Atkal griežas sudmalas, sudmaliņas...

Sesto reizi Rīgu un Latviju pāršalc starptautiskais tautas deju festivāls “Sudmaliņas”. Jau kopš 20.gadsimta piecdesmitajiem gadiem zemeslode apdejota ar šādiem tautas deju kopāsaiešanas svētkiem. 1988.gadā, padomju ēras norietā, kad Rīga pieņēma pirmo varas visžēlīgi atļauto starptautisko folkloras festivālu “Baltica”, sasparojās arī dejotāji. Viņiem ļoti laimējās. Toreizējā visu Latvijas tautas dejotāju priekšniece, staltā “pirmā latvju tautu meita” Ingrīda Saulīte izmantoja savu pazīšanos ar toreizējo Latvijas kultūras ministru Raimondu Paulu (skolasbiedrs no Dārziņa skolas laikiem) un panāca, un pierādīja starptautisku dejas svētku nepieciešamību Latvijā. I.Saulīte ir 1992.gadā dzimušo “Sudmaliņu” krustmāte. Arī tālab – burtiskā un pārnestā nozīmē – “Sudmaliņu” gaitas ir gaišas un saulainas.

Dejo igauņu vieskolektīvs Foto no Valsts aģentūras Tautas mākslas centra arhīva

Par ko ir “Sudmaliņas”?

Iespējams, pati populārākā no visām latviešu tautas dejām ir raita, zibenīga polka, kas tēlo “man jāieti rijas kulti, klipu klapu klap!”.
Pirmoreiz no tautas to pierakstīja etnohoreoloģe Johanna Rinka un žurnālists Jānis Ošs pirms vairāk nekā 70 gadiem. Vēl viens dižs latviešu (un visas Ziemeļeiropas) etnohoreologs Harijs Sūna šim tautiskajam pierakstam Latvijas Universitātes “Dancī” piecdesmitajos gados deva skatuvisku variantu, kuru joprojām plaši dejo Latvijā. Nule izskanējušie Latvijas Skolēnu deju svētki nebija izņēmums. Divu ceturtdaļu taktsmērs ir tik sprigans, tik papēžus kņudinošs, ka dejā laižas i vecs, i jauns, i tievs, i tukls. Tāds lustīga latvieša dejas portrets.

Ko malušas “Sudmaliņas”?

Līdz šim festivālā piedalījušies ansambļi no vairāk nekā 40 valstīm Eiropā, Āzijā, Āfrikā un Amerikā. (Iztrūkst vien austrālieši...) Eksotiskāko valstu vidū – Ķīna, Ēģipte, Meksika. Raibā deju virtene necenšas dublēt vai atdarināt mūsu slavenos deju svētkus ar to fantastiskajiem rakstiem un masveidību.
“Sudmaliņas” ir intīms festivāls, dejotāja saruna ar skatītāju “téte a téte” .
Tālab arī, gadiem un festivāliem ritot, “Sudmaliņas” no Rīgas aizgriežas projām uz lauku pusi – pie dabas, zaļumos, neskartā īstā vidē. Šoreiz deju galvaspilsētas būs Rīga, Ainaži, Jelgava, Aizkraukle, Baldone, Kuldīga un Cēsis. It kā uz sešiem pakalniem Latvijas vidienē stāvētu sešas dūcošas vējdzirnavas – sudmalas, kuras griež mūziku un deju...

Ko sola svešzemnieki?

Atkal Latvijā dejos ēģiptieši – no sirmsenās, Maķedonijas Aleksandra dibinātās pilsētas Aleksandrijas. Pirms gadiem trīsdesmit universitātes “Danča” vadītājs Atis Spura izprasīja Rīgā toreiz dejojošā Ēģiptes valsts ansambļa vadītājam vienu deju. Tā uz pulka gadiem kļuva par “Danča” koncertu naglu – basām kājām, garos paltrakos, erotiska, amizanta.
No Francijas atbrauc Bretaņas dejotāji – tādi mazliet panaivi, stūraini, īsteni tautiski – kā no d’Artanjana un trīs musketieru laikiem.

Rīgu priece arī dejotāji no Francijas

Jau vairāk par pusgadsimtu dejo grieķu ansamblis Eleni Tsaouli. Tas nav dejas vai novada vārds, bet šā ansambļa dibinātājas vārds, viņa pēkšņi un nelaimīgi mira 1978.gadā. Deju kopa palika, dzīvo un dejā cildina senās Helādas horeogrāfisko mantojumu un savu radītāju (domāju – cik tas būtu labi, ja arī pie mums Latvijā eksistētu, dejotu, dzīvotu, piemēram, Mildas Lasmanes vai Harija Sūnas ansamblis...).
Atbraukuši arī horvāti, igauņi, krievi (arī no Ļeņina dzimtās pilsētas Simbirskas – Uļjanovas, kā arī no Belgorodas), ukraiņi – slavenie “Šīveras dārgumi”, vācieši.

Ko rādīs mūsējie?

Šoreiz un pirmoreiz visu sešu festivālu vēsturē latviešu deju ansambļi nedominēs. Vienu brīdi bija nonācis tiktāl, ka “Sudmaliņas” jau kļuva par mini latviešu Deju svētkiem – uz katru viesu ansambli bija četri pieci latviešu ansambļi.
Laimīgie izredzētie ir četri – Alūksnes “Jukums”, Daugavpils “Sābri”, Limbažu “Jampadracis” un Rīgas “Zalktis”.
Manuprāt, tā ir laimīga un pareiza izvēle. Tie ir Latvijas dažādie novadi – Vidzeme, Latgale, Rīga. Tās ir dažādas dejiskās vīzijas, dažādas izpratnes par jēdzienu “latviešu deja 21.gadsimtā”.
“Zalktim” tā ir poētiska fantāzija par Saules ritu, par jaunā cilvēka un dabas izseno vienotību. Tas ir veselīgs erotisms, pasaules izziņas lielais brīnums.
“Sābriem” ik skatuves mirkli cauri san lepnums par Latgali, par latgalieša temperamentu, viņa taisnprātību, tiešumu, smietspēju un smietmāku, par īpašo latgalieša intonāciju.
Alūksnes “Jukums” tālu slavēts par saviem fantastiskajiem tērpiem. Bet tērpi vien vēl nav deja. Dejā alūksnieši stāsta par mūžības lietām. “Pie Dieviņa dvēselīte”. Senie latvieši tautas dainās un tautas dejās pieskārās arī tabu tēmām - Dievam, Nāvei, Esības brīnumam.
Limbažnieki it kā izvēlējušies pašu vieglāko ceļu – sakabinājuši piecas populāras dejiņas citu citai astītē. Un – piedzimis mazs Vidzemes deju brīnums, bramanīgā vidzemnieka dejas portrets, kas apoteozi sasniedz Jāņa Ērgļa fantastiskajā folkbaletā “Govju kazaks”. Maija Pļisecka neiegriež labākus fuetē par Limbažu daiļajām meitenēm!
Visus šos svētkus kopā liek talantīgā un Rīgas līdz šim ne pārāk lutinātā režisore no Limbažiem Inta Kalniņa, bet deju uzstāšanos mākslinieciskais vadītājs, protams, ir Jānis Purviņš, “Irbīt gūla ceļmalā” dzejiskais dejradis.

Eriks Tivums