Baltijas jēdziens laikmetu lokos

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis

Turpinājums. Sākums – “LV”, 12.07., 14.07.2005.

4. Neatkarīgās Baltijas valstis, to intelektuālā sadarbība

Krievijas un Vācijas impērijas sabrukuma rezultātā Latvija, Lietuva un Igaunija kļuva par neatkarīgām valstīm, kuras guva starptautisku atzīšanu, 1921.gadā kļuva par Tautu Savienības loceklēm (Lietuva – 1922.g.) un guva kopēju apzīmējumu Baltijas valstis. Tātad no Krievijas impērijas Baltijas provincēm (cauri efemērās Baltijas hercogvalsts stadijai) nonāca pie Baltijas valstīm. To skaitā bez Igaunijas un Latvijas nu bija arī Lietuva.
Tās veidojās kā nacionālas valstis, bet pēc nedaudz atšķirīgiem scenārijiem un īsti kopsaucēju neatrada. Sākotnēji Rietumu (Antantes) lielvalstu ietekmē bija nodoms izveidot plašu Baltijas antanti no visām jaunajām valstīm, kas radās Krievijas impērijas sabrukuma rezultātā – Polijas, Somijas, trim Baltijas valstīm. Šo ideju aizstāvēja vairāki politiķi, Latvijā īpaši pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics. Taču bažas par relatīvi daudz lielākās Polijas uzkundzēšanos, Polijas un Lietuvas konflikts Viļņas dēļ, atšķirīgi saimniecības scenāriji, etnokulturālas atšķirības, dažādas ekonomiskas intereses ne tikai neļāva īstenoties šai plašākajai politiskai savienībai, bet arī neļāva vienoties savā starpā pat trim Baltijas valstīm (šaurākā nozīmē). Baltijas valstu savstarpējās attiecības bija gan draudzīgas, taču ne pārāk tuvas. Turklāt nelielās Baltijas valstis būtībā atradās starptautiskā izolācijā.
Sākotnēji arī Somija, vismaz daži tās ārlietu ministri, varbūt kopējās pagātnes atmiņās, uzlūkoja sevi par “ceturto Baltijas valsti”, taču drīz tā pārorientējās uz Ziemeļvalstīm vien, bet pēc Ziemas kara varonīgajām cīņām un Baltijas valstu neatkarības zaudēšanas 1940.gada Somija galīgi izslēdza sevi no Baltijas valstu kategorijas (bet vai uz visiem laikiem?).
Pēc tam, kad Vācijā pie varas bija nācis Hitlers un Padomju Savienībā īsti nostiprinājies Staļins, trīs Baltijas valstis jutās īsti apdraudētas. 1934.gada 12. septembrī Ženēvā pirmoreiz parakstīja Baltijas antantes līgumu. Praktiski tas tomēr darbojās formāli, vāji un ierobežoti. Toties daudzmaz nokārtota, vismaz pozitīvi ievirzīta bija Baltijas valstu intelektuālā sadarbība – kultūras un zinātnes jomās.
Kamēr Baltijas valstis nebija ieguvušas neatkarību, to nacionālā inteliģence, nacionālā elite (arī lietuvieši) 19.gs. – 20.gs. pirmajā gadu desmitā guva augstāko izglītību galvenokārt divās Baltijas augstskolās (Tartu universitātē un Rīgas Politehniskajā institūtā) vai Krievijas augstākās izglītības centros – dažādās Pēterburgas un Maskavas augstskolās, daudzus saistīja zināma studiju gadu kopība. Trim Baltijas valstīm iegūstot neatkarību, nāciju inteliģences atsvešinājās, jo Latvijā un Lietuvā sāka veidoties savas nacionālas universitātes, bet Igaunijā bijusī Baltijas vācu – krievu tradīciju nesēja Tērbatas universitāte pārtapa par igaunisku Tartu universitāti. Jaunajās universitātēs pievērsās iekšējiem jautājumiem – nacionālās profesūras komplektēšanai, jauno valstu valodu ieviešanai augstākajā izglītībā un akadēmiskajā dzīvē. Starptautiska sadarbība zinātnē iezīmējās ar Skandināvijas valstīm, Poliju, arī Franciju, Lielbritāniju, ASV, tāpat vāciski runājošām zemēm – Vāciju, Austriju, Šveici, taču tā bija ierobežota. No Krievijas norobežojās politisku motīvu dēļ, tāpat arī no Vācijas, īpaši pēc Hitlera nākšanas pie varas. Sakari ar Somiju, Poliju un starp pašām Baltijas valstīm 20.gados akadēmiskajā izglītībā veidojās, taču ne pārāk intensīvi. Tāpat veidojās arī kultūras apmaiņa literatūrā, mākslā, informācija par kaimiņvalsts sasniegumiem. No Latvijas puses kā rosinātāji Baltijas sadarbībā būtu jāpiemin Zigfrīds Meierovics, Jānis Čakste, Rainis, no Igaunijas puses – Ants Pīps (tiesībzinātnieks, valsts vecākais).
Baltijas antantes izveidošanās 1934.gadā veicināja intelektuālo sadarbību – no universitāšu un zinātnieku individuāliem centieniem to pacēla valsts līmenī. Draudzības biedrības rīkoja kongresus un “Baltijas nedēļas”, bet kopš 1935.gada – Baltijas intelektuālās sadarbības kongresus. Pirmais tāds notika Kauņā 1935.g. 29.–30.oktobrī, 2005.gadā mēs pulcējamies uz 10.kongresu, – tātad ir jau 70 gadu tradīcija (tiesa, ar 50 gadu pārtraukumu).
Šie kongresi notika Tautu Savienības sadarbības pasākumu ietvaros. 1926.gadā tika dibināts Starptautiskās intelektuālās sadarbības institūts Parīzē, pēc tam izveidojās intelektuālās sadarbības nacionālās komitejas trijās Baltijas valstīs un arī Somijā (kaut kas līdzīgs tag. UNESCO sistēmai ANO paspārnē). Jau 1932.gadā toreizējais Latvijas Nacionālās komitejas priekšsēdis arheoloģijas profesors Francis Balodis aicināja Baltijas valstu un Somijas, kā arī Zviedrijas un Dānijas attiecīgos pārstāvjus sarīkot kopēju konferenci, taču atsaucības nebija. Tikai pēc Baltijas antantes līguma parakstīšanas Vītauta Dižā universitātes rektoram Mikolam Rēmerim izdevās organizēt četru valstu intelektuālās sadarbības konferenci Kauņā (A.Longforss, A.Pīps, L.Adamovičs, E.Blese, M.Rēmeris).
Šīs konferences bija akadēmisko aprindu šauri saieti. Risināmo problēmu lokā bija: sadarbība starp universitātēm, profesoru un studentu apmaiņa; kopējas saziņas valoda Baltijas valstīm (angļu vai franču); mācību grāmatu saskaņošana Baltijas valstīs; zinātniskās u.c. literatūras apmaiņa; zinātņu akadēmiju dibināšana visās Baltijas valstīs; Baltijas valodu katedru dibināšana kaimiņvalstu universitātēs; kopēja “Baltijas institūta” dibināšana; kopēja žurnāla izdošana un līdzīgi jautājumi. Starpkaru posmā konferences notika Kauņā (1935), Tartu (1936), Helsinkos (1937), Rīgā (1938), Kauņā (1939, “Revue Baltique” izdošana), Tallinā (1940). Dramatisks bija pēdējais, ko nosacīti varētu apzīmēt par 6. Baltijas intelektuālās sadarbības kongresu: 1940.gada 15.–16.jūnijā (līdz ar “Baltijas nedēļas” atklāšanu), jo atklāšanas dienā Lietuvu okupēja PSRS karaspēks. Galā izrādes laikā teātrī “Estonia” tika saņemta ziņa, ka krievi okupē Lietuvu; Lietuvas un arī Latvijas pārstāvji steidzami atstāja Tallinu. 16.jūnija vakarā Tallinas mērs Antss Ulsons nolasīja rezolūciju un sadarbības biroja prezidēšanu nodeva Latvijai (O.Nonācam).

5. Baltijas savienotās republikas PSRS okupācijā

1940.gada vasarā trīs neatkarīgās Baltijas valstis pēc vienota scenārija tika okupētas un inkorporētas PSRS sastāvā kā savienotās republikas. Ar īsu Ostlandes* intermēdiju nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941–1944) tās turpmāk 50 gadus (1940–1991) attīstījās kā Padomju Baltija (Советская Прибалтика), izolēta no Rietumiem, no ārzemēm vispār, ar aizlauztu tradicionālo vērtību sistēmu, ar daļēji iedragātu nacionālo identitāti.

Turpinājums sekos

* Ostlandes nosaukumu trim Baltijas republikām, Baltkrievijai un Krievijas kaimiņu reģionam (Pleskavas apgabalam) ierosināja Austrumzemju ministrs A.Rozenbergs, izmantojot viduslaiku bruņinieku dzejā rodamo vārdu.