Uzrunā Aleksandra Čaka 38. logs Rīgā, Bruņinieku ielā:
Bet pāri galvām ložu plīvuris bez apstājas un gala zib un ris

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Stāsta — cilvēka liktenis esot ierakstīts zvaigznēs. Iespējams, ka šim senajam ticējumam patiesi ir kāda saikne ar mūžības likumsakarībām. Bet nevar noliegt ko citu — mūsu katra mūžs savīts grodā pavedienā ar savu laiku. No dzimšanas līdz pat aiziešanai taisaulē.

Aleksandra Čaka jaunībai neizdzēšamu zīmogu uzspieda karš, strēlnieka gaitas Krievijā. Kaut arī galvenokārt ar sanitāra somu plecos, tomēr līdzās notikumiem, kur dzīvība mirkli pa mirklim saskaras vaigu vaigā ar nāvi. No to dienu iejava, no paša pieredzētā, no dokumentos un atmiņu stāstos uzjundītā un apstiprinātā uzbrieda, uzrūga "Mūžības skartie". Viņš bija šīs dzejas pasaules radītājs un vienlaikus arī līdzdalībnieks:

Kā zelta asaka

Nirst prožektora gaisma telpā,

Ik mirkli asāka

Kļūst svelme niknā kaujas elpā.

Zib ložmetēju purnos zila uguns.

Māc lienot otro rotu tumsas

melnais čuguns.

Uz lūpām vārdi

Ļimst kā ložu skarti.

Un nopūtas ar plēvi aukstu

Klāj kapļu aso tēraudplaukstu.

Bet pāri galvām ložu plīvuris

Bez apstājas un gala zib un ris.

Rindas no "Slokas kaujas". Kā atceras tēlnieks Kārlis Baumanis, tieši šo dzejojumu autors lasījis 1940. gada 10. janvārī Rīgas Latviešu biedrībā, saņemot Annas Brigaderes prēmiju par "Mūžības skartajiem". Kaut arī šis notikums jau sen kļuvis par vēstures daļu, uz to iespējams palūkoties no vairākiem skatupunktiem.

Vispirms Longīns Apkalns žurnālā "Treji Vārti" 1987. gadā:

"Atceroties Aleksandra Čaka apbalvošanu ar Annas Brigaderes prēmiju 1939. gadā (autors kļūdījies, godināšana notika gadu vēlāk — red. ) Rīgas Latviešu biedrības zālē. Publikai aplaudējot, sarīkojuma telpā laureātu ieveda Zinaīda Lazda un Līgotņu Jēkabs. Līgotnis nolasīja tikpat garu, cik garlaicīgu laudatio. Tad pie flīģeļa nosēdās Lūcija Garūta un spēlēja kādu savu skaņdarbu. Otrā dienā viņa man teica, ka reti gadoties nākt uz podija ar tādu labpatiku kā tad, kad jāgodina Aleksandrs Čaks. Beigās pie pults stājās pats laureāts un lasīja daļas no saviem "Mūžības skartajiem". Tur bija kāpinājumi un atslābumi, asumi un izlīdzinājumi, kā tos spēj savā dzejā atklāt tikai autors pats. Nobeigumā skanēja "Mūžības skarto" kā marmorā izcirstie "Izskaņas" panti. Savaldzinātajai auditorijai šķita, ka šovakar ir izglābta nevien Čaka, bet gan visu latviešu dzeja."

Un tagad Kārlis Baumanis savās mājās Pārdaugavā 2000. gada 21. jūlijā:

"Aleksandra Čaka godināšana notika vienā no Rīgas Latviešu biedrības otrā stāva zālēm. Katedra bija nostumta malā, cilvēki telpā sēdēja puslokā. Mēs uz sarīkojumu bijām aizgājuši trijatā — grafiķis Aleksandrs Junkers, tēlnieks Jānis Zariņš un es. Pirms tam ceļā uz biedrības namu es ieraudzīju uz ielas vieglā ormaņa pātagu — nolakotu brūnu kātu, gals apvīts ar ādiņām. Ieteicos, ka šo atradumu derētu pasniegt laureātam.

Sākumā runāja Līgotņu Jēkabs, viņš teica pat kādu dzeju no "Mūžības skartajiem". Tad pie vārda tika pats autors. Atceros, ka viņš runāja ļoti mierīgi, ne kā aktieris:

Jau visu rītu smaga uguns kauja,

Un vairs nav pavēles uz priekšu doties.

Klimst atpakaļ uz Sloku ievainotie.

Bet kopumā vakars bija ļoti sirsnīgs. Kad runas un priekšlasījumi beidzās, es laureātam pasniedzu atrasto pātagu: sveiciens no Rīgas ormaņiem! Pēc tam izstāstījām, kādā neparastā veidā pie šīs dāvanas tikām. Cik Aleksandrs Čaks bija laimīgs!"

Bet kā dzejnieks šajā godināšanā jutās? Savulaik par to viņam bijusi saruna ar žurnālistu Rolandu Ozolu, kura atmiņas "Pēdējā mohikāņa stāsts" publicētas Rīgā 1992. gadā:

"Viņš man kādreiz stāstīja, kā mēģinājis izvairīties no formalitātēm, kas viņu sagaidīja kā Brigaderes fonda laureātu. "To naudu man, bez šaubām, vajadzēja, bet tā bija ļoti nepatīkama lieta sēdēt atsevišķā krēslā tik daudz ļaužu priekšā un klausīties, kā mani slavināja par "Mūžības skartajiem".

Es cīnījos pret caru un par Latvijas brīvību, tas bija mans pienākums. Un pēc atgriešanās dzimtenē es uzrakstīju "Mūžības skartos", jo tas arī bija mans pienākums. Kad šī Fonda procedūra beidzās, es sev pateicu, ka otrreiz gan tādu godināšanu publiski negribētu piedzīvot."

(..) Čaks mēdza runāt nosvērti un ne pārāk skaļi, bet balss viņam bija spēcīga, kas parādījās, kad viņš lasīja savus dzejoļus.

Čaks ienāca latviešu literatūrā pēkšņi un pavisam negaidīti, pie tam viņš kļuva populārs tik ātri, ka šai ziņā ar viņu nav varējis sacensties neviens cits mūsu literāts.

Pāri visam stāv viņa poēma "Mūžības skartie".

Man ļoti patika viņa uztvere un filozofija. Viņš iecietīgi, bet neatlaidīgi uzsvēra, ka pasaulē viss ir vienvērtīgs: puteklis, ods, cilvēks, akmens. Viņš to domāja no kvalitātes, ne kvantitātes viedokļa. Viņš teica, ka arī kvalitātes jēdziens ir tikai šķitums. Prāts esot cilvēkam vajadzīgs un tādēļ tas tam dots, lai cilvēks sevi nodrošinātu pret visu, kas gaidāms nākotnē, un neļautu sevi pārvarēt neziņas tumsai."

Rolands Ozols ar dzejnieku iepazinies un sadraudzējies jau pirms Otrā pasaules kara, bet laikā, kad Latvijā visu noteica vācieši, abi tikušies reizi nedēļā, lai vismaz līdz pusnaktij nosēdētu pie pudeles vīna un pārrunām par dzīvi, literatūru un mākslu. Bieži vien Aleksandrs Čaks lasījis nodaļas no sava lieldarba "Matīss, kausu bajārs".

Tā ir dzejnieka togadu dzīves viena šķautne. Kādu citu atmiņu stāstījumā 1999. gadā iezīmē gleznotājs Oļģerts Jaunarājs:

"Vācu laikā turējās kopā tāds neliels draugu un domubiedru pulciņš: Aleksandrs Čaks, Aleksandrs Junkers, Džonis Liepiņš, Jānis Kīns, reizēm arī Uga Skulme, Ēriks Ādamsons, Vilis Cedriņš. Visbiežāk sanācām vai nu manā mājā, vai pie Aleksandra Junkera. Man bija patafons, un kādā jubilejā tika spēlēta plate pēc plates. Un Čaks dancoja bez atelpas — smaidīgs, atraisīts. Nekā no tā nav Niklāva Strunkes gleznotajā dzejnieka portretā, kur viņš izskatās nīgrs, atsvešināts, neuzticīgs.

Kaut arī nākamība nekā laba nesolīja, dzīve mums bija jautra. Dancojām kā uz zārka vāka. Kā mēra laikos pēc principa: kamēr vēl esi dzīvs, izmanto laiku. Mēs atvieglojām dzīvi ar savstarpēju saprašanos — tieši kopā jutāmies visstiprākie. Protams, tas viss turpinājās līdz brīdim, kad fronte nešūpojās un bija tālu. Kad kaujas tuvojās Latvijai, viss sāka jukt... Arī savstarpējās attiecības."

Tas pats laika posms un tā turpinājums citā tvērumā ar Kārļa Baumaņa acīm:

"1944. gada janvārī Rīgā Kaļķu ielā divās nelielās zālītēs notika pirmā Latvijas kokgrebēju izstāde, kur piedalījās deviņi autori: es, Jānis Plēpis, Pēteris Upītis... Man bija izlikts darbs "Vētra Galilejas jūrā". Uz izstādes atklāšanu ieradās daudz sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Aleksandram Čakam mans darbs ļoti patika, es apsolīju viņam to uzdāvināt. Pirms griezt šo motīvu, biju izlasījis Bībeli — visas 1200 lappuses. Un man prātā bija tas, ka ir vācu laiks, viss iet bojā, valda briesmas... Taču izgriezu šo darbu kā tādu ticības apliecinājumu — vajag ticēt, tad laiva negrims... Un man šķiet, ka dzejnieks šo domu uztvēra. Jo viņam pašam tas pateikts pulkveža Jukuma Vācieša sprediķī Piņķu baznīcā:

Savam spēkam, zemgalieši, ticiet,

Savam naidam, savai izturībai,

Savām tiesībām un slēptai laimei.

Tomēr mans kokgrebums pie Aleksandra Čaka nenonāca, jo es pēc izstādes aizbraucu uz laukiem, pēc tam nāca iekšā krievi... Tagad vajadzētu šo darbiņu uzdāvināt dzejnieka muzejam, grebumu esmu atradis, bet tajā ir viena plaisa, kas jādabū ciet. Un novilkums jāizdara ar roku, jo ar mašīnu šo koka oriģinālu varētu salauzt.

Vēl ar Aleksandru Čaku mani ceļi krustojās Mārupes skolā, kur par direktoru strādāja mans brālis Arvīds Baumanis. Toreiz tā bija divstāvu koka ēka. Vācu laikā Mārupes pagastā un skolā apmetās armijā iesauktie latviešu leģionāri — 700 vai 800 vīru. Savukārt Rīgas civiliedzīvotāji, arī Aleksandrs Čaks, Aleksandrs Junkers un citi bija atsūtīti uz Rīgas pievārti, lai raktu nocietinājumu grāvjus. Dienā vajadzēja pieveikt kādus septiņus metrus, kad tie izrakti, tad varēja pasēdēt pie kāda stiprāka malka, runāt par mākslu, literatūru. Arī kopā ar karavīriem.

Latviešu leģionāri Aleksandru Čaku uzskatīja par tādu kā pusdievu, gandrīz pat nēsāja viņu uz rokām, jo ļoti cienīja par "Mūžības skartajiem". Reiz leģionāriem nācās doties kaujās pie Baldones, tad vēl kur. Uz Mārupi pēc tam no septiņiem vai astoņiem simtiem vīru atgriezās 150. Tas viss neapšaubāmi ietekmēja dzejnieku, skāra viņa sirdi. Tādas lietas nepazūd tukšumā. Kaut arī rakstos tās nav pieminētas. Un Čaks pavisam noteikti bija kopā gan ar leģionāriem, gan ar bijušajiem strēlniekiem. Jo viņš pats bija mūžības skartais.

Tolaik Mārupē par skolotāju strādāja jauna, apaļīga sieviete — Aleksandram Čakam viņa ļoti patika — dzejnieks pat solījās skolotāju precēt, bet viņa negāja. Jaunkundzes uzvārds bija Bailīte, vārdu gan vairs neatceros.

Kādā tikšanās reizē karavīri dzejniekam ap pleciem aplika leģionāru virsnieka frenci. Un Aleksandrs Junkers šo ainu nofotografēja. Kad ienāca krievi, Čaks lūdzās, lai iznīcina fotofilmu, bet Junkers skaļi teica, ka to nedarīs. Tā jokojoties...

1944. gada nogalē un vēlāk Aleksandrs Čaks mazliet no manis vairījās. Varbūt bija bailes, ka es neatgādinu kaut ko par leģionāru virsnieka frenci uz viņa pleciem vai vēl ko. Bet es nekādā gadījumā viņu netiesāju. Es neesmu nekāds tiesnesis. Neviens cilvēks jau nav eņģelis. Ja arī kaut ko viņš ir nopūdelējis ar tiem pantiem par ūdenskrāniem vai vēl ko, tas viss ir bleķis. Jo Čakam ir daudz paliekošu darbu. Un tie būs mūžīgi.

Tagad vēl kāds fakts, ko zināja tikai Aleksandrs Junkers un es. Čaka ielā starp Ģertrūdes un Stabu ielām ir kāds trīsstāvu nams ar mansardiem augšstāvā. Izrādās, tur dzejnieks slepeni bija īrējis istabu, kur netraucēti varētu rakstīt "Mūžības skartos" — stundas sešas, astoņas vienā piesēdienā. Tā rakstītājam bija miera osta. Jo tēva dzīvoklī jau no pasaules nevarēja aizbēgt — nāca draugi, traucēja... Tā adrese ir Čaka ielā 51."

Vēl daži izvilkumi no Rolanda Ozola atmiņām.

"Kad karš palēnām tuvojās beigu posmam, mēs bieži ar Čaku pārrunājām, vai nebūtu vēlams doties bēgļu gaitās, lai nenonāktu atkal Staļina rokās.

"Es nevaru atstāt Rīgu," Čaks sacīja. "Es neizsakāmi mīlu šo pilsētu. Ne tikai mūsu Rīgas skaistās ielas un parkus, bet arī tās rensteles un gruvešus. Es esmu izteikts urbānists. Bez tam es nevaru atstāt savu tēvu. Viņš ir pārāk vecs. Bēgļu gaitas to nogalinātu. Mana sirdsapziņa atsakās uzņemt šādu atbildību."

"Bet nav nekāda garantija, ka jūs abus nepievāks Staļina atriebīgais režīms. Jūs abi varat nonākt Sibīrijā — kā daudzi citi."

"Ja tas tā notiks, es par to nebūšu atbildīgs, bet apzināti dzīt savu tēvu kapā — to es nevaru. Bez tam vēl ir niecīgas izredzes, ka šis liktenis mūs nepiemeklēs." (..)

Kad es tikos pēdējo reizi ar Čaku savā dzīvoklī, viņš apsēdās pie mana rakstāmgalda un kādu laiku rakstīja. "Es gribētu, lai Jūs šīs rindas paņemat līdzi savās trimdas gaitās. Tas ir nobeigums no manas dzejas "Pašportrets".

Varbūt pēc trīsdesmit gadiem

būšu tik elpojums mazs,

putekļu vīstoklis irstošs,

kas nespētu pārklāt

kā nākas

pat vienu alejas krūmu."

Trīsdesmit gadu vietā Čakam liktenis novēlēja tikai sešus. Tos viņš nodzīvoja pieaugošā terorā, ko viņam sagādāja Pelše. Kaut gan Čaka sirds šo draudu pilno dzīvi neizturēja un salūza, viņš tomēr nekļuva par elpojumu mazu vai putekļu vīstokli irstošu, kas nespēj apklāt pat vienu alejas krūmu. Čaks kļuva līdzīgs milzu mākonim, ko nekādi vēji, ne vētras nespēj aizpūst vai iznīcināt."

Dzejolis "Pašportrets" pirmoreiz iespiests 1930. gadā, pēc tam ievietots krājumā "Mana paradīze". Veltījuma pilns pants:

Un tad es sajustu labi,

ka arī es pats,

līdzīgi mākonim tālam

un mēnesim,

varbūt pēc trīsdesmit gadiem

būšu tik elpojums mazs,

putekļu vīstoklis irstošs,

kas nespētu pārklāt

kā nākas

pat vienu alejas krūmu...

Atliek tikai piebilst, ka visus pēckara gadus dzejnieks bija kā cīņas laukā, kur pāri galvām svilpoja neuzticības un naida lodes. Un apkārt vairs bija varbūt tikai daži cilvēki, ar kuriem Aleksandrs Čaks drīkstēja būt atklāts. To atceras arī Kārlis Baumanis:

"Kādā tikšanās reizē pēc kara dzejnieks sita dūri pie krūtīm un dievojās: "Es vienmēr esmu bijis komunists, vienmēr esmu bijis tikai komunists..." Jo viņam bija bail, ka starp sanākušajiem nav kāds nodevējs. Tas bija traģisks laiks — vecie draugi atkrita, bet no jaunajiem neviens neuzticējās. Labi vēl, ka dzejniekam tolaik blakus bija un uzupurējās Milda Grīnfelde, zelta cilvēks, absolūti godīga."

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Aiz šī trīsstāvu nama bēniņu izbūves logiem ir rakstīti "Mūžības skartie"

Tēlniekam Kārlim Baumanim par slepeno istabu, kur savulaik strādājis Aleksandrs Čaks, pastāstījis Aleksandrs Junkers

Autors un viņa darbs, kas dzīvos Saules mūžu, kā pauž tautas dziesma

Arī tēlnieks Kārlis Baumanis ir saaudzis ar latviešu strēlniekiem, ko rāda paša mājās gleznas; var jau būt, ka arī viņš ir mūžības skartais

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV