Ko iesākt ar Darba likumu

Eiropas Savienībā (ES) aizvien vairāk politiķu un arī ekonomikas ekspertu uzskata, ka ES darba likumdošana ir jāliberalizē. Proti: jādod lielāka rīcības brīvība darba devējiem, jāpadara darba tiesiskās attiecības elastīgākas, tādējādi veicinot konkurētspēju un ekonomikas izaugsmi.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Eiropas izšķiršanās

Mūsdienu Eiropā saduras divi modeļi: sociālais (Vācija, Francija) un anglosakšu liberālais. Sociālajā modelī valsts stingri reglamentē darba likumdošanu, nosakot minimālo algu, pieļaujamo virsstundu skaitu, kārtību, kādā drīkst atlaist darbinieku. Liberālajā modelī valsts darba tiesiskās attiecības tikpat kā neregulē, par visiem jautājumiem vienojas darba devējs ar darba ņēmēju individuāli. Kādas ir sekas?
Bezkaislīgie skaitļi vēsta: Vācijā un Francijā bezdarbs ir 10%, Lielbritānijā un Īrijā – 4,2%. Franču žurnāls “Le Point” jūnija sākumā ļoti paškritiski rakstīja: “Šaubām nav vietas: pilna nodarbinātība un sociālais progress pašlaik ir anglosakšiem, bezdarbs un sociālā regresija – frančiem”. Vēl vairāk – žurnāls vēsta, ka kopš astoņdesmitajiem gadiem ASV nabadzība sarukusi no 18% līdz 12%, Lielbritānijā no 20% līdz 15%, savukārt Francijā no 12% tā pieaugusi līdz 15%. “Le Point” līdzīgi kā ekonomikas eksperti ļoti slavē dāņu modeli, kur sociālā drošība apvienojas ar darba tiesisko attiecību elastīgumu. Uzņēmēji var ļoti viegli darbiniekus gan pieņemt, gan atlaist. 30% dāņu maina darbu katru gadu. Taču bezdarbs Dānijā 2005. gadā bija 4,9%. Tas liecina, ka jaunu darba vietu rašanos un nodarbinātību veicina nevis darbinieka pielaulāšana darbavietai, bet gan uzņēmējdarbības attīstība.

Ko darīs Latvija?

Cik Latvijas Darba likums (DL publicēts “LV” 06.07.2001.) ir liberāls un ekonomikas attīstību veicinošs, “Latvijas Vēstnesis” jautāja sociālajiem partneriem – Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektores vietniekam Edgaram Korčaginam un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētāja vietniekam Egilam Baldzēnam. Valsts viedokli pauda Labklājības ministrijas (LM) Darba departamenta direktores vietnieks Imants Lipskis un Darba departamenta Darba attiecību un sociālā dialoga nodaļas vadītāja Ineta Vjakse.

Egils Baldzēns

Darba devēju un arodbiedrību domas nesakrita tikpat kā nevienā punktā. E.Baldzēns kategoriski paziņoja: Darba likumu liberalizēt nav iespējams. Savukārt E.Korčagins uzsvēra, ka darba tiesisko attiecību liberalizācija Latvijai ir ļoti aktuāla, īpaši ES konkurētspējas kontekstā. Mērķis jau nav darbiniekus padarīt par beztiesiskiem vergiem, bet gan panākt, lai darba devēji un darba ņēmēji pēc iespējas ātrāk un adekvātāk spētu reaģēt uz darba tirgus izmaiņām.
E.Korčagins, jautāts, kas tad būtu jāmaina, atbild, ka darba devējiem un strādājošiem jādod lielāka brīvība pašiem noteikt savus darba apstākļus, proti: jāsamazinās valsts regulējumam. Ir situācijas, kad likuma norma apgrūtina darbu konkrētā uzņēmumā gan darbiniekiem, gan darba devējiem. Bijusī LDDK ģenerāldirektore, šobrīd Ekonomikas ministrijas nozares pārstāve Latvijas pārstāvniecībā ES Ieva Jaunzeme gan pauda viedokli, ka vispirms Latvijas darba devējiem vajadzētu ievērot pašreizējo likumdošanu un tad domāt par tās liberalizēšanu. LDDK pārstāvis norādīja, jo stingrākas un darbu varbūt pat apgrūtinošas prasības, jo vairāk ir centienu tās neievērot. Labs piemērs ir nodokļu iekasējumu palielināšanās, samazinot nodokļu likmi.

Darba devējiem vēlamās izmaiņas

1. DL 68.p.1.d. Likums nosaka, ja cilvēks strādā virsstundas darba dienās, viņš par to var saņemt vienīgi piemaksas 100% apmērā no darba algas (DL 68.pants). Jautājums, kādēļ strādājošajam netiek dota brīvība izvēlēties nevis piemaksu, bet, piemēram, brīvu piektdienu. Darba devēji uzskata, ka šajā gadījumā darbiniekam un darba devējam jābūt tiesībām izdarīt izvēli, kas apmierinātu abas puses. LBAS uzskata, ka cilvēki virsstundas pārsvarā strādā piemaksu dēļ, un bažījās, ka izvēles gadījumā būs nevis vienošanās, bet darba devēja diktāts.
2. DL 103.p. Likums nosaka, ja darba devējs uzsaka darbu darbiniekam, uzteikuma termiņā pēc darbinieka pieprasījuma neieskaita pārejošu darba nespējas laiku. E.Korčagins uzskata, ka reizēm tas tiek izmantots ļaunprātīgi, darbinieks ilgu laiku “slimo”, un darba devējam nav iespēju ar viņu izbeigt darba tiesiskās attiecības. Tādēļ termiņā būtu jāiekļauj arī pārejošas darba nespējas laiks.
3. DL 73.p. Tas nosaka, ja darbinieks neveic darbu attaisnojošas prombūtnes dēļ, viņam par šo dienu izmaksā mēneša vidējo izpeļņu. E.Korčagins uzskata, ka vienkāršāk un pamatotāk būtu saglabāt mēneša algu, šo dienu ieskaitot darba laikā. Protams, vidējā izpeļņa saglabāsies strādājošajiem, kuriem ir akorda alga. Bet citādi, nav īsta pamatojuma, kādēļ darbiniekam par viņa prombūtni jāmaksā vairāk nekā par laiku, kuru viņš strādā. LBAS tam nepiekrīt. Vienīgais arguments – izmaiņas pasliktinās darbinieku pašreizējo stāvokli.
 

Edgars Korčagins

4. DL 157.p.2..d. Noteic, ka darbiniekam valsts eksāmenu kārtošanai un diplomdarba aizstāvēšanai piešķirams darba devēja apmaksāts mācību atvaļinājums. LDDK uzskata, ka par to, vai mācību atvaļinājums apmaksājams, vai ne, jāvienojas darba devējam un darba ņēmējam. To nevar uzlikt darba devējam par pienākumu, īpaši gadījumos, kad darbinieks iegūst izglītību specialitātē, kas nav saistīta ar uzņēmuma darbību. LBAS kategoriski iebilst, norādot, ka tas ir pretrunā ar Lisabonas stratēģijas mērķi – uz zināšanām balstītas ekonomikas izveidi. Te gan vietā jautājums, kādēļ šis mērķis jārealizē uz darba devēju rēķina?
LDDK arī atzīst, ka ar laiku atkal aktualizēs jautājumu par virsstundu piemaksām. Proti, darba devēji vēlas, lai piemaksas par virsstundām būtu nevis 100%, bet 50% apmērā no darba algas.

Arodbiedrībām vēlamās izmaiņas

1. DL 138.p.1.d. Noteic, ka par nakts darbu uzskatāms darbs laikā no pulksten 22.00 līdz 6.00, kas ilgst vairāk nekā 2 stundas. LBAS uzskata, ka nakts darbs jāskaita no pirmās stundas, citādi, piemēram, pārdevējām, kuras strādā līdz 24.00, tas netiek uzskatīts par nakts darbu. Tam kategoriski iebilst LDDK, uzsverot, ka ES nakts darbu aprēķinot tikai pēc trešās stundas.
2. DL 58.p. Noteic, ka darba devējs likumā noteiktos gadījumos ir tiesīgs atstādināt darbinieku no darba pienākumu veikšanas uz nenoteiktu laiku, par atstādināšanas laiku neizmaksājot darba samaksu. LBAS uzskata, ka likumā būtu jānosaka, uz cik ilgu laiku drīkst darbinieku atstādināt. Citādi darba devēji to mēdzot izmantot ļaunprātīgi. E.Baldzēns stāsta, ka ir bijuši darbinieki, kas atstādināti 8 vai 9 mēnešus, paliekot bez iztikas līdzekļiem. Tam iebilst E.Korčagins, norādot, ka likums stingri nosaka gadījumus, kad drīkst atstādināt darbinieku. Tā kā šajā ziņā subjektīvisms ir izslēgts. Tie ir nopietni pārkāpumi, un, ja atstādināšana ir pamatota divus mēnešus, tad tik ilgi tai arī jābūt. Ja darbiniekam šķiet, ka atstādināšana ir nepamatota, viņš var vērsties Valsts darba inspekcijā.
3. DL 75.p. par vidējās izpeļņas aprēķināšanu. LBAS uzskata – likumā jānoteic, ka mēneša vidējā izpeļņa nevar būt mazāka par mēneša darba samaksu. Jo citādi, ja cilvēks trīs mēnešus ir noslimojis, viņa vidējā izpeļņa (kuru aprēķina pēc pēdējiem 6 mēnešiem) būs daudz zemāka.

Ineta Vjakse

LM komentāri

Par Darba likuma liberalizāciju. I.Vjakse stāsta, ka ministrijas nostāja ir veicināt darba tiesisko attiecību elastīgumu, vienlaikus nodrošinot darbinieku sociālo aizsardzību (minētais Dānijas modelis). To gan izdarīt nav viegli. Ministrija nekādā gadījumā neuzstāj, ka visi darba tiesisko attiecību jautājumi būtu jāregulē valstij, gluži otrādi – LM ir ieinteresēta veicināt sociālo dialogu. I.Vjakse uzskata, ka pašreizējais Darba likums ir gana elastīgs, lai gan ir lietas, kas darba devējiem apgrūtina dzīvi. Taču, ņemot vērā situāciju darba tirgū (negodīgos darba devējus, augsto bezdarbu laukos utt.), no daudzām normām pagaidām atkāpties nav iespējams.
I.Vjakse arī norāda, ka ne visas darbinieku izkarotās tiesības ir pamatotas un uzskatāmas par pietiekamu argumentu, lai neko nemainītu. Gan I.Vjakse, gan I.Lipskis domā, ka bieži darba ņēmējiem jābūt elastīgākiem, saprotot, ka īslaicīgas piekāpšanas var dot lielu labumu ilgtermiņā. Darbiniekiem vienmēr jāizsver, vai konkrētais labums ir tik būtisks, ka no tā nevar atkāpties. I.Lipskis min Īrijas piemēru, kas no astoņdesmito gadu lielās depresijas izkļuva, pateicoties tieši sociālajam dialogam un tam, ka darbinieki bija ar mieru atteikties no savām tā brīža privilēģijām par labu nākotnes ekonomikas augšupejai.

Par 68.p.1.d. I.Vjakse stāsta, ka par darbu svētku dienās darbiniekiem ir izvēles iespējas: vai saņemt naudu vai brīvu dienu. Taču par virsstundām paredzēta atlīdzība naudā, bet par darbu sestdienās, svētdienās – jāpiešķir brīva diena. Attiecībā uz piemaksām par virsstundām I.Vjakse stāsta, ka to apmaksas kārtība dažādās ES valstīs ir atšķirīga. Jā, Latvija ir vienīgā valsts ES, kurā piemaksas par virsstundām dubultā apjomā sāk maksāt jau ar pirmo stundu. Taču, ņemot vērā Latvijas sociāli ekonomiskos apstākļus, cīņu ar nabadzību un sociālo atstumtību, LM neuzskata, ka piemaksu sistēma būtu jāmaina.
 

Imants Lipskis

Par 138.p.1.d. I.Vjakse stāsta, ka, izstrādājot likumu, tika ņemta vērā Darba laika direktīva, kas noteic, ka nakts darbu skaita, sākot no trešās stundas. Tā kā Latvijas noteiktā otrā stunda jau ir darba devēju piekāpšanās par labu darba ņēmējiem. Taču, tā kā abām pusēm ir tik atšķirīgi uzskati, tad I.Vjakse norāda, ka tā nebūs LM, kas to izšķirs. Par to jāvienojas pašiem sociālajiem partneriem.
Par 157.p.2.d. I.Vjakse atzīst, ka tas ir sarežģīts jautājums, par kuru atkal jāvienojas sociālajiem partneriem. Ir jāizsver visi ieguvumi un zaudējumi. No vienas puses: kāpēc izglītība jāiegūst uz darba devēju rēķina? No otras, neapmaksājot mācību atvaļinājumu, darbinieki centīsies mācīties darba laikā vai naktīs un cietīs darba produktivitāte.
Par 73.p.1.d. Tā kā šajā pantā ir daudz neskaidrību, LM plāno to pārskatīt.
Runājot par iespējamām izmaiņām, gan I.Lipskis, gan I.Vjakse uzsver sociālā dialoga nozīmi, jo likuma nepilnības vislabāk redz tā piemērotāji.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv