Aiz starptautiskās sapratnes — drošība

Sandra Kalniete, Latvijas vēstniece Francijā, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Svarīgākais starptautiskās dzīves notikums vecajā kontinentā 2000. gada izskaņā bija Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vadītāju Nicas apspriede. Kā jūs, pārstāvot Latviju valstī, kas nule prezidēja ES, vērtējat šīs apspriedes rezultātus?

— Visnozīmīgākais bija pats fakts, ka Nicas apspriede sekmīgi beidzās. Ja piecpadsmit ES dalībvalstis Nicā nebūtu vienojušās par ES institucionālo reformu, tad paplašināšanās gluži vienkārši nevarētu turpināties. Manuprāt, tas tad arī bija vislielākais Nicas sasniegums. Mēs taču visi bijām liecinieki tam, cik dažādas bija katras ES dalībvalsts intereses Nicā. Tāpēc es ļoti augstu vērtēju šo valstu vēlēšanos atrast kompromisu, kas galu galā arī deva rezultātu. Taču tagad ir radusies cita satraucoša parādība, kuru jau varēja nojaust Nicas apspriedes kuluāros un no kuras mums vajadzētu sargāties. Proti, ES kandidātvalstu starpā jau sākusies cīņa par to, kuras valstis būs pirmajā paplašināšanās grupā. Un, kaut arī ES dalībvalstis visas kā viena apgalvo, ka būs "individuālā pieeja" un "katra valsts tiks vērtēta pēc tās individuālajiem sasniegumiem", ģeopolitiskos un citus politiskos apsvērumus nekad nevar izslēgt.

— Kā Latvijas virzību uz ES un NATO vērtē Francija?

— Francija vērtē Latvijas virzību uz ES kā labu. Par to esam pārliecinājušies gan sarunās ar oficiālajām Francijas amatpersonām, gan arī redzot kopīgo zināšanu un informētības līmeni par Latviju. Latvija Francijas akadēmiskajās aprindās tiek vērtēta kā valsts, kas vienīgā pamazām tuvojas tā sauktās pirmās jeb Luksemburgas grupas kandidātvalstu līmenim.

Mūsu virzība uz NATO Francijas apstākļos ir īpašs jautājums, jo visus pēdējos gadus Francijas galvenie apsvērumi par drošības izkārtojumu Eiropā bija saistīti ar Eiropas drošības un aizsardzības kapacitātes radīšanu. Tāpēc Francijas NATO politika ir palikusi otrajā plānā. Turklāt visi arī gaidīja ASV prezidenta vēlēšanu rezultātus, jo ASV ir ietekmīgākā NATO valsts , kuras viedoklis ir ļoti nozīmīgs, lemjot NATO paplašināšanās jautājumus un pārliecinot savus partnerus.

— Ļoti zīmīgi, ka ārvalstu politiķi un diplomāti, labprāt atbildot uz jautājumu par Latvijas virzību uz ES, kļūst daudz atturīgāki, kad vaicājam par NATO.

— Jā, tas arī saprotams. Nevar taču neņemt vērā arī katras valsts bažas par to, kā kopumā izveidosies spēku samērs pasaulē. Pagaidām lielais nezināmais ir Krievijas attīstība, tas, vai šī lielā valsts beidzot stabilizēsies. Es domāju, tas ir viens no faktoriem, kādēļ daudzas valstis, īpaši Eiropas lielvalstis, par NATO nākotni izsakās piesardzīgi. Bet tajā pašā laikā NATO valstis vienmēr uzsvērušas, ka Krievijai šajā jautājumā oficiāli nav nekas sakāms.

— Kā jūs vērtējat aizvadīto gadu Latvijas un Francijas divpusējās attiecībās?

— Domāju, ka mūsu attiecības ar Franciju ir lieliskas. 2000. gadā mūsu attiecībās bija jauns kāpums. Pirmkārt jau skaists notikums bija Latvijas Valsts prezidentes vizīte Francijā. Šī vizīte bija izdevusies, tai veltīja lielu vērību gan Francijas autoritātes, gan prese. Latvijas Valsts prezidente sniedza piecas publiskas preses konferences. Līdz ar to viņai bija arī iespēja uzrunāt parīziešus tieši. Otrs nozīmīgs notikums bija Latvijas aizsardzības ministra pirmā oficiālā vizīte Francijā. Savukārt Latviju nesen apmeklēja Francijas lieluzņēmēju asociācijas delegācija, lai iepazītos ar sadarbības un investīciju iespējām mūsu valstī.

Taču, lai arī cik labas būtu mūsu valstu attiecības, man jāizsaka sarūgtinājums, ka pilnībā iestrēdzis jautājums par Latvijas bijušās sūtniecības ēkas Pronī ielā atgūšanu un, neraugoties uz tiešām intensīvo spiedienu, ko Latvijas vēstniecība un mūsu Ārlietu ministrija izdara uz Francijas pusi, mums nav izdevies pavirzīties uz priekšu. Faktiski kopš 1998. gada no Francijas puses šajā jautājumā nav bijusi tāda īsta aktivitāte.

2000. gada maijā, tiekoties abiem prezidentiem, Žaks Širaks uzdeva savai komandai šo jautājumu beidzot atrisināt. Es naivā optimismā pēc dažiem mēnešiem devos uz Francijas Ārlietu ministriju, lai to atkal atgādinātu. Diemžēl radies iespaids, ka šis jautājums iestrēdzis un ka pat prezidenta rīkojums, ceļojot no augšas uz leju pa dažādiem ierēdņu galdiem, ir apstājies.

