Soli tuvāk vienlīdzībai

Ne vienmēr tiek attaisnots viens no demokrātijas pamatprincipiem par vienlīdzīgām tiesībām visiem. Viena no riska grupām, kurai ar to jāsaskaras visai bieži, ir invalīdi, kas pārvietojas ratiņkrēslos. Kad divas reizes pēc kārtas 2002.gada vasarā Raimonds Smagars netika ielaists naktsklubā, viņš vērsās tiesā. Un pirmdien, 11.jūlijā, Rīgas apgabaltiesa atzina, ka “Vernisāžas centrs” ir aizskāris ratiņkrēslā braucošā Raimonda Smagara godu un cieņu un pieļāvis diskrimināciju, pirms vairākiem gadiem neielaižot viņu naktsklubā “Eddies Club”. Šī, pēc R.Smagara rīcībā esošās informācijas, bijusi pirmā tiesas prāva Latvijā, kad par diskrimināciju vērsies tiesā cilvēks ar īpašām vajadzībām.

Raimonds Smagars Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Publiskas vietas pieejamība

“Man ir nācies saskarties vairākkārt ar līdzīgām situācijām, kad ratiņkrēslu dēļ mani nelabprāt laiž kādā klubā. Bet parasti šis jautājums ticis ātri atrisināts. “Vernisāžas” gadījums atšķīrās. Kopš iepriekšējiem diviem mēģinājumiem neesmu mēģinājis tur tikt iekšā un nav arī tādas vēlēšanās. Katru reizi, ejot tam garām, pārņem mazliet skumīgas izjūtas,” atceroties starpgadījumu, stāsta Raimonds. Protams, ne vienmēr nākas saskarties ar nelabvēlīgu attieksmi. Raimondam ir prātā divi klubi, kuros apsardzes darbinieki – gluži pretēji – ir ļoti atsaucīgi: “Kad pieeju pie kluba, apsargs uzreiz jautā, vai es vēlos tikt iekšā, tad pasauc otru kolēģi un uznes augšā pa trepēm vai nones mani lejā.”
R.Smagars atzīst – viņš nekad nebija domājis, ka ar kādu reiz tiesāšoties. “Kad pirmo reizi mani neielaida, vakarā sēdēju mājās, un patiesi bija liels sarūgtinājums par notikušo. Skatījos televīzijas raidījumu, kur ar slēptās kameras starpniecību tika konstatēti dažādi pārkāpumi. Tāpēc arī es aizsūtīju uz studiju vēstuli ar savu bēdu stāstu. Pēc tam televīzija ar mani sazinājās, un mēs kopīgi devāmies vēlreiz uz to pašu naktsklubu, kur atkārtojās jau iepriekš piedzīvotais. Esmu neizpratnē par to, ka vieta ar publisku statusu tomēr nav publiska, jo, kā pierādījās, tā nav pieejama visiem,” sašutis stāsta Raimonds. Viņam pat nebūtu bijusi vajadzība lūgt palīdzību no darbiniekiem, jo, ejot uz klubu, viņš apzinās, cik lielā mērā vide ir pieejama, tāpēc izklaidēties dodas kopā ar draugiem, kas nepieciešamo palīdzību var sniegt.

Tiesas prāvas ieguvumi

Pēc Raimonda domām, šī nebija vienkārša tiesas prāva. Viņš ļoti cer, ka tās esamība un iznākums būs kā iedrošinājums citiem, viņam līdzīgiem. “Es zinu ļoti daudzus cilvēkus, kuri sēž mājās un nekur neiet. Bēdīgi. Viņi nedzīvo, bet vienkārši eksistē. Domā, kā cilvēki skatīsies, kāda būs reakcija. Manuprāt, tas arī attur daudzus cilvēkus. Vēl jo vairāk, atduroties pret noraidījumu, vēlme kļūst arvien mazāka un mazāka. Protams, nav viegli. Arī man nebija viegli pēc traumas aiziet uz klubu, kur es pastāvīgi apgrozījos. Vienmēr tur biju gājis kājām un tagad... Jā, tagad ir citādi, bet tāpēc jau viss neapstājas. Ļoti ceru, ka pēc šīs tiesas prāvas daudziem, kuri pārvietojas ratiņkrēslos, būs drošāka sajūta iet uz kādu klubu, nebaidoties saņemt noraidījumu, vai drosme vispār uzdrošināties apmeklēt kādu izklaides vietu.
Domāju, ka ieguvēji ir arī citi klubi, kuriem bijusi līdzīga pieredze, un arī tie, kuri vēl nav ar to saskārušies, jo varēs laikus veidot vai mainīt savu attieksmi. ”

Viss nav tikai melns vai balts

Ne visi atbalsta Raimondu. Komentāri interneta portālos par šo tiesas prāvu skaidri pauž arī negatīvu attieksmi. “Viena daļa mani atbalsta un apsveic par iegūto apliecinājumu tam, ka tiesības ir ikvienam un ka ikviens tās var arī aizstāvēt un par tām cīnīties. Otra daļa uzskata, ka man bijusi nepieciešama nauda, un ka es speciāli esot gājis uz to klubu un uzprasījies uz tiesas prāvu. Tas nenoliedzami ir pilnīgs absurds. Kā daudzi es strādāju, tāpēc vēlos arī atpūsties.”
Sarunas laikā R.Smagars vairākkārt atsaucas uz to invalīdu daļu, kas neko nedara un tikai gaužas: “Kas tad nekait dzīvot uz pabalstiem? Tāpēc ir arī daži, kas nosoda manu aktivitāti. Saka – kāpēc viņš strādā? Tagad arī man tas būs jādara. Precīzāk sakot, viņi, redzot kādu ratiņkrēslā, kas kaut ko dara, skaidri apzinās, ka patiesībā arī viņi spēj, un, iespējams, spēj pat vēl vairāk.”

Lai aizdomātos

Par tiesas spriedumu – Raimonds uzskata, ka tas mudina uz pārdomām. “Šis spriedums vispirms liks aizdomāties par to, kas ir cilvēks. Par to, ka vispirms ir cilvēks kā būtne, kas domā un jūt, un tikai pēc tam – ar brūniem, gaišiem matiem, garš, tievs vai ratiņkrēslā. Tad jau varam nonākt līdz tādām galējībām, ka veidojam atsevišķas iestādes, kuras var apmeklēt tikai gari vai tikai īsi cilvēki.”

Kate Rūķēna