Dažādas krellītes uz viena diedziņa

Ceturtdien Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas Jūrmalas rezidencē uz diskusiju “Latvijas rakstniecība: šodienas kopsaucējs” bija pulcējušies ap trīsdesmit rakstnieku, izdevēju, Kultūras ministrijas pārstāvju un citu ar literatūras procesu pavisam tieši saistītu cilvēku.

Valsts prezidente, rakstnieki, izdevēji un Kultūras ministrijas pārstāvji diskusijas laikā Foto: Juris Krūmiņš

Divu stundu sarunā, kuru ievadīja un toni uzdeva Valsts prezidente, tika pārrunāts ļoti plašs jautājumu loks. Klātesošie neformālā gaisotnē sprieda gan par rakstniecības vietu un lomu šodienas Latvijā, gan par iespējām iekļauties kopējos Eiropas kultūras procesos, vienlaikus panākot mērķtiecīgu, sistemātisku latviešu autoru darbu izdošanu ārvalstīs.
Valsts prezidente īpaši augstu novērtēja Dzejas dienu pieredzi, savā ziņā šo kultūras fenomenu pielīdzinot pat Dziesmu svētkiem. Viņa kā likumsakarīgu agrāko pašmāju Dzejas dienu turpinājumu ieteica ik rudeni Rīgā rīkot starptautiskus intelektuālus un rakstniecības forumus.
“Latvijai jākļūst par garīgās pievilcības punktu Eiropā,” sacīja prezidente, tūlīt pat piebilzdama, ja mēs tos neradīsim, tad šādi “pievilcības punkti” var rasties paši no sevis, turklāt arī ar visnotaļ negatīvu zīmi. Kā, piemēram, jau daudzkārt minētais sekstūrisms uz Latviju. Tātad kaut kas tam jāliek pretī. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ir ko likt. Par to liecina kaut vai prozas lasījumi, kas pēdējā laikā iemanto arvien lielāku popularitāti un pulcē arvien vairāk interesentu.
Savukārt rakstnieki runāja par iespējām un nepieciešamību radoši un organizatoriski pilnveidot savas organizācijas darbu. Nepārtraukta dialoga nodrošināšanu ar lasītājiem, jo sevišķi skolēniem. Tomēr vislielāko satraukumu, šķiet, rada vairāki jautājumi, kas saistīti ar autoratlīdzību. Patiesībā ir likums, kurš pilnā mērā nedarbojas, jo vairākas šajā likumā paredzētās normas netiek nodrošinātas.
Kā jau nereti šādās reizēs, diskusija ik pa brīdim draudēja nonākt strupceļā. It sevišķi, kad runātāji pievērsās naudas vai finanšu jautājumiem. Tomēr, neraugoties pat uz literatūrkritiķa Gunta Bereļa izvirzīto tēzi, ka Latvijā profesionāls rakstnieks ir izņēmums, kas vienīgi apstiprina likumību, jo ar profesionālu rakstniecību pie mums iztiku nopelnīt nav iespējams, klātesošie diezgan lielā vienprātībā bija spiesti atzīt, ka, pateicoties Kultūrkapitāla fondam, tiem cilvēkiem, kuri vēl pērk grāmatas, un arī tiem rakstniekiem, kas turpina rakstīt, kopumā aina nebūt nav tik bezcerīga, kā reizēm liekas vai pirmajā mirklī to iztēlojamies. Gluži pretēji – tā ir stipri vien cerīgāka nekā vienā otrā citā no jaunajām ES dalībvalstīm.
Dzejniece Māra Zālīte visu sarunu kopā raksturoja kā tādu atsevišķu krellīšu (lasi: pretrunīgu, aktuālu un mazāk aktuālu jautājumu) vēršanu uz diedziņa bez īpašas sistēmas, atlases un loģikas. Tiesa, viņai var iebilst, ka tamlīdzīgās diskusijās, vēl jo vairāk neformālās, rakstnieki nekad ar īpašu sistēmu, jautājumu sakārtotību un dzelžainu loģiku nav izcēlušies. Jo vispirms nepieciešams domas un idejas saukt vārdos. Tikai pēc tam tās iespējams sakārtot atbilstoši prioritātēm, lai īstenotu. Bet tie jau vairāk ir funkcionāli vai organizatoriski jautājumi. Kas funkcionāriem un organizatoriem arī būtu jārisina.
Katrā ziņā Valsts prezidentes un Rakstnieku savienības jaunās vadības rosinātajā sarunā labu, pat ļoti labu domu un priekšlikumu netrūka.

Aivars Kļavis

aivars@klavis.vestnesis.lv