Aiz labklājības reformas — rītdiena

Andrejs Požarnovs, labklājības ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Pasaules banka finansē Latvijas Labklājības reformas projekta izstrādi, kas jāpabeidz līdz 2002. gadam. Cik tālu šis darbs ir pavirzījies, un kādi ir galvenie klupšanas akmeņi?

A.Požarnovs:

— Mums ir bijusi vidustermiņa atskaite par padarīto, kuru Pasaules bankas eksperti ir novērtējuši ļoti pozitīvi. Pirmais pensiju līmenis ir ieviests diezgan veiksmīgi, lai gan ir bijušas problēmas dažu politisku balsojumu dēļ.

— Kādas bija šīs problēmas?

A.Požarnovs:

— Mums no 1996. gada darbojas pirmais pensiju līmenis. Iepriekšējā Saeima pirms vēlēšanām nobalsoja par pensiju pārrēķināšanu un priekšlaicīgu pensionēšanās iespēju, kas īsā laikā radīja pensiju budžetā lielu deficītu. Pēc tam gan tika pieņemti lēmumi, kā segt šo deficītu. Vēl būs jāizdara daži grozījumi, kas ir saskaņoti ar Pasaules banku, bet jebkurā gadījumā Pasaules bankas projekts, kas attiecas uz pensijām, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras un to filiāļu iekārtošanu, darbojas veiksmīgi. Problēma, kas mūs satrauc, ir sadarbība ar firmu IBM, jo diemžēl tā laikam neapzinājās sociālās apdrošināšanas modeļa datorprogrammu nozīmīgumu un apjomu. Mūs neapmierina termiņi, kādos IBM mums piegādā datorprogrammas.

— Vai jūs lauzīsit līgumu?

A.Požarnovs:

— Noteikti ne, bet notiek ļoti nopietnas diskusijas. Labklājības ministrija uzskata, ka ir jāpanāk vienošanās un firmai savs darbs ir jāuzlabo, lai nebūtu problēmu tad, kad ieviesīsim otro pensiju līmeni. Tas varētu notikt nākamā gada vidū.

— Saeima ir pieņēmusi nākamā gada budžetu. Kā tas jūs, labklājības ministru, apmierina? Vai pieņemtā sociālā budžeta pozīcijas atbilst reformas prasībām?

A.Požarnovs:

— Ir vairākas pozīcijas, kurām mēs vēlējāmies lielāku atbalstu. Pirmkārt, tā ir veselības aprūpe. Ir parādījušās jaunas tehnoloģijas, jaunas ārstniecības metodes, kas prasa papildu izmaksas. Reālais pieaugums veselības budžetā ir tikai 6 miljoni latu, lai gan, pēc mūsu aprēķiniem, būtu vajadzīgi 4% no iekšzemes kopprodukta jeb 40 miljoni latu. Tāpēc mēs tagad ļoti nopietni realizējam otru Pasaules bankas projektu, kas attiecas tieši uz veselības aprūpes reformu. Protams, tiek strādāts pie izdevumu daļas racionālas izmantošanas. Otra pozīcija, kas Labklājības ministriju neapmierina, ir bērnu pabalsti. Šī jautājuma apspriešanā jau bija jūtama pirmsvēlēšanu gaisotne. Labklājības ministrija iesniedza divus priekšlikumus, kā izlīdzināt bērnu pabalstu apjomu. Kad tika skatīts budžets, mūsu priekšlikumus noraidīja.

— Kādi tie bija?

A.Požarnovs:

— Bērnu pabalsti tiem bērniem, kas ir dzimuši pirms 1999. gada 1. janvāra, un bērniem, kas dzimuši pēc tam, atšķiras. Tiem, kas ir dzimuši pēc 1999. gada 1. janvāra, pabalsts ir lielāks. Ministrijas pozīcija ir šāda: ir jāatrod finanses, lai pabalstu apjoms visiem bērniem būtu vienāds. Valdības deklarācijā ir ierakstīts, ka bērnu pabalsti jāsaglabā esošajā līmenī, bet tie ir divi dažādi. Tā kā naudas nebija, mūsu priekšlikums pabalstus vienādot tika noraidīts. Kad Saeimā tika iesniegta budžeta pakete, tajā bija grozījumi likumā par sociālo palīdzību. Tā kā mūsu priekšlikumi tika noraidīti, likumā ir jāizdara grozījumi. Visi grozījumi tika pieņemti, bet Saeima tomēr vienojās, ka šis jautājums vēlāk jāpārskata.

— Ko šie grozījumi paredz?

A.Požarnovs:

— Budžeta komisija izskatīja vairākas pozīcijas, kam naudu noņemt, lai šos pabalstus palielinātu — vai samazināt mātēm bērnu kopšanas pabalstus vai samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamo minimumu. Neviens no šiem priekšlikumiem neguva atbalstu. Tāpēc Saeima pieņēma absolūti deklaratīvus grozījumus, pārejas noteikumus, kas paredz, ka valdībai līdz nākamā gada 1. maijam ir jāiesniedz Saeimā priekšlikumi sociālās palīdzības un citos likumos, lai sakārtotu bērnu pabalstu izmaksas kārtību.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Tā kā valdībai šie priekšlikumi ir jāiesniedz līdz nākamā gada 1. maijam, tad pašvaldību priekšvēlēšanu gaisotnē Saeimas deputāti varēs teikt, ka ir izdarījuši labu darbu, likuši valdībai šajā jomā kaut ko darīt, bet neprecizējot, ko konkrēti. Kad valdībā jau pēc pašvaldību vēlēšanām tiks izskatīti konkrētie grozījumi, tad deputāti varēs teikt, ka tas nav tas, ko viņi domājuši. Tā ka par bērnu pabalstiem vēl būs daudz spekulāciju. Tātad Saeima neprecizēja, kas jādara, bet ministrijas priekšlikums tika noraidīts. Līdz ar to, ka nekas nav precizēts, mēs paliekam pie savas pozīcijas — pabalsti ir jāizlīdzina.

— Bet kad tiks vispār palielināti bērnu pabalsti?

A.Požarnovs:

— Viens no priekšlikumiem, kas izskanēja Saeimas debatēs, bija — samazināt pabalstus par trešo un ceturto bērnu, lai palielinātu tos par pirmā bērna piedzimšanu. Tas gan nozīmē ar vienu roku dot, ar otru ņemt atpakaļ. Ir iespējams paaugstināt pabalstus par pirmā bērna piedzimšanu, bet tas ir atkarīgs no finansējuma. Ir stingri nodalīta kompetence, Finansu ministrija atbild par ieņēmumu daļu, Labklājības ministrija — par to, kā šos līdzekļus izmantot. Tad, kad mums šī nauda tiks iedalīta, mēs, protams, nāksim ar saviem priekšlikumiem par bērnu pabalstu palielināšanu.

— Sociālajā ziņojumā ir minēts, ka tikai 15% no visiem pabalstiem nonāk pie pašiem trūcīgākajiem. Pasaules bankas eksperti atzinuši, ka sliktāks stāvoklis ir tikai Krievijā. Kāpēc ir izveidojusies šāda situācija?

A.Požarnovs:

— Par sociālo palīdzību atbildīgas ir pašvaldības. Cilvēku informētības un aktivitātes līmenis ir dažāds.

— Tātad daudzi nemaz nezina, ka šādus pabalstus var pieprasīt?

A.Požarnovs:

— Jā, daudzi tos nemaz nepieprasa. Pašvaldību institūcijām ir daudz vienkāršāk nevis analizēt, cik katrā ģimenē ir ienākumu, bet gan katrai sociālajai grupai izmaksāt pabalstus visiem pēc viena principa, neanalizējot katru konkrēto gadījumu. Tāpēc es pilnīgi piekrītu, ka sociālie pabalsti nepietiekamā apmērā nonāk vistrūcīgākajās ģimenēs. Mēs esam izstrādājuši koncepciju par garantētā iztikas minimuma ieviešanu. Tas nozīmē, ka tiktu vienādota pabalstu sistēma, pašvaldību institūcijām būtu jāuzskaita visu pašvaldības iedzīvotāju ieņēmumu līmenis. Tad vispirms būtu jānodrošina visiem garantētais iztikas minimums, pēc tam, ja pašvaldībai vēl būtu līdzekļi, varētu izmaksāt arī citus pabalstus. Mums gan ir grūtības vienoties ar Pašvaldību savienību, lai šī koncepcija tiktu ieviesta jau ar 2001. gada 1. janvāri. Ir atsevišķas pašvaldības, kuras jau strādā pēc šī modeļa, bet Pašvaldību savienība kopumā uzskata, ka šo koncepciju iedzīvināt visās pašvaldībās tik drīz neizdosies.

— Kā valstī ir sadalīta sociālā atbildība, kas ir atbildīgs par ubagiem, klaiņojošiem bērniem, ģimenēm, kas izliktas no dzīvokļiem?

A.Požarnovs:

— Tā ir pašvaldību atbildība. Ministrijas kompetencē ir sociālā apdrošināšana, nodarbinātība un veselība.

— Runājot par sociālajām garantijām, ko darīt tiem darba ņēmējiem, par kuriem darba devējs nav maksājis sociālo nodokli?

A.Požarnovs:

— Tie ir tiesiskie jautājumi. Darba ņēmējs var vērsties Darba inspekcijā, tiesā, Valsts ieņēmumu dienestā. Labklājības ministrijai ir jārūpējas par tiem cilvēkiem, par kuriem nav izdarītas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Līdz šim par šādiem cilvēkiem uzņēmuma bankrota gadījumā iemaksas tika veiktas no Privatizācijas fonda līdzekļiem. Mēs esam sagatavojuši likumprojektu par darba ņēmēju interešu aizstāvību darba devēju maksātnespējas gadījumā. Tas paredz jaunas institūcijas izveidi, kurā uzkrātu līdzekļus šādiem gadījumiem.

— No kurienes šī institūcija ņems naudu?

A.Požarnovs:

— Ir divi priekšlikumi. Viens, kas tika izskatīts pagājušās valdības laikā Trīspusējās nacionālās sadarbības padomē, bija tāds, ka uzņēmumi šajā organizācijā iemaksātu naudu atbilstoši strādājošo skaitam. Summas bija nelielas — gadā mazāk nekā desmit latu par vienu strādājošo. Kad likumprojekts nonāca Saeimā, Budžeta komisijā, tika sagatavots alternatīvais likumprojekts, kas paredz, ka šai organizācijai tiek novirzīts pusprocents no sociālās apdrošināšanas nodokļa. Taču šajā gadījumā nav ievērots līdzvērtīgās atbildības princips, jo tad iznāk, ka šo fondu uzturēs tie uzņēmēji, kas maksā lielākas algas un visus nodokļus.

Labklājības ministrija atbalsta viedokli, ka visiem būtu jāmaksā vienādi atkarībā no darbinieku skaita. Taču, tā kā Eiropas Savienības direktīvas paredz šādas sociālo garantiju institūcijas izveidi, varētu būt tā, ka ir jāmaksā sociālās apdrošināšanas nodoklis 35,5%, no kura 35% aizietu sev paredzēto ceļu, bet pusprocents — šai institūcijai. Šobrīd Saeimā notiek diskusijas par šo jautājumu. Saeima 21. decembrī pirmajā lasījumā atbalstīja alternatīvo likumprojektu.

— Kādiem būtu jābūt likumdošanas pamatprincipiem, lai varētu reāli samazināt nabadzību?

A.Požarnovs:

— Tas, ar ko šobrīd saskaras Labklājības ministrija, ir sekas. Mums ir jārunā par cēloņiem. Tie ir izglītība, darbavietas, ekonomikas attīstība, reģionālā politika. Mums būtu jārada stabila likumdošanas bāze, lai atbalstītu mazos un vidējos uzņēmumus. Ir nepieciešams pētīt darba tirgus pieprasījumu un piedāvājumu. Labklājības ministrija ļoti bieži sastopas ar faktu, ka cilvēki ar vidējo vai vidējo profesionālo izglītību tomēr nenonāk darba tirgū. Ir nepieciešama visas tautsaimniecības attīstība un uzplaukums, tikai tad varēs samazināt nabadzību.

— Vai veselības aprūpei nav uzlikts pārlieku liels sociālais slogs, vai brīžiem slimnīcas nepilda sociālo dienestu funkcijas?

A.Požarnovs:

— Tā tiešām ir, ka ārstniecības iestādēs bieži atrodas pacienti nevis medicīnisku, bet sociālo indikāciju dēļ. Jāsaka gan — pēdējos gados šādu pacientu skaits samazinās. Arī veselības aprūpes reforma ir vērsta uz to, lai nodalītu šīs kompetences.

— Jūs tikko esat atgriezies no vizītes Ženēvā. Pastāstiet, lūdzu, par to sīkāk.

A.Požarnovs:

— Ženēvā bija Starptautiskās darba organizācijas reģionālā konference. Tajā tika runāts par trīspusējo un divpusējo dialogu, par nodarbinātības un darba tiesību jautājumiem. Ļoti interesanti bija tas, ka šajā konferencē apmēram pusi laika tika runāts par informācijas tehnoloģiju attīstību. Eiropas Komisija, arī Starptautiskā darba organizācija ir norūpējusies par to, ka Eiropas Savienības (ES) valstis nespēj pietiekami nodrošināt darba tirgu ar programmētāju skaitu. Katru gadu būtu jāpalielina programmētāju skaits par 33%, bet ES var nodrošināt tikai 8% pieaugumu. Tas ir finansiālais zaudējums. ES programmētājus pasūta gan no Āfrikas, gan Ķīnas, tāpēc šis jautājums tika skatīts kā globāls.

— Vai programmētājus varētu pasūtīt arī no Latvijas?

A.Požarnovs:

— Jā, mēs valdībā esam sprieduši par informācijas tehnoloģiju speciālistu sagatavošanu. Tam mūsu augstskolās būtu jāpievērš daudz lielāka uzmanība. Konferencē mēs arī runājām, ka Starptautiskā darba organizācija Baltijas valstīs atbalstīs projektus par divpusējā sociālā dialoga attīstību (darba devējs un arodbiedrība), tie būtu semināri, dažādi kursi. Man bija interesanta tikšanās ar Kazahijas delegāciju, jo delegācijas pārstāvji ir ļoti ieinteresēti iepazīties ar mūsu pensiju sistēmu. Kazahijā ir fondētās pensijas, bet viņi vēl nav ieviesuši pirmo pensiju līmeni. Viņi grib pārņemt Latvijas pieredzi, tā ka arī no mums var mācīties.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore