Nacionāla izglītības sistēma ir neatņemama valsts suverenitātes daļa

Vakar, Latvijas Universitātes 81. gadadienā, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga saņēma LU Goda doktora diplomu

Par godu Latvijas Universitātes 81.gadadienai vakar, 28.septembrī, LU Lielajā aulā notika Senāta svinīgā sēde.

Astoņdesmit viens it kā nav nedz apaļš, nedz zīmīgs skaitlis. Protams, ja runa ir par vecumu, — cienījams gan. Tomēr Latvijas Universitātei (LU) 81.gadadienas atzīmēšana izvērtās par īpašu notikumu, jo par izciliem nopelniem LU Goda doktora diplomu saņēma Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga.

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga pēc Goda diploma saņemšanas

Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte–Pakule:

— Latvijas Universitātei šodien ir saviļņojošs brīdis, jo Universitātes Goda doktoru saimei tiek piepulcināta spoža Latvijas humanitārās zinātnes zvaigzne — Vaira Vīķe–Freiberga. Ar pētījumiem par latviešu folkloru, kas publicēti ASV, Kanādā, Zviedrijā, Latvijā un citās zemēs, V.Vīķe–Freiberga latviešu folkloras savdabībai pievērsusi starptautisku uzmanību. Latvijā viņu pazīst kā plašu monogrāfiju "Dzintara kalnā", "Trejādas saules", "Kosmoloģiskā un hronoloģiskā saule", kā arī pētījuma "Saules dainas", kas uzrakstīts kopā ar Imantu Freibergu, autori. Bet bez šīm nozīmīgajām publikācijām V.Vīķei–Freibergai ir arī daudz pētījumu angļu, franču valodā gan par dainu poētikas, gan dainu semantikas jautājumiem. Pētījumu lokā ir latviešu un cittautu literatūra, īpaši saistībā ar identitātes meklējumiem. Augstu starptautisku novērtējumu izpelnījās viņas pētījums par dzejas loģiku, par to, kā ar valodas, literatūras, folkloras, psiholoģijas līdzekļiem cilvēks mēģina izteikt neizsakāmo.

Letonika ir vērtība, un V.Vīķe–Freiberga to ir spoži parādījusi un pierādījusi pasaulei. Mēs to esam veltīgi visus padomju un nu jau arī pēcpadomju gadus mēģinājuši pierādīt tepat Latvijā. Varbūt šis goda brīdis un V.Vīķes–Freibergas personības spēks būs tas pagrieziena punkts, kas atvērs vai vismaz pavērs acis mūsu valdībai, lai viņi notic, ka letonika ir vērtība un kaut arī ne vienīgais, bet svarīgs elements Latvijas un visas Eiropas bagātīgajā un daudzveidīgajā identitāšu spektrā. Šī ir laimīga diena Latvijas zinātnei, Latvijas Universitātei un Filoloģijas fakultātei. Tas ir brīdis, kad realitāte iegūst maģisku dziļumu un piepildījumu.

Par to, ka V.Vīķe–Freiberga bija ļoti gaidīta LU Goda doktoru saimē, liecināja ne vien pilnumpilnā zāle, aplausu viļņojums, diplomu saņemot, bet arī bagātīgā, krāšņā ziedu straume, kas klēpjiem plūda caur Valsts prezidentes rokām.

Pēc sumināšanas V.Vīķe–Freiberga teica runu par Latvijas izglītības sistēmu un zinātni.

Šajā dienā LU Goda doktora diplomus saņēma arī medicīnas zinātņu doktors Arnolds Reinke un Maincas Johana Gūtenberga Universitātes profesors Andreass Kelletats. Abi zinātnieki ir ieguldījuši daudz darba, stiprinot kultūras un akadēmisko saikni un paplašinot sadarbību starp Latviju un Vāciju.

Doktors A. Reinke, kaut izglītojies un visu mūžu strādājis Vācijā, allaž saglabājis saikni ar dzimteni — Latviju. Viņš bijis rakstnieces un filozofes Zentas Mauriņas ģimenes ārsts un uzticības persona, studējis un skaidrojis viņas darbus. A. Reinke ir vairāku Eiropas universitāšu Goda doktors.

Profesors A. Kelletats ir vairākkārt lasījis lekcijas par vācu literatūru un kultūru gan LU Moderno valodu fakultātē, gan Gētes institūta rīkotajās konferencēs. Pateicoties par LU Goda doktora nosaukuma piešķiršanu, A. Kelletats solīja turpināt aizsākto sadarbību, jo uzskata, ka jāpanāk, lai jaunie zinātnieki nevis pusčukstus, bet pārliecinoši un skaļi iesaistītos diskusijās par savas valsts nākotni. Viņš uzsvēra, ka nākotnes elite nespēs gūt augtu profesionālo izglītību, ja valsts tik maz investēs izglītībā un zinātnes attīstībā.

Apsveicot klātesošos LU 81. gadadienā, LU rektors Ivars Lācis novēlēja visiem laimi un izdošanos.Viņš uzsvēra, ka Latvijas Universitātes pastāvēšanas jēga ir kalpot valsts nākotnei. Tiek uzskatīts, ka šo nākotni veidos paaudze , kas šodien klausās lekcijas universitātes auditorijās. Taču arī ikviens profesors, ikviens lektors ir līdzdalīgs tautas nākotnes veidošanā un atbildīgs par to, lai studenti saņemtu nevis formālu, bet mūsdienu prasībām atbilstošu, akadēmiski piesātinātu un profesionāli racionālu izglītību. I. Lācis vēlēja, lai vēsturē mēs ieietu ar savu gudrību — tādu gudrību, kas šodien Latvijas un Eiropas universitāšu problemātikā nodrošinātu mums stabilu attīstību, atjaunotni un izaugsmi. Rektors aicināja visus universitātes locekļus, it īpaši senatorus, meklēt jaunus ceļus un, to darot, uzdrīkstēties rast nestandarta risinājumus, bez tam ar katru dienu aizvien vairāk veltīt sevi darbam universitātē.

Senāta svinīgajā sēdē tika pasniegti diplomi LU profesoriem un emeritus profesoriem, kā arī apbalvoti studentu zinātnisko darbu konkursa uzvarētāji.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktore

Valsts prezidente, LU Goda doktore Vaira Vīķe–Freiberga:

Augsti godātais rektora kungs, godātie dekāni, profesori, akadēmiskā saime un viesi!

Es sveicu Latvijas Universitāti tās 81. gadadienā un pateicos tās Senātam par man izrādīto augsto godu. Liktenis man kā bēgļu bērnam un trimdiniecei bija liedzis uzaugt un izglītoties Latvijā, par strādāšanu tās universitātē, protams, nemaz nerunājot. Ar šo goda doktora grāda piešķiršanu man tagad tiek radītas personīgas saites ar Latvijas Universitāti — saites, kas vismaz simboliski mani piepulcinās tās akadēmiskajai saimei.

Latvijas Universitāte tika dibināta neilgi pēc neatkarīgās Latvijas Republikas deklarēšanas, vēsturiskā brīdī, kad Latvijas teritoriālā integritāte ne tuvu vēl nebija nodrošināta un kad veselai rotai Universitātes studentu bija jāpamet lekciju zāles, lai dotos uz cīņas lauku. Latvijas Universitāte dzima un veidojās kopā ar neatkarīgo Latvijas valsti, tā bija celta uz stingriem pašaizliedzīga ideālisma, sirdsdegsmes, mērķtiecības un patriotisma pamatiem.

Jaunveidotās valsts nacionālas universitātes izveidošana nāca kā likumsakarīgs piepildījums tām slāpēm pēc zināšanām un tiem centieniem pēc izglītības, kas tik spilgti sāka izpausties XIX gadsimtā, tūliņ jau pēc zemnieku brīvlaišanas. Toreiz, 1919. gadā, visiem bija skaidrs, ka pašiem sava nacionāla izglītības sistēma ir neatņemama daļa no valsts reālās suverenitātes, kā arī tas, ka latviskai augstākai izglītībai un latviskai zinātnei ir jākļūst par efektīvu nacionālās attīstības dzinējspēku. Izglītība un viss, kas ar to saistīts, tai laikā baudīja ļoti augstu prestižu tautā. Skolotāji bija savā sabiedriskā vidē ļoti respektēti, un profesori vēl baudīja to autoritāti un cieņu, ko bija sev izkarojuši jau XIX gadsimtā.

Šodien, stāvot uz jaunās tūkstošgades sliekšņa, nepilnus desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, augstākā izglītība un zinātne Latvijā ir nonākusi nopietnas krīzes situācijā. Tik nopietnas, ka nākamie daži gadi tām abām varētu kļūt liktenīgi. Latvijas valsts un visa Latvijas sabiedrība šai sakarībā stāv nopietnas izvēles priekšā. Vai nu mēs spēsim pārveidoties, pielāgoties un pilnveidoties, vai nu mēs būsim sevi notiesājuši uz ilgstošu stagnāciju un arvien izteiktāku atpalicību no saviem Eiropas kaimiņiem, gan tuviem, gan tāliem. Pirmā gadījumā mums ir ļoti reālas, labas izredzes ātrā laikā panākt visas tās valstis, kas iepriekšējos gadu desmitos ir spējušas mums aizsteigties priekšā. Pretējā gadījumā mēs paši būsim sevi pieskaitījuši tām valstīm, kas ar katru gadu dziļāk slīd nabadzības un atpalicības postā un kam nav drošāka nākotne par pavasarī jūrā aizrautu kūstoša ledus plostu.

Šai vēsturiski izšķirošā situācijā es saredzu trīs galvenos spēles locekļus, un katram no tiem — ne tikai vienam vai otram, vai trešam atsevišķi — būs tuvākā laikā jāspēj pierādīt savu gribu, mērķtiecību, tālredzību, situācijas izpratni un reālas rīcības spējas. Tie būtu, pirmkārt, valsts vara, otrkārt, paši šo nozaru speciālisti un darbinieki un, treškārt, sabiedrības attieksme.

Vistiešākā loma izglītības un zinātnes attīstībā pieder valstij, respektīvi, valdībai kā tās izpildvarai un Saeimai. Saeimai ne tikai kā likumdevējai, bet arī kā izpildvaras atbalstītājai un apstiprinātājai. No valsts mēs drīkstam sagaidīt pārdomātu, racionālu, tālredzīgu un stratēģiski atjautīgu izglītības un zinātnes politiku — tādu, kas Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem atļaus izdzīvot šai straujās globalizācijas un paātrinātās inovācijas ērā, tādu, kas Latvijas ekonomikai atļaus izcīnīt sev konkurētspējīgas nišas ne tikai Eiropas kontinenta, bet visas pasaules mērogā.

Valsts politiku veidojot, ir jāsāk ar izpratni par esošās situācijas būtību, kam seko sistemātiskas attīstības programmas izveidošana, kam savukārt jānoved pie pietiekami drošas un apņēmīgas politiskās gribas. Tieši politiskā griba ir tas, kas vēlēšanu laikā sniegtos solījumus pārvērš reālos sasniegumos, kas teorētiski izstrādātas un vārdos atbalstītas politikas tik tiešām arī spēj īstenot dzīvē ar konkrētiem darbiem un rezultātiem.

Valsts politiku veidojot, ir jāsaprot un jāpieņem šī ābeces patiesība, ka izdevumi izglītībai un zinātnei nav tikai tēriņi, ne tādā nozīmē kā, piemēram, kurināmais, kas mūs gan dotā brīdī sasilda, bet kam izdotā nauda tik tiešām tad arī ir iztērēta un izsmelta, un tikpat kā izkūpējusi gaisā. Nē, liela daļa no šajās nozarēs iztērētiem līdzekļiem būtu jāuzskata par ieguldījumu. Tas katrā ziņā būs ilgtermiņa ieguldījums, no tādiem, kuru augļi sāk ienākt tikai pēc vairākiem gadiem. Tas arī būs ieguldījums ar zināmu riska faktoru, jo nav iepriekš iespējams paredzēt, tieši kurš akcents vai kura nozare izrādīsies perspektīvāka par citu. Taču ir vairāk nekā skaidrs, ka tas ir tāds ieguldījums, bez kura iztikt vispār nav iespējams. Tāda valsts, kas sāks trešo tūkstošgadi ar neadekvātu ieguldījumu savu iedzīvotāju izglītībā un savas valsts zinātnes attīstībā, sevi būs nostādījusi uz neglābjamas ekonomiskās atpalicības un savu iedzīvotāju dzīves kvalitātes pasliktināšanās ceļa.

Kāda tad ir Latvijas valsts pašreizējā bilance šajās vitāli svarīgajās un perspektīvajās jomās? Ja raugāmies uz līkni, kur būtu attēloti valsts atvēlētie izdevumi uz katru studējošo iepretim valsts iekšējam kopproduktam per capita , tad Latvija salīdzinājumā ar citām valstīm atrodas tālu, tālu līknes pašā astē, ne tikai aiz ASV un Rietumeiropas, bet arī vēl tālu aiz Dienvideiropas un Čehijas Republikas. Ja raugāmies uz to iekšzemes kopprodukta procentu, ko valsts iegulda zinātnes attīstībā, tad tur Latvija ierindojas kaunpilnās pēdējās vietās visā Eiropas kontinentā ar 0,21% no iekšzemes kopprodukta salīdzinājumā ar 1,4% Slovēnijā, 1,2% Čehijā un 0,6% Igaunijā. Igaunija, mūsu tiešā kaimiņu zeme, ar to pašu pagātni, ar to pašu likteni, kas ir vēl mazāka par mūsu zemi, Igaunija tagad iegulda savā zinātnē trīs reizes vairāk par Latviju!

Kad man kā Valsts prezidentei ārvalstu amatpersonas un žurnālisti vaicā, ko galu galā Latvija varot ienest un piedāvāt Eiropas Savienībai un pārējai pasaulei, es parasti esmu teikusi — Latvija var piedāvāt savus cilvēcīgos un intelektuālos resursus, savu kultūru, savus augsti izglītotos speciālistus, savu cilvēku radošās spējas un potenciālu. Bet cik ilgi es vēl spēšu bez sarkšanas un pārliecināti sniegt priekšā šāda veida argumentus, ja mūsu valsts konkrētās prioritātes nespēs nodrošināt ne dzīvotspējīgu augstāko izglītību, nedz arī adekvātu zinātnes attīstību?

Otrs galvenais aktieris šai vispārējā spēlē ir paši zinātnieki un izglītības darbinieki. Ne šodien un šobrīd es spēšu iedziļināties šai problemātikā, kas vispār būtu atsevišķi dziļāk iztirzājama lieta. Gan man pēc 33 gadiem universitātes vidē, gan jums visiem šai auditorijā galvenie argumenti ir pietiekami labi pazīstami, lai es šeit īsos vārdos tikai atgādinātu divus pašus svarīgākos no tiem. Tie būtu, pirmkārt, iekšējo reformu nepieciešamība kā augstāko mācībiestāžu, tā pētniecības institūtu darbībā un, otrkārt, nepieciešamība pārliecināt plašāko publiku un lobēt politiķus par sava sektora vajadzībām un prioritātēm.

Un īstenībā abi šie jautājumi ir cieši saistīti savā starpā, jo, lai labāk varētu pārliecināt politiķus par sava sektora prioritāšu svarīgumu, ir svarīgi arī gan pašā universitātē, gan zinātnes, pētniecības institūtiem spēt pierādīt, demonstrēt gan savu lietderīgumu sabiedrībā, gan savas spējas pielāgoties apstākļiem, racionāli sevi apsaimniekot un spēt pierādīt, ka tas ieguldījums, kas tām atvēlēts, tik tiešām ir ticis likts lietā un tik tiešām arī dod no tā cerētos augļus. Un te tikai pāris vārdos es gribētu pieminēt, ka man šķiet, ka Latvijas izglītības un zinātnes darbiniekiem te vēl ļoti garš un sūrs darbs stāv priekšā, lai pārliecinātu valdību, Saeimu un politiskās aprindas vispār par reālo, būtisko situāciju kā izglītības, tā zinātnes laukā.

Man rodas iespaids, ka ne pilnīgi skaidri saprotami mūsu politiķu aprindās ir tie argumenti, kas zinātniekiem šķiet pilnīgi skaidri un paši par sevi saprotami. Šeit, manuprāt, mēs saskaramies ar sapratnes trūkumu un, protams, arī iespējām un labas gribas trūkumu. Katrā ziņā izglītības un zinātnes pārstāvjiem nav citas izvēles kā pašiem garantēt, ka viņu laukā viss tiešām ir sakārtots, ka viņu laukā tik tiešām nav iebildumu par to, kā norit viņu līdzekļu izmantošana un cik efektīva ir viņu darbība viņiem atvēlētā sektorā, bet ļoti svarīgs te ir darbs tieši lobēšanā, kas ir savā ziņā smaga, dažiem šķitīs pat pazemojoša lieta, bet modernā pasaulē diemžēl tā ir daļa no realitātes, un ir mums šī atbildība — tiem, kas saprotam izglītības sektoru, atrast veidus, kā uzskatāmi un skaidri parādīt un pierādīt, kas notiek ar valsts sniegtiem līdzekļiem, kur precīzi tie ir aizgājuši, kā precīzi tiek izdoti un kur visvairāk, nākamo budžetu sastādot, tie būtu vajadzīgi.

Šeit pašiem izglītības un zinātnes pārstāvjiem ir jābūt daudz redzamākiem, daudz vokālākiem un dzirdamākiem, lai aizstāvētu savu viedokli, lai rastu pretargumentus dažreiz ļoti virspusīgai argumentācijai par to, ka viss jau ir labākā kārtībā un nekādas problēmas mums nav, vai arī tam, ka īstenībā viss mūsu valstī notiek pilnīgi normāli un ka budžeta sadalīšanu mēs varam atstāt kaut kādu finansu ministriju ierēdņu rokās, kas automātiski to pašu procentu vai nu paaugstinās, vai pazeminās visiem sektoriem pieejamos līdzekļus.

Šobrīd mums visiem, kas vismaz šeit sēžam, ir labi pazīstami argumenti, kāpēc mūsu valsts nevar atļauties to, kas tai pēc saprāta un tālredzības normāli būtu jādara. Mēs visi zinām argumentu par to, ka mēs neesam liela un bagāta valsts, ka mūsu kasē vienkārši nav pietiekamu līdzekļu, ka vajadzību mums ir daudz, bet avoti, no kuriem tos segt, lūk, ir iepriekšējie. Tai pašā laikā mūsu valsti starptautiski pētījumi ierindo vissmagāk korumpēto valstu vidū, un nule jau Pasaules banka ir nākusi pie tikko kā publicēta secinājuma, ka Latvijas valsts ne tikai tiek sistemātiski apzagta, bet ka to jau varētu dēvēt par nozagtu valsti. Un dzirdam no dažādiem ekspertiem, ka mūsu īstenā ekonomika, tāda, kā parādās rādītājos un citos oficiālos skaitļos, īstenībā jau nav tāda, kāda tā ir reālā dzīvē, kas varētu būt starp 25% un 50% pavisam cita. Mēs dzirdam arī aplēsumus, ka 25%, 30%, 40%, daži saka pat 50%, no tiem līdzekļiem, kam vajadzētu ieplūst valsts kasē no nodokļiem un no sociālām iemaksām, ka milzīgi līdzekļi, milzīgi miljoni katru dienu aizplūst gan korumpētības, gan dažādu citu nevēlamu sabiedrības parādību dēļ, vai nu tās būtu mūsu muitas vai robežkontroles trūkumi, vai likumdošanas tā sauktie caurumi un tā tālāk.

Un diemžēl pie šīs situācijas mums nav neviena cita, ko vainot mūsu likstās. Tie nav ne iekarotāji, ne okupācijas spēki, bet gan mūsu pašu ļaudis un mēs paši tiem līdzi, kas esam par to atbildīgi — tādi, kādi nu mēs esam, ar savu attieksmi, ar savām prioritātēm, ar savām ētikas, atbildības un cilvēcības normām. Lai mūsu valstī notiktu būtiskas, nozīmīgas pārmaiņas, būs vajadzīga visu mūsu kolektīvā griba un apņemšanās, lai mēs visi kopā apņemtos un izlemtu, ka varam tomēr lietas darīt arī citādi, nekā pašreiz tas notiek. Un, lai notiktu pārmaiņas un tās nākotnē arī tādas noturētos, tad, protams, mums jaunā paaudze būs jāaudzina, mēs ļoti ceram, citādā garā nekā tajā, kas mums ir nācis līdzi no ilgiem apspiestības un totalitārisma gadiem. Un šīs pārmaiņas mums jāsāk veidot ne jau rīt vai parīt, bet šodien.

Lai mēs visi varētu dzīvot tādā valstī, kādu mēs vēlētos to redzēt, lai mēs dzīvotu taisnīgā un patiesi demokrātiskā valstī, mums ir nepieciešama labi izglītota un labi informēta iedzīvotāju masa. Mums ir nepieciešama tāda tauta, ko var radīt tikai labi attīstīta, moderna, progresīva un izcilības gara caurstrāvota izglītības sistēma. Mums ir vajadzīgi tādi iedzīvotāji, kas ir spējīgi uzņemt un izvērtēt informāciju, lai nonāktu paši pie sava racionāli pamatota — ne emocionālu slogānu uzkurināta — slēdziena. Mums ir vajadzīgi tādi iedzīvotāji, kuru sprieduma spējas ļauj tiem darboties līdzi debatēs par svarīgiem notikumiem un lēmumiem, kas ļauj tiem pilnam uzņemties atbildību kā demokrātiskas sabiedrības locekļiem. Mums nav vajadzīgi tādi, kas tikai māk raudāt un gausties par esošo situāciju, bet tādi, kas spēj aktīvi iesaistīties mērķtiecīgā darbībā, lai situāciju uzlabotu un pastāvošās problēmas radoši risinātu.

Postmodernā sabiedrībā pilsonim ir nepieciešams būt izglītotam, līdzsvarotam un pašapzinīgam, ne kautrīgam un bailīgam, nedz arī tukši iedomīgam, pļāpīgam vai pašapmierinātam. Nē, tādam, kādu mēs varam viņu izveidot ilgā, garā un dažreiz mazliet grūtā izglītības un audzināšanas ceļā. Jo šīs ideālās un vēlamās īpašības, protams, nenokrīt no debesīm un tās spontāni nerodas ex nihile — vienas pašas no sevis. Šo rakstura īpašību, šo sabiedrības vērtību izveidošanā savu lomu, protams, spēlē ģimene, skola, sabiedriskās organizācijas un ar katru dienu vairāk masu komunikācijas līdzekļi un elektroniskie informācijas avoti. Viss kopā tas veido sabiedrisko vidi un gaisotni, kurā izaudzinātie indivīdi, katrs ar savām personīgām īpašībām, visi kopumā nosaka to, cik kura zeme ir civilizēta, cik pārtikusi, cik attīstīta.

Es personīgi nebūtu lielāko daļu sava līdzšinējā mūža pavadījusi augstākās izglītības un zinātnes jomā, ja es nebūtu pārliecināta, ka tas ir nozīmīgs ieguldījums cilvēces attīstības labā. Cilvēks ir duāla būtne — spējīgs uz necilvēcīgu, zvērīgu plēsonību, uz nežēlību un savtīgumu, no vienas puses, bet arī uz apgarotu pašaizliedzību, apgaismību un cilvēkmīlestību. Visas civilizācijas attīstība gadu simteņu un tūkstošu gaitā ir notikusi kā nemitīga, maniheiska cīņa starp šiem labā un ļaunā spēkiem. Šai cīņā uz galīgām uzvarām nekad nevaram cerēt, taču uz manāmu progresu gan. Jo, lūk, pati viscilvēciskākā īpašība no visām ir mūsu spēja mācīties, izaugt un pilnveidoties ne tikai bērnības gados, bet visa mūža garumā. Modernā sabiedrībā izglītība un zinātne ir šīs izaugsmes neatņemama sastāvdaļa, tās kalpo kā augsne, no kuras izaug zinības un gudrības — scientia et sapientia — augļi.

Es mudinu visu latviešu tautu cīnīties par tādu izglītības un zinātnes sistēmu, kādu pati dzīve un izdzīvošana šobrīd no mums ļoti skaidri jau pieprasa. Es vēlos pateikties visiem tiem, kas ar savu sirdsdegsmi un intelektu ir turpinājuši un turpina kalpot zinātnei un izglītībai arī šajos smagajos un grūtajos ieilgstošo pārmaiņu laikos. Un es novēlu Latvijas Universitātei un visiem, kas tajā darbojas un strādā, — vivat, crescat, floreat Universitatis latviensis in aeternum.

Uzruna Latvijas Universitātes goda doktora nosaukuma svinīgajā saņemšanas ceremonijā LU Lielajā aulā 2000.gada 28.septembrī

Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis

Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis pasniedz Goda doktora diplomu

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, saņemot Latvijas Universitātes Goda doktora diplomu

Jaunā Goda doktore Latvijas Universitātes priekšlasījumā

Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte–Pakule izvērtē jauno Goda doktoru devumu

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"