— Precizējiet, lūdzu, kas patlaban atrodas Latvijai piederošajā ēkā Pronī ielā Parīzē!

— Krievijas pārstāvniecība UNESCO.

— Ko Latvijas un Francijas attiecībās varētu ienest 2001. gads?

— Domāju, ka mūsu attiecības ar Franciju saglabāsies tajā pašā līmenī un arī vēl tālāk uzlabosies. Jaunajā gadā gribētos cerēt, ka saskaņā ar Eiropas integrācijas procesu plašākā Francijas sabiedrībā palielināsies interese par Latviju. Savukārt ES dalībvalstu un kandidātvalstu attiecībās būtu ļoti svarīgi sākt plašu izskaidrošanas darbu, kāpēc ES paplašināšanās ir izdevīga katram ES pilsonim. Mani biedē ES valstīs visai izplatītais viedoklis, ka "paplašināšanās maksās dārgi, kāpēc mums tā vajadzīga".

— Kāds jūsu vērtējumā 2000. gads bijis pašai Francijai?

— Pēc ilgās krīzes, kuras beigas iezīmējās 1997. gada izskaņā, 1998. un 1999. gads Francijai bija arvien lielāka kāpuma laiks gan ekonomikā, gan sociālajos aspektos. Bet 2000. gads Francijas vēsturē ieies kā lielisks gads, jo visi ekonomikas rādītāji Francijai ir pozitīvi. Nacionālais kopprodukts pieaudzis par 2,6 procentiem. Inflācija pazeminājusies. Bezdarba līmenis Francijā pēdējos divdesmit piecos gados nekad nav bijis tik zems. Rūpnieciskā ražošana kāpj. Lielie monopoli piemērojas globalizācijai. Francija sāk atgūt savu konkurētspēju pasaules tirgū, veidojot milzīgus uzņēmumus savienībā ar citiem starptautiskajiem monopoliem. Es domāju, aizvadītais gads Francijas ekonomikai bijis ar lielu, lielu plusa zīmi.

— Kā 2000. gadā noritēja Latvijas vēstniecības darbs Francijā?

— Šis bija ļoti intensīvs gads. Es arī esmu sapratusi: doma, ka "šo darbu padarīšu un tad jau būs vieglāk", ir ilūzija. Ļoti daudz darba prasīja Latvijas Valsts prezidentes vizītes sagatavošana. Daudz vairāk darba arī no mums prasīja Francijas prezidentūras laiks ES. Šī prezidentūra bija ļoti grūta pašai Francijai, un līdz ar to arī visām Francijā akreditētajām vēstniecībām tas bija ļoti intensīva darba laiks.

2000. gadā mēs esam ļoti daudz strādājuši arī pie sabiedrisko attiecību veidošanas. Veselā virknē nopietnu Francijas izdevumu parādījušās publikācijas par mūsu valsti. Vairākas publikācijas sagatavotas un nāks klajā 2001. gadā. Bijusi arī virkne raidījumu par Latviju Francijas televīzijā un radio. Piemēram, Francijas un Vācijas televīzijas kopprogrammā, ko finansē ES, Latvijai bija veltīts vesels vakars. Tā bija ļoti pozitīva programma. Iesākti arī vairāki lieli kultūras projekti, no kuriem lielāko es ar lepnumu gribu minēt. Proti, Cilvēka muzejā, kas ir viens no pasaules lielākajiem tautu pētniecības muzejiem, 2001. gada aprīlī atklās lielu Latvijas arheoloģijas, tautas mākslas un tradīciju izstādi. Šī izstāde tur būs deviņus mēnešus. Domāju, ka tik nopietna izstāde Latvijai pēckara periodā vispār nav bijusi. Es arī esmu ļoti lepna par Latvijas Vēstures muzeju. Kad es aizvedu Cilvēka muzeja pārstāvjus uz mūsu muzeju iepazīties ar eksponātiem uz vietas, viņi bija pārsteigti par eksponātu kvalitāti un daudzumu, kā arī par muzejiskās kultūras līmeni Latvijā. Viņi ko tādu nebija gaidījuši. Līdz šim apmeklējumam runa bija par sešiem mēnešiem mūsu ekspozīcijai Parīzē. Taču, iepazinušies ar Latvijas Vēstures muzeju, franči izteica vēlēšanos, lai mūsu ekspozīcija Parīzē būtu aplūkojama veselu gadu. To savukārt nevar atļauties mūsu muzejs, un tad nu vienojās par vidusceļu — deviņiem mēnešiem.

— Kurš jums pašai bijis aizvadītā gada svarīgākais notikums?

— Tā noteikti bija manas grāmatas par Atmodas laiku iznākšana un augstā valdības apbalvojuma — Ministra kabineta balvas — saņemšana.

— Ko jūs sagaidāt no Jaunā gada?

— Uz šo jautājumu es allaž atbildu līdzīgi — lai maniem vecākiem būtu laba veselība, un lai mans mazdēls būtu tikpat jauks bērns kā līdz šim. Viņš 2000. gadā jau sāka iet Rīgas Franču licejā, un arī tas man bija viens no skaistākajiem 2000. gada notikumiem.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors