Nezaudēt savus ideālus

Vai spēsim uzcelt pieminekli pulkvedim Oskaram Kalpakam līdz Lāčplēša dienai?

Toreiz aizsardzības ministrs, tagad Eiropas Parlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis Kalpaka pieminekļa maketa prezentācijā Foto: Andris Kļaviņš

Kalpaks kā augstāko vērtību simbols

Gandrīz pirms trīs gadiem Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšnieks, nu jau aizsaulē aizgājušais Nikolajs Romanovskis aicināja uzcelt pieminekli Rīgā pulkvedim Oskaram Kalpakam. Ideja guva plašu atbalstu, jo Latvijā nepieciešams nostiprināt patiesas kultūrvēsturiskas vērtības, uz postamenta ceļot nevis svešus feldmaršalus, bet godinot cilvēkus, kas devās cīņā par mūsu tautas un tēvzemes ideāliem. Tika nodibināts Kalpaka pieminekļa fonds (KPF), kura vadību uzņēmās toreizējais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, tagad Eiropas Parlamenta deputāts. Nesen pieminekļa autors tēlnieks Gļebs Panteļejevs uzsvēra, ka sākas izšķirošais posms Oskara Kalpaka pieminekļa izveidē, lai tas tiktu atklāts iecerētajā laikā – šā gada 11.novembrī, Lāčplēša dienā.
Cik tālu pavirzījušies laukuma būves darbi Esplanādē, kā veicas ar līdzekļu vākšanu? Tie nav nekādi mazie - kopā ap 380 tūkstoši latu. Vai tauta piemineklim ziedo, ko dara akmeņkaļi? Šos un citus jautājumus uzdevām Ģirtam Valdim Kristovskim eiroparlamentāriešu telpās Vecrīgā. Sarunas sākumā Kalpaka fonda vadītājs vēlreiz uzsvēra pulkveža kā latviešu karavīra simbola nozīmīgumu gan viņa dzīves vēsturiskajā laikā, gan šodien. Veidot pieminekli Kalpakam ierosināja vecie karavīri, kuru tēvi kopā ar pulkvedi cīnījušies Ventas krastos, pie Airītēm un citur.
Drosmīgā karavīra nāve nejaušības dēļ pie Airītēm, iesvēla jaunu patriotisma vilni to dienu cīnītājos un viņu dēlos, un mums šodien ir grūts uzdevums – saglabāt tos ideālus un patriotismu mūsdienu bruņoto spēku jaunajos karavīros. Klaut gan Oskars Kalpaks no Rīgas ar savu nelielo vienību tika izvadīts kaujās gandrīz vai ar izsmieklu un neticību, viņš bija un palika uzticamākais komandieris Latvijas pirmajai Kārļa Ulmaņa valdībai. Realizējot savu trako ideju – izveidot bruņotos spēkus no saujiņas vīru, vairojot savu cīnītāju rindas ar studentiem no korporāciju pārstāvjiem, ar vidzemniekiem, vēlāk no visas Latvijas, viņš atlika malā savas personiskās intereses un pilnībā upurēja sevi jaunās valsts idejai. Komandieris, kas krīt kaujas laukā blakus saviem cīnītājiem, karavīriem ir kaut kas īpašs. Šis traģisms, pulkveža īsais, bet spilgtais kaujas ceļš arī notieca viņa kā varoņa tēla veidošanos. Citi latviešu karavadoņi kā Jānis Balodis, ģenerālis Roberts Kļaviņš, ģenerālis Krišjānis Berķis, lasot dažu vēsturnieku pētījumus, vēlākajos likteņgriežos zaudēja savu varoņu oreolu. Minētajiem ģenerāļiem biogrāfijās ir vairākas strīdīgas vai pat negatīvas epizodes. Oskaram Kalpakam, varbūt tāds vēl ir tikai pulkvedis Fridrihs Briedis, atskatoties un izvērtējot, neko nevaram pārmest. Tāpēc Kalpaka personība ir īpaša, un viņa uzticīgā kalpošana augstākajam dzīves mērķim kļuvusi simboliska. Kalpaks var būt simbols, jo viņš bija un palika uzticīgs sev, saviem cīņu biedriem un viņu kopīgam mērķim – neatkarīgai valstij.

Granītā kaltā ideju vienotība

Līdz šim KPF organizējis mākslinieciskās idejas pilnveidošanu, sākot no konkursa līdz tā maketēšanai dabā un modeļa izgatavošanai. Aizvadītā gada beigās pieminekļa modelis mērogā 1:5 tika nogādāts Somijā, kur tā izmērus ievadīja datorprogrammā, lai uzņēmums “Peipohjan Kiviveistamo” varētu veikt precīzu granīta daļu atlasi un izzāģēšanu.
Simboliski, ka piemineklim ir izvēlēts Somijas granīts. Ne tikai savu fizikālo īpašību dēļ. Somu jēgeru karogu – pirmo neatkarīgās Somijas militārās vienības karogu - iesvētīja Liepājas Svētās trīsvienības baznīcā 1918.gadā. Tur jēgeri deva zvērestu neatkarīgās Somijas likumīgajai valdībai. Un līdzīgi latviešu strēlniekiem somu jēgeri cīnījās zem svešiem karogiem ar domu par savas dzimtenes brīvību. Tāpat kā Kalpaks un viņa virsnieki, somu jēgeri veidoja tikko kā neatkarību ieguvušās valsts armijas vadības pamatu un tās garīgo mugurkaulu, parādot bezgalīgu uzticību Liepājas baznīcā dotajam zvērestam savas zemes Brīvības karā. Abām tautām kauju ceļi bija sarežģīti, upuri milzīgi, karavadoņu likteņi dažādi, kā jau karavīriem. Oskars Kalpaks nodzīvoja īsu, spožu kā komēta karavīra dzīvi, maršalam Karlam Gustavam Mannerheimam liktenis bija lēmis garu un traģisku karavadoņa mūžu kopā ar savu tautu, līdz tā nostiprinājās kā neatkarīga valsts. Varbūt mums 1940.gadā tieši Kalpaka pietrūka?

Kara muzejā Kalpaka pieminekļa maketa prezentācija. Centrā tēlnieks Gļebs Panteļejevs Foto: Andris Kļaviņš

Izšķirošais laiks ziedojumiem

Ievērojamu daļu no kopējiem izdevumiem, proti, 236 tūkstošus latu, pieminekļa laukuma izbūvei sedz Aizsardzības ministrija. Tur paredzētas militāras ceremonijas. Darbus sarežģī apakšzemes komunikāciju pārcelšana.
Daļa no pieminekļa pamatnes akmeņiem ir atvesta Latvijā. Pavisam piecas ļoti smagas akmeņu kravas ceļos uz Rīgu. Par Somijas granītu samaksātas iespaidīgas summas, tomēr pašreiz vēl pietrūkst ap divdesmit pieci tūkstoši latu. Astoņi tūkstoši nepieciešami metāla daļai, tāpat vēl būs jāmaksā par pulēšanu un Kalpaka attēla gravēšanu, kas tiks veikta Latvijā.
Pieminekļa kopējās izmaksas ir nepilni 380 tūkstoši latu, un šobrīd ziedojumu ceļā vēl jāsavāc gandrīz 70 tūkstoši latu. Tie ir lieli līdzekļi. Lai tos iegūtu, Kalpaka fonda valde iecerējusi organizēt rudens pusē telefonakciju, parādīt videoreklāmas sižetu televīzijā, kā arī izdot marku. “Latvijas Pasts” pirmo mēģinājumu izdot pastmarku, veltītu O.Kalpakam, atteica. Iecerēts visām privātpersonām, kas ziedos summu virs piecdesmit latiem, izsniegt pateicības rakstus. Ir ziedotāji, kuri atvēlējuši šim projektam piecsimt un pat tūkstoš latus, bet kāda privātpersona no Ādažiem ziedojusi piecus tūkstošus dolāru. Fonds priecājas par jebkuru ziedojumu.
Protams, Fonda valdē viens no vispazīstamākajiem un ietekmīgākajiem ir Ģirts Valdis Kristovskis, un, kā viņš pats atzīst, personīgie kontakti un tikšanās klātienē līdzekļu vākšanā palīdz. Tas nav viegli, jo darba nedēļa viņam paiet ārpus valsts robežām. Izvirzot ideju par pieminekli Oskaram Kalpakam, tās autori uzsvēra, ka mūsdienās, kad arvien spēcīgāk pār sabiedrību gāžas materiālās pasaules propaganda, piemineklim jākalpo kā augstāko cilvēces vērtību simbolam, it īpaši jaunatnē un bruņotajos spēkos. Tāpēc svarīgi būtu ziedojumu vākšanā iesaistīt arī jaunsargus un skautus. Šajā pasākumā ne tik būtiski ir iegūtie līdzekļi, jo bērni varētu ziedot dažus santīmus, bet nozīmīgākais ir tas, ka līdz ar aicinājumu un līdzdalību viņi iegūtu jaunas zināšanas par savas valsts tapšanu un tās varoņiem. Tas varētu kļūt par tādu kā patriotisma ābeci, jo mēs visi labi zinām, kā daudzās skolās sokas ar Latvijas vēstures mācīšanu. Nākamais posms ir studenti, jo studentu korporācijas vēsturiski ir saistītas ar O.Kalpaka bataljona cīņām un tā piemiņas saglabāšanu.
Piemineklis galvaspilsētas centrā vēsturiski iespaidīgi varētu uzrunāt jaunatni, sabiedrību un viesus, jo mūsu valsts neatkarībai ziedots tik daudz, bet mēs savus varoņus pieminam pieklusināti un tālāk no centra, piemēram, pulkvedi Kalpaku līdz šim – viņa atdusas vietā Visagala kapos un nāves vietā pie Airītēm, citus – Brāļu kapos. Varbūt tā ir tautas mentalitāte, varbūt tradīcijas? Piemiņas zīme Jorģim Zemitānam bija pirmais mēģinājums, bet par veiksmīgu to nevar uzskatīt. Pārāk necila un nezinātājam grūti pamanāma tik lielam karavīram.

Vai šoruden pieredzēsim pieminekļa atklāšanu?

Pieminekļa atklāšana paredzēta šogad Lāčplēša dienā, 11.novembrī. Lai tā notiktu, daudz vēl ir darāmā. Līdz šim privātpersonas, studentu akadēmiskās mūža organizācijas, skolēni un pensionāri saziedojuši vairāk nekā 56 tūkstošus latu. Ja mums pietrūks vērtības apziņas kā atsevišķiem pilsoņiem kāda uzdevuma paveikšanai, tad mēs neapzināsimies savu vērtību kā tauta. Tie ir Kārļa Ulmaņa vārdi. Kas tautas celts, tas mūžam pastāvēs. Uzturēt savu nacionālo identitāti globalizācijas procesos spēj tauta, kura spēj saskatīt stabilas garīgās vērtības un nezaudē skaidrus ideālus. Oskara Kalpaka tēla atspulgam viņam kaltajā piemineklī mums par to jāatgādina.

Andris Kļaviņš