"Putina sabiedrība"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.09.21.

Gadījumā, ja Krievijas neatkarīgo masu mediju ziņojumi ir pareizi, konstitucionālā ziņā jau tāpat spēcīgajam prezidentam drīz vairs nevajadzēs baidīties no opozīcijas.

Kad Vladimirs Putins stājās prezidenta amatā Borisa Jeļcina vietā, viņš Krievijas pilsoņiem pasludināja "likuma diktatūru". Pēc pieredzes ar plaukstošo korupciju, pēc valsts izsaimniekošanas mežonīgajā kapitālismā, pēc prezidenta nekompetences vai prombūtnes, pēc izglītības un veselības aizsardzības sistēmu sabrukuma un visas sabiedriskās dzīves jomās valdošā likumu trūkuma tā šķita vilinoša alternatīva. Tas, ka šajā gadījumā varas dalījums, civilās sabiedrības un cita līdzīga demokrātiskā kontrole pār varu pastāvēs tikai šķietami acīmredzot tiem, kuri dažus mēnešus vēlāk viņu tikai aptuveni demokrātiskās vēlēšanās iesvētīja prezidenta amatā, bija vienaldzīgi.

Putina spēks slēpās cerībā uz stipru vadītāju, kas varētu vilināt pat nostiprinājušās demokrātiskās sabiedrības. Ar to pietika, lai iegūtu vēlētāju vairākuma atbalstu. Labi manipulētās bailes no teroristu sarīkotajiem sprādzieniem, kurus izmeklētāji, psiholoģiski ietekmēti, nevis saskaņā ar faktiem, pierakstīja "čečeniem", atstāja līdzīgu iespaidu. Tagad žurnālistu atklātajām manipulācijām vēlēšanu laikā vairs nav nozīmes. Taču tas ir spēcīgs trauksmes signāls.

Ja neatkarīgo masu mediju informācija, ka Zjuganovs jau ir atspiests tālākā varas lokā, ir pareiza, tad konstitucionāli jau tā spēcīgajam prezidentam no opozīcijas vairs nav jābaidās.

Arvien skaidrāk kļūst saskatāma reģionu unifikācija. Parlamenta pirmā palāta Federācijas padome līdz ar tieši ievēlēto reģionālo vadītāju gubernatoru un prezidentu izslēgšanu jau sen ir pati sevi "kastrējusi". Tagad "federācijas subjektiem" tiek atņemtas tiesības uz savu roku veikt darījumus ar ārzemēm. Līdz ar to atkrīt arī daļa materiālā nodrošinājuma, lai varētu būvēt patiesi federālu kārtību.

Tas, cik ilgi neatkarīgā tiesa ar šādiem mainītiem pamatnoteikumiem būs spējīga pretoties slepenā dienesta spiedienam, ir tikai laika, nevis principa jautājums. To masu mediju neatkarība, kas patiesi sasniedz cilvēkus, kopš kāda laika arvien vairāk tuvojas nullei. Arī līdz šim tie vairāk bija atkarīgi no to oligarhu neatkarības, kuriem šie masu mediji piederēja. Pret Putinu kritiski noskaņotais Media – Most īpašnieka Vladimira Gusinska koncerns drīz vien nonāks valsts kompānijas Gazprom rokās. Savukārt ar Putinu sastrīdējies Boriss Berezovskis zaudē kontroli pār pusi valsts televīzijas: pēc Kremļa pieprasījuma no programmas tiek izņemti atsevišķi raidījumi. Oligarhus nevar vērtēt kā uzskatu brīvības sargus, taču Putinu vēl mazāk. Nesen pieņemtajā budžeta projektā masu medijiem piešķirtie līdzekļi tiek turēti vēl lielākā slepenībā nekā liela daļa aizsardzības budžeta.

Putina aizstāvji to pamato ar nepieciešamību saglabāt valsts rīcībspēju krīžu gadījumos. Pats prezidents buras ap gaidāmo katastrofālo 2003. gadu, kad būs jāatmaksā milzīgie ārvalstu kredīti, bet uz budžetam labvēlīgajām naftas cenām labāk nepaļauties, it īpaši tāpēc, ka atradnes un transports, tāpat kā visas Krievijas infrastruktūras, vairāk līdzinās gigantiskai hipotēkai nekā mobilizējamām rezervēm.

Tomēr vienu solījumu Vladimirs Putins ir turējis. "Ģimene", korumpētais loks ap Jeļcinu, ir pasargāts no tiesiskās vajāšanas. Arī pats Putins ir neaizskarams: viņš ir spēcīgas valsts pārstāvis ar Jaunbizantijas iezīmēm.

Var jau būt, ka Krievija ir pilnībā jāreformē, lai gan iepriekšējie desmit gadi vairāk runā pret to. Iespējams, ka prezidenta komandai jau ir attiecīgs plāns. Taču gaidīt no tās demokrātijas un civilās sabiedrību veicināšanu jau tagad šķiet gandrīz groteski maldi.

Karls Grobe