Baltijas jēdziens laikmetu lokos

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis

Turpinājums. Sākums – “LV”, 12.07., 14.07., 15.07.2005.

Staļina laikā notika plašas represijas, civiliedzīvotāju, īpaši turīgo aprindu, inteliģentu un zemnieku deportācijas. Tika mēģināts uztiept unifikāciju, daļēji rusificēt Baltiju, īpaši Latviju. Tiesa, arī Padomju Savienības ietvaros tika veikta tīri teritoriāla reģionalizācija no augšas, uzlūkojot trīs Baltijas republikas kopā ar Kaļiņingradas apgabalu (kādreizējo seno prūšu teritoriju!) par vienotu PSRS iekšējo ekonomisko reģionu, dažreiz iekļaujot šajā veidojumā arī Baltkrieviju. Funkcionēja Baltijas kara apgabals, Hruščova laikā veidoja vienotas tautsaimniecības padomes, tika organizēti daudzi kopēji pasākumi reģiona ietvaros, nīdējot atmiņas par neatkarības gadiem un mēģinot veidot jaunu, padomju identitāti. Sakarus mēģināja veidot no augšas, centralizēti, “caur Maskavu” vai vismaz tās kontrolē. Šo procesu analīzei daļēji veltīta prof. A.D.Lēbera vadībā organizēta konference Ķīlē 1987.gada (rakstu krājums izdots 1990.g.) – “Regional Identity under Soviet Rule: The Case of the Baltic States”.
Taču, lai cik paradoksāli tas liktos, tieši šajā nelabvēlīgajā attīstības posmā Baltijas intelektuālās vienotības ideja reāli attīstījās daudz impulsīvāk un rezultatīvāk, nekā tas bija vērojams pirmskara posmā. Tā bija vienota puslegāla gan intelektuāļu, gan plašu pamatiedzīvotāju slāņu protesta forma. Baltijas tautas apzināja sevi kā kopību ar dziļām gadsimtu nacionālām tradīcijām, eiropeisku izjūtu, meklēja kopīgo, iespēju robežās demonstrēja to. Arī citu Padomju Savienības reģionu iedzīvotāju uztverē Baltijas republikas bija “Rietumi”, viņiem vienīgi pieejamā “Eiropas” daļa, ar savdabīgu pilsētu arhitektūru, sadzīves tradīcijām. Tā kā ārzemju braucieni tolaik bija grūti īstenojami, krievi brauca uz Baltiju baudīt Eiropas kolorītu.
Šajā laikā notika daudz folkloras festivālu (“Gaudeamus”, “Baltica”), dziesmu svētku, koru apmaiņas, Baltijas mākslas biennāles, daiļdarbu tulkošana, kopējas zinātniskas konferences, bet, galvenais, cilvēku apmaiņa, savstarpējas cieņas un izpratnes veidošana. Kā zinātnieku sadarbības piemēru var minēt Baltijas zinātņu vēstures konferences, kuras aizsākās 1958. gadā, Hruščova atkušņa laikā, kad pēc Staļina laika stinguma pavērās nedaudz plašākas iespējas Baltijas valstu kultūras tradīciju un nacionālās identitātes apliecinājumam. Padomju režīma gados šīs pamīšus Rīgā, Tartu (vai Tallinā), Viļņā (Kauņā) rīkotās konferences kļuva par forumiem, kuros tika pausta Baltijas republiku un tās intelektuālo centru vienotība, uzsvērts viedoklis par Baltijas valstu reģionu kā tranzītzonu, vienotājposmu starp Krieviju un Rietumiem. Nenoliedzot Krievijas zinātnes centru ietekmi, tika akcentēta Vācijas un Baltijas vācu izšķirīgā loma reģiona zinātnes un augstskolu tapšanā, ciešās saites ne vien ar Krieviju, bet arī ar Poliju un Ziemeļvalstīm. Tādā kārtā arī Baltijas zinātņu un kultūras vēsturnieki iespēju robežās gatavoja augsni savu nāciju politiskajai atmodai. Šīs konferences turpinās arī pēc Baltijas neatkarības atgūšanas (līdz 2003.gadam notikusi 21).
Līdzīgi arī baltiešu trimdas aprindās Vācijā, ASV, Kanādā, Austrālijā iezīmējās intensīvi sakari starp Latvijas, Igaunijas, Lietuvas inteliģentiem. Reāla to izpausme bija Baltijas universitāte Pinebergā/Hamburgā 1946.–1949. gadā (līdzdarbojoties visu triju Baltijas valstu universitāšu bijušajiem mācībspēkiem) un Baltijas Studiju veicināšanas asociācijas (AABS) darbība, ko nodibināja ASV 1968. gadā un kas joprojām ASV un Kanādā turpina rīkot konferences, izdot žurnālu “Journal of Baltic Studies”. Ļoti svarīgs nākotnei bija baltiešu emigrantu vienots spiediens uz Rietumu lielvalstīm neatzīt Baltijas valstu inkorporāciju PSRS, kas, starp citu, izpaudās arī lielās Helsinku 1975.gada konferences laikā. Lielā mērā tam esam pateicīgi, ka starptautiskā sabiedrība pēc neatkarības atjaunošanas 1990.–1991.gadā atzina neatkarīgu Baltijas valstu pastāvēšanas kontinuitāti, neuzlūkojot tās kā jaunizveidotas valstis.

6. Baltijas vienotība pēc neatkarības atgūšanas

Baltijas tautu vienotības apogejs bija 1988.–1991.gada notikumi Gorbačova perestroikas un neatkarības atgūšanas ceļā. Tautas frontes darbība, Baltijas ceļa iespaidīgā demonstrācija 1989.gada 23.augustā, kad 1,5 miljoni cilvēku sadevās rokās, veidojot dzīvu ķēdi no Viļņas līdz Tallinai, nevardarbīgā pretošanās 1991.gada janvāra barikāžu laikā – tas viss pievērsa Baltijai pasaules uzmanību un simpātijas, ļāva Baltijai atgūt neatkarību samērā bezsāpīgā, neasiņainā veidā, sabrūkot PSRS impērijai.
Pašreiz neatkarīgajās Baltijas valstīs Baltijas vienotības idejas turpina attīstīties, taču veidojas arī spēcīgas centrbēdzes tendences. Ārvalstis, īpaši ASV, turpina Baltijas valstis uzlūkot kā vienotu veselu, arī triju valstu iestāja gan Eiropas Savienībā, gan NATO ir notikusi vienlaikus – 2004.gadā. Funkcionē, gan samērā neaktīvi, Baltijas asambleja parlamenta pārstāvju līmenī, regulāri notiek Baltijas valstu prezidentu un premjerministru tikšanās. Taču ekonomiskā ziņā šīs valstis zināmā mērā ir konkurentes (“reņģu kari”, “mencu kari”, “cūku kari”, strīdi par jūras robežām u.tml.), arī ideoloģiskie procesi un iekšējās kolīzijas dažādās Baltijas valstīs rit pēc atšķirīgiem scenārijiem. Kad pirms 7–8 gadiem toreizējais Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Ilvess sacīja, ka Baltijas valstu vienotība esot padomju laika mīts, kas jāizkliedē, šāds apgalvojums vēl izraisīja neizpratni, taču pamazām ar šo tēzi Baltijā ir jau aprasts. Lietuva vairāk tiecas uz Centrāleiropu, Igaunija – uz Ziemeļvalstīm – Latvija itin kā vairāk uz ASV (ko pierādīja arī nesenā ASV prezidenta Dž.V.Buša viesošanās Rīgā). Faktiski gan varētu sacīt, ka ES ietvaros visas trīs Baltijas valstis un arī Polija politiski orientējas uz ASV lielākā mērā nekā vecās Eiropas valstis, tā kā daži asprāši žurnālisti pat runā par ASV “piekto kolonnu” Eiropā.

Nobeigums sekos