiskā griba uzņemties atbildību par savas valsts iedzīvotāju veselību.

– Vai Latvijas politiķiem ir vienmēr pieticis gribas īstenot lēmumus, kurus viņi paši pieņēmuši?

– Lielākā problēma visur, ne tikai Latvijā, ir tā, ka lēmumi par sabiedrības veselību bieži tiek pieņemti ārpus Veselības ministrijas, ārpus veselības sektora. Piemēram, mēs visi zinām, ka Latvijā ir augsts satiksmes negadījumos bojā gājušo skaits, taču par ceļu drošību primāri ir atbildīgas Satiksmes un Iekšlietu ministrijas. Ļoti svarīga visai sabiedrībai ir veselības mācība skolās, taču atkal: gan par saturu gan stundu skaitu lēmumus pieņem nevis Veselības, bet Izglītības un zinātnes ministrija. Tātad sabiedrības veselība ir visas valdības atbildība. Reizēm tieši tāpēc pieņemtie lēmumi ir kompromiss, jo ir daudz spēlētāju, katrs ar savām interesēm un prioritātēm. Pēdēja laika spilgtākais piemērs ir lēmums par jodizēto sāli, kad Veselības ministrija palaida garām lielisku izdevību ilgtermiņā uzlabot sabiedrības veselību. Jā, veikalu plauktos varētu būt ne tikai jodizēta sāls, taču rūpnieciskā ražošanā viennozīmīgi jāizmanto tikai tāda. Tā ir arī Eiropas valstu prakse. Īpaši zinot, ka joda trūkums nelabvēlīgi ietekmē sabiedrības nākotnei tik svarīgu lietu kā bērnu intelektuālā attīstība. Tā ka šoreiz pieņemtais lēmums ir zaudēta izdevība.

Lēmumi jāpieņem vairākuma interesēs

– Kā PVO raugās uz indivīda un sabiedrības interešu sadursmi, kas īpaši aktuāla Latvijā, kad jāizšķiras, vai izdarīt sarežģītu operāciju vienam sirds slimniekam (runa nav par neatliekamo palīdzību), vai vakcinēt 1000 bērnus?

– Valstij nekad nebūs iespējas apmierināt visas katra indivīda veselības vajadzības. Protams, būtu jāizvērtē valsts iespējas palīdzēt arī individuāli, tomēr kopumā lēmumiem veselības aprūpē jābūt virzītiem par labu sabiedrības vairākuma interesēm. Visspilgtākais piemērs – smēķēšanas ierobežojumi, kas iegrožo indivīda intereses, bet atbilst kopējām sabiedrības interesēm.

– Ja valdība vai ministrija lūdz, vai jūs sniedzat savus ieteikumus kādā ar veselības aprūpi saistītā jautājumā, piemēram, palīdzot izstrādāt un iedzīvināt pamatnostādnes kādā veselības sektorā?

– Pilnīgi noteikti. Ja mēs saņemam šādu lūgumu, mēs vēršamies reģionālajā birojā un izvērtējam, gan mūsu ekspertu gan resursu pieejamību, gan arī to, vai pieteiktā problēma ir arī kopējā Eiropas reģiona prioritāte.

– Vai Veselības ministrija bieži ir lūgusi PVO padomu un palīdzību?

– Informācijas apmaiņa starp PVO un tās dalībvalsti ir regulāra. Ministrijā katrā svarīgā apakšnozarē ir savs sadarbības partneris, kas pauž Latvijas valsts nostāju veselības forumos. PVO biroja sadarbība ar Latviju ir balstīta uz divu gadu sadarbības līgumu. Veselības ministrija piesaka savas prioritātes un Eiropas reģionālais birojs tās izvērtē un sniedz savu atbildi. Līgums tad arī nosaka, kādās jomās PVO veiks ekspertīzi un sniegs savu palīdzību. Pašlaik strādājam pie līguma 2006. un 2007.gadam. Mēs noteikti turpināsim darbu pie Garīgās veselības pamatnostādņu iedzīvināšanas, pie Pacientu tiesību aizsardzības likuma izstrādes, kā arī būs nopietns darbs pie cilvēkresursu attīstības problēmām veselības aprūpē. Kā noturēt ārstus un māsas šajā nozarē, tā ir visu Eiropas valstu problēma. Šobrīd PVO izstrādā ikgadējo Pasaules veselības ziņojumu par cilvēkresursu attīstību veselības aprūpē , kas tiks prezentēts nākamgad Pasaules veselības dienā 7.aprīlī.

– Kas ir galvenais, uz ko vērš uzmanību PVO – stacionāri, primārā aprūpe?

– Visi aspekti ir svarīgi. Pēdējo gadu laikā PVO īpašu uzmanību velta veselības sistēmas efektivitātes jautājumiem. Tomēr joprojām svarīga mūsu prioritāte ir veselības riska faktoru mazināšana un novēršana. Vairāk jādomā, kā neslimot, nevis kā pēc tam ārstēt.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv